Divus gadus ilga spīdzināšana Ķīnas cietumos: sieviete stāsta par piedzīvoto

Mani sauc Cjaņa Joujuņa, esmu Faluņgun praktizētāja no Dzjansja rajona Vuhaņas pilsētā (Hubejas province).

Pēc tam, kad 1999. gada 20. jūlijā sākās Faluņgun vajāšana, mani arestēja un 15 dienas turēja apcietinājumā Vuhaņas pilsētas Pirmajā aizturēšanas centrā, jo es biju devusies uz Pekinu apelēt Faluņgun aizstāvībai. 2000. gadā mani atkal aizturēja uz sešiem mēnešiem un vēlāk notiesāja uz trim gadiem cietumā, kur mani nežēlīgi spīdzināja.

2003. gada decembrī man tika piespriests pusotrs gads piespiedu darba nometnē. Kad 2005. gada jūlijā beidzu izciest sodu, mani nevis atbrīvoja, bet aizveda uz Janjuaņas smadzeņu skalošanas centru.

2013. gada septembrī es tiku arestēta un piekauta par to, ka piedalījos tiesas sēdē attiecībā uz citu Faluņgun praktizētāju.

2015. gadā mani arestēja un notiesāja uz 4 gadiem par Faluņgun materiālu izplatīšanu. Atrodoties cietumā, es tiku pakļauta nežēlīgai spīdzināšanai un biju spiesta apmeklēt daudzas smadzeņu skalošanas sesijas.

2019. gadā mani atkal arestēja par Faluņgun materiālu izplatīšanu un ieslodzīja uz diviem gadiem.

Zemāk aprakstīta vajāšana, kurai tiku pakļauta sava pēdējā nelikumīgā ieslodzījuma laikā.

Apcietināta par Faluņgun materiālu izplatīšanu

2019. gada 23. martā es iedevu Faluņgun bukletu vīrietim, kurš kopā ar savu paziņu atradās sporta laukumā pie manas mājas. To izlasot, vīrieša seja mainījās un viņš man teica: "Vai tu zini, ar ko es nodarbojos?"

Es atbildēju: "Neatkarīgi no tā, kas jūs esat, šis buklets ir jāizlasa ikvienam. Tas ir par ķīniešu tradicionālo kultūru, un jūs no tā gūsiet labumu..."

"Es dienēju armijā," viņš teica, "esmu nodarbojies ar Faluņgun lietām armijā. Ejiet ātri prom, pretējā gadījumā es izsaukšu miliciju."

Kopā ar mani tobrīd bija vēl viena praktizētāja, Suņ Dzujinas kundze. Kad šķērsojām ceļu, abi vīrieši sāka skriet mums pakaļ un satvēra mūs. Drīz ieradās milicija. Tas vīrietis sagrāba manas rokas, lai miliči varētu uzlikt roku dzelžus. Es centos pretoties no visa spēka un prasīju, lai miliči uzrāda personu apliecinošu dokumentu. Viņi teica, ka viņiem to nav, un ar varu iesēdināja mūs milicijas mašīnā. Kad viens no miličiem ar savu ķermeni piespieda manas rokas pret automašīnas sēdekli, roku dzelži iegriezās man ādā.

Ierodoties milicijas iecirknī, milicis vārdā Luo Hundze man teica: "Tā atkal esat jūs." Viņš bija saistīts ar manu iepriekšējo notiesāšanu 2015. gadā kopā ar milicijas priekšnieku Penu Li.

Miliči ievietoja Suņas kundzi un mani atsevišķās telpās pagrabstāvā. Luo aizvilka mani uz krēslu nopratināšanas telpā un saslēdza rokas un kājas rokudzelžos un važās. Milicijas darbinieks mani uzraudzīja dienu un nakti, un es nedrīkstēju izmantot tualeti.

Pens izņēma no manas somas 12 Faluņgun bukletus un nolika tos manā priekšā, lai nofotografētu. Es dzirdēju ka Suņas kundze saka, lai viņš to atlaiž, kad viņš devās uz telpu, kurā viņa tika turēta. Pens kļuva nikns un teica: "Nerunā ar mani par likumu. Es esmu likums. Es vienkārši nosūtīšu tevi uz cietumu un likšu tev ciest. Es neticu karmiskai atmaksai."

Pens mēģināja pabeigt mūsu nopratināšanu un aizvest mūs uz vietējo aizturēšanas centru vienas dienas laikā. Es centos pārliecināt viņu mūs atbrīvot, un viņš teica: "Mēs vēl par to domājam. Šobrīd augšā notiek sanāksme, kurā apspriežam, ko ar jums darīt."

Neilgi pēc tam ieradās civildrēbēs ģērbti milicijas darbinieki un uzdeva mums jautājumus. Es atteicos atbildēt. Viņi meloja, ka es varēšu braukt mājās, ja atbildēšu uz viņu jautājumiem. Nākamajā dienā pusnaktī mani aiz rokudzelžiem aizvilka uz citu telpu un piespieda pie sienas, lai nofotografētu un noņemtu pirkstu nospiedumus. Es iekliedzos no sāpēm. Kad tas bija izdarīts, viņi teica man: "Ja tu būtu ar mums sadarbojusies, mēs nebūtu izmantojuši pret tevi tik lielu spēku."

Naktī mūs ar Suņas kundzi aizveda uz Dzjansija rajona tautas slimnīcu un pret mūsu gribu paņēma asins paraugus. Viņi pret mani pielietoja vardarbību. Kad es kliedzu, ka Ķīnas komunistiskais režīms vajā Faluņgun, kāds milicis mani spārdīja, grūstīja un izgrieza roku. Mums neļāva iepazīties ar medicīniskās pārbaudes rezultātiem. Tajā laikā, es 24 stundas nebiju neko ēdusi vai dzērusi.

Pazemošana un ņirgāšanās Vuhaņas Pirmajā aizturēšanas centrā

Bija gandrīz pusnakts, kad mēs ar Suņas kundzi tikām aizvestas uz Vuhaņas pilsētas Pirmo aizturēšanas centru. Viņi mani vilka aiz roku dzelžiem, un es kliedzu aiz sāpēm.

Aizturēšanas centra ārsts lika man parakstīt dokumentu, bet miliči teica, ka mēs ar Suņas kundzi to neparakstīsim. Suņas kundze teica, ka iepriekšējā ieslodzījuma laikā ir saslimusi ar tuberkulozi un ilgu laiku atradās cietuma slimnīcā. Kad es atteicos ļaut ārstam noņemt asins paraugu, milicis satvēra manu roku. Pēc ātras asins analīzes ārsts teica, ka man ir augsts cukura līmenis.

Milicis kaut ko čukstēja ārstam, un vēlāk mani izsauca uz nelielu telpu, kur milicijas darbiniece lika Suņas kundzei novilkt visas drēbes un apgulties uz grīdas. Viņa arī pavēlēja Suņas kundzei dažas reizes palēkties, taču viņa atteicās to darīt. Es piegāju klāt, lai mēģinātu apturēt ņirgāšanos, bet viņa joprojām pavēlēja Suņas kundzei izpildīt viņas pavēles. Kad pienāca mana kārta, es atteicos novilkt drēbes un nostāvēju apmēram 10 minūtes.

Vēlāk, naktī, mani pratināja milicis Veņs Čuans. Es viņam teicu, lai viņš nevajā Faluņgun, bet viņš piedraudēja, ka šoreiz man var piespriest vismaz septiņus gadus cietumsoda. Viņš izdrukāja nopratināšanas kopiju un lika man to parakstīt. Es atteicos, jo lielākā daļa, ko viņš uzrakstīja, nebija patiesa. Viņš smējās par mani: "Nav svarīgi, vai jūs to parakstāt vai nē."

Pēc tam mani aizsūtīja uz aizturēšanas centra 204. telpu, un tur es paliku desmit dienas. Bija grūti gulēt, jo istaba bija pārpildītata un daudzas ieslodzītās gulēja uz grīdas.

Nākamajā rītā ārsts atnāca noņemt man asinis un vēlreiz pateica, ka man ir ļoti augsts cukura līmenis. Ieslodzījuma centra direktore, uzvārdā Liņa, ieradās, lai pārbaudītu jaunuzņemtās un pārliecinātos, vai kādai no viņām nav kādi savianojumi. Kad direktore redzēja, ka mans ķermenis un mugura ir vienos zilumos, viņa jautāja, kas noticis. Teicu, ka miliči mani sita. Viņa aizgāja ne vārda neteikusi. Tās, kas bija aizturētas reizē ar mani, teica, ka mani zilumi izskatās ļoti biedējoši.

Tā kā es atteicos sadarboties, atsaukties, kad izsauca manu vārdu, vai valkāt cietuma formas tērpu, man nebija drēbju, ko vilkt. Es varēju aizņemties tikai šortus, kurus valkājušas iepriekšējās ieslodzītās. Katrai ieslodzītajai tika iedoti četri tualetes papīra gabaliņi uz visu dienu. Naktīs nācās gulēt uz sāniem, spiežoties vienai pie otras.

Citām bija siltas drēbes, ko valkāt, bet man bija tikai plāna pidžama, ko bija sūtījuši draugi. Aprīļa aukstais laiks lika man klepot gandrīz mēnesi, un man bija lielas sāpes traumu dēļ. Tā kā ēdiens bija nabadzīgs, varēju dabūt tikai zupu. 19 dienas man neiznāca vēders, un naktīs sākās sāpes vēderā. Lai atvieglotos, man bija vajadzīgas piecas līdz sešas stundas. Tā kā tur bija tikai viena tualete uz vairāk nekā 30 cilvēkiem, man bija jāļauj to izmantot arī citiem, un es no sāpēm gandrīz zaudēju samaņu.

Manu arestu 36. dienā apstiprināja Dzjansja rajona prokuratūra. Pastāstīju citām aizturētajām par to, ka miliči mani piekāva, un viņas teica, ka piedzīvojušas to pašu.

Laikam ejot, es kļuvu pavisam vāja, un mana ģimene nolīga advokātu, lai mani aizstāvētu. Advokāts pieprasīja mani atbrīvot pret drošības naudu, bet prasība tika noraidīta. Advokāts teica, ka par mani rūpējas daudzi cilvēki, un lika man saņemties. Es saņēmu uzmundrinājumu un spēju pozitīvāk raudzīties uz šo situāciju. Vecākā māsa man atsūtīja naudu un drēbes, un es varēju iegādāties ikdienā nepieciešamās lietas.

Reiz aizturēšanas centrā visiem lika skatīties televizoru. Uz ekrāna parādījās vecāka gadagājuma sieviete, kura, kaut ko lasot, raudāja. Miliči lika viņai skaļi lasīt. Es sapratu, ka viņa ir Faluņgun praktizētāja un lasa kaut ko, kas nomelno Faluņgun.

Vēlāk es dzirdēju, ka uzraugs Huans Vejs apmuļķoja veco sievieti, uzvārdā Lu, sacīdams, ka viņa tiks atbrīvota, ja atteiksies no savas ticības, vai arī tiks notiesāta. Noticot Huanam, Lu kundze bija spiesta atteikties no Faluņgun un par to publiski paziņot televīzijā. Taču viņai tik un tā tika piespriests 2,5 gadu ieslodzījums, un viņas veselība sāka pasliktināties.

Huans bija atbildīgs par praktizētāju "pārveidošanu". Reiz viņš un vēl septiņi uzraugi saslēdza Čeņai Šencjuņai rokas aiz muguras un aizlīmēja muti. Pēc tam tie vadāja viņu pa aizturēšanas centru un fotografēja.

Kad viņi gāja garām, mēs stāvējām rindā pēc pusdienām. Es skaļi iesaucos: "Jums nav ļauts šādi izturēties pret Faluņgun [praktizētājiem]!"

Pienāca aizturēšanas centra direktore un lika tam, kas kliedza, spert soli uz priekšu. Visi bija spiesti piecelties un runāt pa vienam. Kad es teicu, ka nav pareizi šādi izturēties pret Faluņgun, direktore teica, ka es viņiem traucēju un šajā dienā nevienam no klātesošajiem netiks ļauts ēst pusdienas. Katram lika izteikt savas domas par mani, bet visi teica, ka esmu labs cilvēks, un centra direktore kļuva vēl dusmīgāka.

Vēlāk es uzzināju, ka uzraugi Čeņas kundzi bieži saslēguši rokudzelžos un ieslodzītās viņu situšas. Reiz viņu nogādāja psihiatriskajā slimnīcā un bez anestēzijas izrāva divus priekšējos zobus. Viņa nepārtraukti cieta badu, jo viņas pirkto pārtiku apēda citas ieslodzītās. Spīdzināšanas dēļ viņai radās garīgi traucējumi, un tomēr viņai tika piespriests cietumsods.

Reiz aizturēšanas centrā katram Faluņgun praktizētājam iedeva papīra lapu un lika uzrakstīt kaut ko tādu, kas apmelo Faluņgun.

Es atteicos to darīt. Pēc tam uzraugi lika ieslodzītajām izdarīt uz mani spiedienu un lika man atnākt uz biroju. Es mēģināju viņām pateikt, ka praktizēt Faluņgun nav noziegums, bet ieslodzītās piespieda mani valkāt ieslodzītās formastērpu. Kad es atteicos, ieslodzītās teica, ka augstākās amatpersonas viņām devušas norādījumus mani vajāt. Ja viņas nespēs mani pakļaut, viņām tiks liegti našķi.

Ieslodzītās mani uzraudzīja visu diennakti. Katru dienu viņas izgrieza man rokas, spieda mani ar ceļgaliem, vilka aiz matiem un pirkstiem un sita. Bieži vien mani sita vismaz trīs cilvēki, dažreiz pat desmit.

 
Spīdzināšanas ilustrācija: sišana un triekšana ar galvu pret sienu.

Pēc aptuveni septiņām dienām atnāca advokāts, un es viņam pastāstīju par savām ciešanām. Vakarā atnāca aizturēšanas centra direktore un teica: "Jūs ar savu advokātu visu izgudrojāt. Kurš tevi sita? Kas to redzēja? Kur ir tavi ievainojumi? " Viņa teica, ka advokāts plāno viņus iesūdzēt tiesā par par man nodarīto.

Viņa noplēsa man drēbes, kamēr uzraugs fotografēja. Kad viņa pateica, ka nekādu traumu nav, parādīju viņai savu pietūkušo pirkstu un citus zilumus.

Nākamajā dienā aizturēšanas centrā visiem izdalīja našķus, un viņi mainīja attieksmi pret mani. Vēlāk advokāts man parādīja vēstuli, ko viņš bija uzrakstījis, lai iesūdzētu ieslodzījuma centru, un kuru bija iesniedzis prokuratūrai.

Pandēmijas laikā notiesā uz diviem gadiem cietumā

Dzjansja rajona tiesa manu lietu nosūtīja Hunšaņas apgabaltiesai, nepaskaidrojot, kāpēc. Man neļāva tikties ar savu advokātu. Tiesnesis arī mēģināja nozīmēt advokātu, kurš panāktu, ka es atzīstu sevi par vainīgu apsūdzībās, bet es atteicos to pieņemt.

Pandēmijas dēļ tiesa aizturēšanas centrā noturēja virtuālu, pret mani un Suņas kundzi ierosinātās, lietas izskatīšanu. Bija dažas problēmas ar aprīkojumu. Mēs ar Suņas kundzi nevarējām skaidri dzirdēt, ko saka tiesnesis un prokurors, taču viņi mūs dzirdēja skaidri.

Mūsu pašu advokāti paziņoja, ka esam nevainīgas, un pieprasīja mūsu attaisnošanu. Viņi norādīja, ka neviens likums Ķīnā nekad nav paredzējis kriminālatbildību par Faluņgun praktizēšanu. Gan tiesnesis, gan prokurors klusēja.

Es lūdzu prokuroru parādīt Faluņgun materiālus, kas tika izmantoti kā pierādījumi pret mums, lai ikviens klātesošais pats varētu noteikt, vai šie materiāli ir kaitīgi vai ne. Tiesnesis noraidīja manu prasību, steidzīgi izskatīja lietu un drīz vien piesprieda man divus gadus ilgu cietumsodu. Kad mani pārveda uz cietumu, man nebija atļauts tikties ar ģimeni, kamēr visiem pārējiem ieslodzītajiem tas bija atļauts.

Uzraugi mani vilka, jo es atteicos iet. Viens milicis gribēja man sist, bet viņu apturēja cits milicis.

Spīdzināšana Haņkou cietumā

2020. gada 23. decembrī mani aizveda uz Haņkou cietumu. Kad gāju cauri cietuma vārtiem, man sirdī parādījās neaprakstāmas bailes.

Jaunpienācējiem, ierodoties cietumā, nācās mēnesi pavadīt karantīnā. Pēc tam, kad PCR testa rezultāti bija negatīvi, viņi tika sadalīti pa atsevišķām nodaļām. 5. nodaļā, uz kurieni es tiku nosūtīta, bija 12 kameras. Es biju 11. kamerā kopā ar vēl 30 ieslodzītajām.

Tajā dienā bija ļoti auksts. Katrai tika izsniegtas siltas drēbes, šorti un treniņbikses, bet ne biezas ziemas bikses. Pat tad, kad uzvilkām visu, kas mums bija iedots, mums bija ļoti auksti un naktīs slikti gulējām.
Mums bija jāceļas pulksten 5:40 un piecu minūšu laikā jānomazgājas. Ja mēs kaut mazliet aizkavējāmies, mēs tikām sodītas un ēst varēja tikai plikus rīsus. Pa dienu bija ļoti maz brīvā laika. Ja laicīgi netikām līdz gultai, mums vairs neļāva gulēt.

Pirmo mēnesi jaunpienācējas neko nedrīkstēja pirkt. Kamēr vairums ieslodzīto saņēma papildu drēbes un kasti ar āboliem, Faluņgun praktizētājām, kuras atteicās pārveidoties, nekas netika dots, un viņas bija spiestas stāvēt kājās no rīta līdz pusnaktij. Bieži bija dzirdamas spērienu un sitienu skaņas. Atbildīgās ieslodzītās pēc saviem ieskatiem pazemoja praktizētājas.

Man pavēlēja uzrakstīt paziņojumu, kurā kritizēts Faluņgun, taču es atteicos to darīt. Tā kā daudzām kameras iemītniecēm nepatika galvenā ieslodzītā Šeņ Junbao, viņa pēc kāda laika pārstāja runāt. Tomēr viņa bieži lika divām ieslodzītajām mani dažādos veidos vajāt, taču viņas mani neaiztika.

2021. gada 17. janvārī mēs mazgājāmies, kad ieradās nodaļas priekšniece. Viņa kliedza uz mani un lika nomelnot Faluņgun. Priekšniece pavēlēja divām ieslodzītajām izjaukt manu gultu un nostāties man blakus. Vairākas atbildīgās ieslodzītās, kas ieradās kopā ar viņu, palika iepakaļ, un viena no viņām teica, ka manis dēļ tām ir atņemti 20 punkti, un lika citām aizvilkt mani uz 12. kameru, kur tiku piekauta.

Viena no ieslodzītajām , kurai apnika mani sist, lika man uzrakstīt kaut ko uz papīra, lai apmelotu Faluņgun, bet tā vietā es mudināju viņu nevajāt praktizētājas. Citām kamerā esošajām ieslodzītajām tika pavēlēts stāvēt pie tualetes un viņām neļāva skatīties.

Kad visas redzēja, ka es nepiekāpjos, mani aizvilka atpakaļ uz 11. kameru, un divām ieslodzītajām lika stāvēt kopā ar mani līdz pusnaktij. Taču atbildīgā ieslodzītā atļāva mums aiziet gulēt 20 minūtes agrāk, un par to nākamajā rītā tika sodīta.

Nākamajā dienā pēc brokastīm viena ieslodzītā pienāca un sagrāba mani aiz matiem. Citas ieslodzītās sāka mani spārdīt un sist ar dūrēm. Kad no sāpēm kliedzu, viņas iebāza man mutē dvieli un uzkāpa uz kakla. Pēc tam viņas sita man pa galvu.

Man uzreiz uzpampa seja, un viena no ieslodzītajām atgādināja pārējām, ka bija taču teikts, ka nevajag sist pa seju, bet tikai pa ķermeni. Kad viņām apnika mani spārdīt, viena no viņām paņēma lielu pudeli ar ūdeni, un sāka sist ar to pa katru mana ķermeņa centimetru. Viņa man teica: "Savulaik es specializējos ieslodzīto piekaušanā. Ir daudz mūsdienīgu metožu, ko es varu izmantot."

Es tobrīd nevarēju pakustināt labo roku. Tā vēl joprojām sāp. Citas sargāja durvis no pulksten sešiem rītā līdz pusdienlaikam, jo baidījās, ka es varētu aizbēgt. Sišana beidzās tikai tad, kad es paņēmu pildspalvu, lai uzrakstītu paziņojumu pēc man iedotā parauga. Es teicu, ka tas, ko es uzrakstīju, ir pretrunā ar manu gribu, bet atbildīgā ieslodzītā teica, ka viņa neiebilst, pat ja tā nav patiesība. Pirms sišana beidzās, ieslodzītās satvēra mani aiz matiem un dauzīja ar galvu pret sienu un grīdu, līdz mana galva uzpampa. Citas ieslodzītās spārdīja mani. Kad mēģināju piecelties sēdus, viņas atkal mani spārdīja. Ieslodzītās kāpa man uz ribām, rokām un kājām, izraisot zilumus un pietūkumu. Man joprojām sāp vidējie pirksti un astes kauls. Tas bija nežēlīgi.

Es vairs nespēju rūpēties par sevi un nevarēju kustēties. Tad dažas labsirdīgas sievietes man palīdzēja piecelties un atspiesties pret sienu. Viņas mani pabaroja, aizveda uz tualeti un nomazgāja. Kāda jauna sieviete sacīja: "Es nekad to neesmu darījusi pat savai mammai. Šī ir pirmā reize." Par mani rūpējās vēl divas jaunas sievietes. Viņas man iedeva paciņu ātri pagatavojamo nūdeļu, ko bija ietaupījušas, bet es atdevu viņām to atpakaļ. Mani ļoti aizkustināja viņu palīdzība.

Sāpju dēļ es naktī bieži modos. Pat mazākā kustība sagādāja lielas sāpes. Man nācās lūgt palīdzību, lai pārvietotos pa kameru. Tā kā es nevēlējos viņām traucēt, es ēdu un dzēru pēc iespējas mazāk. Atbildīgā ieslodzītā redzēja, ka citas man palīdz, un teica, ka es tēloju slimu, taču, kad es apgūlos, man ļoti reiba galva.

Pēc dažām dienām nodaļas priekšnieks mani aizveda uz slimnīcu. Ejot, es trīcēju. Kad nonācām līdz slimnīcai, nodaļas priekšnieks ārstam kaut ko pačukstēja. Ārsts izmērīja temperatūru, paklausījās sirdsdarbību un ātri iedeva zāles. Es teicu, ka vēlētos uztaisīt rentgenu, bet nodaļas priekšnieks teica, ka iekārta ir salūzusi. Pēc atgriešanās kamerā ieslodzītās mani piespieda lietot zāles. Tā kā man nebija spēka pretoties, es paslēpu tableti zem mēles un vēlāk izspļāvu.

Ieslodzītā, kura mani sita, vēlāk tika pārvesta uz citu kameru. Kad es viņu apsūdzēju par piekaušanu, dežurējošais uzraugs apgalvoja, ka viņai ar mani ir bijis tikai strīds un viņa neesot mani situsi. Pēc tam, kad šī ieslodzītā tika pārvietota uz citu kameru, uzraugs jautāja, vai esmu apmierināta ar to, kā viņi atrisinājuši situāciju.

Vēlāk mani pārcēla uz trešo nodaļu. Nodaļā, kur tās priekšnieks ar mani runāja, norīkoja divas ieslodzītās mani uzraudzīt. Neskatoties uz to, ka man bija ārkārtīgi grūti ēst, es piespiedu sevi kaut ko apēst, baidoties, ka viņi mani piespiedu kārtā baros. Vēlāk tualetē, es visu izvēmu, jo man bija grūti saturēt apēsto.

Trešajā nodaļā man lika ar roku pārrakstīt materiālus, kuros tika apmelots Faluņgun. Atteicos to darīt, un man lika stāvēt kājās ilgas stundas. Viņi draudēja mani nosūtīt uz vēl vienu smadzeņu skalošanas seansu. Es viņiem teicu, ka Piektajā nodaļā pret mani izmantoja nežēlīgas spīdzināšanas metodes, taču tas nespēja mainīt manu sirdi. Viņi neatļāva man runāt tālāk un lika ieslodzītajām neļaut man runāt ar citiem. Ilgstošās stāvēšanas dēļ man attīstījās tūpļa prolapss, kas sagādāja lielas sāpes.

Papildus tam, ka biju spiesta pārrakstīt Faluņgun nomelnojošu propagandu, man pavēlēja pārrakstīt arī propagandu, kas vēstīja par komunistiskās partijas vēsturi un tās panākumiem cīņā ar pandēmiju. Tuviniekiem bija liegts mani apmeklēt.

Kad atgriezos mājās, vīrs teica, ka esmu tik ļoti novājējusi, ka izskatos 60 gadu veca. Ģimene un daudzi paziņas teica, ka mani gandrīz vairs nevar atpazīt, jo izskatos kā kaulu maiss ar izliektu muguru.

Vīrs teica, ka viņi nebija saņēmuši nekādu spriedumu un nebija informēti par tiesas procesu. Turklāt sociālās apdrošināšanas birojs pārtrauca man izmaksāt pensiju. Es iebildu, ka viņi to dara nelikumīgi, taču bez rezultātiem. Pēc tam, kad vīrs vērsās pie rajona vadības un mēra birojā, mērs piekrita piešķirt man 900 juaņas mēnesī, lai segtu manas pamatvajadzības.

Spīdzināšana cietumā nodarīja lielu kaitējumu manai veselībai. Lai gan pēc tam, kad atsāku praktizēt Faluņgun, es atguvu spēju par sevi rūpēties, tomēr redze ir kļuvusi vājāka, atmiņa ir pasliktinājusies, un man joprojām sāp viss ķermenis.

Saistīti raksti angļu valodā:

Hubei Woman Incarcerated for a Total of 10.5 Years for Her Faith

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2022/6/20/201884.html

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.