Palīdzēt cits citam un pilnveidot sevī labestību

Pēc tam, kad mūsu Likuma mācīšanās grupā iepazināmies ar nesen publicēto Skolotāja kanonu ''Atmostieties'', mēs vienojāmies, ka nedrīkstam šo rakstu vienkārši izlasīt un aizmirst; mums jāseko Skolotāja mācībām un visu laiku jābūt labestīgiem. Mums visu laiku vajadzētu būt mierīgiem un labestīgiem, un jāatbrīvojas no sliktām domām un aizvainojuma. Mums nevajadzētu dusmoties vai paaugstināt balsi, kad runājam ar cilvēkiem. Patiesībā, ja neesam mierīgā un labestīgā noskaņojumā, labāk būtu neko nerunāt un neko nedarīt.

Kādai praktizētājai bija pietūkusi roka un plecs. Pajautājām, vai viņa nav izdarījusi kaut ko sliktu. Viņa teica, ka neesot. Es izteicu domu, ka tā ir karma, ko viņa radījusi iepriekšējā dzīvē. Viņa pasmējās un atzina, ka tas ir labi, jo tagad karma tiek likvidēta. Viņa stiprināja savu galveno apziņu un centās uzcītīgāk pilnveidoties. Nedēļas laikā viņai izdevās atgūt veselību.

Mēs sapratām, ka, tieši tā, kā Skolotājs minēja savā Likuma izklāstā, viss, ar ko sastopamies, vai tas būtu kaut kas labs vai slikts, no pilnveidošanās viedokļa ir labs.

Pirms gada praktizētājai Jinai (pseidonīms) sāka pasliktināties redze un riebt galva, un tamdēļ viņai gadījās arī nokrist. Dēls viņu aizveda uz medicīnisko apskati, kur viņai tika konstatēts augsts asinsspiediens. Dēls piespieda viņu dzert zāles.

Es gribēju palīdzēt Jinai. Pamanīju, ka viņas sejas izteiksme nebija draudzīga, kas liecināja, ka viņa jūtas nepatīkami. Nelabvēlība ir sava veida dēmoniskas dabas izpausme, kas var izraisīt slimības vai citas problēmas.

Es dalījos savās domās ar Jinu. Mēs abas bijām skolotājas. Mēs mēdzam būt skarbas pret skolēniem un kritizēt viņus. Mēs domājām, ka mums ir jākontrolē skolēni un nevaram ļaut viņiem rīkoties, kā vien ienāk prātā. Mums kļuva par ieradumu rādīt skolniekiem bargu seju, meklēt viņu trūkumus un kritizēt tos. Mums trūka līdzjūtības, un mūsos joprojām bija Ķīnas komunistiskās partijas (ĶKP) kultūras elementi. Abas sapratām, ka pilnveidojoties ir ļoti svarīgi attīstīt labestību.

Jina man pilnībā piekrita un nolēma mainīties. Man šķita, ka viņa ātri izturēs šo pārbaudījumu. Es ieteicu viņai vairāk mācīties Likumu, mainīt savu domāšanu un izkopt sevī labestību.

Kad nākamajā nedēļā devos uz Likuma mācīšanās nodarbību, Jinas vīrs teica, ka viņa ir labi pastrādājusi ar sevi un ir ļoti mainījusies. Pēc Likuma mācīšanās es padalījos ar savu izpratni. Es teicu, ka tad, kad mūsu domas un uzvedība būs saskaņā ar Likumu, traucējumi izzudīs un pazudīs arī slimības karma. Jina sacīja: "Tev ir taisnība. Man jāmeklē sevī."

Nākamajā nedēļā viņa atnāca uz Likuma mācībām kopā ar vīra māsasmeitu. Māsasmeita bija atslābinājusies savā pilnveidošanās procesā. Jina uztraucās, ka meitene varētu atpalikt no Likuma izlabošanas procesa, tāpēc palūdza viņu nākt uz mūsu kopīgajām nodarbībām, lai atgūtu iekavēto. Mēs bijām priecīgi, ka Jina ir kļuvusi līdzjūtīga.

Jinas asinsspiediens ir pazeminājies, un tagad viņas redze ir daudz labāka.

Mēs personīgi esam izjutuši prieku par to, ka, labāk izprotot sjiņsjiņ pilnveidošanas nozīmi, esam paaugstinājušies kā vienots ķermenis. Mēs uzskatām, ka ir ļoti svarīgi, lai praktizētāji cits citam palīdzētu.

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2025/4/20/226305.html