Etiķetes nozīme Ķīnā un tās evolūcija (1. daļa)

Ķīna, kas pateicoties tās senajam un bagātajam kultūras mantojumam, savulaik tika dēvēta par "etiķetes valsti", ir piedzīvojusi ievērojamas pārmaiņas kopš 1949. gada, kad tajā varu pārņēma Ķīnas komunistiskā partija (ĶKP). Drīz vien šis godpilnais apzīmējums kļuva par tukšu frāzi. Lai gan daudzi ķīnieši joprojām lepojas ar savu seno civilizāciju, tikai retais patiesi izprot vai spēj paskaidrot etiķetes dziļāko nozīmi.

Etiķete neapšaubāmi ir pats svarīgākais tradicionālās ķīniešu kultūras elements.

Sākot ar senākajām dinastijām – Sja, Šanu un Džou – līdz pat pēdējai, Cjiņu dinastijai, tūkstošiem gadu imperiālie rituāli un ceremonijas ir bijušas nozīmīgākās valsts lietas, nākamā prioritāte bija militārās kampaņas, lai aizsargātu savu teritoriju.

Sena paruna vēsta: "Nav diženākas etiķetes par to, kas tiek ievērota, lai izrādītu cieņu Debesīm, un nav ceremoniju, kas būtu svarīgākas par imperatora rituāliem, kas tiek rīkoti priekšpilsētās, lai godinātu dievišķo."

Debesis simbolizē vispārēju augstāku dievišķo būtņu koncepciju. Senajā Ķīnā cieņas izrādīšanai Debesīm bija svarīga loma cilvēku dzīvē. Debesu templis un Zemes templis Pekinā kādreiz bija valdnieku altāri, kur Cjiņu imperatori pielūdza Debesis un Zemi un pienesa tiem upurus. Katru gadu tika rīkotas ceremonijas, un imperatori veica rituālus, lai sazinātos ar dievišķajām būtnēm debesīs un virs zemes un aizlūgtu par labiem laika apstākļiem un bagātīgu ražu.

Debesu templis aizņem 273 hektāru lielu platību. Imperatora pils – viens no pasaulē lielākajiem pils kompleksiem, kurā imperatori dzīvoja, strādāja un rīkoja galma sanāksmes, aizņem tikai 72 hektārus. Kad notika kaut kas bīstams vai svarīgs, imperatoram bija jānoiet 10 km no pils līdz Debesu templim, lai izpildītu rituālu un izrādītu cieņu Debesīm.

Rituālu izpilde un cieņas izrādīšana Debesīm jau izsenis tiek uzskatīta par vienu no imperatora galvenajiem pienākumiem. Debesu tempļa pastāvēšana liecina par to, cik ļoti cilvēki senajā Ķīnā novērtēja tādas koncepcijas kā "Debesis un cilvēks ir vienoti" un "Cienīt Debesis un ievērot senču norādījumus". Senie ķīnieši ticēja, ka Debesis ir visu lietu radītājs un Visumu pārvalda dievišķas būtnes. Cilvēkiem, kā daļai no Visuma, ir jāseko "Debesu ceļam" it visā, ko viņi dara. Tūkstošiem gadu, sākot ar imperatoriem un beidzot ar vienkāršajiem ļaudīm, viņi visi cienīja Debesis un baidījās no tām. Viņi izpildīja svētus rituālus, lai godinātu dievišķo un lūgtos par dievišķo aizsardzību.

Senie ķīnieši ticēja, ka Debesis redz ikvienu cilvēka rīcību, tāpēc arī radās teicieni "Debesis redz cilvēku tikpat skaidri kā viņš savu atspulgu spogulī" un "Debesis un Zeme zina katru cilvēka labo un slikto darbu". Tādējādi cilvēki saprata, ka, lai sekotu Debesu ceļam, jābūt tikumīgam.

Šeit aprakstītais cilvēku dzīvesveids bija tik sen, ka mūsdienu cilvēkiem ir grūti aptvert, cik lielā mērā senie ķīnieši cienīja Debesis.

"24 dinastiju vēstures" ir visaptverošākais Ķīnas dinastiju oficiālo hroniku krājums. Tajos ir dokumentētas daudzas imperatora galmos notikušās diskusijas par katastrofām, plūdiem un zemestrīcēm. Pārrunas bieži vien noveda pie tā, ka imperatori pārdomāja, vai viņu rīcība nav izpelnījusies Debesu sodu. Frāze "Uzklausiet godīgu padomu un izvairieties no nepamatotas cilvēku notiesāšanas" bieži sastopama visā tekstā.

"Cjinu dinastijas vēstures hronikā" minēts, ka drīz pēc kāpšanas tronī imperators Dzjacins izdeva ediktu, ar kuru aicināja savus ierēdņus sniegt viņam padomus. Huns Dzjilians mācīja Cjinu dinastijas prinčus. Viņš uzrakstīja garu oficiālu vēstuli, kurā sīki aprakstīja vērienīgo korupciju valsts lietās. Huna asie vārdi aizvainoja imperatoru, un viņš pavēlēja to ieslodzīt un pēc tam piesprieda viņam nāvessodu. Tomēr vēlāk imperators atmaiga un aizstāja viņa sodu ar trimdu Jili, nomaļā reģionā, kas bija tālu no centrālās valdības.

Tā paša gada aprīlī Ķīnas ziemeļos iestājās liels sausums. Lai gan imperators un vietējās amatpersonas izpildīja rituālus, lai izlūgtos lietu, lietus joprojām nebija. Pat pēc tam, kad imperators apgādāja ar pārtiku tos, kas cieta no sausuma, un apžēloja ieslodzītos, sausums turpinājās. Apzinoties, ka viņš, iespējams, ir nodarījis pāri Hunam un ar to sadusmojis Debesis, imperators uzrakstīja ediktu par Huna attaisnošanu. Brīdī, kad viņš pabeidza pēdējo teikumu, debesīs noplaiksnīja zibens, atskanēja pērkona dārdi un sākās spēcīgs lietus. Imperators nopūtās: "Debesis visu ierauga ātrāk, nekā es ievelku elpu, un tas iedveš bijību."

"24 dinastiju vēsturēs" bieži aprakstītas katastrofas, kas notikušas šo dinastiju valdīšanas laikā, un veids, kā imperatori uz tām reaģēja. Tomēr ĶKP valdīšanas laikā šie vēsturiskie notikumi reti tiek atspoguļoti kinofilmās vai televīzijā. Lielākoties tas ir saistīts ar to, ka ĶKP popularizē ateismu, cenšoties izskaust seno ticību Debesu ceļam un saraut saikni starp cilvēci un dievišķo.

ĶKP sistemātiski un rafinēti sagrozīja un pārveidoja Ķīnas vēsturi ar nolūku izdzēst tās kultūras mantojumu. Tālāk ir uzskaitītas ĶKP veiktās darbības, lai to iznīcinātu.

1. Raugoties no materiālā viedokļa, ĶKP veica "četru veco – vecās domāšanas, vecās kultūras, veco tradīciju un veco paražu – sagraušanu". Sarkangvardi sadauzīja Budu un dievību statujas tempļos un privātmājās. Desmit gadu laikā Ķīnas civilizācijas dievišķā kultūra tika pilnībā iznīcināta.

2. Kas attiecas uz garīgo līmeni, ĶKP cilvēkiem izskaloja smadzenes, liekot ticēt, ka "cīņa pret Debesīm, Zemi un cilvēkiem ir bezgala aizraujoša", un uzsāka vērienīgas šķiru cīņas.

3. ĶKP kontrolētajos plašsaziņas līdzekļos senās Ķīnas aprakstos galvenā uzmanība tiek pievērsta kariem, ciešanām un intrigām imperatoru galmos, taču maz tiek pieminēti mierīgie un labklājīgie laiki.

4. Izglītības sistēma vairāk izceļ cilvēces vēstures tumšo pusi. Sākumskolā bērni uzzina par tādiem varoņiem kā Čens Šens un Vu Guans, kuri vadīja sacelšanos Cjiņu dinastijas beigās. Vidusskolēni iemācās nosodīt feodālo sabiedrību, pamatojoties uz Lu Sjuņa ciniskajiem uzskatiem.

5. Kultūras pieminekļi tiek uzskatīti par ainaviskiem apskates objektiem. Tā rezultātā apmeklētājiem ir ierobežotas iespējas izprast šo pieminekļu kultūrvēsturisko vērtību un nozīmi.

Pēc vairāku gadu desmitu ilgām reformām, ĶKP ir padarījusi Ķīnu par valsti, kas pilnībā atšķiras no "etiķetes valsts". Mūsdienās ķīnieši sabiedrībā uzvedas skaļi un vulgāri, un savstarpējā saskarsmē reti kad iztiek bez intrigām.

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2025/8/30/229600.html