Austrumu un Rietumu komunikācijas vēsture

1684. gadā Luija XIV pilī neaicināts ienāca vīrietis, lai uzdāvinātu karalim dažus vienkāršus priekšmetus, kas mainīja vēstures gaitu. Šis cilvēks bija Šeņs Fudzuns – ķīniešu izcelsmes jezuītu priesteris, kurš dzīvoja Eiropā. Viņš pasniedza Luijam XIV triju konfūcisma klasisko tekstu tulkojumu latīņu valodā, kā arī pastāstīja karalim par ķīniešu kaligrāfiju un glezniecību, aprakstīja ķīniešu rakstzīmju nozīmi un lūdza Luiju XIV nosūtīt uz Ķīnu misionāru sūtni. Tā, ķīniešu kaligrāfijas, mākslas un filozofijas iedvesmots, Saules karalis nosūtīja uz Ķīnu kuģi ar pieciem misionāriem. Tas bija sākums nodaļai, kas mainīja vēstures gaitu.

Kad kuģis nonāca galamērķī, ceļotāji satikās ar vēl vienu augstāko valdnieku, imperatoru Kansji. Tāpat kā Luijs XIV, viņš jau bērnībā tika kronēts par valdnieku un īpaši ilgās valdīšanas laikā nesa saviem pavalstniekiem milzīgu labumu. Viņš apkopoja Tanu dinastijas dzeju, kultivēja jaunas rīsa šķirnes un attīstīja dabaszinātnes. Viņš bija izcils cīņas mākslā, šaušanā ar loku, mūzikā un daudzos citos priekšmetos.

Pa kreisi: Versaļas pils. Pa labi: Aizliegtā pilsēta.

Šie negaidītie apmeklētāji valdnieku tā ieinteresēja, ka viņš tos nosēdināja krēslos blakus savam tronim imperatora pilī. Misionāri viņam mācīja ģeometriju, astronomiju un Rietumu mūzikas teoriju. Turklāt viņi uzdāvināja imperatoram Rietumu zinātnes instrumentus un stāstīja stāstus par Luiju XIV. Iztēlojieties nenogurdināmā zinātnieka, imperatora Kansji, milzīgo prieku, pēkšņi iegūstot piekļuvi cita kontinenta vērtīgajām zināšanām. Ķīniešu kultūrā sākās jauns laikmets.

Imperators Kansji pavēlēja būvēt skolas, kas līdzīgas Francijas akadēmijām, tulkot Rietumu medicīnas tekstus ķīniešu valodā un ar misionāru palīdzību centās izstrādāt pilnīgu Ķīnas karti. Aizrautīgi vēlēdamies turpināt apmaiņu, viņš nosūtīja atpakaļ uz Franciju eiropiešu misionārus ar dāvanām Luijam XIV. Var tikai iedomāties, kādu satraukumu izraisīja šī kuģa pietauvošanās ostā. Kad kastēm, kurās bija senie ķīniešu teksti, mākslas darbi, apģērbs, mēbeles, izgudrojumi un citi austrumu dārgumi, tika noņemti vāki, Eiropa iegāja jaunā laikmetā. Tādi kultūras dārgumi kā Austrumu filozofija, porcelāns, tēja un zīds gadsimtiem ilgi fascinēja francūžus un kļuva viņiem par iedvesmas avotu.

Pa kreisi: ilustrācija Joahima Buvē grāmatā Etat présent de la Chine (1697. gads). Pa labi: Confucius Sinarum Philosophus ("Konfūcija dzīve un darbi"), autori tēvs Filips Kuplets un tēvs Prospero Intorcetta (1687. gads).

Šī ķīniešu kultūras uzplaukuma laikā Francijā eiropieši nemitīgi iepazīstināja ķīniešus ar instrumentiem un metodēm, kas ļāva panākt neticamus sasniegumus: ķīnieši apguva perspektīvas attēlojumu vizuālajā mākslā, stikla apstrādi, jaunākos atklājumus medicīnā un daudz ko citu.

40 gadu vecumā imperators Kansji saslima ar malāriju, un nekādas ķīniešu medicīnas zāles nespēja viņu izārstēt. Divi misionāri iedeva viņam savu hinīnu, kas izārstēja imperatoru. Pēc atveseļošanās imperators viņus atalgoja ar divām mājām pie Sjiaņas vārtiem.

Lai gan viņi nekad nebija tikušies, gan imperators, gan karalis ietekmēja viens otra vadības stilu, un abas valstis baudīja uzlabojumus dažādās jomās. Eiropiešus aizkustināja žēlsirdība, ar kādu imperators pārskatīja uz nāvi notiesāto ieslodzīto lietas. Eiropas tradīcija nodot politiskos amatus ģimenes locekļiem no paaudzes paaudzē, tika pārskatīta, pamatojoties uz Ķīnas civildienesta eksāmenu sistēmu.

Instrumenti, keramika, grāmatas un kartes, kas tapuši šajā starpkontinentālo atklājumu laikmetā, ir apskatāmi muzeju ekspozīcijās visā pasaulē. Nemateriālās sekas – jaunas pārvaldības, estētikas un zinātniskās izpētes paradigmas – ir dārgumi, kas apslēpti paradumos, kādos veidojam savu dzīvi mūsdienās.

Pa kreisi: ķīniešu porcelāns. Pa labi: 17. gadsimta eiropiešu instrumenti.

Neraugoties uz to, ka abas valstis šķīra tūkstošiem jūdžu un to tautas bija ļoti atšķirīgas, divi monarhi 17. gadsimtā Eiropā un Ķīnā īstenoja vērienīgu kultūras zināšanu apmaiņu, kuras ietekme ir aktuāla arī mūsdienās.

Šie vīri bija – Ķīnas varenās Minu dinastijas imperators Kansji, un Francijas dižais monarhs, karalis Luijs XIV. Jaunākie zinātnes sasniegumi sasniedza un apžilbināja Vidusvalsts impēriju, savukārt dziļā Austrumu filozofija iespiedās domātāju prātos visā Vecajā kontinentā.

Pa kreisi: Imperators Kansji neformālā tērpā ar otu rokā, Kansji periods (1662. – 1722. g.), nezināms galma mākslinieks. Tuša un krāsas uz zīda. (Attēls: Publisks domēns) Pa labi: Francijas karalis Luijs XIV, gleznojis Hiacints Rigo (1701. gads). (Attēls: Wikimedia)

No Rietumiem uz Austrumiem

Simboliskā attēlā no šī perioda iemūžināta apmaiņa: jezuītu misionāri, kas tērpušies Cjiņu dinastijas ierēdņu tērpos, stāv līdzās armilārajai sfērai (sens astronomijas instruments debess spīdekļu koordinātu noteikšanai) Ķīnas imperatora Kansji galmā. Viņu atvestā astronomija, matemātika, fizika un ķīmija apbūra jauno imperatoru.

Jaunībā Kansji īpaši interesējās par debesu ķermeņiem. Flāmu jezuīts Ferdinands Verbiests, kas kļuva par imperatora tuvu draugu, privātā vēstulē apraksta, kā kopā ar imperatoru apceļoja pilsētas. "Zem skaidrajām nakts debesīm imperators vēroja Visuma pusloku un lūdza man, izmantojot ķīniešu un manu valodu, pastāstīt viņam par nozīmīgākajiem zvaigznājiem." Verbiests piebilda: "Domāju, – tas liecina, ka viņš jau ilgu laiku ir interesējies par dabaszinātnēm."

Kansji padarīja misionārus par saviem personīgajiem skolotājiem, un to gādīgajā aizbildniecībā ieguva bagātīgas zināšanas astronomijā un matemātikā. Viņš izmantoja kvadrantu, lai aprēķinātu saules meridiānu, un astronomiskos gredzenus, lai izmērītu zvaigžņu augstumu. Kādā no vizītēm Ķīnas dienvidos viņš izmantoja līmeņrādi, lai izmērītu ūdens līmeni, un atklāja kļūdu tajā, kā viņa ierēdņi kontrolē ūdens līmeni Hundze ezerā.

Daudzus Ķīnā pārsteidza tas, ka Ķīnas imperators ieguvis tik pilnīgas zināšanas par Rietumu tehnoloģijām, taču Kansji intereses neaprobežojās tikai ar dabaszinātnēm: viņš centās izprast Rietumu monarhisko sistēmu un sāka apkopot informāciju par šīm aizjūras zemēm un izplatīt to sabiedrībā.

Žana Batista Djualdes 1736. gada ilustrācija, kurās attēloti trīs eiropiešu jezuīti, kas dzīvoja Ķīnā. (Attēls: Wikimedia)

Viņš pasūtīja tulkojumus mandžūriešu valodā tādām eiropiešu grāmatām kā The Science of Fathoming Patterns, Euclid’s Elements un daudzām citām. Viņš lūdza savu trešo princi Jiņdži izveidot matemātikas muzeju, kurā talantīgi mandžūri un haņi strādātu plecu pie pleca, iesaistoties matemātisko likumu un Visuma izpētē un novērošanā. Uzstājoties galmā, Kansji stāstīja par Eiropas dabaszinātnēm, mācīja jaunajiem prinčiem un pat deviņiem ministriem astronomiju, kalendārās sistēmas, aritmētiku un ģeometriju. Izcilākie studenti tika nosūtīti uz astronomijas nodaļu vai arī nosūtīti apsekot valsti un sastādīt kartes, pielietojot jauniegūtās metodes.

Kansji atbalsts Rietumu zinātniskajām idejām nozīmēja, ka Ķīnas galmā rietumu misionāriem, kas bija tērpti ķīniešu galma tērpos, bija atļauts nēsāt kristiešu krusta simbolu. Viņu centība imperatora apmācīšanā (bieži vien mācības notika katru dienu līdz vēlai naktij) nesa augļus, kad 1692. gadā katoļticība Ķīnā tika legalizēta. Ņemot vērā reliģiskos strīdus Eiropā, to uzskatīja par Ķīnas imperatora augstsirdīgu piekāpšanos, lai gan šai idejai Ķīnā netrūka arī daudz spēcīgu pretinieku.

Misionāri atceļoja uz Austrumiem, pirmkārt un galvenokārt tādēļ, lai pievērstu austrumniekus Kristum, bet, ieradušies šajā senajā valstī, viņi atklāja, ka tās ļaudīm jau ir savas zināšanas un izpratne par pasauli. Līdzās Rietumu ģeogrāfijai, aritmētikai un to instrumentārijam, Ķīnā saglabājās tradicionālo garīgo mācību dziļums un noslēpumi. Bija Konfūcija zelta vidusceļš un Laodzi neizzināmais Dao. Tie atstāja dziļu iespaidu uz ceļojošajiem misionāriem.

No Austrumiem uz Rietumiem

Arī ķīniešu mācības nonāca Eiropā un dažkārt pat ļoti iespaidīgā apjomā. Konfūcija mācības "Apkopotās runas" pirmā latīņu valodas tulkojuma ievadā bija šādi vārdi: "Bez Dieva dotas atklāsmes cilvēka prāta racionalitātes un spriešanas spējas nekad agrāk nav bijušas tik perfektas, nekad agrāk tām nav piemitis tik varens spēks." 16. un 17. gadsimtā Eiropu plosīja reliģiskie kari, taču šī Austrumu impērijas mierīgā, humānā filozofija tika uzņemta ar lielu cieņu un apbrīnu.

Vācietis Gotfrīds Vilhelms Leibnics, vadošais racionālisma skolas filozofs, kļuva par ķīniešu idejas aizsācēju Eiropā. Viņš reiz rakstīja: "Ņemot vērā to, cik nesamērīgi tālu nonācis morāles pagrimums, es gandrīz jau domāju, ka nepieciešams atsūtīt pie mums ķīniešu misionārus, lai tie mācītu mums dabiskās teoloģijas pamatus un praksi, tāpat kā mēs sūtām pie viņiem misionārus, lai mācītu viņiem atklāsmes teoloģiju."

Vācu filozofa Gotfrīda Leibnica (1646. – 1716. g.) portrets. (Attēls: Wikimedia).

Leibnics uzskatīja – labāka izpratne par Ķīnas filozofiju nāks par labu visiem. Tādēļ viņš sistemātiski nodeva Eiropai dziļas zināšanas par konfūcisma tradīcijām.

Ķīniešu cildenās idejas piesaistīja arī franču rakstnieka Voltēra uzmanību, kurš savulaik paziņoja, ka ķīniešu garīgā filozofija ir "visnozīmīgākā zinātne". Viņš ir sacījis, ka ķīnieši ir "visgudrākā un civilizētākā tauta Visumā", un reiz liriski izteicās par to, ka: "Ja kā filozofs, kāds vēlas tikt skaidrībā par to, kas ir noticis uz zemeslodes, tad vispirms tam ir jāvērš skatiens uz Austrumiem – visu mākslu šūpuli, kam Rietumiem ir jāpateicas par visu."

Jezuītu misionārs Mateo Riči bija pirmais, kurš sāka izzināt Ķīnas garīgās kultūras noslēpumus, un aizsāka ilgu procesu, lai pievērstu tai eiropiešu uzmanību. Parīze kļuva par Chinoiserie (ķīniešu mākslas stilu) izpētes galvaspilsētu ar bagātīgu tulkoto materiālu krājumu. 1814. gadā Zinātņu akadēmija Francijā rīkoja lekciju kursu par Ķīnu, un Ķīnas pētniecība pirmo reizi kļuva par oficiālu Rietumu akadēmiskās mācību programmas sastāvdaļu.

Pa kreisi: tēvs Mateo Riči ar [katoļticībai] pievērstu ķīniešu amatpersonu. (Ilustrācija no Antanazija Kirhera grāmatas "China illustrata", 1667. gads. (Attēls: Wikimedia). Pa labi: Pekinas senā observatorija. (Attēls: Wikimedia)

Atskatoties atpakaļ, nav šaubu, ka daudzi iesācēji nepareizi saprata to, ar ko viņi saskārās ķīniešu kultūrā. Bet tādi cilvēki kā Leibnics centās patiesi un rūpīgi izprast ķīniešu filozofisko tradīciju ar tajā valdošo cieņu pret debesu un dabas gribu. Viņi cerēja, ka tas varētu virzīt cilvēci pa labāku un pilnvērtīgāku ceļu.

Plašā apmaiņa starp šīm kultūrām, šķiet, padara to par brīnumainu laikmetu; nekad agrāk lielās Austrumu un Rietumu civilizācijas nebija bijušas tik tuvas. Vai tā nebija likteņa griba, ka diženais imperators Kansji un karalis Luijs XIV savā viedumā deva abu valstu tautām lielisku iespēju pilnveidot un uzlabot sevi, padziļināti iepazīstot vienai otras kultūru? Atstāsim to mūsu lasītāju ziņā.

Avots: https://magnifissance.com/arts/the-history-of-communication/