Atpazīt savas pieķeršanās un atbrīvoties no egoisma

Sveicināti, Skolotāj! Sveicināti, draugi-praktizētāji!

Es sāku praktizēt Faluņ Dafa 2009. gadā, taču, tā kā neesmu bijis spējīgs novērst savas pamata pieķeršanās, biju iestrēdzis starp komfortu un uzcītību – es nebiju spējīgs patiesi pilnveidoties. Citi praktizētāji teica: “Tu joprojām esi kā bērns, uz tevi nevar paļauties.” Ikreiz, kad to dzirdēju, viss, ko es varēju izdarīt, bija vien neveikli smaidīt. Es nezināju, ko atbildēt. Pēc tik daudziem pilnveidošanās gadiem un intensīvas Likuma mācīšanās es saprotu Likuma (Fa) principus – tad kāpēc es nespēju patiesi izprast pilnveidošanās būtību? Iestrēdzis tieksmē pēc komforta un laicīgo cilvēku konfliktos, es bezjēdzīgi šķiedu savu ierobežoto pilnveidošanās laiku. Es nespēju saskatīt savus trūkumus no Fa viedokļa un nevarēju centīgi virzīties uz priekšu – kāpēc?

Ir tieksmes vai nē

Tuvojoties vasarai, man radās vēlme doties uz tūrisma vietām, lai skaidrotu patiesību. Šī doma nelika mani mierā. Beidzot, kādu dienu, es pārstāju vilcināties un uzreiz pēc skolas devos uz patiesības skaidrošanas vietu. Praktizētāji, kas darbojās šajā vietā, bija ģimene no Ķīnas, kas uz Eiropu pārcēlās pagājušajā gadā. Visu gadu tieši šīs ģimenes locekļi neatlaidīgi turpināja darboties patiesības skaidrošanas vietā, neatkarīgi no aukstuma, karstuma, vēja vai lietus.

Es viņiem jautāju, kā viņi spēj to darīt tik ilgi. Praktizētājs dalījās mani savā izpratnē. Apkopojot viņa teikto, varētu sacīt tā: “Ja nav tieksmes, tad nav par ko uztraukties.” Izņemot šo vienīgo domu – darīt trīs lietas un sekot Skolotāja teiktajam – viņi ne par ko citu nedomāja. Un tieši tā viņi darbojās vairāk nekā gadu.

Es biju apstulbis. Vai ar tik vienkāršu iemeslu tiešām var būt pietiekami? Tieši tad, kad grasījos uzdot vēl jautājumus, praktizētājs mani iedrošināja palīdzēt – vai nu izpildīt vingrojumus, vai stāstīt tūristiem par petīciju. Manas bailes komunicēt ar cilvēkiem lika par sevi manīt. Ieraugot lielu tūristu grupu, es izvēlējos izpildīt vingrojumus. Meditācijas laikā manu acu priekšā parādījās trīs rindas ar zelta vārdiem: “Dzimis Fa dēļ, atnācis Fa dēļ, piepildīts ar Fa.”

Es zināju, ka Skolotājs mani iedrošina būt centīgam, taču tajā brīdī nespēju pilnībā aptvert šo vārdu dziļāko nozīmi. Es spēju saprast tikai virspusējo. Pie sevis nolēmu vasaras brīvlaikā regulāri nākt uz šo vietu.

Tādējādi, ar mērķi atrast atbildes, es pievienojos patiesības skaidrošanas pasākumiem tūrisma vietā. Dažreiz man bija kauns runāt ar tūristiem, tāpēc es palaidu garām daudzas iespējas. Jūtoties bezpalīdzīgs, es domāju: kā gan pēc tik daudziem pilnveidošanās gadiem mani joprojām spēj bloķēt tik bērnišķīgas pieķeršanās? Man ir jāizdara izrāviens. Es saņēmu drosmi un uzrunāju tos tūristus, kuri vēl nebija parakstījušies. Man par pārsteigumu, vienam no viņiem jau bija zināma izpratne par cjigun un pilnveidošanos. Viņš ne tikai parakstījās, bet arī pajautāja, kur var iemācīties vingrojumus.

Es apjucis paskatījos uz praktizētāju sev blakus. Viņš paņēma petīciju un palūdza mani parādīt tūristam vingrojumu kustības. Tādēļ es kopā ar šo vīrieti izpildīju piekto vingrojumu un īsumā pastāstīju par Īstenību, Labestību un Pacietību. Es arī parādīju, kā viņš var atrast Faluņ Dafa nodarbību vietas savā valstī un nodarbības tiešsaistē. Viņš bija ļoti sajūsmināts, pateicībā salika plaukstas pret krūtīm un tad aizgāja kopā ar saviem biedriem.

Pakāpensiki es sāku saprast. Fa un Skolotājs ir kā enerģijas avots – rozetes un vadi jau ir vietā. Kad praktizētājs skaidro patiesību, tas ir gluži tāpat kā ielikt spraudni kontaktligzdā. Nav nepieciešams pārāk daudz domāt – vienkārši atnākt un darīt to, kas mums jādara, un viss būs kārtībā. Pārlieka lietu sarežģīšana padara visu tikai grūtāku. Es sajutu, ka tas ir stāvoklis “iegūt bez tieksmes”.

Visas manas traucējošās domas tajā mirklī izgaisa. No tā brīža es ar prieku katru dienu devos uz patiesības skaidrošanas vietu. Ja bija auksts, es paņēmu salvetes degunam; ja biju izsalcis, citi praktizētāji dalījās ar savu ēdienu; ja lija, es ņēmu lietus apģērbu. Es arī mācījos Likumu. Katru dienu man bija jaunas atziņas, ar kurām dalīties, un caur dalīšanos es saskatīju savus trūkumus un tos laboju. To vasaru es pavadīju ar prieku.

Uzticēšanās Skolotājam un Fa, saskaņa pilnveidošanās procesā

Iespējams, mans pilnveidošanās stāvoklis beidzot atbilda minimālajām prasībām attiecībā uz uzcītību, tāpēc Skolotājs meditācijas laikā man deva daudz mājienu.

Reiz, stundu ilgas meditācijas laikā, Skolotājs man parādīja, kā tiek atjaunota tukša, izpostīta pasaule. Viena stunda šeit bija kā desmitiem tūkstošu gadu tur. Ja es būtu pārtraucis pilnveidošanos pusceļā, šī pasaule netiktu pabeigta un neatbilstu jaunā Visuma standartiem. Es nesatiktu Skolotāja Likuma ķermeni pilnveidošanās beigās. Es sapratu, cik svarīga ir neatlaidīgi praktizēt.

Es arī pamazām sapratu, ka katru vietu, kurā ilgu laiku tiek skaidrota patiesība, sargā Skolotāja milzīgie likuma ķermeņi – viņi sēž uz lotosiem un aizsedz visas debesis. Es sapratu: kur vien praktizētāji pieliek pūles, šī vieta kļūst par kodolu. Šajā kodolā rotē liels Faluņ, ievelkot sevī citus projektus un pakāpeniski paplašinoties, lai glābtu vietējās dzīvās būtnes. Ārpus Ķīnas patiesības skaidrošanas priekšējās līnijas patiesi nes labumu visam reģionam. Katrs, kas šeit ierodas, ierodas pateicoties Skolotāja žēlsirdībai. Mums pret viņiem jāizturas ar labestību un jādod cerība.

Citā reizē es redzēju skaudību kā biezu melnu audumu, kas pārklāj cilvēku, kurš to sevī nes. Viss, ar ko šis cilvēks sastopas, tiek izkropļots ar šo melno vielu, liedzot viņam redzēt patiesību. Ja viņa pārklāja praktizētāju, tad dažreiz spēcīgas taisnas domas ļāva izlauzties nelielam zelta gaismas staram, iznīcinot melno matēriju un pakāpeniski labojot situāciju. Taču skaudības nodarītais kaitējums ir milzīgs. Ja pieķeršanās traucē glābt dzīvās būtnes, kā var atmaksāt šādu karmu? Pilnveidošanās, kas jau tā ir grūta, kļūst vēl grūtāka – jo īpaši tad, kad tie, kuri ir pieķērušies slavai un pašlabumam, pulcējas kopā, pastiprinot viens otra skaudību un pieķeršanās, tādējādi padarot izlaušanos no ilūzijas arvien neiespējamāku. Tas patiesi ir viens no veco spēku viltīgākajiem trikiem.

Skolotājs teica:

“Egoisms ir galvenā iepriekšējā Visuma iezīme. Veidošanās-stabilitāte-deģenerācija-iznīcība un dzimšana-novecošana-slimība-nāve arī rada savu neizbēgamību šīs raksturīgās iezīmes dēļ. Visuma pamatīpašība ir noteikusi pamata stāvokli, kurā Visums atrodas. Dzīvo būtņu netīrība un pat to dzīvo būtņu krišana, kas ir kļuvušas sliktas, ir saistīta ar veidošanās-stabilitātes-deģenerācijas-iznīcības principu.” (Likuma izklāsts 2004. gada Fa konferencē ASV Rietumos )

Kāpēc pieķeršanās ir tik grūti novērst? Tāpēc, ka mēs sevi aizsargājam. Kāpēc mēs sevi aizsargājam? Tāpēc, ka nevēlamies ciest. Kāpēc mēs grūtības uztveram kā ciešanas, tā vietā, lai priecātos par tām? Tāpēc, ka mūsu taisnās domas nav pietiekami stipras. Pie pirmajām grūtību pazīmēm cilvēks padodas, pieķeroties komfortam, nevis aktīvi novēršot cilvēciskās pieķeršanās. Bieži vien tikai tad, kad karma uzkrājas līdz tādam daudzumam, ka iesit tik sāpīgi, kā ķieģelis pa galvu – cilvēks jūtas spiests mainīties uz labo pusi. Izskatās, ka notiek progress, taču patiesībā atkal tiek aizsargāts egoisms. Šāda pilnveidošanās ir virspusēja – pamata pieķeršanās paliek neskartas un vēlāk atkal parādās.

Pilnveidošanās bez pieķeršanos izraušanas ar saknēm ir kā cjigun praktizēšana ar mērķi izārstēties no slimībām – tā tikai atliek pārbaudījumu uz vēlāku laiku. Ja mēs neizrokam sakni, pieķeršanās turpinās dzīt asnus. Kad citi praktizētāji mums uz tām norāda, mēs aizbildināmies, sakot, ka tas ir līdzīgi tam, kā sīpols tiek mizots kārtu pēc kārtas. Tas izklausās saprātīgi, taču patiesībā tā ir pieķeršanos aizsargāšana. Šī būtne atviegloti nopūšas: “Es gandrīz tiku iznīcināta!” Tikmēr mēs vēl domājam, ka labi pilnveidojamies. Kad es to sapratu, man kļuva kauns!

Daudzas pieķeršanās nespēj izturēt pat dažus jautājumus “kāpēc?”. Atkārtoti uzdodot jautājumu “kāpēc?” jau vairāk nekā puse saknes tiek izrakta. Nevēlēšanās turpināt rakt liecina, ka esam gandrīz aizskāruši centrālo pieķeršanos, un šī būtne pretojas, liekot mums atkāpties. Par to domājot, man bija liels kauns – pēc tik daudziem pilnveidošanās gadiem es joprojām nebiju iemācījies patiesi ieskatīties sevī. Kā stāstā par kaķēnu, kas ķer zivis – viņa uzmanību novērš viss, kas notiek apkārt, rezultātā spēki tiek tērēti bezjēdzīgi.

Aktīvi pilnveidoties un neiekrist pasivitātes slazdā

Šis pilnveidošanās periods piespieda mani dziļi pārdomāt savu ceļu. Es sapratu, ka mana pilnveidošanās vienmēr ir bijusi pasīva. Es mācījos Fa, sapratu noteiktus standartus un domāju: “Labi, es to zinu,” bet pēc tam nepieliku pūles, lai dzīvotu saskaņā ar šo izpratni. Es vienmēr biju pasīvs – tikai tad, kad man nācās saskarties ar problēmām, es negribīgi rīkojos, turklāt nekonsekventi un bez entuziasma. Es izšķiedu tik daudz laika.

Taču tā vasara bija citāda. Katru dienu es aktīvi asimilējos ar Likumu un aktīvi pilnveidoju sevi. Es arvien skaidrāk sajutu Skolotāja klātbūtni. Reiz, kad gribēju atslābināties un gandrīz aizmigu, es aizvēru acis un ieraudzīju Skolotāja Likuma ķermeni. Skolotājs pagriezās, uzvilka daoista drēbes un ar vienu rokas kustību izvilka zizli – es uzreiz pamodos un steigšus devos uz vietu, kur tika skaidrota patiesība.

Jā, tieši kā Shen Yun dziesmā teikts: "Ieguvis Fa, izlauzies cauri ilūzijai un pacelies debesīs." Ja jau mēs esam ieguvuši Likumu, vai gan mums nevajadzētu izlauzties cauri ilūzijai un celties augšup – kāpēc mēs kavējamies cilvēku pasaulē? Mūs vienmēr bloķē dažādi šķērsļi – mums tie ir jāpārvar! Dažkārt es pat sajutu, ka debesu būtnes nogurdina tas, ka viņu valdnieks un kungs atpaliek. Izjūtot viņu vilšanās smagumu, es varēju tikai atvainoties.

Es atcerējos tos trīs teikumus, kurus Skolotājs man iegravēja prātā pirmajā dienā tūrisma vietā, un ieguvu dziļāku izpratni. Dzimis Fa dēļ – tas nozīmē, ka dzīvība ir cēlusies no pirmatnējās matērijas un ietver sevī Īstenību, Labestību un Pacietību. No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka visas būtnes ir vienādas, bet dažas no tām jau sākotnēji ir dzimušas no Radītāja domas, lai glābtu Visumu. Šīs dzīvības kļuva par Faluņ Dafa praktizētājiem – ne tikai pēc savas vēlēšanās – tās izraudzījās Skolotājs un Visums. Mūsu pilnveidošanās ir ne tikai kaut kā radīšana no nekā, bet gan atmošanās – atgriešanās pie mūsu visdziļākās būtības, Dafa daļiņas. Grūtības slēpjas mūsu pieķeršanos smagumā un tajā, cik tālu mēs esam degradējušies.

Atnācis Fa dēļ – tas ietver mūsu ceļojumu kopā ar Skolotāju, nolaižoties līmeni pēc līmeņa, pārdzimstot dzīvi pēc dzīves, līdz šodienai, kad mēs ieguvām Fa. Nozīme ir vienkārša, bet dziļa: turi to dārgu! Kā Skolotājs teica:

“Es ceru, ka jūs visi turēsiet dārgu sevi, turēsiet dārgus citus un turēsiet dārgu šo vidi, kas jums ir. Turēt dārgu ceļu, pa kuru ejat, nozīmē turēt dārgu sevi.” (Kanons “Kas ir Dafa skolnieks”)

Piepildīts ar Fa – mūsu pilnveidošanās ir nesavtīga un sakņojas citu glābšanā. Atšķirībā no visām iepriekšējām pilnveidošanās metodēm, mūsu metode balstās uz nesavtīgumu. Šī iemesla dēļ mēs pildām dzīvo būtņu glābšanas misiju. Jebkādi attaisnojumi tam, ka nav iespējams skaidrot patiesību un glābt cilvēkus, ir nepamatoti. Cilvēku glābšana ir tas, ko Skolotājs vēlas, lai mēs darītu. Virspusēji raugoties šķiet, ka mēs viņus glābjam, bet patiesībā Skolotājs šādā veidā pilnveido praktizētājus – izvedot mūs no vecā Visuma "veidošanās -stabilitātes - deģenerācijas - iznīcības" cikla.

Draugi-praktizētāji, būsim centīgi!

Heši.

(Pieredzes apmaiņas raksts, kas tika nolasīts 2025. gada Ziemeļvalstu Fa konferencē)

 

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2025/9/27/230000.html