Nekas nav jāzaudē, ja patiešām esi gatavs kaut ko zaudēt

Ticu, ka katrs, kas pilnveidojas pēc Faluņ Dafa, var pastāstīt daudz brīnumainu stāstu par savu pilnveidošanās procesu. Vēlos ar jums padalīties tajā, kā ir izmainījusies mana izpratne par godīgumu, kā esmu paaugstinājies šajā jautājumā, un kā mūsu žēlsirdīgais Skolotājs izmantoja senu notikumu, lai es, šodien pilnveidojoties, varētu izprast.

Pirms vairāk nekā desmit gadiem man bija nepieciešams iegādāties dzīvokli. Internetā sameklēju sludinājumus par dzīvokļa pārdošanu, izvēlējos sev piemērotāko no tiem un piezvanīju. Sarunājām tikties, lai to apskatītu. Pārdevēji bija laulāts pāris ap piecdesmit. Visus jautājumus par dzīvokļa pārdošanu kārtoja tā saimniece. Pēc dzīvokļa apskates vienojāmies, ka es to pirkšu. Vienojoties par naudas summu ar dzīvokļa saimnieci, viņa palūdza, lai viņas vīram sakām, ka summa ir par 100 latiem mazāka, nekā patiesībā. Toreiz es tam piekritu. Lai nopirktu dzīvokli, man bija nepieciešams bankā ņemt kredītu, kam savukārt bija nepieciešama ķīla. Sarunājām ar dzīvokļa saimnieci, ka privatizēšu viņas dzīvokli uz sava vārda, ieķīlāšu to, dabūšu naudu bankā un tad norēķināšos ar viņu.

Kad privatizācijas process gāja pilnā sparā, dzīvokļa saimniece piezvanīja un teica, ka tomēr esot nolēmusi dzīvokli man nepārdot, jo esot uzradies cits pircējs. Es biju satriekts. Pie sevis nodomāju – ko gan viņa iedomājas? Viņas lēmums manī radīja sašutumu, jo biju jau iztērējis diezgan daudz naudas kārtojot privatizāciju. Teicu viņai, ka tā tās lietas nekārtojas. Manī virmoja daudz cilvēcīgo emociju – dusmas, sašutums, vēlme pēc atriebības. Beigās tomēr viņu pārliecināju, lai pārdod dzīvokli man. Kad bija pienācis laiks maksāt naudu par dzīvokli, atcerējos kā viņa ar mani pirms tam izrīkojās. Manī bija nobriedis plāns sodīt viņu. Naudas atdošanas brīdī klāt bija arī īpašnieces vīrs. Pateicu viņam, ka sieva viņu gribēja apkrāpt par 100 latiem, un, tā kā viņa tik slikti pret mani izturējās dzīvokļa privatizēšanas laikā, tad tos 100 latus es paturēšu sev kā morālu kompensāciju un ka tas būs tikai godīgi.

Kad sāku pilnveidoties saskaņā ar Faluņ Dafa, manī pakāpeniski notika būtiskas pārmaiņas. Pamazām sāku saprast, ka mana rīcība pret apkārtējo pasauli ir bijusi ļoti egoistiska un ka mana izpratne par godīgumu ir bijusi maldīga. Vienā brīdī sapratu, ka esmu palicis parādā 100 latus par dzīvokļa iegādi, ka esmu bijis negodprātīgs pret dzīvokļa saimnieci. Skolotājs māca nedzīties pēc pašlabuma, māca atmest egoismu, māca būt labam cilvēkam. Tāpēc nolēmu sameklēt bijušo dzīvokļa saimnieci un atdot viņai naudu. Un jo ātrāk, jo labāk. Vēlos piebilst, ka tieši tajā laikā, kad vēlējos atdot naudu, bija nepieciešami līdzekļi Dafa pasākumam. Pie sevis domāju – ja atdošu naudu, tad varbūt pat nāksies to aizņemties, lai nopirktu to, ko vajag Dafa pasākumam. Bet sapratu, ka nauda vienalga ir jāatdod, tas ir primāri. Kā būs, tā būs. Zināju, ka sieviete, kas pārdeva man dzīvokli, strādā slimnīcā. Aizgāju uz reģistratūru un apjautājos par viņu. Teica, ka viņa strādās pēc divām dienām. Tad nu pēc divām dienām biju slimnīcā, lai nokārtotu vairāk, kā desmit gadus vecu parādu. Satiku viņu un teicu, ka vēlos aprunāties. Viņa teica, ka esot daudz darba, bet piecas minūtes jau laiks atradīsies. Sarunu sāku ar to, ka jau dažus gadus pilnveidojos saskaņā ar Faluņ Dafa. Pastāstīju viņai īsumā par to, kas ir Dafa un par to, ka šī mācība māca Īstenību Labestību Pacietību. Teicu, ka pilnveidojot savu raksturu, esmu sapratis, ka toreiz nesamaksājot tos 100 latus, esmu rīkojies nepareizi un ka vēlos tos viņai atdot. Izņēmu no maka naudu un devu naudu viņai, bet viņa teica, ka nekādu naudu no manis neņems, ka tas bija sen un ka viss ir kārtībā. Man no šīs situācijas bija asaru pilnas acis, labi, ka neapraudājos. Es patiešām no sirds vēlējos atdot naudu, biju atmetis pieķeršanos tai. Man vissvarīgāk bija būt godīgam un rīkoties tā, kā to māca Skolotājs. Uz atvadām uzdāvināju sievietei lotosa ziediņu un iedevu bukletu.

Vislielākā izpratne no šī notikuma bija tāda, ka, ja tu esi gatavs kaut ko zaudēt, tad tas nenozīmē, ka tev patiešām tas būs jāzaudē. Galvenais ir atmest šo sirdi.

Skolotājs „Džuaņ Faluņ” ir teicis:

„Mēs pilnveidojamies un uzskatām, ka vajag sekot lietu dabiskajai gaitai – tas, kas ir tavs, nekur nepazudīs, bet to, ko liktenis tev nav lēmis, tu neiegūsi.”

Ja kaut kas no uzrakstītā neatbilst Likumam, tad, lūdzu, ar labestību norādiet uz to.

Paldies Skolotājam!

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.