1999. gada 25. aprīļa miermīlīgās apleācijas nozīme

Pirms 25 gadiem, 1999. gada 25. aprīlī, Pekinā notika miermīlīga apelācija. Aptuveni 10 000 Faluņ Dafa praktizētāju sapulcējās pie Centrālā apelāciju biroja un lūdza tiesības brīvi praktizēt savu ticību. Daži minēja, ka praktizētāju skaits sasniedzis pat 30 000. Neatkarīgi no tā, cik daudz cilvēku tur bija, tas bija svarīgs brīdis Ķīnas vēsturē.

Kas notika pirms 25 gadiem?

1999. gada 25. aprīļa miermīlīgā apelācija bija atzīstama, pamatota, likumīga un morāli pareiza rīcība.

Pirmkārt, apelācija bija likumīga. Apelācijām, ko dēvē arī par lūgumrakstu iesniegšanu, Ķīnā ir sena vēsture. Kopš Dzjiņu dinastijas (no 265. līdz 420. gadam) ikvienā oficiālajā tiesā bija uzstādītas bungas, kurās cilvēki varēja sist un izteikt savas pretenzijas. Ierēdņi izskatīja šos jautājumus vai ziņoja par tiem augstākstāvošām amatpersonām. Saskaņā ar spēkā esošajiem Ķīnas tiesību aktiem pilsoņi un organizācijas var iesniegt sūdzības, nosūtot vēstules, zvanot pa tālruni vai personīgi vēršoties birojos. Saņēmēji var būt jebkura līmeņa valsts institūcijas, jo īpaši tās, kas atrodas apgabala līmenī vai augstāk.

Katrs Faluņ Dafa praktizētājs, kurš 1999. gada 25. aprīlī piedalījās apelācijā, bija Ķīnas pilsonis. Tā kā vietējās pašvaldības toreiz nevarēja atrisināt situāciju, praktizētāji vērsās Centrālajā apelāciju birojā. Tas bija likumīgs akts, un tāpēc toreizējais premjerministrs kopā ar saviem pārstāvjiem tikās ar dažiem praktizētājiem un uzklausīja viņus.

Otrkārt, apelācijas laikā praktizētāju izturēšanās bija miermīlīga un pieklājīga. Mūsdienu Ķīnā morāles pagrimums ir plaši izplatīts un satraucošs. Cilvēki par katru cenu cenšas gūt personīgu labumu, tostarp kaitējot un nogalinot citus. Galvenie morāles pamatprincipi, piemēram, labā, nevis ļaunā, aizstāvēšana tiek atstāti novārtā vai pat apgriezti ar kājām gaisā.

Praktizētāji, kas pirms 25 gadiem piedalījās miermīlīgajā apelācijā, bija kārtīgi ģērbušies, disciplinēti un pieklājīgi, stāvēja kārtīgi gar trotuāra malu un netraucēja gājējiem vai satiksmei. Viņi pat savāca visā apkārtnē atkritumus, un šāda uzvedība atstāja iespaidu uz miliciju, sabiedrību un starptautisko sabiedrību, dodot cilvēkiem cerību uz labāku Ķīnu.

Treškārt, apelācijas prasība bija saprātīga un pamatota. Praktizētājiem, kuri piedalījās apelācijā, bija tikai trīs lūgumi: 1) atbrīvot vairāk nekā 40 Tiaņdzjiņas pilsētā ieslodzītos Faluņ Dafa praktizētājus; 2) ļaut brīvi praktizēt Faluņ Dafa (piemēram, vairs nepamatoti neapsūdzēt Faluņ Dafa, vairs netraucēt viņiem brīvdabas nodarbību vietās ar skaļruņiem vai augstspiediena ūdens šļūtenēm; vairs slepeni neaizliegt izmantot kolektīvās prakses telpas) un 3) atcelt aizliegumu publicēt Džuaņ Faluņ un citas Faluņ Dafa grāmatas.

Saskaņā ar Ķīnas Konstitūciju Ķīnas pilsoņiem ir tiesības uz ticības un vārda brīvību. Taču līdz apelācijas iesniegšanas brīdim Faluņ Dafa praktizētājiem šīs tiesības bija atņemtas jau divus vai trīs gadus, un viņu ticība tika slepeni apspiesta. Lai gan toreizējais premjerministrs uzklausīja viņu lūgumus, toreizējais Ķīnas komunistiskās partijas (ĶKP) līderis Dzjans Dzemiņs to nevarēja paciest. Atbilstoši ĶKP neiecietības un vardarbības doktrīnām viņš izveidoja ārpus likuma ietvariem pastāvoši institūciju "ofiss 610", lai vērstos pret Faluņ Dafa, un pēc dažām nedēļām, 1999. gada 20. jūlijā, uzsāka sistemātisku apspiešanu visā valstī.

Centieni atjaunot tradicionālās vērtības

Ķīnas civilizācijas pamatā ir godīgums, uzticība, lojalitāte un savstarpēja cieņa. ĶKP gadu desmitiem īstenotās ideoloģiskās apstrādes dēļ daudzi cilvēki noraida šīs tradicionālās vērtības un ir iemācīti pieņemt komunistiskās dogmas. Ķīniešiem māca ticēt, ka viņiem par visu ir jāpateicas partijai, nevis otrādi. Savās daudzajās politiskajās kampaņās vēršoties pret "minoritāšu grupām", ĶKP ieaudzināja cilvēkos šausmu un naida sajūtu, kas noveda pie nodevības, cīņas un kaujinieciska domāšanas veida.

Vēstures gaitā cilvēki ir vadījušies pēc savas sirdsapziņas un rīkojušies atbilstoši morāles principiem, lai nodrošinātu stabilu un plaukstošu sabiedrību. Taču komunistiskā ideoloģija popularizē savas pamatvērtības – šķiru cīņu, naidu un melus. Tāpēc režīms nespēja paciest miermīlīgo meditācijas grupu Faluņ Dafa un tāpēc Ķīnā tagad ir pilns ar viltotām precēm, vardarbību, neķītrību un cita veida nejēdzībām.

Pēdējās desmitgadēs šeit notikušas divas morāles katastrofas. 1989. gada slaktiņš Tiaņaņmeņas laukumā salauza to intelektuāļu garu, kuru dabiskais instinkts ir īstenot savu sabiedrisko pienākumu. Faluņ Dafa un "Īstenības, Labestības, Pacietības" principu apspiešana 1999. gadā vēl vairāk iedragāja cilvēku drosmi un vēlmi tiekties pēc patiesības, un viņi turpināja sekot morālās lejupslīdes tendencei.

Bākuguns

Totalitārās ĶKP valdīšanas apstākļos daudzi cilvēki cieš, jo pieaug vardarbības, pašnāvību un citu traģēdiju skaits. ĶKP veiktā sistemātiskā smadzeņu skalošana arī veicināja to, ka cilvēki baidās stāties pretī režīmam. ĶKP interneta policija un "Mazo rozā" grupa pārvērš melno par baltu, lai maldinātu sabiedrību. Kur vērsties tiem, kas meklē cerību?

Pamatojoties uz cilvēces tradicionālajām vērtībām, Faluņ Dafa un tā praktizētāji cenšas rādīt godprātīgas uzvedības piemēru. Ikdienā īstenojot "Īstenības, Labestības, Pacietības" principus, praktizētāji cenšas kļūt par labākiem un daudz iejūtīgākiem cilvēkiem. Pat ĶKP īstenotā nežēlīgā apspiešana un nebeidzamā nomelnojošā propaganda nav apturējusi viņu pašaizliedzīgos centienus stāstīt cilvēkiem par Dafa, atmaskot ĶKP ļaunumu un vest cilvēkus uz labāku nākotni.

Tāpēc 1999. gada 25. aprīļa miermīlīgā apelācija ir tik svarīga. Tā ir kalpojusi par gaismas staru tumsā un devusi cerību tiem, kas cieš un jūtas bezpalīdzīgi.

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2024/4/7/216492.html