Kas nodara kaitējumu ķīniešu tautai?

Pēdējā laikā ķīniešu presē ir parādījušies vairāki satraucoši ziņojumi par pēkšņu ziloņu migrāciju uz ziemeļiem no to dabiskās dzīvesvietas, Ķīnas iedzīvotāju skaita samazināšanos un slepkavības gadījumu prestižā universitātē. Daži to skaidro ar resursu nepietiekamību Ķīnā, taču daudzi tālāk arī vairs neaizdomājas. Kāds ir šo resursu trūkuma dziļākais cēlonis?

Mēģināsim aplūkot šos trīs jautājumus atsevišķi un meklēt problēmas būtību.

Nesenie notikumi sabiedrībā

2021. gada 16. aprīlī 17 ziloņi pameta savas mājas tropiskajos mežos Juņnaņas provincē, lai dotos uz ziemeļiem. Pēc aptuveni pusotra mēneša 15 ziloņi ieradās Kuņminā, Juņnaņas galvaspilsētā.

Zinātnieki uzskata, ka to izraisīja ziloņu tradicionālās dzīves vides iznīcināšana: cilvēki turpina cirst dabiskos lietus mežus, lai peļņas nolūkos stādītu kaučuka un tējas kokus. Tā kā ziloņi nevarēja atrast pietiekami daudz barības savās meža mājas, tiem nācās meklēt barību tuvējās lauksaimniecības zemēs, kur tika audzēta kukurūza un citi lauksaimniecības augi.

Tas ir izraisījis daudzus konfliktus starp cilvēkiem un ziloņiem, kas radījuši ekonomiskus zaudējumus un pat traumas. Tāpēc šoreiz ziloņi devās tālāk uz Kuņminu, aptuveni 500 kilometru attālumā.

Zems dzimstības līmenis

Tautas skaitīšanas rezultāti 2020. gadā liecināja, ka dzimstības koificients ķīniešu ģimenēs, kurās ir sievietes reproduktīvā vecumā, ir tikai 1,3 – krietni zem 2,1 – rādītājs, kas nepieciešams, lai stabilizētu Ķīnas iedzīvotāju skaitu.

No 1950. līdz 1970. gadam ĶKP mudināja ģimenes laist pasaulē vairāk bērnu. Tas izraisīja milzīgu demogrāfisko sprādzienu. Lai kontrolētu iedzīvotāju skaita pieaugumu,1980. gadā tā pārslēdzās uz bēdīgi slaveno "viena bērna" politiku. Tā kā ĶKP īstenojot šo politiku ar brutālām metodēm, ar grūtniecēm un viņu ģimenēm notika daudzas traģēdijas.

1991. gadā dzimstības koeficients Ķīnā nokritās zem 2,1. Tagad, kad sāk novecot demogrāfiskā sprādziena paaudze, Ķīna saskaras ar iedzīvotāju skaita samazināšanās perspektīvu apvienojumā ar sabiedrības novecošanos.

Oficiāli publicētie 2020. gada tautas skaitīšanas dati joprojām liecina par iedzīvotāju skaita kopējo pieaugumu, taču pastāv šaubas, ka Pekina šos skaitļus ir safabricējusi, lai slēptu arvien sarūkošo iedzīvotāju skaitu.

Iedzīvotāju skaita pieaugums ir ļoti svarīgs Ķīnai – valstij, kas pasaulei nodrošina darbaspēka ietilpīgu ražošanu. Ja tās darba tirgus saruks, darbaspēka izmaksas pieaugs, kas attiecīgi liks palielināt ražošanas izmaksas. Uzņēmumi, visticamāk, pārcels ražošanu no Ķīnas uz valstīm ar lielākiem darba tirgiem.

Patiesībā tā jau ir noticis agrāk. Ķīnā 2012. gadā bija vērojams darbaspēka izmaksu pieaugums, kad algu pieaugums apsteidza darba tirgus izaugsmi.

Redzot savu darbību ekonomiskās sekas, ĶKP mēģināja mainīt kursu. 2015. gadā tā jau ļāva un pat mudināja ģimenes laist pasaulē divus bērnus. 2021. gadā tā izstrādāja trīs bērnu politiku, piešķirot dažādas priekšrocības trīs bērnu ģimenēm.

Tomēr daudzi gados jauni cilvēki vilcinās radīt vairāk bērnu, jo nekustamā īpašuma un izglītības cenas pēdējos gados ir strauji pieaugušas.

Slepkavības gadījums

2021. gada 7. jūnijā jaunais Fudaņas Universitātes Matemātikas zinātņu skolas profesors Dzjans Veņhua nogalināja savas skolas partijas sekretāru Vanu Jundžeņu.

Dzjans ir Fudaņas Universitātes absolvents, doktora grādu ieguvis Rutgers Universitātē ASV, veicis pēcdoktorantūras pētījumus Nacionālajā veselības Institūtā un Džonsa Hopkinsa Universitātē.

Pēc atgriešanās savā Alma mater viņš no 2016. līdz 2019. gadam stažējās Fudaņas Universitātē. Tomēr šī perioda beigās viņam nepiedāvāja pastāvīgu pasniedzēja darbu, bet gan vēl divus stažēšanās termiņa pagarinājumus uz vienu gadu. Tā kā šķita, ka viņš vairs nevarēs pagarināt līgumu ar Fudaņas universitāti, viņš bija pārliecināts, ka skolas vadītājs visu laiku viņu ir diskriminējis un tad viņu nogalināja.

Šī traģēdija atspoguļo Ķīnas universitāšu sistēmā piekopto praksi "stāžs vai aiziešana". Arī daudzās citās valstīs ir līdzīga prakse, bet, tā kā tajās ir īsta tirgus ekonomika, jaunajiem speciālistiem, kuriem nav iespējas noslēgt darba līgumu, ir iespējas pārcelties uz citu universitāti vai uzsākt darbu citā nozarē.

Tomēr atrast labu darbu Ķīnā ir ļoti grūti. Tas ir atkarīgs ne tikai no cilvēka prasmēm un spējām, bet arī no daudzām citām lietām; nozīmīgi faktori ir viņa sakari un tas, cik daudz viņš var atļauties iztērēt, lai uzpirktu attiecīgās amatpersonas. Tādēļ daudzi cilvēki, nonākot strupceļā, krīt izmisumā.

Sociālo problēmu patiesais cēlonis

Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka šos notikumus izraisīja resursu nepietiekamība Ķīnā. Izskatās, ka ar to ir saistītas arī daudzas citas sociālās problēmas, tostarp izglītības un veselības aprūpes izmaksu pieaugums, migrējošo darba ņēmēju un viņu bērnu nošķiršana, kas saistīta ar ģimenes reģistrācijas ierobežojumiem.

Tomēr, kas ir tik lielu resursu trūkuma patiesais cēlonis? Lai to saprastu, mums ir jāpaskatās uz valdošo ĶKP un to, kā tā ir monopolizējuši nācijas bagātības.

ĶKP ir izveidojusi lielu valsts dienestu sistēmu. Tajā strādājošajiem ierēdņiem ir tiesības tērēt nodokļu maksātāju naudu pēc saviem ieskatiem.

Turklāt ĶKP ir izveidojusi gigantisku partijas struktūru, kas pārklājas ar valsts dienestu sistēmu. ĶKP ierēdņi tieši nepiedalās nevienā iniciatīvā; viņu pienākumos parasti ietilpst "pārvaldība" ļoti vispārīgā nozīmē.

Tā rezultātā Ķīnas iedzīvotāji uztur smagu politisko aparātu. ĶKP Centrālās partijas skolas pētnieks Džou Tiaņjuns ziņoja, ka 2005. gadā Ķīnas nodokļu maksātāju un valdības darbinieku attiecība bija 18:1. Daži cilvēki domā, ka tagad šī attiecība ir drīzāk 12: 1. Rietumvalstīs šī attiecība parasti ir vairāki simti pret vienu.

Phoenix TV ziņoja, ka Ķīnas valdības izdevumi veido 40 % no IKP (iekšzemes kopprodukta). Lielus līdzekļus ĶKP tērē militārajām vajadzībām un savām daudzajām "stabilitātes" kampaņām. Ķīna ir valsts, kurā ir visvairāk novērošanas kameru iedzīvotāju uzraudzīšanai. ĶKP dāsni tērē līdzekļus arī ierēdņu pabalstiem un privilēģijām, piemēram, veselības aprūpei, bagātīgiem banketiem, automašīnām un ceļojumiem.

Turklāt visi lielie Ķīnas uzņēmumi pieder valstij vai ir saistīti ar valsts amatpersonām. Tādējādi ar savu klātbūtni šajos uzņēmumos ĶKP amatpersonas iebāž miljardiem juaņu savās kabatās.

Vēl viens liels ĶKP ieņēmumu avots ir zeme. Lielākajā daļā valstu zeme pieder privātpersonām, bet valdība apliek ar nodokli darījumus ar nekustamo īpašumu un īpašumu. Taču Ķīnā zeme pieder valdībai. Vietējā pašvaldība pēc tam iekasē milzīgas summas par zemes iznomāšanu būvniecībai. Cilvēkiem, kas iegādājas īpašumus, tiesības uz zemi ir tikai 70 gadus.

Turklāt ĶKP ieguva zemi, aplaupot ķīniešu tautu.

Pirms ĶKP pārņēma varu kontinentālajā Ķīnā, zeme piederēja cilvēkiem. ĶKP klasificēja ciemu iedzīvotājus dažādās šķirās atkarībā no tā, cik daudz zemes viņiem piederēja: lieli zemes īpašnieki, bagāti zemnieki, vidēji bagāti zemnieki un nabadzīgi zemnieki. Visiem šiem cilvēkiem piederēja kādi zemes īpašumi un viņi, smagi strādājot, bija iekrājuši naudu, lai nopirktu šo zemi.

Pārņēmusi kontroli pār Ķīnu, ĶKP īstenoja "zemes reformu", kā arī šķiru cīņas kampaņas ciematos. Partija pasludināja zemes īpašniekus, bagātos zemniekus un vidēji turīgos zemniekus par ļaunumu, nodēvējot tos par "ekspluatatoru šķiru" un organizēja nabadzīgo zemnieku sapulces, lai nosodītu šos ļaunos cilvēkus un atņemtu viņiem zemi. Daudzos gadījumos ĶKP kūdīja nabadzīgos zemniekus nogalināt zemes īpašniekus un bagātos zemniekus.

Nabadzīgie zemnieki sadalīja konfiscētās zemes savā starpā, nemaksājot par tām ne centa. Tādā veidā zeme tika nozagta sākotnējiem īpašniekiem.

Neilgi pēc tam ĶKP konfiscēja zemi arī nabadzīgajiem zemniekiem. Tā izdeva rīkojumu dibināt kooperatīvus ciematu līmenī. Visa zeme pēkšņi atkal pārgāja no zemnieku rokām ĶKP rokās. Nabadzīgie zemnieki zaudēja ne tikai zemi, ko atņēma bagātajiem zemes īpašniekiem, bet arī savu zemi.

Tādējādi ĶKP atņēma zemi zemniekiem. Līdzīgi notika arī ar pilsētniekiem.

Pašlaik Ķīnas vietējās pašvaldības ir nopelnījušas 58,5 triljonus juaņu (9 triljonus ASV dolāru) no zemes iznomāšanas būvniecībai. Taču zemniekiem tiek atmaksāti tikai 3 triljoni juaņu.

Ja Ķīnā izmantotu nodokļu modeli, ko izmanto daudzās citās valstīs, proti, ja zemniekiem piederētu zeme, ko viņi apstrādā, un valdība ar nodokļiem apliktu darījumus ar īpašumu, mēs konstatētu, ka ķīniešu zemnieki ir saņēmuši ārkārtīgi zemu kompensāciju. Ja pieņemam, ka ĶKP iekasē 40 % no pārdošanas cenas (kas būtu augstākais rādītājs pasaulē), tad zemniekiem vajadzētu paturēt sev 60 % no 58,5 triljoniem juaņu, jeb 35 triljonus juaņu.

Tas nozīmē, ka tikai par zemi vien ĶKP zemniekiem ir atņēmusi 35 triljonus juaņu. Un šī ekspluatācija turpinās, jo valdība turpina pārdot zemes nomas līgumus.

Tā rezultātā cilvēkiem Ķīnā nekas daudz pāri nepaliek, un viņiem ir jācīnās par visiem iespējamiem resursiem, lai izdzīvotu. Tas ir bijis par iemeslu dažiem no iepriekš minētajiem nepatīkamajiem notikumiem.

Bijušais finanšu ministrs Lou Dzjivejs atzina, ka zeme, darbaspēks un kapitāls ir svarīgākie ražošanas faktori un ka divas atšķirīgas ekonomikas sistēmas (pilsētas un lauku) ir kļuvušas par Ķīnas ekonomikas lejupslīdes cēloni. Viņš arī minēja, ka valdības nespēja atrisināt mājokļu un izglītības problēmas 376 miljoniem viesstrādnieku, kas ierodas strādāt pilsētās, ir radījusi virkni sociālo problēmu.

Ķīnas premjerministrs Li Kecjans pagājušajā gadā paziņoja, ka Ķīnā ir 600 miljoni cilvēku, kuru ikmēneša ienākumi ir mazāki par 1000 juaņām (155 ASV dolāriem) jeb mazāk nekā 12 000 juaņu gadā. Var šķist neiedomājami, ka pasaules otrajā lielākajā ekonomikā ir tik daudz cilvēku, kas dzīvo zem nabadzības sliekšņa. Taču tas ir tāpēc, ka ĶKP patur lielu daļu no viņu radītās bagātības, neatstājot viņiem nekā.

Ja mēs atdotu zemi tiem, kam tā patiesībā pieder, proti, Ķīnas tautai, 1,4 miljardiem cilvēku pienāktos 35 miljardi juaņu jeb 25 000 juaņu uz katru cilvēku. Tas ievērojami uzlabotu Ķīnas iedzīvotāju dzīves līmeni.

Tiklīdz Ķīnas iedzīvotāji saņems to, kas viņiem sākotnēji pienākas, viņi varēs tērēt vairāk, un Ķīnas ekonomika augs. Daudzas sociālās problēmas, piemēram, izglītības un veselības aprūpes jomā, varētu atrisināt labāk. Cilvēki varētu pat plānot harmoniskāku dzīvi.

Grāmatā "Deviņi komentāri par komunistisko partiju" teikts, ka kompartijai piemīt deviņas iezīmes: ļaunums, viltus, kūdīšana, bandītisms, spiegošana, laupīšana, cīņa, iznīcināšana un kontrole. ĶKP vēlas nevis Ķīnas iedzīvotāju labklājību, bet iespēju atkal un atkal tos ekspluatēt.

Atmoda

ĶKP valdīšana ir izraisījusi daudzas traģēdijas Ķīnā. ĶKP ir nodarījusi milzīgu kaitējumu Ķīnas iedzīvotāju īpašumiem, viņu veselībai, bērniem un videi.

ĶKP pasludināja 1919. gadu par "Ķīnas atmodas" gadu. Tajā gadā Ķīnā izplatījās komunistiskā ideoloģija un daudzi jaunieši, aiz mīlestības pret Ķīnu, tika maldināti ar komunistisko teoriju, un pieņēma to kā Ķīnas problēmu risinājumu. Rezultātā 1921. gadā tika nodibināta ĶKP.

Redzot ĶKP patieso būtību – nežēlīgas iekšējas cīņas un nodevību –, vairāki agrīnie ĶKP vadītāji, kas bija palīdzējuši izveidot ĶKP, no tās aizgāja. Viņu vidū bija ĶKP līdzdibinātājs un pirmais ģenerālsekretārs Čeņ Dusju, ĶKP augstākais līderis 1927. gadā Cjujs Cjubajs, un Džans Guotao – reģionālās padomes priekšsēdētājs un militārais vadītājs.

Mūsdienās ĶKP patiesās būtības ieraudzīšana un tās ideoloģijas noraidīšana ķīniešiem ir īsta atmoda. Ķīnas tauta, kas ir pārdzīvojusi ĶKP radītās katastrofas, tostarp Lielo badu, Kultūras revolūciju un slaktiņu Tiaņaņmeņas laukumā, nevēlas, lai šīs traģēdijas atkārtotos.


Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2021/8/10/194544.html

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.