Estētika un tikumība klasiskajā mākslā, II daļa – izpildītājmāksla

Austrumu un Rietumu izpildītājmākslai ir atšķirīga izcelsme un atšķirīgi evolūcijas virzieni. Tomēr abām bija kopīgs mērķis attēlot to, kas cilvēcē ir labs un skaists. Kāpēc to būtība ir zudusi un ko varētu darīt, lai to atgūtu? (Attēls: Edgars Degā, informācijas avots: Wikimedia Commons)

Turpinājums no 1.daļas.

Mākslai ir nozīmīga loma cilvēces kultūras veidošanā. Kā aprakstīts šīs rakstu sērijas I daļā, vizuālajai mākslai piemīt spēja nodot skatītājam ļoti skaidrus vēstījumus un ietekmēt mūsu dvēseles stāvokli, un līdz ar to arī morāli un uzvedību.

Tas ir iemesls, kāpēc jau kopš seniem laikiem klasiskās mākslas galvenā loma ir bijusi saistīta ar labestības un skaistuma attēlošanu. Tradicionālās mākslas pamatā bija morāle un tikumība, kas prasīja, lai māksliniekiem piemistu ne tikai prasme precīzi attēlot cēlas tēmas, bet lai arī viņi paši tās iemiesotu sevī. Darbs, kas atspoguļoja mākslinieka taisno raksturu, varēja patiesi aizkustināt un iedvesmot skatītāja dvēseli.

Lai gan izpildītājmākslai ir tāds pats mērķis kā vizuālajai mākslai, publika ir tiešs tās mākslinieciskā radošuma liecinieks. Un tā kā iespēju labot kļūdas praktiski nav iespējams, skatuves mākslinieku apmācība var kļūt ļoti nogurdinoša.

Izpildītājmāksla un tikumības izkopšana

Pēc konfūciešu zinātnieka un filozofa Mendzi domām, cilvēks pilnveidojas grūtību laikā un iet bojā komforta apstākļos, kas nozīmē, ka lieli pārbaudījumi nes tos saldākos augļus. Stingri vadītas apmācības bija laba iespēja māksliniekiem izkopt savu raksturu, tāpēc izpildītājmāksla senatnē bija tik augstu novērtēta.

Tā kā brīnišķīgās mūzikas un dejas smalkās nianses apgūt varēja tikai pastāvīgi praktizējot, tad pašdisciplīna tika izkopta tandēmā ar izturību un neatlaidību.

Balets: rietumu klasiskā deja

Rietumos balets kļuva par galveno klasiskās dejas formu. Pirms vairākiem gadsimtiem itāļu renesanses laikā augstmaņi un viņu dāmas tika lutināti ar izsmalcinātiem deju un mūzikas priekšnesumiem. Šajos uzvedumos tika demonstrētas sistematizētas un virtuozas dejas tehnikas, kas kopā ar krāšņiem tērpiem, mūziku un dzeju centās pārsteigt skatītājus un popularizēja mākslu. Tā radās Ballet de cour jeb "galma balets".

Tieši Francijas karalis Luijs XIV, kurš pats bija dejotājs-amatieris, palīdzēja popularizēt un standartizēt baletu. Pamanījis, ka baleta kvalitāte viņa galmā laika gaitā sāk pasliktināties, viņš 1661. gadā nodibināja Karalisko Dejas akadēmiju — pirmo rietumos izveidoto deju skolu.

"Skatuves iestudējums ar baletu", zīmējums, Ferdinando Galli Bibiena. (Attēls: Ferdinando Galli-Bibiena, informācijas avots: Wikimedia Creative Commons)

Lai atjaunotu "dejas mākslu tās sākotnējā pilnībā un pēc iespējas to pilnveidotu" — kā teikts akadēmijas dibināšanas dokumentā — karalis Luijs XIV un viņa jaunieceltie deju skolotāji pacēla baletu vēl neredzētos augstumos, pārvēršot to izsmalcinātā mākslas formā, kas prasīja profesionālu apmācību.

Akadēmijas sagatavotie dejotāji tehniskajās prasmēs ātri pārspēja neprofesionālos galma dejotājus, un balets no galma pārcēlās uz skatuvi. Mākslu rūpīgi uzraudzīja Karaliskās akadēmijas locekļi, kuri izvirzīja stingras estētiskās prasības. Jebkuras jaunas dejas formas Francijā, pirms tās varēja demonstrēt uz skatuves, bija jāizskata un jāapstiprina akadēmijā.

Klasiskā baleta dejas paņēmiens ar puantēm liek dejotājiem visu ķermeņa svaru balstīt uz pilnībā izstiepto pēdu pirkstgaliem. (Attēls: KCBalletMedia, informācijas avots: Wikimedia Creative Commons)

Turpmākajos gadsimtos balets izplatījās un turpināja attīstīties arī citās valstīs, piemēram, Dānijā un Krievijā. Šī izsmalcinātā deja, kas tradicionāli tiek izpildīta klasiskās mūzikas pavadījumā, ir atstājusi lielu ietekmi uz Rietumu pasauli, liekot tehniskos pamatus arī citiem dejas žanriem un kultūrām.

Klasiskā ķīniešu deja – sena Austrumu pērle

Līdztekus baletam ķīniešu klasiskā deja ir viena no visaptverošākajām cilvēcei zināmajām dejas formām. Tikpat skaista, izsmalcināta un prasīga, šīs kultūras bagātība sakņojas piectūkstoš gadus senajā Ķīnas civilizācijā.

Dievi klasisko ķīniešu deju senajiem ķīniešiem sākotnēji deva, lai palīdzētu tiem ikdienas darbos, piemēram, apstrādāt zemi un plānot kaujas vienību formējumus. Vēlāk to pārņēma impērijas galmi un tempļi, kur tā kļuva par neatņemamu svinību un rituālu sastāvdaļu. Šī izkoptā māksla tika bagātināta ar tautas tradīcijām un attīstījās par izsmalcinātu un izteiksmīgu mākslas veidu, kāds tas ir šodien.

Kā redzams šajā 5. gadsimta gleznā "Dejotāji lēcienā", klasiskā ķīniešu deja ietver sevī sarežģītus salto un griezienus, kas ir cieši saistīti ar ķīniešu kaujas mākslām. (Attēls: nezināms gleznotājs, informācijas avots: Wikimedia Commons)

Kamēr baletā uzsvars tiek likts uz simetriju un pilnību, klasiskajā ķīniešu dejā uzsvars tiek likts uz iekšējo nozīmi. Papildus deju formu un paņēmienu apgūšanai, klasiskās ķīniešu dejas izpildītājiem ir jāattīsta arī sava iekšējā izsmalcinātība, kas pazīstama kā Juņ (韻).

Tā kā klasiskā ķīniešu deja ir cieši saistīta ar dejotāja elpošanu un dvēseles stāvokli, tādējādi atspoguļojot jūtas, kuras pavada katru kustību, prasības dejotājiem pārsniedz fizisko līmeni, padarot rakstura izkopšanu par priekšnoteikumu patiesi skaistas mākslas radīšanai.

Rietumu deja atkāpjas no tradīcijām

20. gadsimtā Rietumos dzima ekspresionisma deja, kas pazīstama arī kā brīvā deja. Gluži tāpat kā modernisms glezniecībā noraidīja atturību un saprātīgumu, kas vizuālajai mākslai bija raksturīga kopš antīkajiem laikiem, arī ekspresionisma deja noraidīja baleta ierobežojumus un augstās prasības, nodēvējot baletu par askētisku un mehānisku.

Atsakoties no virtuozitātes kā vecās sabiedrības vadmotīva, brīvā deja veicināja atbrīvošanos garā un emocijās. Viena no šī stila galvenajām priekštecēm, Aisedora Dunkane, bija pirmā dejotāja, kas iestājās par "nākotnes sievieti", apgalvojot, ka dejai vajadzētu sekot Nīčes idejai par "augstāko saprātu brīvā apziņā". Tā rezultātā radās improvizēta, neierobežota un provokatīva dejas forma, kurā sievietes parasti atradās skatuves centrā.

Rūdolfa fon Labāna deju skolas audzēknes 1930. gadā. Rūdolfs fon Labāns tiek uzskatīts par "ekspresionisma dejas pamatlicēju". (Attēls: Bundesarchiv, informācijas avots: Wikimedia Creative Commons)

Brīvā deja izstrādāja savas kustību teorijas un apmācības metodes, liekot pamatus modernajai dejai. Šis radikālais pavērsiens bija īpaši izplatīts ASV un Vācijā, kur baleta tradīciju trūkums radīja priekšnoteikumus eksperimentālajai dejai un veicināja jaunu dejas formu rašanos.

Runājot par baletu, tā tīrākā klasiskā forma tika izkropļota līdz nepazīšanai. Parādījās neoklasiskais balets, kas akcentēja ātrumu un kustību brīvību, vienlaikus izmantojot abstraktu pieeju – bez skaidra sižeta, kostīmiem vai dekorācijām. Tā aizsācēju, baleta horeogrāfu Džordžu Balančinu, bija ietekmējis Pablo Pikaso, kurš bija deformēta attēlojuma aizsācējs vizuālajā mākslā.

Vēlāk modernais balets parādījās kā neoklasicisma atzars. Fokusējoties uz atlētismu, tas deva priekšroku fiziski drosmīgām kustībām, kas emocionāli uzlādētas mūzikas pavadījumā bija paredzētas spraigu tēmu attēlošanai. Līdz ar to pakāpeniski tika atmests tradicionālais baletdejotāja delikātuma ideāls, atsakoties no baleta lomas mākslinieka pieticīguma un izsmalcinātības izkopšanā.

Tā radās laikmetīgais balets, kurā tika integrēti klasiskie un modernie elementi. Lai gan tajā ir saglabāts tradicionālais deju paņēmiens ar puantēm, tajā ir iespējamas plašākas ķermeņa augšdaļas kustības un priekšroka tiek dota kustībām, kas demonstrē ķermeņa lokanību. Tas ir pārņēmis arī 20. gadsimta paņēmienus, piemēram, dejas tehniku, kurā kustības tiek veiktas uz grīdas, kā tas ir izplatīts mūsdienu deju stilos, piemēram, breika dejā un Martas Grehemas tehnikā.

Cenšoties pielāgoties dažādām gaumēm un vēlmēm, tiek izgudrotas arvien jaunas variācijas. Piemēram, "Hiplets" ir nesen atzīts deju stils, kurā apvienots balets un hiphops.

Lai gan mūsdienu tendences var šķist progresīvas, būtu labi aizdomāties par to, kas šajā procesā ir zaudēts.

Stingri definētās formas, kas raksturoja tradicionālo baletu, nesa sevī klasiskās estētikas noteikto skaistuma ideālu. Ievērojot proporcionalitātes, emociju atturības, struktūras skaidrības un tieksmes pēc pilnības standartus, kas bija raksturīgi Senās Grieķijas un Romas mākslai, klasiskajam baletam bija tāds pats mērķis kā visiem citiem mākslas veidiem kopš antīkajiem laikiem: attēlot skaistumu un labestību, un saglabāt tos cilvēcei.

Šie cēlie centieni dabiski liktu dejotājiem izkopt tādus tikumus kā elegance, pieticība un grācija, tādējādi paceļot viņu prasmes un tehnikas no fizisko aktivitāšu kategorijas mākslas kategorijā.

Atteikšanās no šiem cēlajiem ideāliem, kas mūsdienās izpaužas kā ļaušanās emocijām, fizisko aspektu pārsvars un atteikšanās no struktūras, noveda pie tā, ka daudzi baleta iestudējumi tagad vairāk līdzinās sporta priekšnesumiem nekā mākslai.

Klasiskā ķīniešu deja uz izzušanas robežas

Kā mākslas forma ar tūkstošiem gadu senu vēsturi, klasiskā ķīniešu deja tika nodota no paaudzes paaudzē, un daudzi tās elementi tika saglabāti pateicoties kaujas mākslām. Lai gan šī kultūras ziņā bagātā dejas forma pārdzīvoja daudzu dinastiju uzplaukumu un sabrukumu, kā arī ievērojamas politiskās pārmaiņas, kas notika 20. gadsimta Ķīnā, tās pastāvēšana tika nopietni apdraudēta Kultūras revolūcijas laikā un pēc tās.

Klasiskā ķīniešu deja, kā tradicionālās ķīniešu kultūras sastāvdaļa, cieta arī no Mao Dzeduna īstenotās tradīciju izskaušanas kampaņas. Cenšoties iznīcināt to, ko hunveibini (sarkangvardi) dēvēja par "četrām pagātnes paliekām" — vecās idejas, vecā kultūra, vecās paražas un vecie tikumi, tradicionālie uzskati tika noliegti, kultūras dārgumi iznīcināti un paražas izkropļotas tā, lai tās atbilstu komunistiskās partijas ideoloģijai.

Kultūras revolūcijas laikā, Mao Dzeduna sievai kontrolējot Ķīnas Nacionālā baleta repertuāru, tas tika samazināts līdz diviem komunistiski ideoloģizētiem baletiem, tostarp "Sarkanā sieviešu rota", kurā attēloja kareives, kas izpilda ierindas mācības vingrinājumus. (Attēls: Baltā nama fotogrāfija, autors Bairons Šūmakers, informācijas avots: Wikimedia Commons)

Klasiskajai ķīniešu dejai ne tikai tika atņemti tikumiskie elementi un saikne ar dievišķo, bet tā tika arī pārveidota, iekļaujot tajā modernās dejas elementus. Kad toreizējā komunistu līdera Dena Sjaopina vadībā Ķīna tika atvērta Rietumiem, ķīniešu deju ārpasaulei sāka prezentēt deju kolektīvi, kas uzstājas ārzemēs. Tomēr prezentētas tika pārveidotās ķīniešu dejas apvienojums ar moderno un laikmetīgo deju, baletu un džezu.

Skatītājiem lika domāt, ka tā ir klasiskā ķīniešu deja, lai gan tās patiesā būtība grima aizmirstībā kā mājās, tā ārzemēs.

Degradētās mākslas radītais efekts

Lai patiesi novērtētu klasiskās mākslas nozīmi, ir jāsaprot, kā deviantā māksla ietekmē morāli.

Uzskatāms piemērs ir mūzika. Saskaņā ar ASV Tieslietu departamenta datiem, pieaug liecību skaits par saikni starp agresīvu mūziku un noziedzīgu uzvedību. Nacionālā policijas priekšnieku asociācija (NACOP) atzīmēja, ka repa mūzikas dziesmu teksti un asās skaņas arvien biežāk veicina naidīgumu pret policistiem un rosina vardarbību rasu spriedzes dēļ.

Nacionālās medicīnas bibliotēkas publicētajā pētījumā sniegta sīkāka informācija par mūzikas ietekmi, jo īpaši uz jauniešiem. Pētījuma dati liecināja, ka 72 % dalībnieku uzskata, ka mūzika vismaz daļu laika ietekmē viņu emocionālo stāvokli, un 4 % no viņiem tieši saista savus mūzikas klausīšanās paradumus ar deviantu uzvedību.

Kāds Kalifornijas Universitātes doktorantūras students savā 2017. gadā veiktajā pētījumā atklāja, ka neuzticības tēmai veltīta mūzika būtiski ietekmē ar šo tēmu saistīto sociālo reakciju un izziņu, un klausītājus negatīvi ietekmē neuzkrītošais emocionālais tonis, ar kādu vairumā hiphopa dziesmu tiek attēlota neuzticība.

Mūzikas ietekme uz cilvēka izturēšanos un uzvedību bija labi zināma jau mūsu senčiem. Mūzika bija viens no tradicionālās ķīniešu kultūras pīlāriem, un Konfūcijs to ieteica kā labāko veidu labestības veicināšanai.

Šajā Cjinu dinastijas gleznā ir attēlota ķīniešu meitene, kas spēlē 4000 gadus senu instrumentu — ķīniešu divstīgu vijoli, ko sauc par “erhu”. (Attēls: He Dadzi, informācijas avots: Wikimedia Commons)

Senajā Ķīnā pastāvēja uzskats, ka harmoniskie toņi baro prātu un pacilā garu, tādējādi veicinot taisnprātīgu uzvedību. Un otrādi, izdabājoša un vieglprātīga mūzika var izraisīt pašdisciplīnas trūkumu un nevēlamu uzvedību. Ņemot to vērā, nav grūti iedomāties, ka mūsdienu morāles pagrimums ir cieši saistīts ar moderno mākslu un izklaidi.

Krāšņās Austrumu un Rietumu kultūras atdzimšana

Par laimi ķīniešiem, gan arī cittautiešiem, 2006. gadā Ņujorkā kopā sanāca klasisko ķīniešu izpildītājmākslinieku grupa ar skaidru misiju: atdzīvināt senās Ķīnas dievišķi iedvesmoto tradicionālo kultūru. Tā radās Shen Yun Performing Arts.

Kopš tā laika šis kolektīvs no Ņujorkas ir atdzīvinājis Ķīnas civilizācijas piecus tūkstošus gadus seno kultūras mantojumu, un iepazīstina ar to pasauli. Viņu ikgadējās izrādes piedāvā klasisko ķīniešu deju tās tīrākajā formā, ko pavada dzīvais orķestris, kas harmoniski apvieno tradicionālās Austrumu melodijas ar spēcīgo Rietumu instrumentāciju. Tas arī atdzīvina seno dziedāšanas tradīciju, kas pazīstama kā bel canto, un kas jau sen ir zudusi kā Austrumos, tā Rietumos.

Klasiskās un tradicionālās mākslas glābšanā no iznīcības šai mākslinieku grupai ir bijusi ievērojama loma. Viņu darbi atjauno mākslas patieso būtību, demonstrējot skaistumu, ko cilvēka ķermenis spēj paust ar dejas kustībām, dvēseli saviļņojošā sinhronitātē atskaņotu melodiju spēku, melodiskas, taču izsmalcināti trenētās balss spēku, kas piepilda katru teātra stūri, un labestību, ko mākslinieks spēj atspoguļot, pilnveidojot savu raksturu.

Atdzīvinot gan Austrumu, gan Rietumu tradīcijas, Shen Yun ir palīdzējis miljoniem cilvēku no jauna atklāt gandrīz zaudētās kultūras krāšņumu, ko cilvēce ir centusies saglabāt kopš seniem laikiem. Ar vēstījumu, kas uzrunā visas rases, Shen Yun atgādina cilvēcei par mākslas patieso būtību un tās ciešo saistību ar dievišķo.

Karolīna Avedano ir žurnālistikas studente, kura dzīvo Kanādā, un kurai patīk mācīties un dalīties informācijā par to, kā dzīvot jēgpilnu dzīvi. Viņa aizraujas ar tradicionālo kultūru, rokdarbiem un saikni starp cilvēku un dabu.

Avots: https://www.visiontimes.com/2023/01/27/classical-art-and-virtue.html