Prāta un ķermeņa mijiedarbība jau sen ir populārs izpētes objekts. Džonsa Hopkinsa Universitātes fizikas un astronomijas profesors Ričards Konns Henrijs 2005. gadā žurnālā Nature publicētajā rakstā norādīja: "Viens no ieguvumiem, cilvēcei pārorientējoties uz pareizu pasaules uztveri, ir prieks, kas rodas, atklājot Visuma mentālo dabu. Mums nav ne jausmas, ko nozīmē šī mentālā daba, bet – pats labākais ir tas, ka tā ir taisnība."
"Visums ir nemateriāls – mentāls un garīgs. Dzīvojiet un baudiet," viņš secināja rakstā ar nosaukumu "Mentālais Visums". Arī citi fiziķi ir nonākuši pie tādas pašas atziņas. "Zināšanu plūsma virzās uz nemehānisku realitāti; Visums sāk izskatīties drīzāk pēc lielas domas nekā pēc lielas mašīnas. Prāts vairs nešķiet nejaušs iebrucējs matērijas valstībā," rakstīja astrofiziķis Džeimss Džīnss grāmatā "Noslēpumainais Visums". "Mums drīzāk vajadzētu to godināt kā matērijas radītāju un valdnieku."
Tas ir jauns izpratnes vilnis vēsturē. Senatnē Sokrāts un Platons uzskatīja, ka apziņa (pazīstama arī kā dvēsele) ir mūžīga. To nerada ķermenis, un tā pāriet no ķermeņa uz ķermeni. Taču, sākot ar 18. gadsimtu, aizvien vairāk sāka dominēt materiālisms, un cilvēki sāka ticēt, ka fiziskā eksistence ir primāra, bet prāts – sekundārs. Piemēram, Mēness eksistē neatkarīgi no tā, vai jūs to redzat vai nē. Šāds uzskats šķiet pamatots, taču kvantu teorijas parādīšanās 20. gadsimtā atnesa jaunu skatījumu.
Dubultspraugu eksperiments kvantu mehānikā
Lai gan iepriekšējie eksperimenti liecināja, ka gaisma ir vilnis, Alberta Einšteina 1905. gadā publicētais darbs par fotoelektrisko efektu un papildu eksperimenti ļāva saprast viļņu un daļiņu divējādo dabu. Tas nozīmē, ka par atomu mazākām daļiņām piemīt gan daļiņu, gan viļņu īpašības. Tas tik ļoti atšķīrās no klasiskās fizikas, ka Nilss Bors, Nobela prēmijas laureāts kvantu mehānikas jomā, izteicās: "Ikviens, kuru kvantu teorija nav šokējusi, nav to sapratis."
Kvantu teorija ir pietiekami labi pamatota ar eksperimentiem, un tai ir arī vairākas interesantas likumsakarības, kas mainīja cilvēku izpratni par apziņu un matēriju, piemēram, nenoteiktības princips un kvantu interference. Nenoteiktības princips nosaka, ka tādas daļiņas īpašības kā atrašanās vieta un impulss (masa reizināta ar ātrumu) nevar būt zināmas vienlaicīgi, nemaz nerunājot par to precīzu prognozēšanu uz priekšu.
Vispazīstamākais kvantu interferences demonstrējums ir eksperiments ar dubultspraugu, kas veikts ar gaismu, elektroniem un citām subatomārām daļiņām. Piemēram, kad elektroni iziet cauri divām paralēlām šaurām spraugām un atduras pret ekrānu, tie rada spilgtas un tumšas joslas uz ekrāna interferences dēļ, demonstrējot viļņa īpašību, tāpat kā ūdens viļņi. Pat ja elektroni tiek izlaisti caur spraugām pa vienam, zinātnieki uz ekrāna atklāj atsevišķus baltus punktus (raksturīgus daļiņām), kas pēc tam sarindojas gaišās un tumšās svītrās.
Taču, ja elektronus uzskatām par daļiņām un vēlamies zināt, caur kuru spraugu iziet atsevišķs elektrons, starp spraugām un ekrānu var novietot detektoru, kas reģistrē datus. Šajā gadījumā elektroni izvietojas uz ekrāna tikai kā daļiņas bez interferences (vai viļņu īpašībām).
Zinātnieki nespēja izskaidrot, kāpēc šāds "novērotājs" maina kvantu daļiņu uzvedību. Runājot par šo situāciju, Nobela prēmijas laureāts Ričards Fainmens sacīja: "Mēs vēlamies izpētīt parādību, kuru nav iespējams, absolūti neiespējami izskaidrot nekādā klasiskā veidā un kura ir kvantu mehānikas būtība. Patiesībā tajā ir tikai viens noslēpums."
Šīs kvantu parādības, tostarp novērotāja efekts dubultspraugu eksperimentos, ir mulsinājušas arī citus zinātniekus. Kvantu teorijas pamatlicējs Makss Planks 1931. gada intervijā teica: "Es uzskatu, ka apziņa ir pamats. Domāju, ka matērija ir apziņas atvasinājums. Mēs nevaram atkāpties no apziņas. Viss, par ko mēs runājam, viss, ko mēs uzskatām par pastāvošu, postulē apziņu."
Jau 1927. gada septembrī Bors piedāvāja komplementaritātes principu, lai interpretētu kvantu mehānikas likumsakarības. Ņemot vērā gan nenoteiktības principu, gan viļņu un daļiņu dualitāti, viņš apgalvoja, ka dažus savstarpēji papildinošu īpašību pārus, piemēram, atrašanās vietu un impulsu vai viļņu un daļiņu īpašības, nevar izmērīt vienlaikus.
Bors uzskatīja, ka atkarībā no eksperimenta apstākļiem kvantu daļiņa darbosies vai nu kā daļiņa, vai kā vilnis, bet ne kā abas vienlaikus. 1934. gadā viņš tālāk paskaidroja: "Izolētas materiāla daļiņas ir abstrakcijas, to īpašības ir definējamas un novērojamas tikai mijiedarbībā ar citām sistēmām." Ar lielu interesi par tradicionālo ķīniešu kultūru Bors bieži saistīja šo teoriju ar jiņ un jan līdzsvaru.
Šīs diskusijas ir turpinājušās arī pēdējās desmitgadēs. Amerikāņu fiziķis Džons Arčibalds Vīlers ierosināja vairākus eksperimentus, lai atrisinātu "kurš ceļš" mīklu. Jo īpaši atliktās izvēles eksperiments parādīja, ka informācijas par to, "kurš ceļš", iegūšana var ar atpakaļejošu spēku mainīt iepriekš izdarīto daļiņas izvēli.
Kvantu sapīšanās
Neskatoties uz šiem centieniem interpretēt kvantu parādības, daži rezultāti nav izskaidrojami. Viena no tām ir kvantu sapīšanās.
Piemēram, ja tiek ģenerēts sapinušos daļiņu pāris, kuru kopējais spins ir nulle, tad, ja viena daļiņa griežas pulksteņrādītāja virzienā, tas nozīmē, ka otrai daļiņai jāgriežas pretēji pulksteņrādītāja virzienam. Trīs zinātnieki – Alberts Einšteins, Boriss Podoļskis un Nātans Rozens – 1935. gadā publicēja darbu, kurā apstrīdēja kvantu teoriju kā nepilnīgu. Viņu apgalvojumā, kas pazīstams kā EPR (Einšteina-Podoļska-Rozena) paradokss, norādīts, ka tad, kad tiek noteikts spina stāvoklis vienai no savienotajām daļiņām, otrai daļiņai – pat ja tā atrodas tālu – ir nekavējoties jākoriģē savs stāvoklis, lai kopējais spins būtu nulle. Tā kā šāda komunikācija ir neiespējama, Einšteins to nosauca par "spokainu iedarbību no attāluma".
Vairāki vēlākie eksperimenti apstiprināja Einšteina pieņēmumu. Alēns Aspekts no Francijas 1982. gadā parādīja, ka sapinušās daļiņas uzvedas, kā gaidīts, lai gan tās ir atdalītas. Aspekts un divi citi zinātnieki 2022. gadā saņēma Nobela prēmiju par šo ieguldījumu.
Eiropas Kosmosa aģentūras 2012. gadā Kanāriju salās veiktais papildu pētījums parādīja, ka vienas sapinušās daļiņas spina stāvokli var pārraidīt otrai daļiņai tādā ātrumā, kas aptuveni 10 000 reižu pārsniedz gaismas ātrumu. Starp šiem diviem mērījumiem bija 143 kilometru attālums.
2015. gadā pētnieki no Delftas Tehnoloģiju universitātes Nīderlandē veica vēl precīzākus eksperimentus un sniedza pārliecinošākus rezultātus. Līdzīgus datus sagatavoja arī cita komanda no ASV Nacionālā standartu un tehnoloģiju institūta.
Lai gan fiziķi akceptēja šos rezultātus, viņi nezina, kā šī komunikācija darbojas. "Ja šos novērojumus noved līdz loģiskai galējībai," komentēja Aspekts, "šis arguments nozīmētu, ka cilvēkiem nav brīvas gribas, jo nevarētu teikt, ka divi eksperimentētāji, pat ja viņus šķir liels attālums, būtu neatkarīgi izraudzījušies savu mērierīču iestatījumus."
Zināmā mērā tas līdzinās vairāku laika telpu pastāvēšanai. Patiesībā arī prāts mūsu trīsdimensiju pasaulē ir nemateriāls. Šāda "darbība no attāluma" varētu mums pavērt durvis uz nezināmā izpēti un paplašināt mūsu redzesloku.
Piemēram, daoismā ir teiciens: "Cilvēka ķermenis ir kā Visums". Tas nozīmē, ka Visums, kurā cilvēks dzīvo, ir līdzīgs tam, kas atrodas cilvēka iekšienē mikroskopiskajā līmenī. Turklāt tradicionālajā ķīniešu kultūrā tiek uzskatīts, ka visam ir dvēsele, prāts un ķermenis ir vienoti. Ja tas tā būtu, tad kvantu daļiņu saziņu no attāluma nemaz nebūtu tik grūti izprast.
Sēklas sadīgst 20 minūtēs
Interesanti, ka zinātnieki ir atklājuši arī citas līdzīgas parādības, ko var redzēt mūsu acis. Viens piemērs tika dokumentēts 2000. gadā žurnālā American Journal of Chinese Medicine publicētajā rakstā ar nosaukumu "Šķiet, ka sēklas, kuru ātra dīgšana tika stimulēta ar mentāli projicētu "cji enerģiju", ir ģenētiski izmainītas".
"Čuliņa Suņa ir sieviete ar izcilām spējām. Viņa ir Ķīnas Somatisko zinātņu pētniecības institūta locekle un praktizē Vaicji. Vaicji ir cjigun veids, kas māca praktizētājam caur prātu kontrolēt tradicionālajā ķīniešu medicīnā izmantoto cji enerģiju," teikts rakstā. "Čuliņa Suņa var panākt, ka no augu sēklām 20 minūšu laikā izaug vairākus centimetrus gari asni un saknes, pielietojot mentāli projicētu cji enerģiju."
"Tas ir pierādīts vairāk nekā 180 dažādos gadījumos universitātēs, kā arī zinātnes un pētniecības iestādēs Ķīnā (tostarp Taivānā un Honkongā), kā arī citās valstīs (piemēram, Japānā, Taizemē, Malaizijā utt.)," turpināts rakstā.
Suņa uzskata, ka praktizējot cjigun, cilvēki var sazināties ar augiem. "Sākotnēji tika uzskatīts, ka cji enerģija mainīja tā posma struktūru gēnā, kas ietekmē sēklu dīgtspēju, paātrinot ekspresiju un virzot to laikā," rakstīja autori.
Šajā pasaulē ir daudz nezināmo, ieskaitot pat mūsu pašu prātu. Tādas parādības kā kvantu sapīšanās dod mums iespēju pētīt tālāk, nevis aprobežoties ar vispāratzītiem uzskatiem.
(Turpinājums sekos)
Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2023/11/28/213121.html
* * *
Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.
vairāk ...