Pieci tikumi tradicionālajā ķīniešu kultūrā

Tikumība, taisnīgums, pieklājība, labestība un uzticība ir tradicionāli cilvēku tikumi. Turpinājumā daži stāsti, lai ilustrētu šos tikumus.

Tikumība – Baņas Džao "Priekšraksti sievietēm"

Tikumība nozīmē, ka cilvēkam piemīt godājamas īpašības un laipnība. Saskaņā ar Šuoveņ Dzjedzi (Runātais un rakstītais ar zīmju skaidrojumiem) – senākās un vienas no nozīmīgākajām senās Ķīnas rakstzīmju vārdnīcām – tikumības pamatā ir morāle, labestība, cildenums un svētība.

Džen Juņ (cita sena vārdnīca, kas sastādīta Minu dinastijas laikā un kurā rakstzīmes sakārtotas atbilstoši atskaņu sistēmai) teikts, ka tikumība nozīmē būt laipnam un taisnīgam, atklātam un tīram.

Baņa Džao bija ļoti talantīga, viņa dzīvoja Austrumu Haņu perioda laikā (25.–220. g.). Viņa piedzima godājamā konfūciešu ģimenē. Gan viņas tēvs Baņs Biao, gan vecākais brālis Baņs Gu bija ievērojami zinātnieki un vēsturnieki. Ģimenē Baņa Džao allaž bija mīlošā un gādīgā mazā māsa. Viņa izgāja pie vīra 14 gadu vecumā, taču vīrs nomira, viņai vēl jaunai esot. Viņa nestājās otrā laulībā, bet savu dzīvi veltīja literatūrai un dēla izglītošanai.

Viņas otrs brālis Baņs Čao ilgus gadus kalpoja par sūtni tālajos rietumu reģionos. Kad viņš lūdza galma aļauju atgriezties mājās vecumdienās, Baņa Džao rakstiski vērsās pie imperatora, lūdzot atbalstīt brāļa vēlmi. Viņas sirsnīgie vārdi atstāja spēcīgu iespaidu, un brāļa vēlēšanās drīz vien tika izpildīta.

Tā kā galmā notika cīņa par varu, viņas brālis Baņs Gu tika ieslodzīts un gāja bojā, pirms paguva pabeigt darbu pie vēstures grāmatas Haņ Šu (Haņu grāmata). Imperators pilnvaroja Baņu Džao paveikt atlikušo darbu, un galu galā Haņ Šu kļuva par vienu no zināmākajām jebkad uzrakstītajām vēstures grāmatām un kalpoja kā paraugs turpmākajām Ķīnas dinastiju vēstures grāmatām.

Baņa Džao bija ļoti talantīga un tikumīga. Imperators bieži aicināja viņu uz pili pasniegt privātas nodarbības imperatorei un viņa konkubīnēm, lai bagātinātu to zināšanas un stiprinātu tikumību.

Savas dzīves vēlākajos gados Baņa Džao uzrakstīja no septiņām nodaļām sastāvošu darbu "Priekšraksti sievietēm", lai palīdzētu stiprināt sieviešu tikumību. Viņa uzskatīja, ka sievietēm pazemība un atturība jāuzskata par tikumu, un tām jārūpējas, lai ģimenes locekļu attiecības vīra namā būtu labas.

Baņa Džao noteica arī īpašas prasības attiecībā uz sieviešu morāli, runas veidu, ārējo izskatu un izšuvumiem. Šī grāmata kļuva par sieviešu morālās izglītības mācību grāmatu senajā Ķīnā, un tai bija liela ietekme uz sieviešu morāli tradicionālajā ķīniešu kultūrā.

Taisnīgums — Diaočaņas nesavtīgais upuris, palīdzot atbrīvoties no tirāna Duna Džuo

Saskaņā ar Orākula kauliem rakstu rakstzīme yi (taisnīgums) nozīmēja "labu zīmi" attiecībā uz taisnīgu karu, un vēlāk tās nozīme tika paplašināta, lai apzīmētu morāles, ētikas un taisnīguma principus. Darbā Žundžai Suibi (Hun Mai augsti novērtētās esejas no Dienvidu Sunu perioda) ir teikts: "Rīkoties godīgi ir taisnīgums, un iestāties par kaut ko ir taisnīgums."

Tālāk īsumā izklāstīts, kā Diaočaņa, viena no četrām senās Ķīnas daiļavām, palīdzēja atbrīvoties no nežēlīgā despota Duna Džuo; tas notika, Austrumu Haņu periodam (25.–220. g.) tuvojoties beigām.

Duns Džuo bija karavadonis un tirānisks imperatora galma kanclers vēlīnajā Austrumu Haņu periodā. Viņš gāza imperatoru Šao, tā vietā iecēla savu pusbrāli (imperatoru-marioneti Sjaņu), nodedzināja pili Luojanā un pārcēla galvaspilsētu uz Čanaņu, īstenojot savu slēpto motīvu – saglabāt kontroli pār imperatora galmu. Viņš nogalināja ikvienu, kurš iestājās par taisnīgumu, tādējādi nostājoties pret viņu, un Haņu galmā valdīja bezpalīdzība un haoss.

Lai glābtu Haņu galmu, augsta ranga galma amatpersona Vans Juņs uzticēja savai pieņemtajai meitai Diaočaņai palīdzēt īstenot plānu, lai atbrīvotos no Duna Džuo.

Diaočaņa bija ārkārtīgi skaista, talantīga diedzātāja un dejotāja, un, kas vēl svarīgāk, viņai piemita arī taisnīgs prāts un stipra griba. Lai glābtu Haņu galmu, viņa pacieta pazemojumu un ziedoja sevi, izrādot "simpātijas" gan Dunam Džuo, gan viņa pieņemtajam dēlam Lū Bu, lai sētu nesaskaņas abu starpā. Galu galā Lū Bu nogalināja Dunu Džuo, pieliekot punktu drūmajam tirānijas periodam.

Kopš tā laika Diaočaņa kļuvusi par taisnīguma un gudrības iemiesojumu, un viņas stāsts joprojām ir plaši pazīstams pat mūsdienās.

Piedienība — stāsts par Lianu Hunu un viņa sievu Menu Guanu

Vārds Li (piedienība) senajā Ķīnā sākotnēji attiecās uz rituālo upurēšanu dievu pielūgšanai. Vēlāk upurēšanas rituāli sāka nozīmēt piedienību sociālajā hierarhijā, uzvedības kodeksā un morāles normās. Piemēram, Šiminā (senā ķīniešu vārdnīcā – tulk. piez.) Li tiek definēts kā piedienība uzvedībā.

Dzjui aņ cji mei (paplātes turēšana uzacu augstumā) ir labi zināma senās Ķīnas idioma, kas raksturo pienācīgu savstarpējo cieņu starp vīru un sievu.

Idioma balstās uz stāstu par Lianu Hunu un viņa sievu Menu Guanu no Austrumu Haņu perioda (25.–220. g.). Lians Huns, labi izglītots zinātnieks, un viņa sieva Mena Guana, nepievilcīga un necila izskata sieviete, bija labi pazīstams vientuļnieku pāris. Viņi bija ļoti tikumīgi un ikdienā pievērsa lielu uzmanību etiķetei.

Uzturoties pie kādas turīgas ģimenes, pāris dzīvoja ļoti vienkāršu dzīvi. Katrā ēdienreizē Mena Guana pasniedza savam vīram ēdienu, turot paplāti uzacu augstumā, tādējādi izrādot viņam savu cieņu. Lians Huns pazemīgi paņēma no viņas paplāti ar abām rokām, šādā veidā izrādot pateicību sievai, un tikai tad viņi abi apsēdās ēst.Viņu uzvedība atstāja lielu iespaidu uz tās saimes cilvēkiem. Stāsts par viņiem ātri vien izplatījās malu malās un tika iekļauts "Vēlīnās Haņu dinastijas vēstures pierakstos" (Hou Haņ Šu).

"Rituālu pierakstos" teikts, ka uzvedībai jābūt cieņpilnai un pazemīgai. Cieņa liecina par piedienību, kas tālāk ved pie saskaņas.

Senie gudrie saprata piedienības nozīmi un ievēroja to savā uzvedībā. Par galveno prioritāti viņi atzina saskaņu un uzskatīja, ka piedienība ir nozīmīgs faktors, kas palīdz cilvēkiem sadzīvot vienam ar otru.

Labestība — imperatores Džansuņas bezgalīgā labsirdība

Labestība ietver sevī laipnību, uzmanību un rūpes par citiem. Saskaņā ar Šuoveņ Dzjedzi labestība nozīmē būt laipnam pret citiem. "Rituālu pierakstos" (Li Juņ) teikts, ka labestība ir taisnīguma pamats un atbildīgas rīcības būtība. Cilvēki, kuri ievēro šādus principus, tiek cienīti.

Imperatore Džansuņa piedzima aristokrātu ģimenē un bērnībā ieguva tradicionālo izglītību. Cilvēki viņu pazina kā zinošu, maigu un tikumīgu, godīgu un laipnu. Kad viņa bija vēl ļoti jauniņa, zīlniece pareģoja, ka viņa spēs nest lielu atbildības nastu, viņai ir ļoti daudz labu īpašību, un, ja viņa ļaus visam ritēt savu gaitu, tad baudīs neizmērojamu cieņu un godu.

13 gadu vecumā viņa apprecējās ar 17 gadus veco Li Šimiņu, Taijuaņas valdnieka Li Juaņa otro dēlu. Viņa dzīvoja saskaņā ar sievietes ētikas principiem, ar lielu gādību aprūpēja vīra vecākus, rūpējās par vīru un izglītoja bērnus.

Kad Li Šimiņs devās karā, Džansuņa it visur devās līdzi armijai, lai rūpētos par savu vīru. Kad viņas vīrs kāpa tronī, kļūstot par imperatoru, viņa turpināja cienīt un uzcītīgi aprūpēt savu sievastēvu (bijušo imperatoru), kā to būtu darījusi pavisam parasta vedekla.

Imperatore Džansuņa dzīvoja vienkāršu un pieticīgu dzīvi, viņa bija ļoti labestīga un plaši atvērtu sirdi. Harēms, kurā valdīja saskaņa, ļāva imperatoram pilnībā koncentrēties uz valsts lietu kārtošanu.

Kad imperators jautāja viņas viedokli par valsts lietām, viņa vienmēr izturējās atturīgi, ievērojot tradicionālo principu, ka harēms nedrīkst iejaukties valsts lietās, vien atgādināja imperatoram principus "miera laikā būt gatavam briesmām" un "iecelt tikumīgus ierēdņus un pieņemt saprātīgus padomus." Viņas tikumīgie vārdi un darbi izpelnījās lielu imperatora cieņu un kļuva par piemēru tam, kādai jābūt labai sievai un diženai imperatorei.

Uzticība – Vanas Baočuaņas stāsts

Uzticība, viens no pieciem tradicionālajiem tikumiem, nozīmē būt patiesam un godīgam, ticēt citiem un būt uzticamam.

Šuoveņ Dzjedzi šis jēdziens ir definēts kā godīgums darbos un vārdos. "Dzuo komentāros" (tiek uzskatīti par "vērienīgu vēsturiskā stāstījuma meistardarbu") teikts, ka rīkoties saskaņā ar likteni, kāds tas ir paredzēts, nozīmē būt uzticamam.

Vana Baočuaņa, Tanu dinastijas premjerministra meita, izvēlējās iziet par sievu pie kāda nabadzīga vīra, vārdā Sjue Pingui, iesviežot viņam ar izšūšanas diegu kamolu dienā, kad viņai tādā veidā bija jāizraugās sev līgavainis.

Tomēr viņas tēvs bija neapmierināts ar šo izvēli un gribēja piespiest meitu mainīt lēmumu. Vana Baočuaņa ticēja debesu lemtajam liktenim un uzstāja uz precībām ar šo jauno vīrieti, kuru bija izvēlējusies viņa labā rakstura dēļ. Galu galā tēvs padzina meitu no mājām.

Lai gan Vana Baočuaņa un viņas izvēlētais vīrs dzīvoja aukstā un drūmā alā, viņi mīlēja viens otru un bija laimīgi. Lai palīdzētu vīram sasniegt viņa dzīves mērķus, Vana Baočuaņa iedrošināja viņu iestāties armijā. Viņas vīrs cīnījās tālos kaujas laukos un guva ievērojamus militāros panākumus.

18 gadus Vana Baočuaņa nezināja, kā s vīram klājas, tomēr turpināja dzīvot tajā pašā alā viena pati, paciešot badu, aukstumu un vientulību. Viņa saglabāja vīram doto vārdu un savu mīlestību pret vīru, stingri ticot, ka kādu dienu viņi atkal satiksies.

Vanas nesatricināmā ticība ļāva izturēt visus šos vientuļos gadus un grūtības. Un patiešām, –vīrs atgriezās ar godu, un viņi pavadīja kopā visu atlikušo dzīvi patiesā laimē un priekā.