Faluņ Dafa praktizētāja Ukrainā: palikt nelokāmai kara laikā

Esmu Krievijā dzimusi Faluņ Dafa praktizētāja un dzīvoju Ukrainā jau 15 gadus. Mēs ar vīru sākām praktizēt Faluņ Dafa pirms 20 gadiem. Kijivā daudzi cilvēki jau zina par Dafa un vajāšanu Ķīnā. Daudzus gadus praktizētāji regulāri ir rīkojuši aktivitātes visapmeklētākajās vietās. Mums bija pastāvīga prakses nodarbību vieta galvaspilsētas galvenajā ielā, kuru apmeklējām vairākas dienas nedēļā, tostarp katru nedēļas nogali.

Taču kādu rītu mūsu valsts pamodās no sprādzieniem. Pār mums sāka lidot raķetes, sprāga bumbas. Šķita, ka visur valda absolūts haoss.

Sākumā nezinājām, ko par to domāt. Es nevarēju aptvert notiekošo. Taču jau no paša sākuma es sapratu, ka mums ir jāturpina darīt trīs lietas un jāuztur sava pilnveidošanās vide, mācoties Likumu, izpildot vingrojumus un strādājot pie mūsu patiesības skaidrošanas projekta.

Es mēģināju vienkārši ignorēt kara skaņas. Turklāt, godīgi sakot, kad sākās karš, es gulēju. Paši pirmie sprādzieni nez kāpēc mani nepamodināja, lai gan parasti man ir caurs miegs. Kad no rīta man par to stāstīja, es tam neticēju – kā gan bombardēšana varēja mani nepamodināt? No tā es izpratu, ka apkārt notiekošais nedrīkst mūs ietekmēt, un visa šī haosa vidū mums ir savs ceļš.

Mums ar vīru bija paredzēts doties ciemos pie mammas uz Krieviju, bet pēdējā brīdī nolēmu ceļojumu pārcelt par nedēļu. Tā bija nedēļa, kad sākās karš. Tas arī lika man saprast, ka šajā vēsturiskajā periodā mums vienkārši ir jāatrodas Ukrainā.

Palikt nelokāmai, neskatoties uz haosu

Piektajā dienā situācija saasinājās. Mums blakus nogranda vairāki spēcīgi sprādzieni. Reiz eksplodēja no lidmašīnas nomesta bumba: nodega vairākas privātmājas, gāja bojā sieviete. Tāpat tieši virs mūsu daudzstāvu ēkas tika notriekta spārnotā raķete: tika izsistas ieejas durvis un bojāti logu rāmji. Tajā pašā laikā visi mūsu ēkas logu stikli pārsteidzošā kārtā palika neskarti, un neviens netika ievainots. Mūsu dzīvoklis vispār palika neskarts.

Mums visapkārt nepārtraukti granda sprādzieni, virs galvas lidoja raķetes un šķindēja plīstošie stikli. Ik pa laikam mūsu māju satricināja sprādzienu viļņi, kas triecās logos. Viss kļuva ļoti nestabils un šķita, ka drīz sagrūs, tostarp arī mūsu māja. Mēs gulējām drēbēs un nēsājām līdzi savus dokumentus un telefonus pat dzīvoklī, gadījumam, ja pēkšņi vajadzētu bēgt no brūkošās ēkas. Patiešām šķita, ka mūs gaida nāve.

Kopā ar vīru turpinājām mācīties Likumu, katru dienu izpildījām piecus vingrojumus un turpinājām strādāt. Kad pienāca nakts, pastāvīgo bombardēšanas draudu dēļ mēs pat nevarējām ieslēgt gaismu.

Aptuveni puse iedzīvotāju tajā laikā pameta Kijivu. Mūsu ēkā palika apmēram 10% iedzīvotāju. Savā stāvā, kurā bija 10 dzīvokļi, mēs bijām palikuši vienīgie. Apmēram puse praktizētāju arī palika Kijivā. Mēs pastāvīgi piedāvājam viens otram savu atbalstu, izmantojot internetu. Šajā laikā mēs visi jūtam, cik svarīgs ir katrs no mums.

Es atcerējos daudzas Skolotāja Likuma mācības un domāju: "Mēs esam praktizētāji. Vai tad mums nevajadzētu sekot lietu dabiskajai gaitai un spēlēt savu lomu šeit, jo mēs esam šajā vietā šajā vēsturiskajā periodā?" Es sapratu, ka viss ir Skolotāja rokās.

Savu pieķeršanos atklāšana un novēršana

Tobrīd izjutu lielu spiedienu. Man pat bija grūti iztaisnot muguru, un vēderā jutu pastāvīgas spazmas.

Situācija ap mums bija ļoti drūma, ieskaitot laikapstākļus. Sniga, un pār pilsētu savilkās melni mākoņi, kas sajaucās ar dūmiem. Brīžiem šķita, ka esam vieni Visuma malā, aci pret aci ar kādu milzīgu tumsu, bet es jutu, ka man jāiztur, jāpaliek nelokāmai. Jutu – ja mēs tagad nobīsimies, satrauksimies, dusmosimies vai izpaudīsim citas cilvēciskās emocijas, mēs nevarēsim izpildīt savu praktizētāju lomu.

Es pastāvīgi rūpīgi visu izsvēru, novēršot tādas cilvēciskas izpausmes kā bravūrība, tieksme izrādīties, tieksme būt varonīgai un vēlme "ārstēt cilvēkus". Beigās vienmēr palika tikai viena doma: "Es gribu glābt dzīvās būtnes. Lai kas ar mums notiktu, es tikai vēlos glābt dzīvās būtnes." Tiklīdz man radās šī vienkāršā doma, mani pārņēma miera sajūta.

Mēs sapratām, ka svarīgi ir regulāri izpildīt visus vingrojumus, jo iepriekš nebijām šajā jomā bijuši īpaši centīgi, un tāpēc nolēmām iet ārā un izpildīt pirmos četrus vingrojumus mūsu daudzstāvu ēkas pagalmā. Kaimiņi redzēja mūs no saviem logiem, un vēlāk mums teica, ka tas viņus ir iedrošinājis.

Mēs arī sākām iet ārā un dalīt cilvēkiem ar rokām darinātos papīra lotosa ziediņus un avīzi par Faluņ Dafa. Tobrīd ielās bija ļoti maz cilvēku. Visi bija priecīgi viens otru redzēt. Es dāvināju cilvēkiem lotosa ziedus un stāstīju par principu "Īstenība Labestība Pacietība". Tik drūmā un šķietami bezcerīgā vidē to darīt ir ļoti vienkārši. Cilvēki tagad ir ļoti jutīgi pret labestību. Pēc tam, kad viņi dzird par Dafa principiem un to, kā praktizētāji Ķīnā nepadodas, saskaroties ar ļauno komunistu vajāšanu, daudzi sāk raudāt. Daži saka, ka Dievs mūs atsūtījis pie viņiem.

Šādus lotosa ziedus mēs izdalām vietējiem iedzīvotājiem.

Es arī pastāvīgi mēģināju skatīties sevī, lai likvidētu bailes. Tāpat, dzirdot skaļās kara skaņas, es redzēju sevī tieksmi cīnīties, kā arī cietsirdību un mēģināju no tām atbrīvoties. Reizēm šķita, ka mūsu taisnās domas liek visam apkārt apklust, un sevis pilnveidošanai ir tieša ietekme uz vidi mums apkārt.

Es sāku labāk izprast praktizētājus Ķīnā. Viņu dienas ir stingri saplānotas un nav laika stāvēt dīkā. Es sapratu, ko nozīmē uzcītīgi pilnveidoties.

Pamazām kļuvām mierīgāki un nosvērtāki. Skolotājs savā portretā jau smaidīja un likās ļoti jauns. Šķita, ka tas, kas notiek mums apkārt, mūs neskāra – mēs vienkārši darījām trīs lietas, kas jādara praktizētājiem, un aiz loga tika rādīta kaut kāda filma. Sākumā uz kara skaņām pārstāja reaģēt mans prāts. Pēc tam pārstāja reaģēt arī mans ķermenis – ja nogranda sprādziens, es vairs nesalēcos vingrojumu izpildes laikā.

Es varēju atvērt acis un redzēt lidojošas raķetes, tad vienkārši aizvērt acis un turpināt izpildīt vingrojumus: tas mūs neskāra. Pamazām kara skaņas mazinājās, un situācija mūsu reģionā stabilizējās. Cilvēki sāka atgriezties savās mājās.

Dažas nedēļas vēlāk praktizētāji Kijivā atsāka izpildīt vingrojumus pilsētas centrā un Likuma mācīšanos grupā.

Iepriekš minētais ir mana izpratne pašreizējā līmenī un mūsu situācijā. Atrodoties kara briesmu vidū, es nedomāju, ka visiem ir jāpaliek uz vietas. Es tikai rīkojos, balstoties uz savu izpratni, un centīšos neatpalikt savā pilnveidošanās procesā. Paldies, Skolotāj, par Jūsu žēlsirdību pret visām dzīvajām būtnēm, par to, ka pasargājāt mūs no briesmām un par šādu iespēju mums pilnveidoties un paaugstināties!

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2022/5/31/201618.html