(turpinājums no 1.daļas)
VI daļa: Candzje radītās ķīniešu rakstzīmes
Ja Fusji radītās astoņas trigrammas veido valodu, ko dievi izmanto, lai sazinātos ar cilvēkiem, tad Candzje izgudrotā ķīniešu rakstība ir valoda, ko cilvēki izmanto, lai sazinātos ar citiem cilvēkiem. Abas valodas ir saistītas ar Visuma būtību, un katra no tām kalpo savam īpašam mērķim.
Ar trigrammu palīdzību cilvēki varēja nolasīt norises dabas procesos, uzzināt debesu noslēpumus un prognozēt veiksmi vai nelaimi. Rakstzīmēs cilvēki varēja saskatīt visu Visuma lietu būtību un atšifrēt to iekšējo jēgu – jo, veidojot katru rakstzīmi, Candzje, izvēloties tās formu, ņēma vērā galvenās raksturīgās iezīmes tam, ko attiecīgā rakstzīme simbolizēja.
Candzje esot bijis Dzeltenā imperatora oficiālais vēsturnieks, dzimis Sjiņdženā, Henaņas provincē. Valdnieks, kuram viņš kalpoja, Dzeltenais imperators, ir pirmais no pieciem imperatoriem, kas izveidoja piecas tūkstošgades seno Ķīnas civilizāciju. Imperatora valdīšanas laiks ilga 100 gadus, apmēram no 2697. līdz 2597. gadam pirms mūsu ēras.
Leģenda vēsta, ka Candzje esot piedzimis dievībai līdzīgā izskatā un ar četrām acīm. Viņš izmantoja visas četras acis, lai vērotu visdažādākos dzīvniekus un objektus, un viņam tika uzticēts, balstoties uz saviem novērojumiem, izveidot valodu, kas aizstātu valdības izmantoto uzskaites sistēmu mezglu iesiešanas veidā.
Taču, kā vēsta nostāsti, Candzje bija nepieciešams laiks, lai saprastu, kā izpildīt Dzeltenā imperatora uzdevumu. Sākumā viņam bija diezgan grūti, un viņš nezināja, ar ko sākt.
Kādu dienu, kad viņš staigāja pa terasi un cītīgi domāja, kā izdomāt šo jauno valodu, viņam pār galvu pārlaidās fēnikss. Tas kaut ko turēja knābī, ko nometa pie Candzje kājām. Candzje pacēla priekšmetu un ieraudzīja, ka uz tā ir naga nospiedums. Viņš neatpazina naga nospiedumu, tāpēc vērsās pie vietējā mednieka. Mednieks pastāstīja Candzje, ka tas esot pisju – grifam nedaudz līdzīga mītiska zvēra – naga nospiedums.
Šī gadījuma iedvesmots, Candzje sāka veidot rakstzīmes, kuru pamatā bija piktogrammas, piefiksējot tajās visu lietu īpašās iezīmes, kuras viņš varēja saskatīt. Viņš rūpīgi un mērķtiecīgi vēroja lietas, lai izprastu to iekšējo būtību. Drīz vien viņš bija izveidojis garu rakstzīmju sarakstu. Vēlākās paaudzes uzcēla pieminekli terasē, kurā Candzje ieraudzīja fēniksu, lai godinātu viņa ieguldījumu ķīniešu valodas attīstībā.
Vans Aņši (1012.-1086.g.), slavens dzejnieks, filozofs, galma amatpersona un reformators Sunu dinastijas laikā, savā grāmatā "Ceļojums uz Baočaņa kalnu" rakstīja par Candzje dziļajiem, metafiziskajiem novērojumiem:
"Senie cilvēki bieži guva izpratni, vērojot Visumu – kalnus un upes, augus, zivis un kukaiņu sugas, kā arī putnus un zvērus. Viņiem tas izdevās, jo viņu pārdomas bija gan plašas, gan dziļas."
Candzje spēja izmantot šāda veida novērojumus, lai iemūžinātu objektu "formu". Viņš sāka ar objekta raksturīgo īpašību noteikšanu, apkopojot savus iespaidus par objektu savā ikdienas dzīvē. Tad viņš sāka tos zīmēt, izveidojot pirmo ķīniešu rakstzīmju grupu – piktogrammas. Piemēram, rakstzīme džua (爪), kas nozīmē "nags" ir ļoti līdzīga putna kājai vai dzīvnieka ķepai; rakstzīme niao (鳥), kas nozīmē "putns" un či (齒), kas nozīmē "zobs" arī tika radītas iedvesmojoties no objektu, kuras tie atveido, izskata.
Pēc tam šīs piktogrammas tiek kombinētas, veidojot ideogrāfiskās rakstzīmes, kas ir abstraktākas jēdzienu ilustrācijas, un ir nedaudz sarežģītākas. Piemēram, rakstzīme fei (飛), kas nozīmē "lidojums" vai "lidot", sastāv no piktogrammas, kas attēlo lidojošu putnu, kura novietota virs rakstzīmes šen (升), kas nozīmē "pacelties, paaugstināties".
Rakstzīme sju (休), ar kuru apzīmē vārdu "atpūsties" sastāv no divām komponentēm: radikāļa, jeb atslēgas žeņ, kas atvasināts no rakstzīmes žeņ (人), kas nozīmē "cilvēks" un rakstzīmes mu (木), kas nozīmē "mežs" vai "koks". Šajā gadījumā ideogrāfiskā rakstzīme attēlo cilvēku, kas atspiedies pret koku, lai atpūstos, bet rakstzīme mu tiek izmantota kā radikālis daudzās rakstzīmēs, lai apzīmētu koku. Daudzās rakstzīmēs, kas apzīmē mēbeles, ir radikālis mu.
Vēl viens darbības vārda piemērs ir rakstzīme cai (采), kas nozīmē "paņemt, noraut, dabūt". Tā sastāv no augšpusē esošā radikāļa džua (爪), kas apzīmē "nagu", ar rakstzīmi mu (木) apakšā, attēlojot roku, kas sniedzas pie koka, lai noplūktu augli.
Ideogrāfiskās rakstzīmes var izmantot arī, lai apzīmētu īpašības vārdus un apstākļa vārdus. Rakstzīme dzjaņ (尖) sastāv no rakstzīmes sjao (小) (mazs) virspusē un da (大) (liels) apakšā. Novietojot rakstzīmi bu (不) , kas nozīmē "nē" virs rakstzīmes džen (正), kas nozīmē "pareizs", iegūstam rakstzīmi vai (歪) , kas nozīmē "greizs, nepareizs". Kad mežs liņ (林) ir ir ugunī huo (火), mēs iegūstam rakstzīmi feņ (焚) , kas nozīmē "degt".
Dažas ideogrāfiskās rakstzīmes apzīmē arī lietvārdus, piemēram, rakstzīme sjaņ (仙), kas nozīmē "nemirstīgais", kreisajā pusē tam ir radikālis žeņ (人), kas nozīmē "cilvēks" un labajā pusē rakstzīme šaņ (山), kas nozīmē "kalns". Tā pamatā ir ķīniešu ticējums, ka nemirstīgajiem un dievībām patīk dzīvot kalnos. Daudzas fantastiskas vietas ķīniešu leģendās, piemēram, Kuņluņa kalns, atrodas pašās kalnu augstienēs.
Trešā ķīniešu rakstzīmju kategorija balstās uz ideogrāfiju un piktogrāfiju – fonosemantisko salikto rakstzīmju – bāzes. Šīs rakstzīmes sastāv no vienas rakstzīmes, kas atbilst vispārējai šīs rakstzīmes izrunai, kā arī radikāļa, kas norāda uz tās lietošanas kontekstu. Piemēram rakstzīme lao (姥), kas nozīmē "vecmāmiņa" sastāv no radikāļa ņui (女), kas nozīmē "sieviete" un blakus esošas rakstzīmes lao (老), kas nozīmē "vecs". "Vecs" lao (老) rakstzīmes "vecmāmiņa" lao (姥) ietvaros norāda lasītājam uz to, kā tā būtu jāizrunā.
Daudzos ķīniešu vēsturiskajos tekstos Candzje tiek atzīts par ķīniešu rakstības sistēmas radītāju, un daudzos no tiem pat sīki aprakstīts šis rakstzīmju radīšanas process. Senajā ķīniešu vārdnīcā Šuoveņ Dzjedzi ķīniešu valodas attīstība aprakstīta šādi:
"Vispirms Candzje izgudroja rakstzīmes, kuru pamatā bija piktogrammas; šos hieroglifus sauca par veņ (文). Vēlāk viņš izstrādāja piktofonētiskas zīmes, kur forma un skaņa papildināja viena otru; tās tika sauktas dzi (字). Piktogrammas atspoguļo lietas sākotnējās īpašības, bet piktofonētiskās rakstzīmes kļuva arvien daudzveidīgākas un to skaits pieauga. Kad šīs rakstzīmes tika uzrakstītas uz bambusa plāksnītēm, to sauca par grāmatu."
Sjuņdzi, viens no trim konfūcisma klasiķiem, tāpat kā Konfūcijs un Mendzi, arī ir rakstījis par Candzje. Savā darbā Jiebi, kas tulkojumā nozīmē "Noņemot acu klapes" viņš teica:
"Ir bijuši daudzi, kam patīk rakstīt, bet Candzje, rakstzīmju veidotāja, radītās formas ir vienkārši nepārspējamas – tas tāpēc, ka Candzje [radot rakstzīmes] bija sasniedzis harmoniju savā apziņā."
Candzje patiešām izturējās pret rakstzīmju radīšanu kā pret meditācijas procesu, visu laiku saglabājot mieru dvēselē un tīrus nodomus. Viņš centās notvert visu apkārt esošo priekšmetu, vietu un ideju patieso būtību, pētot to formas, apkopojot iezīmes, pārdzīvojot dažādas emocijas vai eksperimentējot ar jēdzieniem. Šīs rakstzīmes, kas izveidotas, pateicoties viņa skrupulozajiem novērojumiem, pēc tam tika pilnveidotas ar noteiktām izrunām un metonīmiju (nozīmes pārnesums, kas izriet no nojēguma par priekšmetu vai parādību ciešu sakaru), lai iedzīvinātu tajās šo patieso būtību.
Tā kā Candzje rakstzīmes ir piepildītas ar visu lietu patieso dabu, tās ir saistītas ar Visuma pamatlikumu un saglabā saikni ar dievišķo.
Veidojot savas rakstzīmes, Candzje izvēlējās visvienkāršāko un tiešāko ceļu – no nozīmes uz valodu. Viņa radītā ķīniešu valoda, iespējams, ir labākā valoda, ar kuras palīdzību izteikt pasaules parādību un objektu iekšējo būtību, un tā, iespējams, vislabāk spēj atspoguļot cilvēka pārdzīvojumu nianses. Tā ir patiesi spoža pērle Ķīnas dievu iedvesmotās kultūras daudzveidībā.
Tomēr ne tikai Candzje radītās rakstzīmes ir tikušas nodotas tālāk. Viņa rūpīgo novērojumu prakse ir ietekmējusi arī citas ķīniešu kultūras jomas, tostarp ķīniešu medicīnu. Tādi leģendāri ārsti kā Li Šidžeņs, Hua Tuo un Biaņ Cjue ir pārvērtuši Candzje novērojumus par spēcīgu medicīnas instrumentu.
Li Šidžeņs (1518.-1593. g.) ir darba "Ārstniecisko vielu apkopojums" – visplašākās medicīnas enciklopēdijas ķīniešu tradicionālās medicīnas vēsturē – autors. Šis darbs tapa 27 gadu laikā, šajā periodā viņš pētīja dažādus augus, dzīvniekus un minerālus un apkopoja savu medicīnisko pieredzi par katru no tiem, līdzīgi kā Candzje pētīja savu apkārtni.
Hua Tuo un Biaņ Cjue esot izmantojuši novērošanu kā diagnostikas līdzekli. Viņi iedibināja tradicionālās ķīniešu medicīnas diagnostikas procesa tradīciju, kas sākas ar pacienta sejas ādas krāsas pārbaudi, pulsa mērīšanu, smaržas novērtēšanu un uzvedības izpēti, un tikai pēc tam ārsts lūdz pacientu aprakstīt savus slimības simptomus. Bija pieņemts, ka, šādā veidā meditatīvi pētot pacienta ārējo izskatu, ārsts spēj noskaidrot pacienta saslimšanas iekšējo cēloni. Šī pārliecība, ka ārējais un iekšējais – forma un gars – ir cieši saistīti, ir tas pats princips, ko Candzje izmantoja, lai atainotu novērojamo objektu patieso būtību.
Tāpat kā daudzās citās ķīniešu leģendās, arī stāstos par Candzje un šiem ārstiem, bija vērojams sevis pilnveidošanas aspekts. Viņu meditācijai pielīdzināmie novērojumi bija veids, kā pilnveidot savu raksturu, un galu galā šajā novērošanas procesā viņiem attīstījās pārdabiskas spējas.
Kā vēsta leģenda: gan šie ārsti, gan Candzje spēja redzēt ar savu Trešo aci jeb Debesu aci un saskatīt lietas ārpus mūsu realitātes. Tas bija veids, kā Hua Tuo un Biaņ Cjue spēja precīzi noteikt diagnozi, pat nepieskaroties pacientam, un kā Candzje spēja ar dažām vienkāršām līnijām izteikt visu lietu kvintesenci.
VII daļa: Ķīniešu rakstzīmju izmantošana mūsdienās
Šodienas ķīniešu rakstzīmes ir nepārtrauktas attīstības un nobriešanas rezultāts ilgā laika posmā. Tiek uzskatīts, ka senākais zināmais ķīniešu rakstzīmju paraugs ir Candzje Šu jeb leģendārais Candzje oriģinālraksta fragments.
Pēc tam, kad tika atrasts Candzje Šu, zinātnieki ir klasificējuši rakstītās ķīniešu valodas attīstību piecos posmos: Šanu dinastijas rakstība, raksti uz zīlēšanas kauliem, uzraksti uz senajiem bronzas priekšmetiem, rakstības stils "mazais zīmogs", kas tika ieviests Cjiņu dinastijas laikā, un visbeidzot ķīniešu rakstzīmju standartizētā forma – tā pati, ko līdz pat šai dienai izmanto Taivānā un Honkongā.
Šīs evolūcijas laikā rakstzīmes no apaļām un iegarenām kļuva taisnstūrainas un stūrainas. Tiek uzskatīts, ka šodien redzamās rakstzīmes, kas lieliski iekļaujas kvadrātos, ir veidojušās Haņu dinastijas laikā.
Mūsdienu ķīniešu valodā ir aptuveni 5000 visbiežāk lietoto ķīniešu rakstzīmju. "Kansji vārdnīcā", kas mūsdienās tiek uzskatīta par autoritatīvāko ķīniešu valodas vārdnīcu, ir vairāk nekā 47 000 rakstzīmju. Vārdnīca tika izdota 1716. gadā Cjinu dinastijas imperatora Kansji laikā, un tā ir apliecinājums gan ķīniešu valodas dinamiskumam, gan ilgmūžībai. Trīs gadsimtus kopš šīs vārdnīcas izdošanas valoda ir ievērojami paplašinājusies, lai varētu aptvert virkni jaunu tehnoloģiju un ideoloģiju. Tomēr "Kansji vārdnīcā" joprojām ir atrodamas tās pašas rakstzīmes un to nozīme, ko izmanto mūsdienu ķīniešu valodā runājošie. Neraugoties uz to, ka, lai pielāgotos šiem jaunajiem jēdzieniem, ķīniešu valodas apjomam vajadzēja palielināties, izmantoto rakstzīmju skaita ziņā tas faktiski samazinājās.
Šī interesantā parādība ir saistīta ar to, kā ķīniešu rakstzīmes veido kombinācijas. Katra ķīniešu valodas rakstzīme apzīmē vienu jēdzienu vai objektu, bet divas vai vairākas rakstzīmes var kombinēt, lai izveidotu vārdus, kas apzīmē citus jēdzienus vai objektus. Piemēram rakstzīmi diaņ (電), kas nozīmē "elektrība" un rakstzīmi hua (話), kas nozīmē "runa", var apvienot, lai izveidotu vārdu diaņhua (電話), kas nozīmē "telefons".
Tas nozīmē, ka, izmantojot tikai 5000 rakstzīmju, mēs varam definēt 5000 lietas. No šīm 5000 rakstzīmēm var izveidot vairāk nekā 24 miljonus divzīmju kombināciju. Lai gan ne katra no šīm kombinācijām ir derīgs ķīniešu valodas vārds, šis aprēķins sniedz priekšstatu par ķīniešu valodas praktiski neierobežoto apjomu, jo īpaši, ja ņem vērā arī trīszīmju vārdus, četrzīmju vārdus utt. Šī lieliskā spēja saglabāt nozīmi ir par iemeslu tam, ka daudzi valodnieki uzskata ķīniešu valodu par vienu no precīzākajām valodām, ja ne visprecīzāko.
Lai gan ķīniešu mutvārdu valodā vienmēr ir bijuši dažādi dialekti, rakstītā ķīniešu valoda iedalās divās lielās kategorijās: rakstītā tautas ķīniešu valoda un klasiskā ķīniešu valoda. Mūsdienās gan oficiālā, gan neoficiālā vidē cilvēki galvenokārt izmanto rakstveida tautas formātu, bet klasiskā ķīniešu valoda tiek uzskatīta par mākslas formu.
Tomēr imperiālajā Ķīnā klasiskā ķīniešu valoda bija standarta valoda oficiālajos tekstos. Tā ir kodolīgāka nekā rakstītā tautas valoda un ļauj izmantot plašākas vārdu spēles un retorikas paņēmienus. Tā kā valoda ir ekonomiska rakstzīmju izmantošanā, tajā viegli var ienākt atskaņas, antitēzes, analoģijas un simbolisms, kas piešķir klasiskajai ķīniešu valodai brīnišķīgi izteiksmīgu un dziļu saturu, papildinot to ar dažādiem konotāciju slāņiem.
Šādu nozīmju koncentrāciju veicina ķīniešu valodas logogrāfiskā būtība, kurā katra rakstzīme ne tikai norāda uz vārda izrunu, bet arī pati par sevi apzīmē ideju, priekšmetu vai situāciju. Pateicoties šai valodas spējai formulēt domas, šis ieradums pateikt daudz, izmantojot ļoti maz vārdu, ir ieaudzinājis ķīniešos tieksmi runāt ar zemtekstu un sajust neizteikto.
Daudziem var šķist, ka ķīniešu valodā ir grūti lasīt un rakstīt, jo ir nepieciešams iegaumēt katras rakstzīmes attēlojumu. Lai gan rakstzīmju iegaumēšana var būt sarežģīta cilvēkam, kurš runā valodā, kurā izmanto alfabētu, ikdienas saziņai faktiski nepieciešamas aptuveni 3000 vai 4000 rakstzīmes. Ja vien tiek pārvarēts šis sākotnējais izaicinājums, pārējo var apgūt pakāpeniski, ja cilvēks ikdienā saskaras ar ķīniešu valodu.
Ķīniešu rakstzīmju ilustratīvā būtība ir arī ķīniešu kaligrāfijas un tipogrāfijas mākslas pamatā. Patiesībā daudzi ķīnieši uzskata, ka rokraksts ķīniešu valodā liecina par cilvēka iekšējo būtību – vecā ķīniešu sakāmvārdā pat teikts, ka "rokraksts vienmēr parāda rakstītāju." Tādējādi, izteikt kādam komplimentu par viņa rokrakstu ķīniešu valodā, ir tas pats, kas izteikt netiešu komplimentu par viņa raksturu, un tādēļ daudziem ķīniešiem ir ieradums novērtēt kaligrāfiju vai rokrakstu pēc tā iekšējām niansēm.
No otras puses, ķīnieši arī uzskata, ka kaligrāfijas nodarbības var palīdzēt pilnveidot raksturu. Šī pārliecība veicināja dažādu kaligrāfijas stilu rašanos, katram no tiem ir savi estētiskie standarti, kas palīdz cilvēkiem pilnveidot savu rokrakstu.
Piemēram, ierēdniecības rakstībā, jeb lišu rakstības stilā, tiek izmantota "zīdtārpiņa galvas un bezdelīgas astes" tehnika, kas nozīmē, ka otas triepieniem jāsākas ar spēcīgu un jābeidzas ar pavisam vieglu spiedienu. Šajā tehnikā pilnībā tiek izmantota ķīniešu kaligrāfijas otas elastība, lai mainītu triepienu plānumu un biezumu. Rakstzīmes, kas uzrakstītas šajā stilā, parasti ir platākas uz zemākas, ar biezākiem horizontāliem triepieniem un plānākiem vertikāliem triepieniem.
Parastā rakstība, jeb kaišu, ir vēl viens kaligrāfiskās rakstības veids. Lai gan Haņu dinastijas laikā (202. g.p.m.ē. - 220. g.m.ē.) vispopulārākais bija lišu stils, pēc Haņu dinastijas sabrukuma kaišu popularitāte pieauga un kopš tā laika šis rakstības stils ir kļuvis par standartu. Mūsdienās tas ir trešais populārākais ķīniešu rakstības stils pēc Minu un gotiskā stila, kuri tiek izmantoti tikai datorā ģenerētiem tekstiem.
Salīdzinot ar lišu stila rakstzīmēm, parastās rakstības (kaišu) rakstzīmes ir vairāk kvadrātveida formas, un tām ir mazāk variāciju triepienu biezuma ziņā. Tā vietā, lai būtu simetriskas gar vertikālo asi kā lišu rakstzīmes, kaišu rakstzīmēs uzsvars tiek likts uz katra triepiena relatīvajām proporcijām attiecībā pret citiem triepieniem, lai panāktu līdzsvaru.
VIII daļa: Kā rakstības vienkāršošana atņēma ķīniešu valodai tās dvēseli
Jau kopš 1949. gada, kad Ķīnas komunistiskā partija (ĶKP) nāca pie varas, tā ir centusies iznīcināt jebkuru Ķīnas sabiedrības aspektu, kas varētu konkurēt ar tās marksistisko ideoloģiju. Tas, kā zināms, attiecās arī uz ķīniešu tautas tradicionālajiem tikumiem un garīgumu, kas caurstrāvoja gandrīz visus ķīniešu sabiedrības aspektus.
Un ķīniešu valodā, kāda tā pastāvēja 1949. gadā, bija pārāk daudz šo tradicionālo kultūras vērtību. Likumsakarīgi, ka tā kļuva par vienu no pirmajiem ĶKP upuriem.
Sekojot Josifa Staļina piemēram Padomju Savienībā, Mao Dzeduns 1952. gadā izveidoja "Ķīniešu valodas reformēšanas izpētes komiteju". 1954. gada decembrī komiteja vairs ne tikai "pētīja" valodas reformēšanu; gatavojoties savu pienākumu izpildei, tā tika nodēvēta par "Ķīniešu valodas reformēšanas komiteju". Mēnesi vēlāk, 1955. gada janvārī, komiteja publicēja "Ķīniešu rakstzīmju vienkāršošanas shēmas" projektu. Tā paša gada februārī Valsts padome izveidoja "Ķīniešu rakstzīmju vienkāršošanas shēmas īstenošanas komiteju" un sāka popularizēt jaunizveidoto, "vienkāršoto" ķīniešu valodas versiju visā kontinentālajā Ķīnā.
Šīs vienkāršotās ķīniešu rakstzīmes zaudēja savu sākotnējo nozīmi, un daudzi ķīnieši visā pasaulē tās kritizē līdz pat šai dienai. Daži sociālajos plašsaziņas līdzekļos pat ir izdomājuši mēles mežģus un rēbusus, lai ilustrētu šo vienkāršoto rakstzīmju problēmas, piemēram, kā tas redzams zemāk:
"Radīt bez dzemdībām: jūs redzēsiet, ka nekas netiek radīts! "
"Mīlestība bez sirds ne ar ko neatšķiras no naida. "
"Kā var cienīt to, ko neredz? "
"Ienirstiet akā, un jūs redzēsiet, ka esam apmaldījušies."
Pirmā rindiņa attiecas uz rakstzīmi čan (產), kas nozīmē "radīt", kas sākotnēji ietvēra rakstzīmi šen (生), kas nozīmē "dzimšana", zem komponenta, kas norāda uz cilvēku, radot priekšstatu par dzemdētāju. Vienkāršotajā čan (产) versijā ir izņemta rakstzīme šen, atstājot cilvēka tēlu, kurš vispār neko nerada.
Otrajā rindiņā runa ir par rakstzīmi ai (愛), kas nozīmē "mīlestība Rakstzīmes centrs ir rakstzīme sjiņ (心), kas nozīmē "sirds". Vienkāršotajā rakstzīmē ai (爱) ir izlaista rakstzīme sjiņ, kas nozīmē tukšas attiecības bez satura – jo kā gan var mīlēt bez sirds?
Trešajā rindā ir rakstzīme cjiņ (親), kas nozīmē "mīļie vai tuvinieki". Šīs rakstzīmes labajā pusē ir rakstzīme dzjaņ (見), kas nozīmē "redzēt", kas nozīmē, ka jūsu mīļie ir cilvēki, kurus jūs bieži redzat. Kad šī rakstzīme cjiņ tika vienkāršota šādi: 亲, tika izņemta visa sākotnējā rakstzīmes labā puse, kas noveda pie interesanta varianta, ka savus tuviniekus vispār nevajadzētu redzēt.
Pēdējā rindiņa attiecas uz vienu no spilgtākajiem piemēriem, kā rakstzīmju vienkāršošana izkropļoja ķīniešu valodas nozīmi. Rakstzīmē dzjiņ (進) , kas nozīmē "ieiet" vai "doties uz priekšu" sākotnēji bija iekļauts radikālis, kas transportēja nākamo komponentu, kas balstījās uz rakstzīmi dzja (佳), kas nozīmē "labi". Tas nozīmē, ka, virzoties uz priekšu, mēs virzāmies uz labāku stāvokli. Taču vienkāršotajā dzjiņ (进) versijā rakstzīme dzja tika aizvietota ar rakstzīmi dzjin (井), kas nozīmē "aka". Lieki piebilst, ka priekšstats par virzību uz priekšu, kā virzību uz zināmu strupceļu, daudziem ķīniešiem nav populārs. Daudzi cilvēki šo rakstzīmi interpretē ar zināmu ironiju: cenšoties "virzīt uz priekšu" Ķīnu, ĶKP patiesībā virzās uz savu bojāeju, attālinoties no tradīcijām un kultūras, kas vienmēr ir ļāvušas Ķīnai saglabāt vienotību.
Patiešām, atskatoties uz visu ķīniešu valodas tapšanas procesu, mēs redzam, ka tā ir cieši saistīta ar mītiem, kas ir pamatā ķīniešu izpratnei par komunikāciju tik lielā mērā, ka robeža starp vēsturi un leģendu gandrīz nepastāv. Gandrīz visos ķīniešu valodas un saziņas aspektos ir jūtama Ķīnas garīgās kultūras nemanāmā, tomēr spēcīgā ietekme, kas balstīta ticībā, ka sava rakstura pieskaņošana Visuma likumiem ir ceļš uz dievišķo. Šī kultūra tūkstošiem gadu ir palīdzējusi ķīniešiem uzturēt harmoniskas savstarpējās attiecības un risināt sociālos konfliktus.
Tomēr ĶKP ar savu valsts uzspiesto ateismu kategoriski noliedz dievišķā esamību, nemaz nerunājot par jebkādu visaptverošu likumu pastāvēšanu. Tās ticība sociālajam darvinismam ir novedusi pie tā, ka Ķīnas iedzīvotāju morāles līmenis ir noslīdējis viszemākajā punktā. Tā uzbrūk katram un nonāvē ikvienu, kuru uzskata par sev nevēlamu, pat no savu biedru rindām, un pārvada valsti vairāk kā mafija, nevis politiska partija.
Kad Ķīnā parādījās Faluņgun garīgā prakse, kas atjaunoja ķīniešu tautas saikni ar tās dievišķajām saknēm, ĶKP to uztvēra kā apdraudējumu, ko vajadzētu likvidēt. Tā rīkojoties, partija apgānīja šīs prakses popularizētās "Īstenības, Labestības, Pacietības" vērtības, kuras atbilst universālajiem likumiem, un vardarbīgi izturēdamās pret Faluņgun praktizētājiem, piespieda Ķīnas iedzīvotājus nostāties pret šīm vērtībām.
Šie praktizētāji tiek ne tikai apmeloti un atstumti, bet arī nelikumīgi arestēti un spīdzināti, daudzi pat kļūst par orgānu piespiedu izņemšanas upuriem. Šie valsts sankcionētie noziegumi pret cilvēci ir bruģējuši ceļu negodprātībai, naidīgumam un agresijai, kas Ķīnas sabiedrībā kļuvuši vēl izplatītāki, tādējādi grūžot Ķīnas iedzīvotājus morālā bezdibenī.
Līdzīgi kā ķīniešu tradicionālās rakstzīmes dzjiņ izkropļošana pārvērta gaišo nākotni par nenovēršamu bojāeju, ĶKP, sagraujot Ķīnas tradicionālās vērtības, ir padarījusi kādreiz vareno valsti par noziedzības un posta bedri. Gan tauta, gan elite cieš no šīs amoralitātes sekām – tauta no bezjūtīgā režīma politikas, bet elite no nemitīgās cīņas par varu un nodevībām ĶKP struktūrā.
Mūsdienu Ķīnā ķīniešu leģenda par radīšanu ir tikai pasaka. Taču, iespējams, tieši šobrīd ķīnieši varētu gūt labumu no senču gudrības – no labākā, ko senči centās nodot tālāk, no zināšanām, kuras, kā viņi cerēja, pasargās viņu pēctečus.
Un mums pārējiem, iespējams, šis Ķīnas stāsts ir mājiens palūkoties uz mūsu valodu, tradīcijām un vērtībām, ko mums atstājuši mūsu priekšteči. Iespējams, Visums vienmēr ir mēģinājis mūs uzrunāt, kā to ir uzskatījuši senie ķīnieši, un jautājums ir tikai par to, vai mēs vēlamies tajā ieklausīties vai nē.
Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2023/8/16/210842.html
* * *
Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.
vairāk ...