1999. gada 25. aprīļa miermīlīgā apelācija – piemineklis cilvēka morālei

Pirms 26 gadiem, 1999. gada 25. aprīļa rītā, pie Valsts padomes Apelāciju biroja Pekinā sāka pulcēties cilvēki. Viņi klusi stāvēja gar ceļa malām, cenšoties netraucēt gājējiem vai transportlīdzekļiem.

Viņi praktizēja Faluņgun – garīgo praksi, kas sastāv no pieciem vingrojumu kompleksiem un kurā vadās pēc Īstenības, Labestības un Pacietības principiem. Dažas dienas iepriekš tuvējā Tiaņdzjiņas pilsētā tika arestēti desmitiem praktizētāju. Kad pārējie praktizētāji lūdza aizturētos atbrīvot, amatpersonas ieteica viņiem doties uz Pekinu, jo rīkojums par arestu bija nācis no centrālās valdības. Tāpēc praktizētāji devās uz Valsts padomes Apelāciju biroju. Lai gan viņi viens otru nepazina, viņi visi devās ceļā ar vienu un to pašu mērķi.

Kādas praktizētājas draugs strādāja milicijā. Iepriekšējā vakarā draugs viņai piezvanīja un paskaidroja, kāpēc viņai nevajadzētu braukt uz Pekinu. "Priekšniecība mums lika arestēt ikvienu, kas tur ieradīsies," viņš teica. Praktizēja viņam pateicās, taču nākamajā rītā tik un tā devās ceļā.

Praktizētāji, kas piedalījās šajā klusajā apelācijā, bija dažāda vecuma un visu sabiedrības slāņu pārstāvji. Daži no viņiem bija 60 vai 70 gadus veci, un bija izgājuši cauri daudzajām Ķīnas komunistiskās partijas (ĶKP) politiskajām kampaņām, piemēram, Zemes reformas kustībai, Antilabējai kampaņai un Kultūras revolūcijai. Viņi ļoti labi zināja, cik nežēlīgs var būt šis režīms.

Bija diezgan daudz 20 vai 30 gadus vecu praktizētāju. Viņiem vēl svaigā atmiņā bija slaktiņš Tiaņaņnmeņas laukumā: kad augstskolu studenti miermīlīgi aicināja uz reformām, viņus sagaidīja tanki, šautenes un nāve.

Daži praktizētāji, kas strādāja valdības institūcijās, zināja, kā ĶKP izmanto valsts aparātu, lai apspiestu cilvēkus, un daži no viņiem pat bija piedalījušies šo kampaņu īstenošanā.

Taču viņi visi tik un tā devās apelēt Faluņgun aizstāvībai, jo sākot praktizēt Faluņgun, bija sajutuši ievērojamu veselības uzlabošanos un garīgo izaugsmi. Daudzas salauztas ģimenes tika dziedētas, un nelaime pārtapa jaunā cerībā. Daži no viņu pārsteidzošajiem stāstiem tika publicēti Ķīnas lielākajos laikrakstos, tostarp "Ķīnas ekonomikas laikrakstā", "Ķīnas jaunatnes laikrakstā" un "Jančenas vakara ziņās".

Diemžēl ĶKP, kas savu varu saglabā, veicinot šķiru cīņu, naidu un melus, nespēja paciest tādas tradicionālas vērtības kā "Īstenība - Labestība - Pacietība". Politisko un juridisko lietu komiteja 1996. gadā sāka "izmeklēšanu" attiecībā uz Faluņgun, cenšoties atrast jebko, kas ļautu ierobežot šo praksi. Kad 1999. gadā Tiaņdzjiņā tika arestēti vairāki desmiti praktizētāju, daudzi ķīnieši jau zināja, ka ĶKP jebkurā laikā var aizliegt Faluņgun praktizēšanu.

Faluņgun praktizētājiem nav nekādu politisku mērķu un tie nav pieķērušies materiālām interesēm. Viņi tikai vēlas pilnveidot sevi un kļūt par labākiem pilsoņiem, tādējādi dodot labumu visai sabiedrībai. Viņi domāja, ka tik cēla prakse būtu jāpopularizē, nevis jāapspiež. Daudzi praktizētāji nonāca pie secinājuma, ka tas, kurš izdeva rīkojumu arestēt praktizētājus, acīmredzot ir nepareizi sapratis Faluņgun.

Tāpēc praktizētāji devās uz Valsts padomes Apelāciju biroju izteiktu savu viedokli. Tur bija vairākas sievietes stāvoklī, kā arī veselas ģimenes. Viņi vēlējās pateikt amatpersonām, ka "Faluņgun ir labs" un ka" šī prakse ir devusi mums labu veselību un māca mums būt labākiem cilvēkiem."

Daži praktizētāji izmantoja līdzi paņemtos plastmasas maisiņus un savāca miliču izmestās augļu mizas, atkritumus un pat cigarešu izsmēķus, kārtīgi saliekot tos atkritumu urnās. No strādniekiem līdz lauksaimniekiem, no zinātniekiem līdz profesoriem, lai gan viņu profesijas un sabiedriskais stāvoklis atšķīrās, visiem bija kas kopīgs – viņi bija Faluņgun praktizētāji.

Viens no dežūrējošajiem miličiem norādīja uz tīro zemi un teica pārējiem: "Paskatieties uz šo. Vai jūs zināt, kas ir tikumība? Lūk, šī ir tikumība!"

Daudzi cilvēki teica, ka šajā notikumā ir saredzējuši cerību Ķīnai. "Mēs visu mūžu esam dzīvojuši Pekinā, un esam redzējuši visdažādākos petīciju iesniedzējus – raudošus, kliedzošus, kareivīgus, uzbrūkošus, bet nekad neesam redzējuši tik miermīlīgu grupu, kā šī," sacīja viens no vietējiem iedzīvotājiem. "Es neesmu dzīvojis velti."

Pēc tam kad 1949. gadā ĶKP nāca pie varas, tā iznīcināja tradicionālās vērtības un apspieda jebkuru neatkarīgas domāšanas asnu. Režīms mudināja cilvēkus par katru cenu tiekties pēc materiālā labuma. Tiem, kas bija dreifējuši līdzi gadu desmitiem ilgušajai morāles lejupslīdei, bija grūti iedomāties, ka tik daudzi cilvēki, neuztraucoties par savu drošību, vienlaicīgi ierodas vienā un tajā pašā vietā, lai aizstāvētu vienu un to pašu cēlo mērķi – savas tiesības kļūt par labākiem pilsoņiem. Vietējie iedzīvotāji un milicijas darbinieki bija liecinieki tādai labestībai un sirsnībai, kāda Ķīnā ir reti sastopama. Tāpēc 1999. gada 25. aprīļa miermīlīgā apelācija uzskatāma par pieminekli cilvēka morālei.

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2025/4/17/226275.html