Atbrīvoties no šaubām, izejot pārbaudījumu uz dzīvību un nāvi

Nesen es izgāju nopietnu pārbaudījumu savā pilnveidošanās procesā, kura laikā guvu vairākas vērtīgas izpratnes. Vārdos nav iespējams izteikt Skolotājam manu pateicību par Viņa nemitīgām rūpēm par mums visiem, un pateicību ko jūtu.

Pārbaudījums uz dzīvību un nāvi

Šī pārbaudījuma aizsākums bija pēkšņa atziņa, kas man radās, mācoties Likumu, ka, cenšoties dzīvot saskaņā ar principiem "Īstenība, Labestība, Pacietība", es vēlējos saskaņot ar Likumu tikai dažas savas domas un darbības, bet ne visas. Mans motīvs bija egoistisks – man bija negatīvas domas, kuru pamatā bija vēlme sodīt.

Drīz pēc šīs atziņas es sāku izjust sirds slimības simptomus. Naktīs sirds mežonīgi dauzījās, un nāve šķita ļoti reāla. Bija sajūta, ka sirds jebkurā brīdī varētu apstāties.

Es sapratu, ka šis pārbaudījums bija domāts man, lai redzētu – vai es varu atcerēties, ka esmu praktizētāja, ka man nav slimības, un ka tā ir ilūzija, vai arī es šaubīšos un meklēšu medicīnas literatūru, lai noskaidrotu, kāda slimība man ir.

Es lasīju praktizētāju rakstus, kuros viņi dalījās savā pieredzē par to, ka domāšana par to, kāda slimība mums ir, var izraisīt virkni problēmu. Daži praktizētāji pārstāja pilnveidoties vai pat nomira. Iznākums būtu bijis citāds, ja mūsu domas būtu taisnas jau pašā sākumā, bet slimības ilūzija šī pārbaudījuma laikā bija ļoti spēcīga. Lai izturētu šos pārbaudījumus, mums ir nepieciešama pilnīga uzticība Skolotājam.

Manā gadījumā bija sajūta, ka mana sirds varētu patiešām apstāties jebkurā mirklī. Sajūta bija tik spēcīga, ka es pat nedomāju to apšaubīt.

Skatīties sevī pārbaudījuma laikā

Pēc simptomu parādīšanās es daudzas naktis ar tiem cīnījos. Dažas naktis bija sajūta, ka kāds mēģina izraut manu galveno apziņu no mana ķermeņa. Es pamodos kliedzot, cenšoties neļaut savai dvēselei pamest ķermeni. Citreiz es pamodos ar sajūtu, ka sirds ir apstājusies. Vai arī es pamodos, neapzinoties, kas es esmu vai kur atrodos. Es atcerējos tikai Skolotāja vārdu. Apjukusi, es no visas spēka centos pareizi izrunāt Viņa vārdu. Un, tiklīdz izrunāju Skolotāja vārdu, es nomierinājos.

Vēlāk es atkal pamodos panikā. Manā prātā kāds man jautāja: "Vai tu vari nomirt? Vai tu vari nomirt? Vai tu tagad vari nomirt?” Ar katru reizi balss tonis kļuva arvien agresīvāks, līdz es pateicu, ka nevaru nomirt, jo baidos nomirt. Agrāk domāju, ka esmu jau atbrīvojusies no pieķeršanās dzīvībai un nāvei, un biju apmierināta ar sevi. Tas, ka es to neizturēju tagad, bija milzīgs trieciens manai pašapziņai.

Tagad, atskatoties atpakaļ, es domāju, ka šo pārbaudījumu izraisīja mana pieķeršanās — es gribēju atkārtoti iziet šo dzīvības un nāves pārbaudījumu, lai varētu būt par sevi labās domās.

Ieskatījusies sevī, es sapratu, ka man joprojām ir daudzas pieķeršanās šai pasaulei. Es sapratu, ka iemesls, kāpēc nevēlējos mirt, nebija tas, ka es nebiju pabeigusi glābt dzīvās būtnes, kuras biju apsolījusi glābt, bet drīzāk tas, ka es biju pieķērusies savai ģimenei.

Skolotājs mums māca:

"Stūrgalvīga pieķeršanās radniecīgām jūtām noteikti uzkrauj slogu, sasaista un padara kā apmātu. Mīlestības valgi visu mūžu apgrūtina, un, kad gadi paiet, nožēlot jau ir par vēlu." (Kanons Tabu tam, kas pilnveidojas)

Atceroties Skolotāja mācīto, es centos būt pēc iespējas racionālāka un koncentrēt savas domas uz Likumu. Es sev teicu, ka esmu šeit ar misiju un nevaru pamest šo pasauli, kamēr šī misija nav izpildīta. Es arī sapratu, ka man ir pienākums aizsargāt praktizētāju vidi un vienkāršo cilvēku labo priekšstatu par Dafa – ja es vienkārši aizietu, vai tad tas neatstātu negatīvu ietekmi uz visiem? Apjautu, ka vecie spēki varētu izmantot manus trūkumus pilnveidošanās jomā, lai pārbaudītu praktizētājus un cilvēkus man apkārt, lai vājinātu viņu ticību un pazudinātu viņus.

Sapratu arī to, ka man ir tieksme izrādīties. Kad biju citu praktizētāju sabiedrībā, es vienmēr gribēju visu pateikt pēc iespējas loģiskāk un skaidrāk. Man bija vēlme izveidot laba praktizētāja tēlu. Tā kā es vēlējos, lai mani ciena, es daudz ko darīju, lai citiem par mani būtu labs iespaids.

Jutu, kā vecie spēki cenšas mani pārliecināt, ka no šīs situācijas nav izeja, taču es to stingri noraidīju. Man bija stingra pārliecība, ka, tik ilgi, kamēr es vēlos sevi pilnveidot, viņu plāni vienkārši neeksistē. Es neļaušu vecajiem spēkiem izmantot sevi, lai pazudinātu citus.

Pieķeršanās pārbaudīt savu pulsu

Problēmas ar sirdi sāka nedaudz mazināties, lai gan tās joprojām turpinājās. Tad man radās jaunas rūpes. Es baidījos, ka neizturēšu dzīvības un nāves pārbaudījumu. Atšķirībā no iepriekšējiem pārbaudījumiem, kad viena vienīga taisna doma izkliedēja visus simptomus, šis pārbaudījums bija ilgstošāks.

Es sāku pārbaudīt savu pulsu un baidījos, kad tas paātrinājās. Es pat speciāli noskaidroju, kādam jābūt normālam pulsam un kāpēc paātrināts pulss ir bīstams.

Tas kļuva par vēl vienu iemeslu uzmācīgām domām. Viena doma man lika atcerēties, ka man ir gandrīz 50 gadi, tikpat vecs bija mans tēvs, kad viņam notika sirdslēkme un sākās komplikācijas. Tas man atgādināja, ka manai kolēģei bija sirdslēkme manā vecumā, sievietei, kuru pazinu, bija insults, kāds cits cilvēks nomira no sirdslēkmes miegā un tā tālāk. Es sāku šaubīties, vai Faluņ Dafa praktizēšana patiešām ir labvēlīga manai veselībai, vai Dafa var uzvarēt nāvi.

Reizēm mana sirds sāpēja pat pēc mazākās fiziskās piepūles. Manā galvā nemitīgi virmoja jautājums: "Vai Faluņ Dafa tiešām tev palīdz? Vai tu patiesi tici, ka tas var tev palīdzēt pārvarēt šīs pasaules realitāti un uzvarēt nāvi?"

Neskatoties uz visiem šiem traucējumiem, es spēju saglabāt stipras taisnas domas un zināju, ka Dafa var mani glābt.

Mācīties uzticēties Skolotājam

Vīrs man jautāja, vai esmu lūgusi Skolotājam palīdzību. Es sapratu, ka neesmu lūgusi, un man tas pat nebija ienācis prātā. Es sapratu, ka visu laiku domāju, ka ja es neesmu centīga praktizētāja vai nespēju izturēt dzīves un nāves pārbaudījumu, tad tas ir normāli, ka man jāmirst. Es uzskatīju, ka Skolotājs man nepalīdzēs, ja es neatbildīšu standartam.

Pēc tam, kad es pamanīju šo nepareizo domu un kādu nakti pamodos sirdslēkmes laikā, man prātā atskanēja vārdi: "Uzticies Skolotājam!"

Šo ciešanu laikā notika kas neparasts. Neskatoties uz negulētām naktīm un slikto pašsajūtu, manas darba spējas ievērojami palielinājās, un es biju produktīvāka nekā jebkad agrāk.

Noteikt citas pieķeršanās

Es nolēmu, ka vairs nekontrolēšu savu pulsu un nepievērsīšu uzmanību sirds problēmām. Es tos ignorēju un pilnveidojos neatkarīgi no tā, kādā stāvoklī es biju. Kad nevarēju gulēt, es mācījos Likumu, raidīju taisnās domas un izpildīju vingrojumus. "Ja tā ir vajāšana, es pret to cīnīšos, raidot taisnās domas!"

Neskatoties uz simptomiem, man izdevās nomierināties. Es sev jautāju, kāpēc mana sirds, mana cilvēka ķermeņa kodols, piedzīvo tādas mokas. Vai tas varētu būt tāpēc, ka man joprojām ir spēcīgas pieķeršanās?

Es sapratu, ka mans pilnveidošanās stāvoklis ir tieši saistīts ar manu sirdi un arī ar būtnēm manā pasaulē. Šajā fiziskajā dimensijā tas, kas notika ar manu sirdi, bija tikai brīdinājuma zīme. Man bija pienākums labi pilnveidoties, lai mokas manai sirdij – un līdz ar to arī manām dzīvajām būtnēm – beigtos. Es apsolīju sev uzcītīgi pilnveidoties.

Es arī sapratu, ka manu garīgo stāvokli nosaka bailes. Šīs bailes caurstrāvoja vissīkākās manas uzvedības detaļas un atspoguļojās pat manā paātrinātajā sirdsdarbībā. Tāpēc es koncentrējos uz savu baiļu pārvarēšanu.

Es nonācu pie atziņas ka, ''cjin'' (jūtas) – tieksme izrādīties, bailes, augstprātība, dusmas, savtīgums un negatīvisms – tas viss bija tieši saistīts ar manu sirdi un centās to nogalināt. Līdz ar šo izpratni nāca atziņa, ka ar pilnveidošanās palīdzību es varu dziedināt savu sirdi. Bet man joprojām bija daži jautājumi, uz kuriem man nebija atbildes. Es pat nezinu, vai ciešanas, ko pārdzīvoju, bija pārbaudījums, kuru nespēju izturēt, vai vajāšana.

Tad notika kaut kas absolūti brīnišķīgs.

Problēmas risinājums

Vienā no iknedēļas Likuma mācīšanās nodarbībām man bija garīgs dialogs ar kādām būtnēm, kuras man uzdeva jautājumus un pieprasīja atbildes.

Sākumā jautājumi bija: "Vai tu nevari izturēt dzīvības un nāves pārbaudījumu?" Vai tu nevari nomirt?" Viņi lika man atzīt, ka man ir jāmirst, lai panāktu to, ka esmu izturējusi dzīvības un nāves pārbaudījumu. Es vilcinājos viņiem piekrist.

Jautājumi turpinājās: "Tev jāspēj nomirt, ja vēlies izturēt dzīvības un nāves pārbaudījumu. Tev jābūt gatavai mirt... " Es atkal vilcinājos ar atbildi.

Tad jautājumi pieņēma citu formu: "Bet tev jāpiekrīt visam, ko Skolotājs vēlas no tevis, uzticies viņam, un, ja viņš nolemj, ka tev jāmirst, tev jāmirst!" Lai gan teorētiski es piekritu tam, kas man tika teikts, es vilcinājos atbildēt. Man šķita, ka viņi pārāk uzspiež man nāvi.

Es sev jautāju: "Vai es neuzticos Skolotājam? Vai esmu zaudējusi to nelokāmo uzticību Skolotājam, kāda man reiz bija? Kas notiks, ja man ir šī uzticība un Skolotājs patiešām nolemj, ka man jāmirst, jo nav citas izejas manas neveiksmīgas pilnveidošanās gadījumā? Vai es spēju ar mierīgu sirdi pieņemt Skolotāja lēmumu?" Balsis kļuva agresīvākas.

Tad pēkšņi, it kā kāds man būtu palīdzējis, es nomierinājos. Es sapratu, ka šaubījos par Skolotāju ne tādēļ, ka baidījos no nāves, bet tādēļ, ka centos paredzēt, kādi ir Skolotāja plāni attiecībā uz manu dzīvi. Man bija radušās šaubas, jo domāju, ka Skolotājs mani pametīs tādēļ, ka neesmu pietiekami uzcītīga, un ka viņš vairs man nepalīdzēs. Tāpat arī domāju, ka Skolotājs uzskatīs par normālu to, ka es nomirstu, jo es neatbilstu standartam. Kāda briesmīga doma!

Tad iejaucās vecie spēki: "Skaties, skaties... Skolotājs nevarēja palīdzēt arī citiem. Un citi arī nomira!"

Kā gan mana ticība varēja tik ļoti sašķobīties, ka es noticēju, ka Skolotājs nav vienmēr man blakus?

Nākamajā brīdī es ieraudzīju jaunu zēnu, kurš bija ģērbies kā Shen Yun mākslinieki. Es jutu, ka tas zēns esmu es, kāda es reiz biju, lai gan šajā dzīvē esmu sieviete. Zēns bija nometies ceļos Skolotāja priekšā un virs galvas izstieptajās rokās kaut ko turēja. Tā bija viņa dzīve, ko viņš veltīja Skolotājam bez bailēm, bez šaubām, bez vilcināšanās un viņš to izdarīja neiedomājami mierīgā un cieņpilnā veidā. Visas balsis pazuda, bija palikusi tikai gaisma.

Nākamajā rindkopā ko izlasīju Likumā, bija divi teikumi, kuri man tika pateikti mērķtiecīgi un pārliecinoši. Man pat radās iespaids, ka es tos dzirdēju kā tādu spēcīgu lēmumu:

"Taču tas vēl nenozīmē, ka viņš jau ir sasniedzis virsotni. Ir jāpilnveidojas tālāk, ir jāiet uz priekšu." (Džuaņ Faluņ, Astotā lekcija)

Sākumā es biju pārsteigta par šo vārdu spēku. Tad es sapratu, ka Skolotājs saka tos man. Tas bija tas, kā viņš atrisināja manu lietu, vienā mirklī novēršot visu veco spēku iejaukšanos. Vecie spēki bija apklusināti.

Tajā brīdī es ļoti spēcīgi sajutu, ka Skolotājs mani nekad nav pametis, un viņš, lai mani aizsargātu, ir izcietis visu, kas būtu bijis jāizcieš man. Liels pārbaudījums bija izturēts, un es varēju turpināt pilnveidoties. Es sapratu, ka briesmas, ka vecie spēki mani nogalinās un sagraus manus tuviniekus, bija ļoti reālas.

Enerģijas viļņi plūda caur manu ķermeni. Es devos mājās, un jutos kā no jauna piedzimusi. Es vairs nešaubījos, ka manas problēmas ar sirdi beigsies. Svarīga bija tikai Skolotāja dotā iespēja pilnveidoties tālāk.

Noslēgums

Es zinu, ka ir praktizētāji, kuri šobrīd pilnveidošanās procesā iziet grūtus pārbaudījumus un gandrīz ir gatavi padoties. Esmu dzirdējusi par praktizētājiem, kurus vecie spēki ir ievilinājuši maldu slazdos, izmantojot viņu pieķeršanās, no kurām daudzas ir izveidojuši paši vecie spēki.

No šīs pieredzes esmu sapratusi, ka mēs nekad nedrīkstam padoties, mēs nedrīkstam noticēt ilūzijai pat tad, ja tā ir ''realitāte'', kas mum atklājas šajā pasaulē. Mēs nedrīkstam ticēt nekam, kas mūs nošķir no Skolotāja, un mēs nedrīkstam ticēt tam, ka Viņš mūs var pamest.

Nesen sapratu, ka visam, ko darīju apkārtējo labā, ieskaitot savu iesaistīšanos dzīvo būtņu glābšanā, bija pievienotas egoistiskas domas. Es biju laimīga, ja varēju kaut ko iegūt no saviem labajiem darbiem... Es biju vēstures pareizajā pusē, es krāju nopelnus, es būvēju labu nākotni, es uzkrāju De (tikumu), es atbrīvojos no karmas un tā tālāk.

Tagad es redzu visas šīs domas ļoti skaidri un jūtu, ka tās ir kā ārējs apvalks, kas drīz vien nokritīs. Paliek tikai stingra apņemšanās darīt to, kas man jādara, lai izpildītu zvērestu, kas mani atveda šajā pasaulē. Es uzskatu, ka tas notika pateicoties uzcītīgai sevis pilnveidošanai.

Jau ilgu laiku es nepilnveidojos ar tādu sirdi, kā to darīju sākumā. Pēc šī pārbaudījuma es atklāju, ka tā joprojām ir klātesoša, turklāt tā ir patiesa un svēta kā manas esamības pamats. Tagad tā ir brīva no ārišķības, egoisma un pašlabuma meklēšanas.

Visu manu ciešanu laikā gan rumāņu praktizētāji, gan praktizētāji no citām valstīm, kuras es nekad neesmu redzējusi, pēc tam, kad uzzināja ko es pārdzīvoju, bez nosacījumiem palīdzēja man vai nu raidot taisnās domas, vai arī mācoties Likumu kopā ar mani. Jūsu atbalsts man ļoti palīdzēja un aizkustināja. Paldies jums!

Pēc pieredzētā esmu labāk sapratusi, ka neatkarīgi no dažu praktizētāju pieķeršanos izpausmēm, viņu šaubām, pieķeršanos noturības un smagajiem stāvokļiem, kuros viņi ir nonākuši, un pat ja vecie spēki mēģina viņus nostādīt pret Dafa, mums ir jāturpina atbalstīt vienam otru bez nosodījuma. Šādu piemēru mums dod Skolotājs.

No personīgās pieredzes zinu, ka Skolotājs nekad mūs nepieviļ, lai kas arī notiktu, un viņš pastāvīgi upurē sevi mūsu labā. Tikai mūsu domas, šaubas un rīcība var traucēt viņam mums palīdzēt.

Šo ciešanu laikā es sapratu, ka mēs esam lotosi, ko iestādījis pats Skolotājs. Saudzēsim sevi! Šī ir mana šī brīža izpratne. Lūdzu, norādiet, ja redzat to, kas neatbilst Likumam.

Paldies Jums, Skolotāj! Paldies, draugi praktizētāji!

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2025/10/19/230976.html