Nedaudz par zinātni

Kas ir zinātne? Rietumu sabiedrībā to parasti asociē ar empīriskajām zinātnēm. Komunistiskajā Ķīnā ar zinātni tiek manipulēts kā ar politisku instrumentu, lai skalotu smadzenes visai sabiedrībai vai vērstos pret minoritāšu grupām. Šeit es gribētu pakāpties soli atpakaļ un noskaidrot, kas tad īsti ir zinātne.

Zinātnes definīcija

Vācu filozofs Frīdrihs Nīče reiz teicis, ka pienācīgi definēt var tikai tādu esamību, kurai nav vēstures. Šo teikumu var interpretēt dažādi. Tomēr neatkarīgi no izpratnes, tas norāda uz to, ka skaidri definēt kādu jēdzienu, piemēram, "zinātne", var nebūt vienkārši, daļēji tāpēc, ka laika gaitā tā nozīme mainās.

Angļu vārds science (zinātne) cēlies no latīņu vārda scire (zināt) vai scientia (zināšanas). Ķīniešu vārds 科学 (mūsdienās lietotais termins vārda "zinātne" apzīmēšanai) patiesībā cēlies no japāņu valodas un apzīmē kādu zinātnes apakšnozari. Patiesībā daudzi šādi termini, kas radušies nesenajā Ķīnas vēsturē, ir aizgūti no japāņu valodas, un to tulkojumi nav precīzi. Vēl viens piemērs ir vārds "filozofija". Atvasināts no grieķu vārdiem philo (mīlestība) un sophia (gudrība) tas nozīmē "mīlestība uz gudrību". Mūsdienās japāņu valodā lietotais termins 哲 nozīmē "gudrību", kas ļoti atšķiras no sākotnējās "gudrības" nozīmes.

Interesanti, ka termins 哲 (filozofija) senajā Ķīnā nozīmēja arī gudrību, līdzīgi kā sophia sengrieķu valodā. Abās kultūrās šī termina nozīme laika gaitā arvien vairāk sašaurinājās, īpaši modernajā sabiedrībā.

Tas pats notika ar "zinātni". Jo īpaši 19. gadsimta beigās zinātne sāka zaudēt savu izzināšanas vai zināšanas nozīmi, kļūstot par "moderno zinātni" – terminu, ar kuru apzīmē "dabaszinātnes un fiziku".

Zinātnes vēsture

Papildus definīcijai mēs varam gūt zināmu ieskatu par zinātni, analizējot vairākas izmaiņas vēsturē.

Grieķu valodā vārdu zinātne apzīmē ar terminu epistēmē (zinātniskas atziņas vai pierādītas zināšanas). Aristotelis uzskatīja, ka zināšanas ir nepieciešamo cēloņu, īpaši galīgo cēloņu, izzināšana, nevis virspusējs prognožu apraksts. Jo īpaši viņš uzsvēra, ka zināt nozīmē saprast lietas pastāvēšanas mērķi.

Tas saskan ar citās senajās kultūrās pastāvošajiem uzskatiem. Matemātiskie teksti Mezopotāmijā un Senajā Ēģiptē tika atrasti aptuveni 2000 gadus pirms mūsu ēras, savukārt Ķīnā matemātika aizsākās jau Dzeltenā imperatora laikā pirms 4700 gadiem. Viņa ministrs Lišou esot izgudrojis matemātiku un tādu rīku kā abakus (skaitīkļi). Divus tūkstošus gadu vēlāk Austrumos parādījās gan budisms, gan daoisms, radot pilnīgi jaunu izpratnes līmeni par cilvēci, sabiedrību un mūsu Visumu.

Rietumos, Grieķijā, Taless no Milētas (ap 600. g. p.m.ē.) izmantoja ģeometriju, lai risinātu tādus uzdevumus kā piramīdas augstuma noteikšana. Pēc Rietumu Romas impērijas sabrukuma arābu reģionos attīstījās alķīmija (no arābu al-kimiya), algebra (no arābu al-jabr) un astronomija, un šis attīstības posms noslēdzās ap 1200. gadu.

Zinātnes uzplaukums senajā Ķīnā sākās laikā no Tanu dinastijas līdz Minu dinastijas beigām (1600. gads), kad nostiprinājās pārliecība par harmoniju starp Debesīm, Zemi un cilvēkiem. Konkrētāk runājot, zinātne attīstījās četros galvenajos virzienos – lauksaimniecība, medicīna (pamatlicēji Suņ Simiao un Li Šidžeņs), astronomija (pamatlicēji Li Čuņfens un Šeņ Kuo) un matemātika, kā arī tika attīstītas pamata tehnoloģijas keramikas, zīda izgatavošanas un būvniecības jomās. Tikai Krusta karu laikā, 11. gadsimta beigās, arābi uz Rietumiem atveda četrus lielos ķīniešu izgudrojumus (kompasu, šaujampulveri, papīra ražošanas un grāmatu iespiešanas tehnoloģijas), kā arī grieķu zinātnes.

Pēc mākslas, arhitektūras, zinātnes un literatūras uzplaukuma renesanses laikā modernā zinātne attīstījās mehānikas, ķīmijas, elektrības, magnētisma un optikas jomās. Kopā tie noveda pie industriālās revolūcijas un zinātnes, ko mēs redzam šodien.

Mūsdienu zinātnes ierobežojumi

Atskatoties vēsturē, var secināt, ka lielākie zinātniskie sasniegumi, piemēram, Nikolaja Kopernika un Īzaka Ņūtona atklājumi, ir saistīti ar neatlaidīgiem patiesības meklējumiem. Tas ietver, bet neaprobežojas ar esošo doktrīnu apstrīdēšanu. Turklāt daudzi no tiem bija balstīti uz hipotēzēm, argumentāciju un dedukciju. Tajā laikā ļoti bieži šiem atklājumiem nebija eksperimentālu pierādījumu.

Kad tika izveidota modernās zinātnes sistēma, šāds atvērts redzējums bieži vien tika aizmirsts. Daudzi cilvēki, tostarp zinātnieki, tiecās vienkārši sekot iedibinātajai sistēmai vai aizstāvēt to, oponējot vai uzbrūkot tiem, kam bija atšķirīgi uzskati. Tas ir gandrīz pilnīgs pretstats tam, kā rīkojās zinātnes pamatlicēji.

Kā piemēru var minēt evolūcijas teoriju. No tās parādīšanās līdz pat mūsdienām tajā joprojām ir daudz jautājumu, uz kuriem nav atbilžu. 2006. gadā vairāk nekā 500 zinātnieku ar doktora grādu parakstīja paziņojumu, kurā apšaubīja Darvina evolūcijas pamatotību. Taču, izņemot tādus retus gadījumus kā šis, vairums zinātnieku ir saskārušies ar uzbrukumiem vai atstumtību no savu kolēģu vai sabiedrības puses par to, ka apšauba evolūcijas teoriju.

"To zinātnieku, skolotāju, studentu un citu cilvēku saraksts, kuri ir saskārušies ar represijām vai diskrimināciju par publiski pausto skepsi attiecībā uz darvinismu, ir garš un arvien pieaug," rakstīja Džons Vests savā 2022. gada marta rakstā "Vai zinātniekiem ir atļauts apšaubīt darvinismu?" Patiesībā šī iemesla dēļ vairāki bioloģijas profesori zaudēja darbu Sanfrancisko štata, Džordža Meisona un citās universitātēs. Arī citu fakultāšu mācībspēki saskārās ar līdzīgu diskrimināciju un neiecietīgu attieksmi.

Kā piemērus var minēt matemātikas fakultāti Beilora Universitātē, ķīmijas fakultāti Misisipi Universitātē un fizikas fakultāti Bolla Valsts Universitātē. Universitātes tiek pelnīti cienītas par tajās valdošo akadēmisko brīvību. Taču mūsdienu zinātne, kopš tās parādīšanās brīža, gluži neapdomīgi iznīcina pretējās balsis vai viedokļus.

Kaitējums neaprobežojas tikai ar citādi domājošo karjeras graušanu. Kad cilvēki mūsdienu sabiedrībā, īpaši jaunākā paaudze, iegrimst virtuālajā pasaulē, ko piedāvā datori un tālruņi, viņi tiek atrauti no reālās, fiziskās pasaules. "Ir pierādījumi, kas liecina, ka ilgstoša interneta lietošana var kaitēt bērnu kognitīvajai attīstībai, tostarp atmiņas un uzmanības attīstībai, kritiskās domāšanas, valodas apguves, lasīšanas un mācīšanās spējām. Tomēr, lai izdarītu secinājumus, ir vajadzīgi papildu pētījumi," teikts Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta (EPRS) 2020. gada maija ziņojumā "Interneta lietošanas potenciāli negatīvā ietekme".

Papildus tās ietekmei uz bērniem, pēdējos gados ir parādījušies arī citi ar moderno zinātni saistīti riski, tostarp kodoldraudi, ekoloģiskā, enerģētikas un kultūras krīze. Turklāt, tā kā ogles un nafta ir galvenie enerģijas avoti, to nepietiekamība un pasaules pārmērīgā atkarība no tiem kādu dienu var izraisīt nopietnas katastrofas cilvēcei. Pat 21. gadsimtā cilvēki nebija gatavi 2004. gada zemestrīcei Indijas okeānā un tās izraisītajam cunami, kas paņēma aptuveni 230 000 cilvēku dzīvību. Tāpat nesenā pandēmija ir skārusi gandrīz 487 miljonus cilvēku visā pasaulē, un mirušo skaits pārsniedz 6 miljonus.

Nemitīgās vīrusa mutācijas ir padarījušas zinātniekus bezpalīdzīgus kā bērnus, un nespējot tikt ar to galā, viņi beidzot ir izvēlējušies "sadzīvot" ar šo vīrusu. Vai nākotnē mēs spēsim novērst vai apturēt tādas katastrofas kā epidēmijas, elektrības padeves pārtraukumi u.t.t.? To rādīs laiks.

Atgriezties uz pareizā ceļa

Visās kultūrās klīst leģendas, ka cilvēci ir radījuši dievi. Saglabājot tikumību un rūpējoties vienam par otru, cilvēce tiktu svētīta ar ilgmūžību un labklājību. Bez šīm lietām ikviena attīstīta civilizācija var tikt iznīcināta vienā mirklī. No Atlantīdas līdz Pompejiem, no sengrieķu kultūras līdz Sodomai un Gomorai – šādu piemēru ir daudz. Šī situācija ir aprakstīta arī vecā ķīniešu sakāmvārdā: "Kad lietas sasniedz savu galējo robežu, tās virzīsies pretējā virzienā".

Patiesībā daudzi izcili zinātnieki ir bijuši ļoti reliģiozi. "Zināt Dieva varenos darbus, izprast Viņa gudrību, varenību un spēku; zināmā mērā novērtēt Viņa likumu brīnišķīgo darbību, protams, tam visam jābūt patīkamam un pieņemamam pielūgsmes veidam Visaugstākajam, kuram nezināšana nevar būt tīkamāka par zināšanu," rakstīja poļu matemātiķis un fiziķis Nikolajs Koperniks (1473. gada 19. februāris – 1543. gada 24. maijs).

Ņūtons reiz izveidoja Saules sistēmas modeli. Nospiežot rokturi, visas planētas sāka kustēties pa savām orbītām. Kad viņa draugs Edmunds Hallijs uzslavēja viņu par šo darbu, Ņūtons atbildēja, ka, lai gan modelis ir sarežģīts, tas nav gandrīz nekas salīdzinājumā ar īsto Saules sistēmu. Un ja šī modeļa izveidošanai bija vajadzīgs viņa plāns un rokas, vai tad īsto Saules sistēmu, kas ir daudz sarežģītāka, nebūtu radījis visvarenais Dievs?

"Tāpat kā aklam cilvēkam nav nekāda priekšstata par krāsām, tā arī mums nav nekāda priekšstata par to, kā visgudrais Dievs uztver un saprot visas lietas," reiz teica Ņūtons.

Arī Alberts Einšteins bija pārsteigts par mūsu pasaules smalko sakārtojumu. "Ņemot vērā šo harmoniju kosmosā, ko es ar savu ierobežoto cilvēcisko prātu spēju apzināties, vēl joprojām ir cilvēki, kuri saka, ka Dieva nav. Taču mani ļoti sadusmo tas, ka viņi mani citē, lai aizstāvētu šādus uzskatus," viņš norādīja.

Gandrīz visi šie izcilie zinātnieki mudināja uz atvērtību domāšanā. "Problēmas formulējums bieži vien ir būtiskāks par tās risinājumu, kas var būt tikai matemātiskas vai eksperimentālas prasmes jautājums. Lai izvirzītu jaunus jautājumus, jaunas iespējas, aplūkotu vecas problēmas no jauna skatupunkta, nepieciešama radoša iztēle, un tas norāda uz patiesiem sasniegumiem zinātnē," skaidroja Einšteins.

Zinātnē joprojām ir daudz neatbildētu jautājumu, piemēram, Lohnesa briesmonis, Bermudu trijstūris, nāves pieredze un Sestā sajūta, jeb intuīcija. Vēsturē no seniem laikiem ir saglabājušies daudzi nostāsti, piemēram, par Jēzus piedzimšanu no jaunavas un viņa augšāmcelšanos. Ķīnā leģendas par Džou Ji (Pārmaiņu grāmata) un tādiem izciliem ārstiem kā Suņ Simiao un Biaņ Cjue arī ir atstājušas neskaitāmas iedvesmojošas liecības un atziņas.

Austriešu-britu izcelsmes filozofs Kārlis Popers savulaik apgalvoja – lai teoriju varētu uzskatīt par zinātnisku, tai jābūt pārbaudāmai un ir jāpierāda, ka tā ir maldīga. Kā piemēru var minēt hipotēzi, ka "visi gulbji ir balti", kuru var apgāzt, ieraugot melnu gulbi. Tā kā mūsu dzīvē, uz zemes un Visumā ir tik daudz neatbildētu jautājumu, vienkārši ignorēt tos un aizstāvēt mūsdienu zinātni nav tā gudrākā pieeja.

Pašreizējā pandēmija piedāvā mums iespēju pārdomāt daudzas lietas, tostarp to, kas mēs esam un kāpēc esam ieradušies šajā pasaulē. "Es nezinu, kāds es varētu šķist pasaulei, bet man pašam šķiet, ka esmu līdzīgs zēnam, kas spēlējas jūras krastā un laiku pa laikam atrod kādu gludāku akmentiņu vai skaistāku gliemežvāku nekā citi, kamēr patiesības okeāns guļ manā priekšā," reiz teica Ņūtons. Šāda pazemīga un pateicīga attieksme var palīdzēt mums labāk izprast pasauli gan pašiem, gan nākamajām paaudzēm.

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2022/4/1/199748.html