Dafa palīdzēja man atbrīvoties no ateistiskās ideoloģijas

Pirms sāku studēt medicīnu, dzīvoju kādā mazā apgabalā. No pamatskolas, vidusskolas un līdz pat augstskolai mans skatījums uz dzīvi un pasauli veidojās pakāpeniski soli pa solim, un es no visas sirds ticēju, ka marksisms ir universāla patiesība. Lai gan man nepatika mācīties marksisma teoriju un es to neapguvu pārāk labi, es nekad to neapšaubīju, uzskatot to par dziļu filozofiju. Lai gan es neko daudz nesapratu no “progresīvās teorijas”, mani bija pārliecinājis “marksisma ateisms”, un manā skatījumā tas bija neapstrīdams.

1998. gada 10. oktobrī universitātes pilsētiņā pie ceļa parādījās daži lieli Faluņgun jeb Faluņ Dafa plakāti. Es biju diezgan pārsteigta, ka tie bija izvietoti universitātes pilsētiņas teritorijā. Atgriežoties savā kopmītnē, pie tās ārdurvīm notika iepazīstināšana ar Faluņgun praksi. Es diezgan skaļi noteicu: “Kā gan to var popularizēt universitātes teritorijā?” Aiz muguras izdzirdēju balsi: “Un kāpēc gan ne? Tā nav māņticība.” Es pagriezos un ieraudzīju meiteni ar brillēm, kas bija dzirdējusi manus vārdus. Viņa man iedeva vizītkarti un teica: “Šovakar 105. auditorijā rāda Skolotāja lekciju video ierakstus, tāpēc varat atnākt tos noskatīties.”

Es paņēmu vizītkarti. Iespējams, tāpēc, ka viņa tik pārliecinoši un sirsnīgi teica: “Tā nav māņticība,” es toreiz neiebildu ne vārda. Bet, kad viņa aizgāja, es nodomāju: “Vai tiešām tu to darīji brīvprātīgi? Kas gan šeit nav māņticība? Tu, augstskolas studente, tam tici?”

Tajā pašā dienā mani pārsteidza vēl neparastāka aina: mūsu skolas teritorijā parādījās desmitiem studentu no citām skolām, kuri stāvēja rindā pie kopmītņu ēkas, praktizējot Faluņgun. Es nevarēju saprast, kāpēc šie jaunieši, kuri bija tādi paši kā es, tam ticēja. Ejot garām, es ilgu laiku uz viņiem skatījos un, kad atgriezos kopmītnē, uzkāpu uz jumta un no augšas atkal tos ilgu laiku vēroju. Tas mani ļoti pārsteidza – viņi taču arī bija koledžas studenti. Vai šie cilvēki ir dumjāki par mani? Vai viņi ir tikuši apmānīti? Tagad, atskatoties uz savu toreizējo pasaules uztveri, es redzu, ka man patiešām trūka zināšanu, mana izpratne bija ļoti ierobežota, un mani bija dziļi ietekmējis ateisms.

Vairākas studentes no mūsu kopmītnes stāstīja, ka universitātes teritorijā tiek prezentēta Falungun prakse. Lielākā daļa studentu jau zināja par Faluņgun un stāstīja, ka viņu dzimtajās pilsētās to praktizē daudzi cilvēki. Es teicu: “Es vasarā dzirdēju, ka mans brālēns par to runā, un patiešām negaidīju, ka mūsu universitātes teritorijā ļaus to popularizēt.” Ar tādām domām es kopā ar diviem kursabiedriem devos uz 105. auditoriju, lai noskatītos meistara Li lekcijas Dzjinaņā. Pirms video demonstrēšanas kāds students teica īsu uzrunu, un tie pāris teikumi, kurus es atceros vislabāk, bija: “Es studēju doktorantūrā. Mēs patiešām esam guvuši labumu no šīs prakses, pretējā gadījumā mēs jums to nebūtu prezentējuši. Šī ir vienīgā universitāte pilsētā, kurā vēl nav Fa mācību un prakses nodarbību vietas.”

No tā brīža es gribēju noskatīties visu deviņu lekciju videoierakstus. Es biju patiešām “neatlaidīga”, jo daudz ko no Skolotāja teiktā nesapratu, man bija grūti koncentrēties un gribējās gulēt. Tas nebija tāpēc, ka Skolotāja teiktais būtu neskaidrs vai ka es nebūtu pietiekami gudra, bet gan tāpēc, ka tādi Skolotāja izmantotie termini kā cjigun, garīgā pilnveidošanās, Debesu acs, pārdabiskās spējas, dievi un budas man bija pilnīgi sveši un par šīm tēmām manā galvā bija pilnīgs tukšums. Precīzāk sakot, būtu bijis labi, ja manā galvā patiešām būtu bijis “tukšums”, taču tā bija pilna ar negatīvām domām: ignoranci, aizspriedumiem un nezinātniskām idejām... nekā pozitīva tur nebija.

Ja jau toreiz biju tādā stāvoklī un neviens mani nespieda, kāpēc es tik ļoti gribēju noskatīties Skolotāja Li lekciju ierakstus? Tagad es zinu, ka manā būtībā bija dziļi iesakņojies faktors – vēlme pēc “Īstenības, Labestības, Pacietības” un iepriekšnolemtība to saņemt bija iesēta jau sen pagātnē. Šeit es neiedziļināšos dziļākajos iemeslos, taču virspusējie iemesli bija mana ziņkāre un vēlme apgūt jaunas zināšanas.

Piedzimstot cilvēka smadzenes ir kā tīra papīra lapa, tajās nav nekādu priekšstatu. Mani vecāki bija pakļauti marksisma-ļeņinisma ideoloģijas ietekmei, un “ateisma” teorija dominēja viņu prātos. Mans vectēvs pat bija teicis jaunākajai paaudzei: “Pēc nāves nekā vairs nav.” Vecāki nevarēja palīdzēt man izveidot pareizu izpratni par dievišķo, un pēc skolas beigšanas mums bija obligāti jāiziet ideoloģiskais un politiskais kurss, kura pamatā bija “marksisma materiālisms un ateisms”. Citiem vārdiem sakot, sākotnēji tīrā papīra lapa, kāds bija mans prāts dzimšanas brīdī, bija notraipīts ar spēcīgu ateisma zīmogu.

Ateisma garīgā opija saindēti, mēs pat neapzināmies, ka mūs indoktrinē, domājam, ka zinām patiesību, un izsmejam citus par to, ka viņi neko nezina. Pēc Skolotāja Li lekciju video noskatīšanās mēs organizējām Likuma mācīšanās nodarbības. Studente, kura man teica: “Tā nav māņticība,” bija studentu savienības biedre; viņa bija sākusi praktizēt Faluņgun gadu iepriekš un kļuvusi par brīvprātīgo palīdzi jaunajiem praktizētājiem. Es atceros, ka viņa mums teica: “Ja jums tas interesē, varat nākt mācīties, un, ja nevēlaties mācīties, nenāciet. Dalība nav obligāta, tā ir brīvprātīga.”

Atceros, ka teicu: “Es esmu ateiste, un vienkārši savā brīvajā laikā vēlos par to uzzināt vairāk.” Man tiešām bija šāda attieksme, es ienācu aiz ziņkāres un pat ar sliktām domām meklēt Dafa nepilnības. Tas, ko es grāmatā uzskatīju par “nepareizu”, bija balstīts uz maniem priekšstatiem, bet vai mani priekšstati bija pareizi? Es jautāju grupas biedram, kurš kopā ar mani mācījās Fa: “Vai tu domā, ka dievi tiešām pastāv?” Viņš teica: “Varbūt arī ir. Tā taču būtu jābūt, vai ne? Liekas, ka es pat ticu, ka kaut kas tāds eksistē.” Bija daži studenti, kuri ļoti aktīvi mācījās Fa un izpildīja vingrojumus, tāpēc es nodomāju, ka viņi noteikti tic dievišķajam.

Kad es pirmo reizi izlasīju grāmatu “Džuaņ Faluņ”, man radās iespaids, ka Skolotājs Li māca kā būt par labiem cilvēkiem. Taču es tiešām nespēju noticēt tam, kas grāmatā bija rakstīts par budām, daosiem un dieviem. Mācoties Fa, man pamazām izveidojās viedoklis: iespējams, Skolotājs Li, redzot mūsu sabiedrības morāles pagrimumu, vēlas glābt cilvēci, liekot mums “ticēt dievišķajam”. Ja arvien vairāk cilvēku uzzinātu un ticētu dievišķajam, kā arī tam, ka labais tiek atalgots, bet ļaunais saņem sodu, viņi neuzdrošinātos darīt ļaunas lietas un spētu uzlabot savu morāli. Tie, kas netic dievišķajam, rīkojas pretēji.

Agrāk es bieži uztraucos par visādiem sīkumiem. Piemēram, man nepatika, ka man bija jāuzkopj kopmītnes telpas biežāk nekā manām istabas biedrenēm. Pēc Fa mācīšanās es uzņēmos iniciatīvu biežāk uzkopt kopmītni. Pašai to nemanot, mans domāšanas veids patiešām mainījās.

Agrāk man pirms aizmigšanas prātā virmoja visādas trakas domas. Pēc tam, kad biju mācījusies Fa un izpildījusi vingrojumus, es varēju aizmigt ļoti ātri. Bet toreiz es domāju, ka esmu labā noskaņojumā, iespējams, tāpēc, ka biju piedalījusies Fa mācīšanās nodarbībās un vingrojumu izpildē. Man nebija domas par to, ka Skolotājs Li palīdz attīrīt manu prātu un ķermeni, jo es pat neticēju dievišķajam, kur nu vēl brīnumainām lietām.

Dienu no dienas, kaut arī vēl joprojām neticēju dievišķā esamībai, mācoties Fa es jutos laimīga. Es jutu, ka šī vide ir laba, un, ka visi kopā cenšas būt labi cilvēki. Tā bija īsta paradīze dvēselei. Mans sliktais nodoms meklēt nepilnības Fa bija zudis. Arī mana sākotnējā ziņkāre pagaisa. Redzot, kā citi studenti tic dievišķajam un Fa, sāku uztraukties par to, kāpēc es neticu dievišķajam.

Man bija liela kāre pēc zināšanām, tāpēc es bieži devos uz skolas bibliotēku, lai meklētu grāmatas par cjigun un pārdabiskajām spējām. Atceros, ka atradu grāmatu, kuras autors ir Cjaņs Sjueseņs (slavenais ķīniešu zinātnieks, kurš ticēja cjigun), par cilvēkzinātni un pārdabiskajām spējām, kā arī grāmatu par zinātniekiem, kuri pēta dvēseļu reinkarnāciju. Pēc šo grāmatu izlasīšanas es sapratu, ka cilvēka pārdabiskās spējas ir reālas, un tādēļ ka tās pēta izcili zinātnieki, tā nav māņticība. Bet man joprojām bija šaubas par reinkarnāciju.

Kādā nedēļas nogalē asistents aizveda dažus studentus uz Faluņgun praktizētāju pieredzes apmaiņas sanāksmi. Auditorija bija ļoti liela un pilna, un daži cilvēki pat stāvēja kājās un klausījās. Praktizētāji visi pēc kārtas dalījās savā pilnveidošanās pieredzē. Runātāji bija no ļoti dažādām sabiedrības grupām, un es atceros, ka lielākā daļa no viņiem bija jauni un vidēja vecuma cilvēki ar labu izglītību. Es klausījos ļoti uzmanīgi, un daudzi praktizētāji izteica savu pateicību Skolotājam par to, ka Skolotājs ir attīrījis viņu ķermeņus un atbrīvojis viņus no sāpēm.

Es nekad mūžā nebiju redzējusi ko tādu, bet visvairāk mani pārsteidza tas, ka viņi visi bija guvuši labumu no Dafa, patiesi ticēja dievišķā esamībai un patiesi ticēja Skolotājam un Dafa. Šāda pateicība no sirds dziļumiem nekādā gadījumā nebija uzspēlēta, un šāda ticība dievišķajam un Dafa nekādā gadījumā nebija uzskatāma par garīgā atbalsta vai psiholoģiska mierinājuma meklējumiem. Tādi bija mani iespaidi tajā brīdī. Un turklāt praktizētāji, kuri patiesi tic dievišķajam, tic Skolotājam un Fa, pat nepieļāva domu par to, ka šie runātāji nerunā no sirds.

Patiesībā tajā laikā daudzas manas domas bija ietekmējušas mācību grāmatās ietvertās “marksisma ķecerības” , tāpēc es visas lietas vērtēju, balstoties uz šīm nepareizajām domām, un uzskatīju, ka ticība ir tikai sava veida garīgs atbalsts un psiholoģisks mierinājums. Es domāju, ka senos laikos cilvēki ticēja dievišķajam zinātnes nepietiekamas attīstības un dzīves grūtību dēļ.

Ateisma ledus manā prātā sāka kust, un marksistiskās ķecerības inde pamazām tika izvadīta. Tomēr tas bija lēns process. Es sev vaicāju, vai es ticu dievišķajam. Sākumā atbilde bija: “Es nespēju tam noticēt” pēc tam tā pamazām mainījās uz: “Es tam nedaudz ticu”, “Es nezinu” un “Es ticu tam daļēji.” Pakāpeniski es no pārliecināta ateista kļuvu par cilvēku, kurš nav ne ateists, ne teists.

Kādu dienu parkā es ieraudzīju zobārstu, kas palīdzēja pacientiem, un šī aina man ļoti atgādināja to dienvidnieku, kurš uz ielas rāva cilvēkiem zobus, kā Skolotājs Li to aprakstīja grāmatā “Džuaņ Faluņ”. Grāmatā aprakstītais vīrietis izmantoja sērkociņu, lai izrautu zobu. Tas neizraisīja ne sāpes, ne asiņošanu. Vīrietis, kuru es redzēju, sērkociņa vietā izmantoja nelielu pinceti. Nekādu citu instrumentu viņam nebija. Redzot savām acīm, cik apbrīnojams ir šis līdzeklis, es nevarēju to izskaidrot ar savām rietumu medicīnas zināšanām. Es par to pastāstīju saviem kursabiedriem. Es teicu: “Varbūt Skolotājs mani iedrošina.” Patiešām, kopš tā laika “ateisma” ledus manā galvā kusa nedaudz ātrāk.

Kādu nakti es uz brīdi atgūlos un it kā iesnaudos, un sajutu, ka lēnām attālinos no vietas, kurā biju iesnaudusies. Es sevi nekontrolēju un pārvietojos uz savas istabas biedrenes gultu, taču nejutu, ka pieskartos viņas ķermenim. Man bija bail, un es gribēju atgriezties savā gultā. Pēc atgriešanās es pamodos un sapratu, ka tas bija tā, it kā mana dvēsele tikko būtu pametusi ķermeni. Tā nekad agrāk nebija noticis. Vēlāk atkal parādījās līdzīgs stāvoklis. Es zināju, ka Skolotājs palīdz man atbrīvoties no ateisma, ļaujot saprast, ka cilvēki neeksistē tikai šajā fiziskajā ķermenī, bet viņiem ir arī dvēsele, kas eksistē citā dimensijā. Tādā veidā Skolotājs palīdzēja man soli pa solim atbrīvoties no ateisma garīgā opija.

Pēc tam Ķīnas komunistiskā partija uzsāka vajāšanas. Var teikt, ka tā bija mūsu tradicionālo uzskatu par dievišķo vajāšana Ķīnā, ko īstenoja no rietumiem nākusī ateistiskā marksisma-ļeņinisma ķecerība.

Es aprakstīju savu domu mainīšanās procesu Fa iegūšanas sākuma posmā, lai tas varētu kalpot par piemēru visiem cilvēkiem, jo īpaši ķīniešiem, kuri joprojām ir pakļauti marksisma-ļeņinisma ķecerības ietekmei. Es labi zinu, cik grūti ateistam ir atbrīvoties no ateisma ideoloģiskajām važām, tāpēc nespiedīšu jūs mainīt savus uzskatus par dievišķo un ateismu, bet tikai ceru, ka jūs spēsiet domāt neatkarīgi un neļausiet marksisma-ļeņinisma ķecerībai ierobežot jūsu domāšanu. Es jums ieteikšu dažas grāmatas: “Marksa ceļš uz demonizāciju”, “ Komunisma galējais mērķis” un “Deviņi komentāri par komunistisko partiju”.

Pēc šo grāmatu izlasīšanas es sapratu, ka pats Markss nebija ateists, jaunībā viņš bija kristietis, vēlāk mainīja savas domas, pievienojās sātanismam un palika sātanists līdz pat savai nāvei. Tad kāpēc gan Markss sludināja materiālistisku un ateistisku ķecerību, kurai pats neticēja? Vai viņam bija kāds slēpts motīvs? Jā, Markss ticēja velnam, sātanam, komunisma ļaunajam garam, kas ir sātana marionete pasaulē un kura mērķis bija iznīcināt visu cilvēci. Mao Dzeduns nebija ateists; viņš vairākkārt vērsās pie dažādiem zīlniekiem, lai pareģotu savu nākotni. Daudzas augsta ranga komunistiskās partijas amatpersonas dedzina vīraku un pielūdz dievus, un tas nav nekāds noslēpums.

Pēc vairāk nekā 20 gadu ilgas Dafa praktizēšanas Skolotājs man ir iemācījis trīs svarīgas lietas: no kurienes es nāku; kāds ir manas ierašanās mērķis šajā pasaulē; un kurp man jādodas. Tāpēc, draugi, es jums iesaku izlasīt trīs rakstus, ko Skolotājs pēdējo divu gadu laikā ir uzrakstījis visiem cilvēkiem: Kāpēc pastāv cilvēce, Kāpēc jāglābj visas dzīvās būtnes un Kāpēc šī pasaule ir maldu valstība. Pēc šo trīs rakstu izlasīšanas jums noteikti izveidosies pareiza izpratne par šiem trim svarīgajiem jautājumiem saistībā ar mūsu dzīvi.

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2026/3/8/233231.html