25. aprīļa likumīgā apelācija, kuru Centrālais apelāciju birojs sākotnēji sauca par "pulcēšanos"

Rietumu sabiedrībā termins "apelācija" tiek lietots visai reti. Iedzīvotājiem ir iespējas paust savu viedokli, un nav nekas neparasts, ka tūkstošiem cilvēku pulcējas pie prezidenta rezidences vai pie valdības ēkām, lai paustu savu protestu.

Otrpus Klusajam okeānam, Ķīnā, 1999. gada 25. aprīlī vairāk nekā 10 000 praktizētāju devās uz Centrālo apelāciju biroju pie Džunnaņhai (valdības ēku komleksa) rietumu ieejas, lai apelētu Faluņgun aizstāvībai. Viņi stundām ilgi mierīgi stāvēja gar ietves malām, netraucējot gājējiem vai transporta kustībai. Nebija nekādu plakātu, neviens neskandēja saukļus un nerīkoja nekādas scēnas. Dežūrējošie miliči mierīgi sarunājās savā starpā, un galu galā lieta tika atrisināta. Vēlāk tā tika nodēvēta par "lielāko, racionālāko un ideālāko apelāciju Ķīnas vēsturē", un daži starptautiskie plašsaziņas līdzekļi atzina: "Racionalitāte, ko abas puses demonstrēja 25. aprīļa apelācijas laikā Džunnaņhai, ir vēl nebijis gadījums Ķīnas vēsturē."

Tomēr šodien daudziem ķīniešiem par šo incidentu izveidojies priekšstats, ka Faluņgun praktizētāji mēģināja iebrukt Džunnaņhai, kādēļ Ķīnas komunistiskā partija (ĶKP) vēlāk pieņēma lēmumu apspiest šo grupu. Daži ĶKP pietuvināti rietumvalstu pārstāvji atkārtoja režīma stāstījumu: Faluņgun praktizētāji bija ielenkuši valdību.

Mēģināsim kliedēt šo nepareizo priekšstatu.

Kam taisnība: Centrālajam apelāciju birojam un Pekinas Sabiedriskās drošības pārvaldei vai Dzjanam Dzemiņam?

Pirmkārt, Ķīnā ir atļauts iesniegt apelācijas, un Centrālais apelāciju birojs atrodas pie Džunnaņhai rietumu ieejas. Galvenā ieeja Džunnaņhai ir Sjiņhua vārti, kas vērsti pret Čanaņas ielu, taču apelācijas laikā neviens Faluņgun praktizētājs netuvojās Sjiņhua vārtiem. Tādējādi nav nekāda pamata teikt, ka praktizētāji centās ieņemt Džunnaņhai.

Otrkārt, divus mēnešus pēc šī notikuma ĶKP Centrālās komitejas kanceleja, Valsts apelāciju birojs un Pekinas Sabiedriskās drošības pārvalde publicēja paziņojumus, kuros bija teikts, ka apelācijas dalībnieki "pulcējas pie Džunņanhai" nevis "ielenca Džunanaņhai".

Nākamajā dienā, 1999. gada 26. aprīlī, Valsts padomes Apelāciju biroja direktors intervijā laikrakstam Sjiņhua sacīja, ka Faluņgun praktizētāji "sapulcējās" Pekinā, piebilstot: "Valdība nekad nav aizliegusi jebkādas veselību uzlabojošas aktivitātes. Cilvēkiem ir atļauts paust dažādus viedokļus." Tas liecina, ka 25.aprīļa apelācija bija likumīga.

Divus mēnešus vēlāk, 14. jūnijā, Ķīnas laikraksti, televīzija un radio kanāli vienlaicīgi izplatīja gan Centrālā apelāciju biroja gan Valsts padomes Apelāciju biroja paziņojumu, ka valdība nekad nav aizliegusi nevienu cjigun praksi.

Tas norāda, ka tolaik valdība vēl nebija izlēmusi sākt apspiest un vajāt Faluņgun. Pēc vairākiem gadiem atklātībā nonāca informācija, ka seši no septiņiem Politbiroja Pastāvīgās komitejas locekļiem iebilda pret Faluņgun apspiešanu. Tas bija toreizējais ĶKP līderis Dzjans Dzemiņs, kurš 1999. gada 13. augustā ĶKP laikrakstā Žeņmiņ Žibao publicētajā rakstā apgalvoja, ka Faluņgun praktizētāju 25. aprīļa apelācija ir bijusi "Džunnanhai aplenkums".

Vai Faluņgun izaicināja ĶKP, vai arī Dzjans Dzemiņs ļaunprātīgi izmantoja savu varu?

Kāpēc Faluņgun praktizētāji pulcējās netālu no ĶKP politiskā centra? Vai viņi vērsās pret režīmu? Vai tas bija galvenais iemesls, kas lika režīmam pieņemt lēmumu iznīcināt šo grupu?

1998. gada decembrī Šanhajas televīzija ziņoja sekojošo: "Šodien agri no rīta gandrīz 10 000 Faluņgun entuziastu pulcējās Šanhajas sporta centrā, lai popularizētu šīs prakses vingrojumus. Prakses dibinātājs Li Hundži kungs pirmo reizi iepazīstināja sabiedrību ar Faluņgun 1992. gadā, un kopš tā laika šī prakse ir kļuvusi populāra valsts iedzīvotāju vidū. Unikālā Faluņgun mācība ir bijusi kā svaiga gaisa malks, un līdz šim cilvēki visās valsts daļās, kā arī Honkongā, Makao un Taivānā ir spontāni izveidojuši grupas, lai kopā praktizētu šos vingrojumus. Faluņgun ir izplatījies arī Eiropā, Amerikā, Austrālijā un Āzijā. Apmēram 100 miljoni cilvēku visā pasaulē praktizē Faluņ Dafa. Šī bija mūsu televīzijas kanāla žurnālista reportāža."

1992. gada 13. maijā Li Hundži kungs Čančuņā noturēja pirmo Faluņgun ievadnodarbību. Prakses pamatā ir principi "Īstenība, Labestība, Pacietība" un tā ietver piecus lēnu un plūstošu kustību vingrojumu kompleksus. 1998. gada maijā Valsts sporta pārvalde veica visaptverošu pētījumu attiecībā uz Faluņgun praksi. Septembrī neliela medicīnas ekspertu grupa Guandunā pārbaudīja 2553 praktizētājus. Rezultāti liecināja, ka kopumā prakizētāju veselības rādītāji bija uzlabojušies par 97,9 %.

Praktizētāju vidū bija atvaļinātas militārpersonas, augsta ranga ĶKP amatpersonas, karavīri, strādnieki, augstskolu pasniedzēji utt. Informācija par Faluņgun izplatījās no cilvēka uz cilvēku un īsā laikā šī prakse izpelnījās labas atsauksmes.

Faluņgun Ķīnā aizsākās nevis kā reliģija, bet gan kā cjigun veids. Tāpēc augsta līmeņa ĶKP amatpersonu vidū daudzi uzskatīja, ka cjigun ir vingrojumu paveids, kas uzlabo fizisko veselību, un ap to nav jāceļ ideoloģiska ažiotāza.

Toreizējais Ķīnas prezidents Dzjans Dzemiņs uzskatīja, ka Faluņgun, savas arvien pieaugošās popularitātes dēļ, konkurē ar viņu par sabiedrības mīlestību. Dzjans, kurš uzskatīja sevi par imperatoru, izjuta skaudību. Jau 1996. gadā Dzjans lika Ķīnas valsts drošības dienestiem pievērst uzmanību Faluņgun praktizētāju aktivitātēm. 1997. un 1998. gadā visā valstī bija gadījumi, kad pret Faluņgun praktizētājiem izturējās netaisnīgi. 1999. gadā Tiaņdjziņā arestēja vairākus praktizētājus un aizliedza izdot Faluņgun grāmatas. Dažās vietās cilvēkiem nebija atļauts praktizēt Faluņgun publiski. Ja šāda situācija saglabātos arī turpmāk, pastāvēja risks, ka šo praksi varētu aizliegt. Šī iemesla dēļ praktizētāju grupa, kas bija guvusi lielu labumu no Faluņgun praktizēšanas, nolēma doties uz Pekinu, lai iesniegtu apelāciju, cerībā nodrošināt sev mierīgu un drošu pilnveidošanās vidi.

Lai gan toreizējais premjerministrs Džu Žundzji 25. aprīļa apelācijas laikā tikās ar praktizētājiem draudzīgā gaisotnē, un pēc tam praktizētāji mierīgi aizgāja, Dzjans Dzemiņs drīz vien noliedza viņu panākto vienošanos un divus mēnešus vēlāk, 1999. gada 20. jūlijā, uzsāka Faluņgun praktizētāju masveida arestus un vardarbīgu vajāšanu, kas turpinās vēl šodien – 26 gadus vēlāk.

Dzjana Dzemiņa nepatiesās apsūdzības veicināja morāles vērtību sabrukumu Ķīnā

Pēc 1999. gada Ķīnas apelāciju iesniegšanas sistēma un apelāciju iesniegšanas noteikumi kļuva sarežģītāki un neskaidrāki.

ĶKP petīciju iesniegšanas sistēma daudziem netaisnības upuriem ir pēdējais cerības stars, tomēr tas, kas viņus sagaida, ir blīvs cilvēku savstarpējās novērošanas tīkls, ko sauc par "Fencjao [rajona] pieredzi", kas saistīta ar masu mobilizāciju, lai "stiprinātu diktatūru pār klases ienaidniekiem", un ko ĶKP pastāvīgi vērš pret noteiktām grupām vai indivīdiem.

Pēdējo 26 gadu laikā Ķīnas pilsoņi mēģina aizstāvēt savas tiesības un intereses, izmantojot ĶKP izveidoto apelāciju iesniegšanas sistēmu. Iemesli, kuru dēļ viņi iesniedz apelācijas ir dažādi, piemēram, māju piespiedu nojaukšana, viltotas vakcīnas, korumpētu amatpersonu iesūdzēšana tiesā, ziņošana par iebiedēšanu un tā tālāk.

Kādi bija rezultāti? Ir labi zināms, ka ĶKP nodarbina lielu skaitu cilvēku un piešķir milzīgu finansējumu tam, lai pārtvertu apelāciju iesniedzējus un pēc tam ieslodzītu viņus cietumos, darba nometnēs vai kur citur. Ķīnas apelāciju sistēmas sabrukuma un pagrimuma sākumpunkts bija Dzjana Dzemiņa melīgās apsūdzības saistībā ar 1999. gada 25. aprīlī notikušo Faluņgun praktizētāju miermīlīgo apelāciju.

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2025/4/7/226142.html