Senie ķīniešu vēsturnieki, kas fiksēja patiesību par katru cenu

Ķīnai ir sena un krāsaina vēsture. Ja nebūtu rūpīgi veiktu pierakstu, tad mūsdienu sabiedrībai lielākā daļa pagātnes notikumu tā arī paliktu nezināmi. Seno ķīniešu vēsturnieku pienākums bija pierakstīt faktus, taču par šo uzticības pienākumu dažkārt nācās maksāt augstu cenu. (Attēls: Daderot via Wikimedia Commons Public Domain)

Senajā Ķīnā vēsture tika uzskatīta par tik pat svētu lietu kā reliģija, un vēsturnieki jau kopš dzimšanas tika apmācīti rūpīgi aprakstīt valstī notiekošo un valdnieka privāto dzīvi.

Tā tika iedibināta pozitīva tradīcija godprātīgi pierakstīt vēstures notikumus, kas tika nodota tālāk cauri daudzajām Ķīnas dinastijām. To, cik vērtīgi bija izklāstīt patiesību, var spriest pēc tā, kādus upurus reizēm nācās nest, lai izpildītu šo svarīgo uzdevumu.

Vēsturnieki senajā Ķīnā viens pēc otra šķīrās no dzīves tikai tādēļ, ka godam pildīja savu pienākumu

Vairāk nekā pirms 2000 gadu, Pavasaru un Rudeņu periodā ( 771. – 476. g. p.m.ē. ) visi oficiālie amati un tituli bija pārmantojami un nododami no paaudzes paaudzē.

Cji valstī ministrs Cujs Džu nogalināja Cji valsts valdnieku Džuanu. Un tā kā valdnieka noslepkavošana, protams, tika uzskatīta par smagu noziegumu, tad Cujs nogalināja arī vēsturnieku Taišigunu, kurš notikušo bija pierakstījis. Tomēr Taišiguna jaunākais brālis Taišidžuns, kurš arī ieņēma oficiālā vēsturnieka amatu, tāpat kā brālis bija pierakstījis notikumu patieso gaitu. Cujs Džu pieprasīja, lai Taišidžuns maina uzrakstīto, bet godīgais vēsturnieks atteicās to darīt. Tad Cujs Džu nogalināja arī viņu.

Pārmantojis vecāko brāļu amatu, nākamais brālis Taišihu tāpat atteicās izpildīt Cuja prasību, un arī tika noslepkavots. Tā nu Cujs Džu bija nogalinājis trīs brāļus, bet mainīt ierakstu vēsturiskajā hronikā viņam tā arī nebija izdevies. Tad Taiši jeb "vēsturnieka" amatu pārņēma Taišiguna ceturtais brālis Taišidzji.

Cujs Džu piedraudēja Taišidzji sacīdams: "Tavi trīs brāļi jau ir beigti. Vai tu nebaidies no nāves? Labāk pieraksti manis sacīto, un iearhivē sekojošo – valdnieks Džuans nomira no smagas slimības."

Bet Taišidzji palika nesatricināms: "Vēsturnieka pienākums ir pierakstīt vēsturi saskaņā ar faktiem. Ja man jāglābj savs amats, aptraipot savu dzīvi, tad labāk mirstu. Tas, ko esi pastrādājis, agrāk vai vēlāk, kļūs zināms visiem. Pat, ja es to nepierakstīšu, tas atklāsies, un tad es kļūšu par apsmieklu visai pasaulei."

Tad Cujs beidzot saprata, ka nav viņa spēkos mainīt vēsturi, slepkavojot vēsturniekus. Pat ja viņš nogalinātu arī Taišidzji, viņa amata pārmantotājs pierakstīs patiesos faktus par to, ko viņš izdarījis. Izmisis, viņš aizsūtīja Taišidzji mājās.

Pa ceļam uz mājām Taišidzji satika vēl kādu vēsturnieku vārdā Naņšiši. Uzzinājis par četru brāļu likteni, Naņšiši steigšus devās uz Taiši jeb Vēsturnieku pili, kur gatavojās pārņemt Cji valsts vēstures pierakstīšanu saskaņā ar faktiem.

"Dižā vēsturnieka pieraksti" kurā redzams Šanu valsts valnieku saraksts. Teksts atrodas Ķīniešu rakstības muzejā. (Attēls: Gary Todd via Wikimedia Commons Public Domain)

Labais vienmēr uzvar ļauno

Lai saglabātu patiesu vēstures notikumu atainojumu, trīs brāļi no vēsturnieku dzimtas labāk šķīrās no dzīves, nekā sagrozīja faktus. Šo profesionālā godaprāta un ētikas uzturēšanas garu, pakļaujot savu dzīvību milzu riskam, var saukt par senās ķīniešu tautas garīgo mugurkaulu.

Kādēļ šie brāļi-vēsturnieki bija tik godīgi un nebaidījās no nāves? Senajā Ķīnā vēsturniekiem bija labi jāpārzina astronomija un kalendārs. Viņi kalpoja kā starpnieki starp Debesu gribu un laicīgo sabiedrību.

Tādējādi šiem pirmajiem profesionālajiem vēsturniekiem bija īpašs sociālais statuss, kas pārsniedza vienkāršo cilvēku statusu. Viņi godāja Debesis, un izjuta pret tām milzu bijību, jo, ja viņi izkropļotu faktus un nerakstītu patiesību, viņus noteikti piemeklētu Debesu dusmas. Viņi lieliski apzinājās, ka šis sods būs daudz briesmīgāks par to, ko spēj uzlikt jebkurš valdnieks pasaulē.

Mūsdienu sabiedrībā zinātne tiek uzskatīta par reliģiju, tādēļ daudzi cilvēki vairs netic augstāka spēka pastāvēšanai, un vēsturnieki ir zaudējuši bijību pret Debesīm. Daži pat ir atteikušies meklēt patiesību.

Tomēr laika gaitā viltoti vēsturiski fakti galu galā tiek atklāti. Tiklīdz cilvēki uzzina patiesību, šie rūpīgi austie meli vienā mirklī izirst.

Dažās pasaules daļās valdīnieki var izmantot vardarbību, lai noteiktu laiku neļautu iedzīvotājiem runāt par viņu pastrādātajiem briesmīgajiem noziegumiem. Taču, kā savulaik teica Ābrams Linkolns: "Jūs varat visus cilvēkus maldināt kādu laiku, un dažus cilvēkus visu laiku, bet jūs nevarat visu laiku maldināt visus cilvēkus."

Par autori: Lūsija Krauforde ir dzimusi un uzaugusi Ķīnā, un nu jau 20 gadus dzīvo Kanādā. Viņa ar lielu līdzjūtību izturas pret ķīniešiem un cilvēka ciešanām kopumā. Ieguvusi maģistra grādu pedagoģijā un strādājusi dažādās profesijās, tagad viņa tulko un raksta stāstus par seno un mūsdienu Ķīnu. Viņa dzīvo Kalgari kopā ar vīru un četriem bērniem.

Avots: https://www.visiontimes.com/2021/12/11/ancient-chinese-historians-held-a-risky-position.html