Ķīniešu valoda ir viena no nedaudzajām valodām, kurā joprojām izmanto logogrāfisko rakstu (logogrāfiskajā rakstā rakstu zīmes (logogrammas) apzīmē jēdzienus un tiem atbilstošus vārdus), kas joprojām tiek lietots. Ķīniešu rakstzīmes, kas ir logogrammas, bieži vien ir stilizēti attēloto lietu zīmējumi. Lai gan tas apgrūtina valodas apguvi iesācējiem, šī iezīme piešķir ķīniešu valodai vienu no tās unikālajām īpatnībām – var iemācīties lasīt šai valodā, pat nemākot tajā runāt. Tā ir arī viena no nedaudzajām valodām, kurā var rakstīt gan no kreisās puses uz labo, gan no labās uz kreiso.
Taču, iespējams, visinteresantākā lieta ķīniešu valodā ir tās rakstzīmju izcelsme. Šīs rakstzīmes ir ne tikai ir rīki, kurus cilvēki izmanto, lai sazinātos savā starpā, bet arī, kā tiek uzskatīts, pēc savas formas un izcelsmes nes dievišķus vēstījumus cilvēcei. Patiešām, ķīniešu leģendā par pasaules radīšanu valoda tiek uzskatīta par dāvanu, kas saista cilvēci ar dabu – un, pats galvenais, ar Radītāju.
Šajā rakstā mēs aplūkosim mitoloģiju, kas saistīta ar ķīniešu valodu un ķīniešu valodas koncepciju, kā arī stāstīsim par iedvesmu, ko tā sniedz mums šodien.
I daļa: Visuma rašanās
Pirms runājam par ķīniešu valodas rašanos, mums ir jāsaprot, kā ķīniešu kultūrā tiek aplūkota Visuma radīšana. Tāpat kā daudzas citas leģendas par pasaules radīšanu, arī šis stāsts sākas ar Radītāju.
Iesākumā Radītājs radīja kosmosu, debesu velves, visus laikus un telpas. Viņš norobežoja Trīs sfēras, ievietoja tajās Zemi un iedvesa dzīvību visās radībās – no dieviem līdz cilvēkiem un priekšmetiem – un kopš tā laika gādīgi pieskata cilvēci, rūpējoties par to un aizsargājot cilvēkus to attīstības gaitā.
Ķīniešu uzskata, ka Visums piedzīvo četras fāzes: dzimšanu, uzplaukumu deģenerāciju un iznīcību. Iznīcināšanas fāzes sākumā Radītājs ir ieplānojis izlabot Visumu un glābt tajā esošās būtnes, tādējādi novēršot visa pastāvošā izzušanu. Tas ir glābšanas akts, kas izriet no Viņa bezgalīgās žēlsirdības, un par kuru visām būtnēm, tostarp cilvēkiem, būtu jāatmaksā ar nebeidzamu pateicību.
Radītāja izveidotās Trīs sfēras cilvēks var uztvert visdažādākajos veidos: kā debesu lenti Piena Ceļā, neskaitāmas mirgojošas zvaigznes, Sauli, Mēnesi, Zemi ar tās kalniem, upēm, ezeriem un okeāniem, daudzveidīgo floru un faunu, kā arī mākoņiem, ziemeļblāzmām, varavīksnēm un vētrām. Visi šie materiālie objekti un parādības ir daļa no ekosistēmas, kas tika speciāli radīta cilvēcei, un kurā cilvēks tika nošķirts no patiesajām Visuma izpausmēm. Ar neapbruņotu aci cilvēks spēj redzēt tikai to vidi, kas viņam ir speciāli izveidota. Šāds ierobežojums cilvēkam tika uzlikts jau no paša sākuma.
Neraugoties uz to sarežģīto konstrukciju, Trīs sfēras nebija domātas kā īstā mājvieta cilvēkiem. Tas ir tikai izmēģinājumu poligons, kas paredzēts izmantošanai Radītāja īstenotās Visuma glābšanas beigu stadijā. Šajā poligonā, kur cilvēki nespēj ieraudzīt patieso ainu, cilvēce tiek pārbaudīta, lai redzētu, vai spēs atpazīt labo no ļaunā – vai izvēlēsies dievišķo un dzīvi, vai zemisko un iznīcību.
Tādējādi vēstures gaitā visas uz Zemes pastāvošās dažādās dinastijas ir runājušas par dievišķajiem noslēpumiem; tās visas ir runājušas par "apgaismības" jēdzienu, par vēlmi paaugstināties pretī dievišķajam un atklāt šos noslēpumus.
Šīs idejas cilvēcei nodeva dievišķās būtnes, kuras vienmēr rūpējās par cilvēkiem. Pastāvīgi izglītojot cilvēkus laikmetu gaitā, šīs dievišķās būtnes palīdzēja cilvēkiem izveidot kultūru, kas uzturētu saikni ar augstākajiem spēkiem, dodot cilvēcei iespēju izvēlēties pareizo ceļu lēmuma pieņemšanas brīdī.
Un daļa no šīs Dievu dāvātās kultūras bija valoda. Taču interesanti, ka ne visās šajās valodās tika izmantoti vārdi.
II daļa: Valoda pirms vārdu izgudrošanas
Daudzi antropologi un vēsturnieki uzskata, ka valodas rašanās ir mūsu pašreizējās cilvēces civilizācijas faktiskais sākums. Pirms tam cilvēki dzīvoja krietni primitīvāku dzīvi un cīnījās par izdzīvošanu, izmantojot elementārus aizsardzības līdzekļus pret plēsējiem un dabas stihijām.
Par šo cilvēces attīstības posmu – "aizvēsturiskajiem laikiem" – valda vispārēja vienprātība, ka cilvēki dzīvojuši alās, kur sildījušies tikai ar dzīvnieku ādām. Cilvēki veica uzskaiti, iesienot mezglus, un dzīvoja vienkāršu dzīvi tiešā saskarē ar Māti Dabu, atšķirībā no mūsdienu cilvēkiem, kuri ir izgudrojuši dažādus rīkus un mašīnas, lai distancētos no dabiskās vides.
Šajā vidē aizvēsturiskajiem cilvēkiem nācās pastāvīgi vērot apkārtējo vidi, un ne tikai daudzās lietas, kas eksistē uz Zemes, bet arī astronomiskās parādības un izmaiņas atmosfērā. Lai izvairītos no briesmām un atrastu nepieciešamos resursus, viņiem vajadzēja nepārtraukti pilnveidot spēju atpazīt dažādas likumsakarības un padziļināt izpratni par apkārtējo pasauli. Šī vajadzība pēc novērojumiem bija saistīta ar praktiskām interesēm, piemēram, mācīšanos tikt galā ar nežēlīgiem plēsējiem un medīt, lai sagādātu sev pārtiku. Daudzos cilvēces agrīnajos stāstos ir pieminētas medības.
Mūsdienu cilvēkiem daba šķiet nesakarīga un diametrāli pretēja jebkādai saprātīguma, dizaina vai loģiskas interpretācijas koncepcijai. Taču tradicionālajā ķīniešu kosmoloģijā šāds pieņēmums būtu kļūdains, jo daba, tāpat kā visas pārējās Radītāja radītās lietas, seko Visuma pamatlikumam, ko nosaka "Īstenības - Labestības - Pacietības" principi. Tā ir šo principu izpausme šajā Visuma līmenī, Trīs sfērās.
Apkopojot savus novērojumus par apkārtējo pasauli, pirmie ķīnieši savā apkārtnē sāka saredzēt sava veida "valodu". Viņi atklāja, ka noteiktas parādības ir savstarpēji saistītas saskaņā ar šiem pamatprincipiem, un drīz vien sāka padziļināti apgūt un pētīt šo "bezvārdu valodu".
III. daļa: Debesu grāmata bez vārdiem
Vecā ķīniešu sakāmvārdā teikts: "Par veiksmi un zaudējumiem vēsta Debesu zīmes."
Šo ticējumu var saistīt ar leģendu par Fusji, vienu no "Trīs valdniekiem", kas radīja ķīniešu tautu. Fusji tiek uzskatīts par pirmo no trim valdniekiem un visu ķīniešu ciltstēvu; būdams dievs, viņš izmantoja savas spējas, lai palīdzētu ķīniešiem izveidot savu sabiedrību.
Viens no daudzajiem Fusji nopelniem ir šīs bezvārdu valodas interpretācija un ķīniešu tautas iemācīšana nolasīt Visuma vēstījumus.
Viņš sāka ar to, ka iedalīja visas lietas Visumā divās kategorijās: jiņ un jan. Piemēram: saule pa dienu un mēness naktī; gadalaiki, kas ir gaiši un silti, un tādi, kas ir tumši un auksti. Gaiļi dzied, bet vistas dēj olas; vīrieši ir stipri, bet sievietes maigas. Emocijas svārstās no sajūsmas un prieka līdz dusmām un skumjām, bet notikumi pasaulē nes vai nu svētības un ieguvumus vai nelaimes un zaudējumus.
Lai simbolizētu jan un visas lietas, kam piemīt jan īpašības, Fusji izvēlējās horizontālu līniju. Jiņ apzīmēšanai viņš izvēlējās divas īsākas horizontālas līnijas, kas atdalītas ar atstarpi. Pēc tam viņš apvienoja šo divu elementu, jiņ un jan, līnijas "četros attēlos" un pārveidoja trīs šo četru attēlu pārklājošās kombinācijas "astoņās trigrammās". Visbeidzot, kombinējot šīs astoņas trigrammas, tika izveidotas 64 heksagrammas, kuras cilvēki var izmantot, lai interpretētu vēstījumus no Visuma, pareģotu labu vai sliktu likteni un attiecīgi rīkotos.
Mūsdienās mēs varam aplūkot šīs 64 heksagrammas Džouji jeb "Pārmaiņu grāmatā", kas ir viena no senākajām zīlēšanas rokasgrāmatām Ķīnā.
Lai gan šīs heksagrammas nav vārdi, tās tomēr atspoguļo pasaules darbības likumus un cēloņsakarības, tādējādi ķīniešu kosmoloģijā radot ideju par "Debesu grāmatu bez vārdiem". Tā nav materiāla grāmata, bet gan koncepcija, ka visas lietas kosmosā un uz Zemes vienmēr ir saistītas ar cilvēci. Dievišķais rada dabas parādības cilvēka apkārtējā vidē, lai nodotu dažādus vēstījumus, neizmantojot nevienu vārdu – gluži tāpat kā ķīniešu misticismā valda uzskats, ka cilvēka dvēsele nodod smadzenēm domas bez vārdiem, un smadzenes pēc tam šos bezvārdu signālus pārvērš valodā un žestos, kas izpaužas fiziski.
Lai gan kopš Fusji laikiem liela daļa ķīniešu pareģu ir centušies atšifrēt šo "Debesu grāmatu bez vārdiem", tās būtība ir vienkārša: cilvēkiem jādzīvo saskaņā ar Visuma likumiem. Kad cilvēks kaut ko dara, viņam vienmēr ir jāpārliecinās, vai viņa rīcības motīvi ir saskaņā ar likumu, kas ir patiesais labā un ļaunā kritērijs. Cilvēki uzkrāj tikumu, ja dara labu un ievēro likumu, un šis tikums ir tas, kas viņiem palīdz dzīvot bez problēmām.
Šī ticība izvēršas ķīniešu garīguma idejā par sevis pilnveidošanu, saskaņā ar kuru cilvēki var paaugstināt savu esamības līmeni, nepārtraukti pilnveidojot savu raksturu saskaņā ar Visuma likumu "Īstenība - Labestība - Pacietība".
IV daļa: Visuma vēstījumu izpausmes
Tiek uzskatīts, ka bez Džouji aprakstītajām 64 heksagrammām ir arī citas diagrammas, kas palīdz interpretēt šos Visuma vēstījumus bez vārdiem. Gan "Dzeltenās upes karte" jeb He Tu, gan Luošu (raksti uz bruņurupuča bruņām no Luo upes) ir grafiskas shēmas, kas arī ir saistāmas ar Debesu grāmatu bez vārdiem. Šīs divas diagrammas ir iekļautas leģendā par to, kā Candzje izveidoja ķīniešu rakstību, un tās tiek izmantotas ķīniešu ģeomantijā, numeroloģijā, filozofijā un pat dabaszinātnēs.
Tomēr ne visas dievišķās gribas izpausmes ir tik noslēpumainas. Mūsdienās, kad šo pareģošanas rokasgrāmatu lietošana ir kļuvusi daudz mazāk izplatīta, ir reģistrēti vairāki gadījumi, kad saistībā ar ķīniešu valodu, ir novēroti pārdabiski pareģojumi.
Viens no šādiem piemēriem ir "Akmens ar slēptajām rakstzīmēm", kas atrasts Guidžou provinces Pintanas apgabalā netālu no Džanbu ciema. Pēc tam, kad aptuveni pirms 500 gadiem dabisku iemeslu dēļ šis laukakmens sašķēlās uz pusēm, akmens iekšpusē atklājās sešu ķīniešu rakstzīmju rinda. Akmens tika atrasts 2002. gadā, un daudzi ģeologi Ķīnā devās izpētīt šo savdabīgo objektu. Galu galā viņi paziņoja, ka rakstzīmes ir veidojušās dabiski un nav cilvēku veiktu manipulāciju rezultāts.
Tagad akmens ir kļuvis par tūrisma objektu Guidžou, un uz tā ir uzstādīta piemiņas plāksne, kas apliecina zinātnieku vienprātību šajā jautājumā. Uz plāksnes redzamas sešas rakstzīmes, kas vēsta: "Ķīnas komunistiskā partija ies bojā." (Informācijas avotos Ķīnā pēdējais vārds tiek apzināti izlaists, taču teksts ir pietiekami skaidrs ikvienam, kas redz akmeni klātienē.)
Heilundzjanas provincē notika gadījums, kad kādai ģimenei piederoša zoss izdēja četras olas, uz kuru čaumalām bija redzami uzraksti "Dievi ir ieradušies".
Daudzi ķīnieši mūsdienās uzskata, ka šīs pārdabiskās parādības liecina par to, ka dievišķais joprojām cenšas sazināties ar cilvēkiem arī bez "Dievišķās grāmatas bez vārdiem" palīdzības, un ka augstāki spēki joprojām rūpējas par to, lai cilvēki noturētos uz pareizā ceļa.
V daļa: Par saziņu bez vārdiem cilvēku sabiedrībā
Tiek uzskatīts, ka zīmējums ir radies pirms rakstības parādīšanās, un vissenākie zīmējumi datējami ar 30 000 gadu pirms mūsu ēras. No otras puses, zinātnieki uzskata, ka rakstu valoda ir radusies ap 4000. līdz 3000. gadu pirms mūsu ēras.
Savā ziņā zīmējumi ir bezvārdu valodas izpausme, ko izmanto saziņai cilvēku sabiedrībā. Mākslinieciski pilnveidoti, zīmējumi un gleznas var sniegt visaptverošu un precīzu priekšmetu un cilvēku attēlojumu. Tie ir tik visaptveroši, ka spēj atklāt pat dziļākās emocijas un dziļāko nozīmi, kas slēpjas aiz kāda priekšmeta vai cilvēka, spēj ļoti spēcīgi atklāt visas nianses.
Lai gan pats par glezniecību neko daudz nezinu, mani vienmēr ļoti uzrunā labas gleznas. Bērnībā mūsu mājās pie sienām bija gleznas, kas attēloja četrus gadalaikus – joprojām atceros, ka ikreiz, kad uz tām skatījos, mani pārņēma sajūsma un prieks. Tās mani saviļņoja ar dziļu skaistuma atklāsmi, un pat tagad es joprojām spilgti atceros šīs ainas.
Viens no tradicionālajiem ķīniešu glezniecības stiliem tiek dēvēts par gunbi. Tas ir ļoti detalizēts stils, kurā īpaši akcentēta līniju tīrība. Lai gan šajā stilā neizmanto īpaši daudz krāsu, tikai daži otas triepieni – un no nekā parādās kalni, upes un augi, aizvedot skatītāju uz pasakainām vietām. Attēlotie personāži ir ļoti reālistiski un izteiksmīgi, un izskatās tā, it kā tūlīt izkāps no gleznas.
Šādu stilu izmantoja Skolotājs Li Hundži, ilustrējot savas dzejas grāmatas Hun Jiņ. Ilustrācijās attēlotie dievi un Budas izstaro bijību raisošu žēlsirdību. Pietiek tikai uz tiem paskatīties, lai cilvēku sirdīs atmostos labestība.
Senajā Ķīnā mākslinieki uzskatīja, ka, radot mākslas darbu, tajā atspoguļojas arī cilvēka dvēseles stāvoklis. Ja māksliniekam ir tīrs un neaptumšots prāts, un viņš balstās uz tradicionāliem mākslas stiliem, šī tīrība palīdz viņam izteikt atspoguļotās tēmas kvintesenci un piešķirt darbam dzīvību. Galarezultāts ir bezgala aizraujošs un skatītāju dziļi aizkustinošs mākslas darbs, un šo pašu principu var piemērot arī mūzikas vai literāra darba radīšanā.
Valoda kā izteiksmes līdzeklis ir ierobežojošāka un specifiskāka nekā šīs bezvārdu mākslas formas. Tomēr izmantota pārdomāti, tā arī var nodot to pašu nozīmi un būtību, jo galu galā visi šie līdzekļi ir tikai virspusējas izpausmes, kas kalpo kā dziļākas nozīmes nesēji.
Arī ķīniešu kosmoloģijā ir divi jēdzieni – "forma" un "gars", kas ir vienas monētas divas puses. Forma attiecas uz objekta virspusējām fiziskajām īpašībām, bet gars atspoguļo objekta iekšējās, garīgās un fundamentālās īpašības. Tiek uzskatīts, ka visām lietām piemīt abas īpašības – tostarp pat abstraktām koncepcijām, kurām arī piemīt gan konkrētā, gan garīgā puse.
Runāti vārdi, rakstīti vārdi, māksla, mūzika un visi pārējie saziņas līdzekļi ir formas, bet jēga, ko tie nes, tiek uzskatīta par garu. Tāpēc, kā vēsta vecs ķīniešu sakāmvārds: "Kalns mirdz spožāk, ja tā akmeņi slēpj sevī nefrītu, un upes ūdeņi mirgo spožāk, ja tās gultnē ir pērles." Šis teiciens mudina radošu cilvēkus apdomāt sava darba vēstījuma būtību, lai radītu kaut ko patiesi izcilu.
Neraugoties uz daudzajiem ķīniešiem pieejamajiem izteiksmes veidiem, viņu komunikācijas procesā vislielākā uzmanība joprojām tiek pievērsta tieši bezvārdu vēstījumam un abstraktajai būtībai.
(Turpinājums sekos)
Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2023/8/6/210668.html
* * *
Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.
vairāk ...