Estētika un tikumība klasiskajā mākslā, I daļa – vizuālā māksla

Sandro Botičelli. "Venēras dzimšana", tempera, audekls, ap 1485. g. Klasiskā māksla cilvēces kultūru un vērtības ir veidojusi jau tūkstošiem gadu. Tā ir kalpojusi par līdzekli, lai saglabātu dievišķās iedvesmas radītās tradicionālās vērtības, kas ir vadījušas cilvēci dzīves jēgas un sava pastāvēšanas veida meklējumos šajā pasaulē. (Attēls: Sandro Bottičelli, informācijas avots: Wikimedia Commons)

Atvasināts no latīņu īpašības vārda classicus, termins "klasisks" ir attiecināms uz to, kas pieskaitāms "augstākās klases" kategorijai. Klasicisma stilā mākslā uzsvars tiek likts uz proporcijām, vienkāršību, atturīgām emocijām, struktūras skaidrību un tiekšanos pēc pilnības.

Taču šāda augsta izteiksmes veida stingrās prasības paredz ko vairāk nekā tikai māksliniecisko prasmju attīstīšanu. Tās prasa arī tikumības izkopšanu, lai mākslinieka darbs atbilstu standartiem gan tehniskā, gan satura ziņā.

Vēstures gaitā mākslas studijas tika uzskatītas par nekļūdīgu rakstura attīstīšanas un izkopšanas līdzekli, turklāt ne tikai profesionāliem māksliniekiem vien. Gandrīz katra bērna izglītības un attīstības sastāvdaļa bija tradicionālās mākslas nodarbības, no kurām labumu guva cilvēki visos sabiedrības slāņos. Mākslas nodarbību mērķis nebija radīt virtuozus, bet gan likt pamatus tikumu izkopšanai neatkarīgi no tā, kādu ceļu bērns pieaudzis izvēlēsies.

Nodarbības mākslas jomā agrīnā vecumā var palīdzēt bērnam attīstīt tikumus, kas vadīs viņu pieauguša cilvēka dzīvē. (Attēls: Vlada Karpoviča, informācijas avots: Pexels)

Taču mūsdienu mācību programmās klasiskās mākslas apguve ir lielā mērā izstumta, un arvien mazāk cilvēku zina, kā radīt vai pat novērtēt klasisko mākslu... Vai mēs gatavojamies nodot aizmirstībai mūsu senču dievišķās iedvesmas radīto mantojumu?

Tikumība, kas izkopta mākslas studijās

Vēstures pirmsākumos māksla cilvēkiem kalpoja kā rīks, lai attēlotu to, kas cilvēcē ir labs un skaists. Tādējādi senajā mākslā bija izplatītas tādas tēmas kā skaistums, draudzība, žēlsirdība un pateicība.

Lai atainotu tik cēlu saturu un apgūtu pareizu tehniku, kā to izdarīt, bija nepieciešama pastāvīga prakse, pašdisciplīna un izturība. Klasiskajā mākslā mākslinieks parasti velta neskaitāmas stundas tam, lai pilnveidotu savu darbu, pazemīgi tiecoties pēc pilnības.

Mikelandželo freska "Ādama radīšana". Agrīnajās klasiskās mākslas formās, sākot ar tēlniecību un beidzot ar glezniecību, galvenais attēlojamais objekts bija dievs. (Attēls: Mikelandželo, informācijas avots: Wikimedia Commons)

Tāpat klasiskās mākslas studijas attīstīja cilvēkos arī skaistuma izjūtu un morālos kritērijus. Izceļot harmoniju, proporciju un struktūras skaidrību, klasiskie darbi uzrunā cilvēka iedzimto spēju atpazīt labestību un ieraudzīt tās izpausmes pasaulē caur skaistumu.

Klasiskajā mākslā morālās vērtības tika cildinātas ne tikai caur mākslinieka tehnisko virtuozitāti, kas pati par sevi atspoguļoja šo vērtību raksturu, bet arī ar pašas mākslas saturu. Tajā dominēja mākslas darbi, kas pārstāvēja tādus taisnus jēdzienus kā gods, lojalitāte, augstsirdība un kopība, kā arī ikdienas dzīves skaistums un vienkāršība.

Nepareizs priekšstats par radošumu

Vai esat kādreiz bijis mākslas galerijā un lauzījis galvu, domādams, kā šis līniju un krāsu juceklis — bieži vien bez redzamas secības — var tikt kvalificēts kā māksla. Var jau teikt, ka "ir jāizmanto iztēle un jābūt atvērtam pret visu", diskreditējot jūsu iedzimto spēju atpazīt skaistumu, un likt jums domāt, ka jums trūkst spējas saprast un novērtēt mākslu.

Abstraktā māksla var likt mums apšaubīt mūsu iedzimto spēju atpazīt skaistumu. (Attēls: ICXOD, informācijas avots: Pexels)

Šī problēma, nerunājot jau par visu pārējo, ir saistīta ar salīdzinoši nesen izmainīto radošuma jēdzienu. Mūsdienās radošums tiek uztverts kā jaudīgs spēks, kas virza mūs uz slavējamiem pašizpausmes veidiem, un bieži tiek uzskatīts, ka radošums ir dabisks un bez liekas piepūles paveikts darbs. Mākslas darbs tiek uzskatīts par radošu tā oriģinalitātes dēļ, ja tas radīts ar netradicionāliem paņēmieniem.

Tieši šī atkāpšanās no tradīcijām arī novedusi mākslas jomu tās pašreizējā, mulsinošajā stāvoklī. Agrāk jaunradei bija nepieciešama disciplinēta pieeja. Radošais darbs, kas tika uzskatīts par kaut kā jauna un vērtīga izveidošanas līdzekli, prasīja, lai mākslinieki ne tikai pēc iespējas labāk izmantotu savus talantus, bet arī lai viņu prāta stāvoklis būtu pietiekami optimāls tāda mākslas darba radīšanai, kas varētu uzrunāt skatītāja dvēseli.

Kad māksla tiek uzskatīta par līdzekli spontānu jūtu, intuīciju un vēlmju izteikšanai, bez emociju ierobežošanas, tā attālinās no sava sākotnējā un senā ideāla – pārstāvēt to, kas cilvēcē ir labs. Tāpat, ja mākslinieka izmantoto līdzekļu un centienu pamatā nav tikums un disciplīna, šī mākslas darba tehnika vai tās iztrūkums, kā arī saturs noteikti ietekmēs cilvēces estētiskās vērtības un, neizbēgami, arī tās morāli.

Klasiskās mākslas uzplaukuma un norieta vēsture īsumā

Vēl daudzus gadsimtus pirms Kristus dzimšanas, unikālajā senās Grieķijas vidē ideja par mākslām un to nozīmi cilvēces kultūras veidošanā jau bija filozofu un zinātnieku diskusiju objekts.

Savā ievērojamajā darbā "Simpozijs" Platons apsprieda skaistuma ideju. Senatnes filozofs skaidroja, ka skaistuma funkcija ir kalpot cilvēcei par ceļu atpakaļ uz debesīm, atgādinot tai par dievišķo. Nepieciešamība šo funkciju izteikt un saglabāt noveda pie mākslas attīstības un pilnveidošanas, radot visaugstākos tehniskos un saturiskos standartus, kas raksturīgi klasiskajai estētikai.

Rafaela freskā "Atēnu skola" attēlots Platons, kas rāda uz debesīm, norādot savam māceklim Aristotelim uz īsto patiesības un skaistuma avotu. (Attēls: Rafaels, informācijas avots: Wikimedia Commons)

Lai gan viduslaikos klasiskā māksla zaudēja savu nozīmi, Eiropas renesanses laikā tā tika atklāta no jauna un sasniedza jaunas virsotnes. Gleznotāji un tēlnieki smēlās gudrību no pagātnes un atdzīvināja ne tikai senās Romas un Grieķijas tehniskos paņēmienus, bet arī dievišķā konceptualizāciju, tādējādi mazinot plaisu starp kristietību un Platona idejām.

Mākslinieki, kuri vēlējās studēt klasisko mākslu, tika mācīti privātās darbnīcās vai studijās, ko dēvēja par ateljē, kur profesionāls mākslinieks apmācīja vizuālajā vai tēlotājmākslā nelielu skaitu studentu. Galvenā uzmanība tika pievērsta formai, proporcijām un harmonijai, kas tika īpaši uzsvērtas antīkajā laikmetā.

Māksla atkāpjas no tradīcijām

19. gadsimtā mākslā notika radikāls pavērsiens. Impresionisms, kas dzima no vēlmes atteikties no akadēmiskās mākslas, attīstījās kā tieša un dinamiska māksla. Brīvi otas triepieni bija svarīgāki par līnijām un kontūrām, bet vizuālie efekti tika izcelti vairāk nekā detaļas. Lai panāktu intensīvu krāsu vibrācijas efektu, bieži tika izmantoti īsi "lauzti" sajauktu un nejauktu krāsu triepieni.

Postimpresionisma mākslinieka Vinsenta van Goga glezna "Kviešu lauks ar vārnām", 1890. gada jūlijs. Vairāki kritiķi to nosaukuši par vienu no viņa labākajiem darbiem. (Attēls: Vinsents van Gogs, informācijas avots: Wikimedia Commons)

Tā paša gadsimta beigās parādījās abstraktā māksla. Vēloties radīt jaunu mākslas veidu, kas atspoguļo tehnoloģiju, sociālajā un filozofijas jomā notiekošās pārmaiņas, daudzi Rietumu mākslinieki atteicās no renesanses laika loģiskās perspektīvas un aizstāja to ar nefigurālu mākslu.

Tā radās mākslas veids, kas attālinājās no realitātes, balstoties uz pārliecību, ka ideāls attēlojums, kā to paredz klasiskā māksla, ir neiespējams. Uzkrītošā krāsu un formu maiņa bija galvenā abstrakto darbu sastāvdaļa, kurā attēlotie elementi netika ņemti no realitātes, bet gan pilnībā bija mākslinieka iztēles radīti.

Vinsents Van Gogs un Pablo Pikaso bija divi no vispazīstamākajiem māksliniekiem, kuri pārkāpa normas. Pirmais, kas tika uzskatīts par izcilāko postimpresionisma virziena pārstāvi, uzskatīja mākslu par instrumentu savas nemierīgās dvēseles atspoguļošanai: "Es savā darbā ieliku savu sirdi un dvēseli, un šajā procesā esmu zaudējis prātu." Holandiešu mākslinieks, kuru visu mūžu mocīja smaga depresija un nabadzība, atspoguļoja savu iekšējo pasauli ar dramatiskiem, impulsīviem un izteiksmīgiem otas triepieniem, kas apvienojumā ar drosmīgu krāsu izvēli lika pamatus tā dēvētajam "modernismam".

Kamēr van Gogu varētu uzskatīt par pirmo, kurš mākslinieciskajā jaunradē veicināja ļaušanos jūtām, Pikaso būtu jāuzskata par deformētā attēlojuma aizsācēju. Lai gan spāņu gleznotājs bija guvis formālu izglītību klasiskās mākslas tehnikās, viņa darbi piedāvāja tādu pieeju mākslinieciskajam attēlojumam, kurā objekts tika subjektīvi sadalīts sastāvdaļās un atkal salikts kopā abstraktā veidā.

Tā radās kubisma kustība, kas tiek uzskatīta par pirmo un ietekmīgāko 20. gadsimta mākslas virzienu.

Klusā daba ar kompotu un stiklu, Pablo Pikaso, eļļa, audekls. (Attēls: Pablo Pikaso, informācijas avots: Wikimedia Creative Commons)

Tieši tajā laikā, kad topošie mākslinieki nobīdīja malā klasiskās mākslas saturu un tehniku, parādījās fotogrāfija. Iespēja tvert ainas ar līdz šim neiedomājamu precizitāti lika daudziem māksliniekiem apšaubīt klasiskās mākslas (ko tagad dēvē par reālismu) vērtību un izstrādāt jaunus veidus, kā skatīties uz pasauli.

Deviantās mākslas sekas

Neapgrūtinot sevi ar gandrīz perfektas mākslas augstajām prasībām, gleznotāji ļāvās savām estētiskajām kaprīzēm un ideoloģijām, radot neskaitāmus mākslas stilus, ko var redzēt šodien. Ignorējot tikumības izkopšanu, modernā māksla spēj degradēt gan morāli, gan tikumību.

Tradicionālās un modernās mākslas kontrasts ir līdzīgs Apolona un Dionīsa filozofiskajai dualitātei. Tradicionālā māksla, tāpat kā sengrieķu dievs Apollons, pārstāv saprātīgumu, loģiku, prātu, kārtību un tīrību, apelējot pie labestības un skaistuma, ko cilvēki var uzturēt ar savaldību.

Mūsdienu māksla, tāpat kā vīna un dejas dievs Dionīss, plaukst no cilvēkam piemītošajām kaislībām, emocijām un instinktiem, ļaujoties iracionalitātei un haosam. Kad sabiedrība ir spiesta atzīt šādus darbus, klasiskajiem māksliniekiem ir grūti nopelnīt iztiku.

Daži mūsdienās populāri mākslas stili ir saistīti ar depresiju, un nav grūti saprast, kāpēc. Drūmi, tumši, raupji un haotiski tēli, visticamāk, neiedvesmos, un tā vietā attēlos bezcerības un cīņas garu, atstājot skatītāju nomāktu un apjukušu. Šāda mentalitāte var novest pie antisociālas uzvedības, paškontroles trūkuma un pat pašnāvības.

Raugoties uz mūsdienu pasaules politisko, ekoloģisko un sociālo situāciju, varētu domāt, ka cilvēce ir nonākusi pagrimuma stadijā, taču atcerieties sakāmvārdu: "Pirms rītausmas nakts ir vistumšākā." Mums ir iespēja savā sirdī noraidīt negatīvo un pieņemt pozitīvo. Atgriežoties pie tradīcijām, mēs varēsim ieraudzīt jaunu renesansi, kas apgaismos un iedvesmos daudzas nākamās paaudzes.

Karolīna Avendano ir žurnālistikas studente, kura dzīvo Kanādā, un kurai patīk mācīties un dalīties informācijā par to, kā dzīvot jēgpilnu dzīvi. Viņa aizraujas ar tradicionālo kultūru, rokdarbiem un saikni starp cilvēku un dabu.

Avots: https://www.visiontimes.com/2023/01/14/classical-art-aesthetics-and-virtue.html