Pēc sapņa gūtā izpratne: cilvēku glābšana ir steidzama!

Pagājušā gada decembrī Gaņsu provincē notika postoša zemestrīce, un daudzi cilvēki gāja bojā. Tie, kas izdzīvoja, cieta no bada un aukstuma (ārā bija – 15° C). Es jutos ārkārtīgi skumji, kad par to uzzināju, un aizdomājos, cik daudzi no šiem cilvēkiem bija uzzinājuši patiesību par Faluņ Dafa. Es domāju par to, vai tie, kas nomira, būtu izglābti, ja viņi būtu zinājuši patiesību.

"Izlabošana ar Likumu ir pašā pēdējā posmā," es nodomāju. "Ko darīt, ja līdzīga katastrofa notiktu manā pilsētā? Vai visi tie, kas vēl nav uzzinājuši patiesību par Faluņ Dafa un vajāšanām, neietu bojā?"

Es nodomāju: "Mums ir jāsteidzas izskaidrot patiesību par Dafa lielākam skaitam cilvēku un jāizplata vairāk patiesību skaidrojošu materiālu." Tad man ienāca prātā šie vārdi: "Nevar skatīties, kā cilvēki mirst, nemēģinot viņus glābt." Es jutos satriekta, un pa muguru pārskrēja drebuļi. Es atpazinu šos vārdus.

Pirms diviem gadiem man bija spilgts sapnis, un tajā no debesīm uz leju nolaidās un atritinājās rullis. Tajā bija redzama ainava ar upi un daudziem cilvēkiem. Es redzēju, ka visi gleznā redzamie cilvēki ir dzīvi.

Gleznā lejpus upes ūdens bija sekls un dzidrs. Spīdēja spoža saule un daudzi cilvēki atpūtās pie upes – pieaugušie un bērni, veci un jauni. Daži bija grupās, citi kopā ar ģimenēm, daži bija pārī, citi bija vieni. Daži bija seno laiku cilvēki, citi – zinātnieki baltās drēbēs, ar spalvu vēdekļiem rokās un ar galvassegām, daži bija zemnieki noputējušās drēbēs, kas strādāja laukos, citi – pārdevēji, kas tirgoja savus izstrādājumus uz ielas. Daži cilvēki lasīja vai rakstīja; citi klausījās mūziku. Daudzi dzēra tēju vai vīnu, bet citi cepa gaļu uz uguns. Daži cilvēki dejoja, bet citi nodarbojās ar Taidzi.

Bija arī daži cilvēki, kas šķita ar salauztu sirdi. Viņi ķemmēja matus upes krastā, izskatījās skumji un nožēlojami. Tur bija uzņēmēji uzvalkos un kaklasaitēs, kas apmeklēja sapulces vai parakstīja līgumus, bet daži no senajiem cilvēkiem deklamēja dzejoļus vai gleznoja. Daži no viņiem bija rietumnieki, kas skatījās operas krāšņos teātros, bet ūdenī peldējās un priecīgi rotaļājās bērni. Vīrieši un sievietes, veci un jauni, no visiem sabiedrības slāņiem dažādos vēstures posmos Ķīnā un ārzemēs – visi dzīvoja savā pasaulē un baudīja to, kas viņiem bija.

Skatoties no augstuma, es redzēju, ka upe plūst cauri platam un dziļam kanjonam. Kanjona augšteces līkumā, netālu no upes, es ieraudzīju tumšus ūdeņus, kas plosījās aiz aizsprosta. Aizsprosta siena sāka pamatīgi plaisāt un izskatījās tā, ka jebkurā brīdī varētu sabrukt. Cilvēki upes lejtecē nevarēja pamanīt gaidāmo katastrofu.

Redzot to visu sapnī, es ļoti uztraucos un domāju, ka man ir jāpasaka visiem šiem cilvēkiem lejpus upes, lai viņi nekavējoties atstāj šo vietu. Es kliedzu cik vien skaļi varēju, bet viņi mani nedzirdēja. Pēkšņi es ieraudzīju kādu cilvēku augstu kalnā virs kanjona, kurš skaļi kliedza: "Bēdziet! Bēdziet ātri!" Viņš turēja rokā skaļruni un kliedza no visa spēka.

Tad es pamanīju, ka arī man rokā ir skaļrunis, un sāku kliegt. Bet mana balss bija pārāk klusa, un cilvēki joprojām mani nedzirdēja. Sapnī es nodomāju: "Man ir jāizmanto lielāks skaļrunis," tāpēc iztērēju visus savus ietaupījumus un nopirku milzu skaļruni, kas izskatījās pēc lielgabala. Šoreiz tas nostrādāja, un izskatījās, ka daži cilvēki bija mani sadzirdējuši un pagriezās, lai paskatītos uz augšu manā virzienā. Daži nezināja, ko darīt, un tikai skatījās apkārt, bet citi devās prom.

Redzot, ka tas darbojas, es nolēmu iegādāties vēl lielākus skaļruņus, tāpēc pārdevu savu māju, automašīnu un citus īpašumus apmaiņā pret vēl lielākiem skaļruņiem un ar lielām pūlēm nogādāju tos kanjona virsotnē. Mana balss no kliegšanas bija aizsmakusi, un skaļruņi kaut kā paši sāka atskaņot, to, ko es gribēju.

Tajā laikā vienīgais, par ko es domāju, bija šo cilvēku glābšana. Pēkšņi augšā ap mani parādījās daudz cilvēku, un arī citās virsotnēs sāka parādīties cilvēki pa diviem un trijiem. Viņi kliedza zemāk esošajiem cilvēkiem par nāves briesmām: "Bēdziet! Skrieniet ātri!" Daži no skaļruņiem, ko viņi izmantoja, bija pat lielāki nekā manējie.

Tad pēkšņi aizsprosts sabruka, un ūdens gāzās ārā, aizskalojot lielu daļu kalna virsotnes kanjona līkumā. Cilvēki, kuri pirms tam bija izklaidējušies, sāka skriet, lai glābtu savas dzīvības, kliedzot: "Tuvojas plūdi! Skrieniet! Skrieniet ātri!"

Daži cilvēki bija nobijušies un nespēja pakustēties, bet citi nometās ceļos, lai lūgtos. Redzot, ka nav cerību izglābties, daži cilvēki sadevās rokās un apsēdās ar sakrustotām kājām, lai meditētu. Bērni bija nobijušies un skaļi kliedza.

Tajā kritiskajā brīdī es atcerējos, ka esmu Dafa sekotāja. Tāpēc lūdzu Skolotāju palīdzēt un skaļi kliedzu visiem šiem cilvēkiem, lai viņi atcerētos: "Faluņ Dafa ir brīnišķīgs! Īstenība, Labestība, Pacietība ir brīnišķīgi principi!"

Pēkšņi visi apkārtējie man pievienojās, skaļi kliedzot: "Faluņ Dafa ir brīnišķīgs! Īstenība, Labestība, Pacietība ir brīnišķīgi principi!"

Es redzēju, kā dažus cilvēkus plūdu ūdeņos glābj zeltaini oreoli, līdzīgi baloniem, bet lielākā daļa cilvēku gāja bojā un tika aiznesti ar straumi. Tobrīd jau bija tumšs un auksts, un no ūdens bija jūtama spēcīga, asa smaka.

Tad gleznas ritulis atkal saritinājās, un es pamodos no sava sapņa. Man vajadzēja kādu laiku, lai nomierinātos. Tad man ienāca prātā šie vārdi: "Nevar skatīties, kā cilvēki mirst, nemēģinot viņus glābt."

Lai gan kopš šī sapņa ir pagājuši jau divi gadi, tas aizvien ir spilgti palicis manā atmiņā.

Skolotāja Likuma mācībai ir dziļa nozīme. Pēc nesen publicētā Skolotāja raksta "Turieties tālāk no draudošajām briesmām" izlasīšanas, sapratu, ka tiekam brīdināti, ka visas cilvēciskās pieķeršanās un cilvēciskās jūtas ir bīstamas.

Skolotājs ir teicis:

"Tie, kas labi pilnveidojas, sasniegs Pilnību. Viņi atgriezīsies savā vietā jaunajā Visumā un valdīs savā Debesu valstībā. Tiem, kuriem neizdosies pilnveidoties, kuri pārkāps savu zvērestu vai izdarīs noziegumus pret Dafa, būs jāsastopas ar sekām, kas atbilst solījumam, ko viņi deva, zvērējot ar savu dzīvību!" ("Dafa garīgā prakse ir nopietna")

Es sapratu, ka Izlabošanas ar Likumu perioda Dafa sekotājiem ir tikai viens ceļš – sasniegt pilnību; pretējā gadījumā mūs var piemeklēt pilnīga iznīcība.

Izlabošanas ar Likumu perioda Dafa skolniekiem ir stingri standarti. Ja mēs atbildīsim standartiem, Skolotājs dāvās mums lielu un varenu Vei De. Ja mēs nesasniegsim šos standartus, grēks būs milzīgs.

Es sapratu, ka viens no iemesliem, kādēļ Skolotājs lika mums labi darīt trīs lietas, ir tas, lai glābtu sevi. Ja mums neizdodas pa īstam pilnveidoties Dafa, mēs sevi nevis saudzējam, bet gan kaitējam un iznīcinām sevi. Ja mums neizdosies sasniegt noteiktos standartus, mums nebūs ne līdzekļu, ne arī iespēju atlīdzināt radītos zaudējumus. Parādus var atmaksāt tikai ar savu dzīvību, jo šajā unikālajā vēstures periodā mums ir tikai viena iespēja pilnveidoties. Tas nav jautājums par žēlsirdību, bet gan universāls princips, kā arī mūsu pašu sākotnējā izvēle.

Galu galā tiks izvērtēts, kā katrs Dafa skolnieks ir nogājis savu pilnveidošanās ceļu un izpildījis savus solījumus; šeit nav nekādu izņēmumu. Tiem, kam neizdosies sasniegt standartu, būs jārēķinās ar dziļu nožēlu, sāpēm, izmisumu un briesmām.

Es domāju par to, kā biju atslābinājusies pēdējā pusgada laikā. Es biju pieķērusies komfortam, biju atkarīga no mobilā tālruņa un interneta, iepirkšanās internetā, gulēšanas, basketbola spēlēšanas un tā tālāk. Un tomēr es centos noslēpt savas pieķeršanās un maldināt sevi un citus. Es jutos pilnīgi satriekta par draudošajām briesmām, ko pati sev biju radījusi.

Skolotājs dod mums iespēju pilnveidoties atkal un atkal. Man bija liels kauns, ka neuztvēru to nopietni. Jā, es daru trīs lietas, bet es neesmu darījusi tās no visas sirds un konsekventi. Pašlaik ir izšķirošais brīdis, un, ja es turpināšu tikpat muļķīgi rīkoties un nespēšu sasniegt standartu, būs jau par vēlu. Tagad esmu sapratusi, ka man ir jāsaņemas un jābūt centīgai pilnveidošanās procesā, kā arī jāizlabo sevi atbilstoši Fa principiem, pirms vēl nav par vēlu.

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2024/2/15/215877.html