Kādas ir sekas, ja budisma svētie raksti tiek pārrakstīti bez pietiekamas cieņas

Pirms vairāk nekā 1000 gadiem Japānā dzīvoja kāds ģenerālis vārdā Tošijuki Fudzivara. Viņš bija arī izcils dzejnieks. Ķīniešu kaligrāfija Japānā izplatījās Suju un Tanu dinastiju laikā, un japāņi to apbrīnoja tāpat, kā ķīniešu tradicionālo kultūru. Ķīniešu kaligrāfijas apguve Japānā kļuva par modes lietu un attīstījās kā mākslas novirziens. Fudzivara arī bija kaligrāfijas cienītājs.

Pēc tam, kad Japānā izplatījās budisms, daudzi sāka to mācīties un pārrakstīt budistu svētos rakstus. Arī Fudzivaram par to radās liela interese, un daži viņa draugi lūdza, lai viņš pārrakstītu tiem budistu svētos rakstus. Fudzivara ar roku pārrakstīja ap divsimt budistu svētos rakstus (apmēram divus sējumus).

Izsaukums uz pazemes valstību

Kādu dienu Fudzivara nomira, bet jutās tā, it kā viņa gars vēl būtu dzīvs. Pēc viņa ieradās divi draudīga izskata sūtņi no pazemes valstības, kuri sasēja viņu un aizveda sev līdzi.

Sarūgtināts par slikto izturēšanos, Fudzivara jautāja, par ko viņš ir izpelnījies šādu attieksmi. "Mēs nezinām," teica viens no sūtņiem. "Mēs tikai izpildām pavēli. Bet vai tu kādreiz neesi pārrakstījis budistu svētos rakstus?"

Kad Fudzivara atzina, ka ir to darījis, sūtnis jautāja: "Cik daudz tu pārrakstīji?" "Pēc draugu lūguma, es pārrakstīju divus sējumus," atbildēja Fudzivara. "Tātad, tieši tāpēc tevi izsauc uz pazemes valstību," norādīja sūtnis.

Kamēr viņi klusējot veda Fudzivaru, pie viņiem, sēžot zirgu mugurās, pieauļoja ap 200 bruņās tērpti spoki - karavīri. Viņu acīs liesmoja dusmas, bet lūpas bija sarkanas kā uguns. Trīcot aiz bailēm, Fudzivara gandrīz zaudēja samaņu. Karavīri devās taisni pie viņa.

Kad Fudzivara pajautāja: "Kas ir šie karavīri?" sūtnis atbildēja: "Tie ir cilvēki, kas lūdza tevi pārrakstīt budistu svētos rakstus. Viņi cerēja, ka, lūdzot tevi to izdarīt, viņi iegūs tikumu un pārdzims labākā pasaulē, vai kļūs par dievībām, vai vismaz piedzims no jauna kā cilvēki. Bet pārrakstot svētos rakstus, tu neizrādīji cieņu. Tu turpināji ēst gaļu un saglabāji savā sirdī visdažādākās vēlmes. Tavs prāts klejoja līdzi nejaušām domām un bija piepildīts ar dēmoniskām seksuālām tieksmēm. Šī iemesla dēļ tavi draugi nav ieguvuši nekādu tikumu un kļuvuši par tādiem, kādus tu viņus redzi. Viņi ienīst tevi, tāpēc iesniedza sūdzību par tevi pazemes valstībā. Alkstot atmaksas, viņi pieprasīja tavu ierašanos. Pretējā gadījumā tevi nekad neizsauktu uz šejieni."

"Kas ar mani notiks?" vaicāja baiļu pārņemtais Fudzivara. "Tu nepārtraukti uzdod muļķīgus jautājumus," teica sūtnis. "Viņi sacirtīs tevi 200 gabalos ar saviem zobeniem, un katrs paņems daļu no tavas sirds. Sāpes būs nepanesamas."

"Kā es varu no tā izglābties?" Fudzivara jautāja. "Es nezinu," sūtnis atbildēja, "nevaru tev palīdzēt."

Apjukušais Fudzivara staigāja uz priekšu un atpakaļ, līdz pamanīja upi. Tā bija tik melna kā tinte un pretīgi smirdēja. Viņš jautāja sūtnim: "Kāpēc ūdens ir tik melns un smirdīgs?"

Sūtnis sacīja: "Ūdens ir tinte, ko izmantoji, lai pārrakstītu svētos rakstus. Svētie raksti, kurus pārrakstīja cilvēki ar skaidru un mierīgu prātu, visi ir pieņemti debesīs, bet tie, kurus pārrakstījuši tādi kā tu, ar netīru prātu, tika izmesti nomaļā vietā. Lietus no tiem nomazgāja tinti un tā izveidojās šī upe." Dzirdētais Fudzivaru satrieca.

Viņš raudot jautāja: "Ko es varu darīt, lai izglābtos? Lūdzu, palīdziet man." Sūtnis līdzjūtīgi sacīja: "Man tevis ir ļoti žēl, bet tu esi uzkrājis daudz grēku karmas. Es tiešām nevaru tev palīdzēt." Tajā brīdī kāds lika viņiem pasteigties.

Drīz viņi nonāca pie vārtiem. Aiz vārtiem bija daudz cilvēku, kuri bija sasieti vai iekalti važās. Viņi bija atvesti no daudzām dažādām vietām, un piepildīja visu laukumu aiz vārtiem.

Solījums mainīties

200 karavīri naidpilni skatījās uz Fudzivaru, vēloties viņu sacirst gabalos. Pārbijies, Fudzivara vēlreiz jautāja sūtnim: "Vai esat pārliecināts, ka neko vairs nevaru darīt?" Sūtnis teica: "Nu, tu varētu mēģināt dot zvērestu, apsolot, ka pārrakstīsi četrus svēto rakstu sējumus." Tā nu Fudzivara, pirms ieiešanas pa vārtiem, savā sirdī zvērēja, ka pārrakstīs četrus svēto rakstu sējumus, lai izpirktu savus grēkus. Drīz viņš tika nogādāts pazemes pilī.

Iznāca kāds kalpotājs un jautāja: "Vai tas ir Fudzivara?" Sūtņi atbildēja apstiprinoši. Kalpotājs pārmeta, ka tie atnākuši ar nokavēšanos, un sacīja: "Fudzivara, klausies uzmanīgi. Kādus tikumus esi uzkrājis cilvēku pasaulē?”

"Neko īpašu," Fudzivara atbildēja. "Es tikai pārrakstīju 200 budistu svētos rakstus." Kalpotājs sacīja: "Tavs dzīves ceļš vēl nav beidzies, tevi šeit izsauca, jo tu pārrakstīji budistu svētos rakstus ar netīrām domām. Tagad es tevi nodošu tiem, kas iesniedza sūdzību par tevi un ļaušu viņiem tikt galā ar tevi, kā viņi vēlas."

Pārbijies, Fudzivara teica: "Es apsolīju pārrakstīt četrus budistu svēto rakstu sējumus, bet esmu pabeidzis tikai divus. Mani izsauca uz šejieni, bet es vēl neesmu izpildījis savu solījumu."

"Vai tā ir taisnība? Atnesiet man ierakstu grāmatu," pavēlēja kalpotājs. Tika ienesta milzīga ierakstu grāmata, un kamēr kalpotājs to šķirstīja, arī Fudzivara tajā ieskatījās un ieraudzīja, ka tajā ierakstīts katrs viņa izdarītais grēks, bet nav atzīmēta neviena tikumīga rīcība. Pašās beigās bija ierakstīts zvērests, kuru viņš deva pirms ieiešanas pazemes pilī.

Kalpotājs teica: "Ļoti labi, šoreiz es došu tev iespēju. Tu vari atgriezties, lai izpildītu savu solījumu, bet tev patiešām jādara, kā esi solījis." Kad viņš to pateica, 200 karavīri nekavējoties pazuda. Kalpotājs vēlreiz uzsvēra: "Atgriežoties cilvēku pasaulē, tev jāizpilda dotais zvērests!" Pēc šiem vārdiem Fudzivara tika atbrīvots.

Mūžīgā nožēla un sirdsapziņas pārmetumi

Kad Fudzivara atgriezās dzīvē cilvēku pasaulē, viņš ieraudzīja savu sievu skumjās raudam. Viņš jutās kā pamodies no sapņa, bet atmiņas par sapni bija vēl ļoti dzīvas. Viņš nodomāja: "Šoreiz man ir jāpārraksta budistu svētie raksti ar tīru sirdi."

Pakāpeniski Fudzivara atveseļojās. Lai pārrakstītu svētos rakstus viņš sagatavoja savu otu, tinti un papīru, un palūdza kādam uz papīra ievilkt īpašas līnijas, lai viņš varētu rakstīt taisni un akurāti. Tomēr, ar laiku, Fudzivara atkal aizmirsa sevi kontrolēt. Viņš bieži pārtrauca pārrakstīšanu un, meklēdams izpriecas, devās pie geišām. Pamazām viņš aizmirsa visu, kas bija noticis pazemes valstībā. Viņa mūžs drīz beidzās, un viņš nomira.

Vairāk nekā pēc gada labi pazīstams galma dzejnieks Ki-no Tomonori sapnī ieraudzīja Fudzivaru, kurš izskatījās ļoti dīvaini un šausminoši. Fudzivara sacīja viņam: "Es atgriezos cilvēku pasaulē pēc tam, kad biju solījies pārrakstīt četrus budistu svēto rakstu sējumus. Bet tāpēc, ka man bija vāja griba, mani pārņēma slinkums un netīri nodomi. Tā kā man neizdevās izpildīt savu solījumu, mani sodīja, un tagad es ciešu nepanesamas sāpes.

Ja jums manis ir žēl, lūdzu, atrodiet labu papīru un palūdziet mūkam no Mitsui tempļa pārrakstīt man četrus budistu svēto rakstu sējumus." Tad viņš sāka raudāt. Ki-no Tomonori pamodās aukstos sviedros. Rītausmā viņš piecēlās, paņēma papīru un devās satikt mūkus Mitsui templī.

Tiklīdz viens no mūkiem templī ieraudzīja Ki-no Tomonori, viņš sacīja: "Es tikko grasījos kādu nosūtīt pie jums, bet jūs pats atnācāt. Tas ir lieliski!" Ki-no Tomonori jautāja: "Vai ir kaut kas, ko jūs vēlaties no manis?" Mūks viņam teica: "Pagājušajā naktī es sapnī redzēju Fudzivaru, kurš man stāstīja, ka viņam vajadzējis ar cieņpilnu sirdi pārrakstīt četrus budistu svēto rakstu sējumus, bet sava slinkuma dēļ viņš neizdarīja to un nomira. Tagad viņš ellē cieš par saviem grēkiem. Viņš arī teica, ka jums ir papīrs, un lūdza man pārrakstīt svētos rakstus, lai samazinātu viņa grēkus. Viņš raudāja un lūdza neatteikt viņam."

Ki-no Tomonori izstāstīja mūkam, ka arī viņš sapnī redzējis Fudzivaru. Abi apraudājās. Mūks paņēma papīru un pārrakstīja budistu svētos rakstus ar tīru un patiesu sirdi.

Vēlāk Fudzivara atkal parādījās viņu sapņos un sacīja: "Paldies jums abiem. Ar šo tikumu man tagad ir neliels atvieglojums no nepanesamajām sāpēm." Viņš izskatījās daudz labāk, un viņa seja vairs nebija tik ciešanu pilna.

Avots: http://en.minghui.org/html/articles/2019/11/29/180894.html