Grūtībās nezaudēt ticību Skolotājam

Nesen uzzināju, ka kāda praktizētāja nomirusi slimību karmas rezultātā. Šī praktizētāja bija koordinatore līdz 1999. gadam, un bija daudz darījusi Dafa labā. Pēc tam, kad sākās vajāšana, viņa turpināja darīt Trīs lietas un koordinēt Likuma mācīšanās grupu.

Tomēr pēdējo divu gadu laikā viņa piedzīvoja milzu grūtības: vīrs un meita viņu pievīla, un viņas māju piesavinājās znots. Praktizētājais radās aizvainojums uz tiem par viņai nodarītajām pārestībām. Pēc tam viņai parādījās slimību karma vēža formā, un viņa nomira.

Praktizētāji, kas par to uzzināja, bija nožēlas pilni. Tā kā šī praktizētāja bija diezgan labi pazīstama reģionā, kurā dzīvoja, viņas nāve samulsināja nepraktizētājus un tādējādi radīja negatīvu ietekmi, kad praktizētāji skaidroja tiem patiesību.

Lūk, mana izpratne par to, kāpēc tā notika; ejot cauri grūtībām, mēs nedrīkstam zaudēt ticību Skolotājam, lai tādā veidā noliegtu veco spēku plānus.

Kāpēc tā notika?

No citiem praktizētājiem mēs uzzinājām, ka šī praktizētāja ikvienam, kas apciemoja viņu slimnīcā, sacīja, ka viņai jāseko Skolotājam, lai atgrieztos savās īstajās mājās. Taču palikusi vienatnē ar dažiem praktizētājiem, viņa runāja savādāk: "Esmu darījusi tik daudz lietu, un esmu darījusi tās tik labi. Kā gan esmu nonākusi tur, kur esmu?"

Kāds no praktizētājiem teica, ka šai praktizētājai šī doma parādījās jau pirms diviem gadiem, kad viņai bija neliela slimību karmas izpausme. To dzirdot, šis praktizētājs bija pārsteigts un ieteica viņai tā nedomāt, taču toreiz viņa nebija spējusi pieņemt šo ieteikumu. Nav zināms, vai viņa pēc tam turpināja tā domāt.

Uzzinot to, mēs sapratām, ka, atrodoties grūtībās, šī praktizētāja bija pamazām zaudējusi savu ticību Skolotājam un Dafa. Viņa nespēja saskatīt, no kurienes šīs domas radās. Ļaunuma radītās domas viņa bija uztvērusi kā savējās, un tas kalpoja ļaunumam par attaisnojumu, lai viņu vajātu. Domāju, ka Skolotājs noteikti bija ļoti apbēdināts, ka nespēja palīdzēt viņai, kad viņai bija šādas domas.

Uzzinot par viņas nāvi, dažiem praktizētājiem, kuri nebija stabili pilnveidojušies, atklājās cilvēciskās pieķeršanās. Kāds praktizētājs, kurš bija vienā Likuma mācīšanās grupā ar viņu, sacīja: "Viņa tik apņēmīgi pilnveidojās, tomēr ar viņu tā notika. Man būtu jāpadomā par sevi un jāatstāj sev kāds atkāpšanās ceļš."

Praktizētāji, kuri saprata, kādēļ tā notika, sacīja, ka veco spēku plāni ir pārāk ļauni, jo viņi vēlas iznīcināt Dafa sekotājus un daudzus citus cilvēkus.

Taču pēc to praktizētāju uzvedības mēs sapratām, kāpēc tā notika. Iemesls nebija tas, ka šī praktizētāja neatbrīvojās no aizvainojuma. Tas notika citu praktizētāju nepareizā stāvokļa dēļ – viņi meklēja paraugu, kam sekot, tā vietā, lai sekotu Likumam.

Lai "pārbaudītu" viņai apkārt esošos praktizētājus un atklātu viņu cilvēciskās pieķeršanās, lai viņi varētu "paaugstināties", vecajiem spēkiem nācās izdarīt tā, lai viņa aizietu. Tas viņiem kļuva par vienu no attaisnojumiem, lai vajātu šo praktizētāju.

Zaudējot ticību Skolotājam

Šīs praktizētājas domas atgādināja man par citiem praktizētājiem, kuri, atrodoties grūtībās, pārstāja pilnveidoties pēc tam, kad tiem bija radusies šī pati doma: "Esmu paveicis tik daudz; kā gan ar mani varēja tā notikt? Esmu tik labi pilnveidojies; kādēļ gan mani vajā? Esmu ieguldījis tik daudz pūļu, tad kādēļ tieku tik ļoti vajāts?"

Praktizētājiem atrodoties grūtībās, ļaunums atdalīs viņu racionālo domāšanu un padarīs viņus nespējīgus atrast grūtību galveno cēloni, ja vien viņi uzskatīs lietu darīšanu [Dafa labā] par pilnveidošanos, nevis skatīsies sevī.

Daži, atrodoties maldos, pakāpeniski pazaudēs ticību Skolotājam. Vecie spēki virzīs viņus tā, lai tie ieraudzītu vēl vairāk nepatiesu izpausmju. Ja praktizētāji to nezinās vai arī nevēlēsies skatīties sevī, viņi dosies pa dēmonisku ceļu. Viņi uzskatīs ciešanas par nejaušību un domās, ka tas ir netaisni.

Ar šo domu prātā daži nospriedīs, ka Skolotājs vairs nerūpējas par viņiem, vai arī sāks šaubīties, vai patiešām Skolotājs ir tik dižens. Dažiem varbūt pat radīsies aizvainojums uz Skolotāju. Ja viņi pazaudēs ticību Skolotājam, viņiem nebūs viegli tikt galā ar grūtībām, kas radīsies.

Ir tādi, kuri saka, ka ir jātic Skolotājam un Likumam, kā arī jānoliedz veco spēku plāni. Taču sirdī viņi varbūt domā savādāk, un to skaidri redz visas būtnes Visumā.

Ir arī dzirdēts, ka daži praktizētāji jautā, kāpēc gan vajāšana turpinās un kad tā beigsies.

Daži cilvēki, turklāt, apvainojas uz citiem par to, ka tie neatbilst viņu cerībām un tik vāji pilnveidojas, kas esot bijis par iemeslu tam, ka kopā ar tiem "iesaistīti" arī viņi. Daži neuzdrīkstas izteikt to skaļi, taču izjūt ļoti lielu aizvainojumu par to, ka šo gadu laikā nācies tik daudz ciest.

Daudzi cilvēki domā, ka Likuma izlabošana beigsies šī gada laikā, un dažiem šī doma ir katru gadu. Vai šīs domas nenozīmē, ka viņi ir izcietuši pietiekami daudz un nevēlas vairs to darīt?

Cilvēku pasaule ir kā liels krāsu katls, un mēs ik mirkli esam tajā iegremdēti. Ja mēs nepievēršam uzmanību savām domām, tad peldēsim tajā pa straumi un samaitāsimies.

Ilglaicīgā vajāšana mazinās mūsu apņēmību būt uzcītīgiem un liks aizmirst mūsu zvērestu glābt dzīvās būtnes. Mēs neapzināti tiecamies pēc slavas un ieguvumiem cilvēku pasaulē un piešķiram tiem lielāku nozīmi nekā sevis pilnveidošanai.

Mēs esam pieķērušies mūsu pašu sāpēm un nevēršam uzmanību dzīvo būtņu sāpēm. Savā prātā mēs ar tirgojamies ar Skolotāju. Kad sūdzamies par Skolotāju, dievišķās būtnes debesīs dusmīgi uz mums noraugās. Kā gan šādām domām var būt vieta jaunajā Visumā?

Ja mēs uzskatām šīs ļaunās domas par mūsu pašu domām un atsakāmies tās atmest, kā gan Skolotājs var mums palīdzēt? Ja mēs atkal sakām, ka noraidīsim veco spēku plānus, vai mēs nemaldinām paši sevi?

Daudzi ir runājuši par "pateicību", bet daudzi no mums ir aizmirsuši par bezcerību un ciešanām, ko piedzīvojām, pirms sākām pilnveidoties. Pārdzimstot mēs esam uzkrājuši karmu. Ja mēs nepilnveidotos saskaņā ar Dafa, daudzi no mums jau būtu pametuši šo pasauli, nomirstot no slimībām. Skolotājs izvilka mūs no elles, izklāstīja mums Dafa un iedeva mums dievišķu ķermeni.

Bez Skolotāja aizsardzības mēs būtu pakļauti briesmām, kad apstiprinām Likumu. Viss, ko esam darījuši, ir mūsu pašu labad, jo tas ir bijis ierakstīts mūsu zvērestos. Mūsu zvēresti nozīmē arī to, ka, ja mēs tos neizpildīsim, tad tiksim iznīcināti. Ko tas dod, ja mēs mazliet izdarām kaut ko savā labā?

Daži pēc tam, kad paveikuši dažas lietas, žēlojas, bet citi kļūst augstprātīgi. Bez Skolotāja sniegtā glābiņa un palīdzības mēs būtu ellē – visas tās karmas dēļ, ko esam uzkrājuši katrā no dzīvēm.

Ja praktizētāji uzskatīs šīs ļaunās domas par daļu no sevis, vecie spēki izmantos mūsu nepilnības. Viņi jūt, ka šie praktizētāji nav cilvēki, kas nodarbojas ar pilnveidošanos. Šajos gadījumos Skolotājs un dievišķās būtnes nevar mums palīdzēt.

Ir praktizētāji, kuri uzskata, ka tikuši vajāti, neskatoties pat uz milzīgajām pūlēm, ko tie ieguldījuši. Iemesli var būt sarežģīti, bet, ja praktizētāji uzskata, ka viņiem ir labi panākumi, tas var būt dēmons, kas maldina praktizētājus viņu pašu prātos.

Parasti šie cilvēki nevēlas ieskatīties sevī. Tā vietā viņi skatās uz savām stiprajām pusēm un uz to, cik daudz labāki viņi ir salīdzinājumā ar citiem praktizētājiem. Viņi uzskata, ka viņiem vajadzētu gaidīt Pilnības sasniegšanu. Parādoties grūtībām, viņi apmaldās.

Kad praktizētāji domā, ka viņi nekļūdās un nav vajadzības ieskatīties sevī, faktiski tā ir iejaukšanās no ļaunuma puses. Ja praktizētāji kļūst pašapmierināti, viņu pilnveidošanās apstāsies. Kļūstot augstprātīgiem, tie nonāks uz iznīcības ceļa.

Pareizais ceļš

Daudzu gadu laikā esam novērojuši šādu fenomenu: tie, kuri pastāvīgi dara Trīs lietas, ir pazemīgi, un viņiem ir sajūta, ka tas, ko viņi paveikuši, nav pietiekami.

Es saprotu tā: kad praktizētāji turpina skatīties sevī un saplūst ar Dafa, principi "Īstenība, Labestība, Pacietība" būs redzami viņu rīcībā. Viņi arī spēj saprast Skolotāja grūtības Likuma izlabošanas laikā. Viņi ir pateicīgi un pazemīgi. Kad viņi paaugstinās, tad ierauga savas nepilnības.

Tiem praktizētājiem, kuri uzskata, ka viņi nekļūdās, līmenis visdrīzāk kritīsies, nevis paaugstināsies. Ir novērots, ka tie, kas sasnieguši Apskaidrību kādā no sānceļiem, uzskata, ka viņu Apskaidrība ir augstāka nekā citiem.

Mums jābūt modriem, ja mūsu prātā parādās šādas domas: es esmu labi pilnveidojies un sasniedzis Apskaidrību, kas augstāka nekā citiem. Tas var norādīt uz to, ka mūsu pilnveidošanās ceļā ir problēma, jo dēmons maldina mūs un vēlas, lai pilnībā nokrītam sava prāta radīto dēmonu dēļ.

Ja uzrodas negaidītas grūtības, praktizētājs var viegli pazaudēt līdzsvaru un krist apjukumā. Šajā brīdī ļaunums stiprinās šādas domas: "Skat, tev bija tik labi panākumi, taču tevi tāpat vajā. Tavs Skolotājs neaizsargāja tevi un nepalīdzēja tev."

Ļaunums izmantos arī parasta cilvēka muti, lai izsistu praktizētāju no līdzsvara: "Tie praktizētāji, kuri rīkojušies labi, tiek vajāti. Kādēļ gan jūsu Skolotājs jūs neaizsargāja?"

Tas tiek darīts ar mērķi izraisīt cilvēkā skaudību un radīt viņam sajūtu, ka tas, kas notiek, nav godīgi, tādējādi atturot cilvēku no ieskatīšanās sevī un liekot viņam zaudēt ticību Skolotājam. Jau daudzus gadus izplatās ķecerīgas baumas: jo labāk kāds rīkojas, jo vairāk viņš tiek vajāts.

Patiesībā, ja mēs patiešām rīkojamies labi, ļaunums neuzdrīkstēsies mūs vajāt, jo Skolotājs un dievišķās būtnes mūs aizsargā. Vecie spēki vajās mūs, ja nerīkosimies labi, ja meklēsim ārpus sevis un izjutīsim aizvainojumu uz Skolotāju, kad grūtības šķitīs pārāk milzīgas, lai tās pārvarētu.

Īstenībā – vienīgi mēs paši pieviļam Skolotāju, Skolotājs nekad nepieviļ mūs.

Ja mēs pievēršam uzmanību tam, lai iznīcinātu augstprātību un sava prāta radītos dēmonus, kā arī likvidējam traucējumus, kas liedz mums ieskatīties sevī, mēs noteikti varam atrast grūtību cēloņus pēc tam, kad nomierināmies, lai mācītos Likumu. Stingri ticot Skolotājam, mums noteikti būs taisnas domas, lai novērstu grūtības.

Kāds praktizētājs dalījās pieredzē – reiz, ejot cauri grūtībām, viņš bija apmaldījies, un ļaunums izmantoja šo iespēju, lai pastiprinātu viņā šo ļauno domu: "Skolotājs nepalīdz man," – ar mērķi likt viņam izjust aizvainojumu uz Skolotāju un tādējādi pilnībā iznīcināt viņu. Taču viņš bija neatlaidīgs, mācoties Likumu, un domāja par savām nepilnībām.

Kad viņš mācījās no galvas Likumu, Skolotājs deva viņam gudrību, un viņam radās doma: "Vienīgi es pats pieviļu Skolotāju. Skolotājs nekad nav mani pievīlis."

Viņš atcerējās – tad, kad viņam radās šī doma, spēcīga enerģija tūlīt pat novērsa viņa nepareizos stāvokļus. Turpmāk vienmēr, kad vien parādījās doma par aizvainojumu uz Skolotāju, viņš noskaitīja šo frāzi, un ļaunums tika iznīcināts.

Neskatoties uz to, ka atrodamies grūtībās, mums jāseko līdzi tam, lai mūsu Galvenā apziņa ir ļoti spēcīga, lai spētu likvidēt dažādas sliktas domas un traucējumus. Likumam mācīšanās ir galvenais faktors, lai mūsu Galvenā apziņa paliktu stipra.

Likums var stiprināt mūsu Galveno apziņu. Patlaban mums jāpieliek pūles, lai mācītos Likumu vai iegaumētu Likumu no galvas. Mums arī jāskatās sevī un jāpilnveido sevi. Tad izšķirošajos brīžos mēs spēsim saglabāt ticību Skolotājam un Dafa.

Neatkarīgi no tā, cik milzīgas vai ilglaicīgas būtu grūtības, mums jāuzlūko sevi kā cilvēkus, kas pilnveidojas, un jātic Skolotājam un Dafa. Daži praktizētāji, kuriem bija slimību karma, sacīja: "Man nav aizvainojuma uz Skolotāju. Es ticu Skolotājam. Es arī lūdzu Skolotāju palīdzēt man. Kādēļ gan es nespēju tikt galā ar šīm grūtībām?" Es ieteiktu šiem praktizētājiem nomierināties, kārtīgi apdomāt visu un pajautāt sev:

1. Vai es patiesi un pilnībā ticu Skolotājam? Vai arī manī vēl joprojām ir kāda paļaušanās uz mūsdienu zinātni un medicīnu? Vai es atstāju sev kādu "atkāpšanās ceļu", izmantojot dažādas metodes, lai "izārstētos no slimības", ja lūgums Skolotājam pēc palīdzības neatrisina situāciju?

Ja vien ir jebkāda doma par slimību, tā pilnībā jāiznīcina. Jebkas vai jebkurš, kas sniedz cilvēkam "atkāpšanās ceļu", rada viņam traucējumus viņa pilnveidošanās ceļā. Cilvēkam skaidri jāsaprot, ka tās ir grūtības [viņa pilnveidošanās ceļā], un nepieciešamas taisnas domas, lai tās noraidītu un iznīcinātu.

2. Kāds ir pamatojums, lūdzot Skolotājam palīdzību? Vai tas tiek darīts tādēļ, lai likvidētu manas pašreizējās nepatikšanas un sāpes, lai es varētu ērti dzīvot? Vai tas tiek darīts manis labad vai arī lai apstiprinātu Likumu? Ja man ir vesels ķermenis, es varu labāk apstiprināt Likumu un glābt dzīvās būtnes, lai tās netiktu iznīcinātas ļaunuma radīto nepatieso izpausmju dēļ. Doma "padomāt par citiem" rodas no skatpunkta, kas piemīt cilvēkam, kurš pilnveidojas.

Pēc tik ilga laika, ko esmu pavadījis pilnveidojoties, vai es paturu prātā pareizo domu par pilnveidošanos? Es patiešām vēlos atgriezties mājās vai arī esmu apmierināts ar veselu ķermeni un komfortablu dzīvi? Kad mērķi ir dažādi, atšķirība ir milzīga. Skolotājs palīdz tiem, kuri vēlas pilnveidoties, nevis parastiem cilvēkiem. Rezultāts nebūs vienāds, ja sākumpunkts ir atšķirīgs.

Mēs nevaram gaidīt, lai grūtības beigtos, pirms kļūstam uzcītīgi. Nav nekādu nosacījumu tam, lai kāds būtu uzcītīgs vai pilnveidotos. Mums jāuzlūko sevi kā cilvēkus, kas pilnveidojas, neskatoties uz ciešanām, kas jāpārdzīvo grūtību laikā.

Mums jāatmet tās dažādās cilvēciskās pieķeršanās, kas parādās. Mēs nedrīkstam novērtēt par zemu šo aizvainojumu. Ja tas netiek likvidēts ik reizi, kad parādās, tas turpinās uzkrāties un beigu beigās liks cilvēkam just aizvainojumu uz Skolotāju. Mums jālikvidē šis aizvainojums un jāattiecas pret citiem ar labestību. Kad mūsu taisnās domas ir stipras, Skolotājs spēs atrisināt visas pārestības.

Ja mēs neskatāmies sevī un neatlaidīgi nepilnveidojamies, tad jau ejam pa veco spēku ieplānoto ceļu. Nevajag nobīties, ja īslaicīgi ejat pa veco spēku ieplānoto ceļu. Atmostieties un, ieskatoties sevī, nokļūstiet atpakaļ uz īstā ceļa.

Ja jūs nerīkojāties labi iepriekš, rīkojieties labi tagad. Ja jūs nerīkojāties labi šajā reizē, rīkojieties labi nākamreiz. Kad esat paklupuši, žigli celieties augšā. Skolotājs gaida, kad jūs nokļūsiet uz pareizā ceļa.

Kamēr vien mēs uzdrīkstamies uzlūkot savu nepareizo rīcību un skatīties sevī, lai apņēmīgi pilnveidotos, nav svarīgi, cik ilgi esam gājuši pa veco spēku ieplānoto ceļu. Skolotājs novirzīs mūs nost no iznīcības ceļa.

Mums stingri jātic Skolotājam. Skolotāja labestība un iecietība sniedzas ārpus mūsu iztēles robežām. Saglabājot ticību Skolotājam un Dafa, cilvēks, kurš pilnveidojas saskaņā ar Dafa, spēs pārvarēt šķēršļus un grūtības, labi iet pilnveidošanās ceļu un beigu beigās sasniegt Apskaidrību.

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2017/9/9/165348.html