Budas Milarepa pilnveidošanās stāsts (11. daļa)

(Turpinājums no 10. daļas)

Gešem Tsakpuvam bija mīļākā. Viņš lika šai sievietei ielikt sierā indi un iedot to Godātajam, lai viņu nogalinātu. Viņš apsolīja – kad tas būs izdarīts, iedos viņai lielu gabalu nefrīta. Sieviete viņam noticēja un aiznesa Godātajam saindēto sieru kā ziedojumu.

Godātais par to jau zināja. Izpētījis karmiskās attiecības, viņš zināja, ka tie, ar iepriekš nolemto saikni, bija izglābti. Lai gan inde viņam nevarēja kaitēt, Godātais tuvojās nirvānai, tāpēc nolēma pieņemt indi kā ziedojumu. Godātais arī zināja – ja sieviete nesaņēma nefrītu pirms atdeva viņam saindēto sieru, viņa to nesaņems arī vēlāk, jo Tskapuva viņai to nekad neatdos. Tāpēc viņš tai teica: "Es to nepieņemšu. Ja tu atgriezīsies vēlāk, varbūt es to paņemšu."

Dzirdot šos Godātā vārdus, sieviete apmulsa un nobijās. Viņai radās aizdomas, ka Godātais zina, ka siers ir saindēts. Nobažījusies un satraukta viņa devās prom.

Satikusi Tsakpuvu, viņa pastāstīja, kas noticis, un teica, ka Godātajam droši vien piemīt pārdabiskās spējas, jo viņš nepieņēma sieru.

Tsakpuva atbildēja: "Hm! Ja viņam ir pārdabiskās spējas, tad viņš neprasītu atnest to vēlāk. Vai arī viņš prasītu, lai tu pati to apēd. Tā vietā viņš lūdza, lai tu atnes to vēlāk. Tas nepārprotami liecina, ka viņam nav pārdabisko spēju. Tagad paņem šo nefrītu un aiznes viņam sieru. Šoreiz pārliecinies, ka viņš to apēd!” un iedeva viņai nefrītu.

Sieviete sacīja: "Ikviens tic, ka viņam ir pārdabiskas spējas. Tāpēc, ka viņam tās ir, viņš vakar neēda šo sieru. Arī šodien viņš noteikti to neēdīs. Es ļoti baidos un neuzdrošinos iet. Es vairs nevēlos šo nefrītu. Lūdzu, piedod man. Es nevaru to izdarīt tavā labā."

Tsakpuva teica: "Tikai muļķi varētu ticēt, ka viņam piemīt pārdabiskas spējas. Viņi nelasa sūtras, tiem trūkst saprātīguma un viņa meli ir tos maldinājuši. Sūtrās, kuras es lasu, cilvēki ar pārdabiskajām spējām ir aprakstīti savādāk. Es tev galvoju, ka viņam nav pārdabisko spēju. Tagad ej un aiznes saindēto sieru, lai viņš to apēd. Ja mums izdosies, es tevi nepievilšu. Mēs tik sen mīlam viens otru, un es domāju, ka mums vairs nav jāuztraucas par tenkām. Ja tu spēsi to izdarīt, es tevi apprecēšu. Ne tikai šis nefrīts būs tavs, tev tiks uzticētas arī arī vērtības gan manās mājās, gan ārpus tām. Vienalga, vai esam bagāti vai nabagi, mēs paliksim kopā līdz nāvei. Vai esi ar mieru?"

Sieviete viņam noticēja. Viņa atkal ielika sierā indi un aiznesa to Godātajam kā ziedojumu. Godātais pasmaidīja un pieņēma to. Sieviete nodomāja: "Gešem taisnība. Viņam patiešām nav pārdabisko spēju!"

Godātais viņai uzsmaidīja un teica: "Samaksu par to, ko tu dari – nefrītu –, vai tu to jau dabūji?"

Dzirdot šos vārdus, sieviete tik ļoti izbijās, ka viņai atkārās žoklis, un viņa nespēja parunāt. Vainīga un nobijusies, viņa nobālēja un trīcēja pie visām miesām. Viņa paklanījās un drebošajā balsī teica: "Man ir nefrīts. Bet, lūdzu, neēdiet šo sieru. Atdodiet to man."

Godātais jautāja: "Kāpēc tu to vēlies?"

Viņa iesaucās: "Ļaujiet man to apēst, jo esmu izdarījusi grēku."

Godātais atbildēja: "Pirmkārt, es nevaru pieļaut, ka tu to apēd, tā kā tu esi tikai žēlojama. Otrkārt, ja es atteikšos no tava ziedojuma, es ar šo būtisko nodarījumu pārkāpšu Bodhisatvas noteikumus. Turklāt, esmu izpildījis savus pienākumus pret sevi, citiem un piedāvājis glābšanu, un man ir pienācis laiks doties uz citu pasauli. Patiesībā, tavs ziedojums nevar man kaitēt, un nav nekādas starpības, vai es to apēdu vai ne. Ja es pagājušajā reizē būtu apēdis tevis atnesto sieru, tu iespējams, nebūtu saņēmusi nefrītu. Tāpēc es to nedarīju. Tagad, kad nefrīts ir tavās rokās, es varu to apēst bez bažām, un geše būs apmierināts. Turklāt, lai arī viņš tev par šo darbu apsolīja šo vai to, viņa vārdiem nevar ticēt. Kas attiecas uz viņa teikto par mani, neviens vārds nav patiess. Vēlāk jūs abi to ļoti nožēlosiet! Līdz tam jums labākais būtu patiesi nožēlot un nopietni mācīties dharmu. Vai vismaz atcerēties, ka attiecībā uz jautājumiem, kas saistīti ar dzīvību un nāvi, vairāk šādus grēkus neizdarīt! Tagad tu vari patiesi lūgties man un manis atstātajam mantojumam."

"Jūs abi bieži atraidāt laimi un meklējat ciešanas. Šoreiz es apsolu dzēst tevis pastrādāto grēku. Agrāk vai vēlāk cilvēki uzzinās, ko tu šajā laikā izdarīji. Bet savas drošības pēc, lūdzu, nestāsti par to nevienam pirms es nomirstu. Tagad esmu vecs vīrs, un jūs, ļaudis, neredzat, vai tas, ko es teicu pagātnē, bija patiesība vai nē. Tāpēc jūs varat neticēt maniem vārdiem. Šoreiz tu redzi to pati savām acīm. Tu sapratīsi, ka tas, ko es saku, ir patiesība." To pateicis, Godātais apēda sieru.

Sieviete devās atpakaļ un pastāstīja par to Tsakpuvam. Tsakpuva sacīja: "Tas, ko tu redzi traukā, ne vienmēr ir gards ēdiens; tas, ko tu dzirdi no citiem, ne vienmēr ir patiesība. Ja vien viņš ēd saindēto sieru, esmu sasniedzis savu mērķi. Tagad esi uzmanīga un turi mēli aiz zobiem."

Godātājs nodeva ziņu līdz Drinai un Njanamai, lūdzot ierasties ticīgajiem, laicīgajiem sekotājiem, labdariem un cilvēkiem no citām vietām, kas nekad nebija viņu satikuši. Viņa mācekļi, kas gatavojās reliģiskajam rituālam, uzzinot par to, bija izbrīnīti. Visi ieradās, un Godātais izklāstīja viņiem dharmu vairākas dienas pēc kārtas. Viņš sīki izskaidroja laicīgās īstenības cēloņus un sekas, kā arī galīgās īstenības būtību. Kamēr viņš izklāstīja mācību, daudzi mācekļi ar augstākām spējām redzēja neskaitāmus Budas un Bodhisatvas, kas debesīs klausījās dharmu; daži redzēja, ka debesīs un uz zemes ir daudz cilvēku un ne-cilvēku, kuri arī ar prieku klausās. Visi klātesošie skaidrās debesīs ieraudzīja piecās krāsās mirdzošu varavīksni, uzvaras karogus un krāsainus mākoņus. No debesīm, kā lietus, nolija piecu krāsu ziedi un visi, laiku pa laikam, sajuta brīnišķīgu aromātu. Tajā pat laikā no debesīm plūda patīkama mūzika.

Daži mācekļi jautāja Godātajam: "Mēs redzējām arī debesu būtnes, kas klausās dharmu debesīs un tukšā izplatījumā. Mēs redzējām arī daudzas neparastas, brīnumainas zīmes. Ko tas nozīmē?"

Godātais atbildēja: "Debesu būtnes un labvēlīgās dievības klausījās manās mācībās un sniedza man piecu sajūtu prieku. Tā kā jūs visi esat jogi-praktizētāji un ticīgie ar vērtīgu iedzimto pamatu, jūs esat priecīgi savās sirdīs, un tāpēc redzējāt šīs labvēlīgās zīmes."

Daži jautāja: "Kāpēc mēs nevaram redzēt šīs debesu būtnes?"

Godātais sacīja: "Starp debesu būtnēm ir dažas Bodhisatvas, un dažas ir sasniegušas līmeni, no kura vairs nevar nokrist atpakaļ. Lai viņas ieraudzītu, jums vajadzīga debesu acs un pietiekami daudz nopelnu un gudrības, jābūt brīviem no diviem šķēršļiem (pasaulīgās kņadas un ierobežotām zināšanām). Ja cilvēks var redzēt Budas un Bodhisatvas, tad, protams, var redzēt arī citas dievības. Lai redzētu Budas un Bodhisatvas, jums ir jānožēlo grēki un jāuzkrāj nopelni. Uzcītīgi praktizējot, jūs noteikti ieraudzīsiet vislielāko Budu – savā paša sirdī."

Pēc tam, kad Godātais bija beidzis, klātesošie ar izcilām spējām izprata patiesību par dharmakāju (īstenais ķermenis); tiem ar vidējām dotībām bija liela prieka, skaidrības un tukšuma sajūta. Visiem bija spēcīga vēlme virzīties uz Bodhi.

Godātais teica: "Lamas, laicīgie, ikviens, un debesu būtnes varējāt sapulcēties šeit uz dharmas sanāksmi, pateicoties jūsu labajai gribai iepriekšējās dzīvēs. Šī sanāksme notika pateicoties dharmai un karmiskajām attiecībām. Esmu vecs un vājš. Grūti pateikt, vai mēs varēsim atkal satikties šajā pasaulē. Bet tas, ko esmu jums teicis, viss ir patiesība. Es ceru, ka jūs spēsiet praktizēt saskaņā ar dharmu. Kad sasniegšu Budas stāvokli, manā Budas zemē jūs visi būsiet mācekļi, kas pirmie klausīsies manu dharmas izklāstu. Tāpēc, lūdzu, esiet laimīgi!"

Mācekļi no Njanamas vaicāja, kāpēc Godātais atgādināja par to. Vai tas bija tāpēc, ka cilvēku glābšana ir pabeigta un pienācis laiks nirvānai? Viņi lūdzās Godātajam – ja viņš patiešām gatavojas doties nirvānā, viņi cer, ka tas notiks Njanamā, vai arī viņš varētu vismaz vienu reizi to apmeklēt. Viņi raudāja un uzstāja, lai Godātais dotos uz Njanamu. Cilvēki no Drinas, Čubaras un citiem reģioniem arī lūdza Godāto apmeklēt viņu vietas.

Godātais sacīja: "Tāds vecs vīrs kā es, nedosies uz Njanamu. Es gaidīšu nāvi Drinā un Čubarā. Tagad dosim labu solījumu, cerot, ka nākotnē mēs visi varēsim satikties dakiņu tīrajās zemēs."

Mācekļi teica: "Ja meistars patiešām nevar to izdarīt, tad ceram, ka meistars var apsolīt, ka dos svētību visām vietām, ko iepriekš ir apmeklējis. Visi cilvēki un būtnes, kas agrāk ir redzējuši vai dzirdējuši meistaru, lūdz meistaram apsolīt, ka viņš palīdzēs tiem un svētīs viņus."

Godātais: "Esmu ļoti aizkustināts, redzot, ka jums ir tāda ticība. Es jau ilgi ar žēlsirdību esmu mācījis jums dharmu, un nākotnē es, protams, vēlēšu sev, citiem un visām būtnēm prieku un laimi." Tad Godātais nodziedāja dziesmu, kurā izteica savus vēlējumus.

Klātesošie, kas klausījās dharmu, bija laimīgi. Viņi neuzdrošinājās tam ticēt, domājot: "Meistars droši vien vēl nedosies nirvānā." Cilvēki, ieskaitot mācekļus no Njanamas, nāca pie Godātā, lūdzot atbalstu un svētību. Tad klausītāji devās prom, un brīnumainās zīmes, ieskaitot varavīksnes debesīs, pamazām izzuda.

Cilvēki Drinā sirsnīgi lūdza Godātā galvenos mācekļus, tādus kā Živa O, izlūgties, lai viņš paliek dzīvot Rekpa Dukčenā. Godātais palika tur kādu laiku, lai mācītu labdariem dharmu. Kādu dienu Godātais visiem mācekļiem teica: "Ja jums ir kādi jautājumi par dharmu, lūdzu, jautājiet man tagad. Es drīz došos prom."

Mācekļi sagatavojās pielūgšanas rituālam, kura laikā lūdza Godātajam izskaidrot neskaidrības un mutiski nodotās mācības. Beigās Sebans un vēl kāds māceklis jautāja: "Meistar, no jūsu teiktā izriet, ka jūs drīz dosieties nirvānā. Mēs nespējam tam noticēt. Mēs ceram, ka jūs varēsiet dzīvot šai pasaulē ilgāk, lai nestu vēl lielāku labumu dzīvajām būtnēm."

Godātais atbildēja: "Mana dzīve tuvojas beigām. Būtnes, kuras bija jāglābj, ir izglābtas. Visam, kas piedzimst ir jāmirst. Patiesībā dzimšana ir tikai nāves izpausme."

Pēc dažām dienām, kā bija paredzēts, Godātajam parādījās slimības simptomi. Viņa māceklis Ngandzongs Repa sapulcināja visus labdarus un mācekļus. Tie sarīkoja rituālu meistaram, dievībām, dakiņām un dharmas aizstāvjiem. Viņi teica Godātajam: "Meistar, jūs zināt ilgmūžības un ārstēšanas līdzekļus. Vai jūs varētu ar žēlsirdību tagad tos izmantot?"

Godātais sacīja: "Būtībā, jogiem nav nepieciešami šādi līdzekļi. Visi nelabvēlīgie un labvēlīgie apstākļi ir ceļi, kuros ietverta slimības un nāve. It sevišķi man, Milarepam, kurš ir pabeidzis praktizēt meistara Marpas dharmu, nav nepieciešami šie līdzekļi un nav vajadzīgs lūgt palīdzību dievībām. Es varu pārvērst ienaidniekus sirdsmīļos ceļabiedros. Kāds mērķis ir rituāliem, kuros lūdz palīdzību Bodhisatvām? Kas attiecas uz tiem dēmoniem un gariem, es jau sen tos pakļāvu un pārvērtu par dharmas aizstāvjiem. Tātad šāda veida maģijas ir vēl bezjēdzīgākas. Esmu pārvērtis Piecas indes (nezināšanu, tieksmes, dusmas, lepnumu un skaudību) par Piecām Dhjāni Budām (augstākās gudrības pieci aspekti: nevainojama prakse, nosvērtība, novērošana, apcere un dharmas-sfēras meditācijas mudra; pieci Budas ir Akšobja, Ratnasambhava, Amitaba, Amoghasidhi un Vairočana). Kāpēc lai man vēl vajadzētu zāles? Tagad ir pienācis laiks secīgai pārtapšanai par Budas ķermeni, realitāte ieiet absolūtas pilnības stadijā, gaiši izgaismojot dharmas būtību. Nav vajadzības to mainīt.

Saņemot atmaksu par agrāk pastrādātajiem sliktajiem darbiem un ļauno karmu, cilvēki šajā pasaulē cieš sāpes, tai skaitā dzimšanu, novecošanu, slimības, nāvi. Pat ar zālēm vai rituāliem viņi nevar izvairīties no ciešanām. Neatkarīgi no tā, cik spēcīgs ir valdnieks, cik spēcīgs ir karavīrs, cik bagāts ir cilvēks, cik skaista ir sieviete, cik gudrs ir cilvēks, cik daiļrunīgs ir runātājs, līdz ar nāvi viss izgaisīs. Mierināšana, bagātību sniegšana, savaldzināšana un pakļaušana nevar tos izglābt. Ja baidāties no šīm ciešanām un vēlaties prieku, man ir veids, kā pasargāt jūs no ciešanām un padarīt laimīgus."

Mācekļi jautāja: "Vai meistars varētu mums par to izstāstīt?"

Godātais sacīja: "Saskaņā ar visu dharmu attiecībā uz pārdzimšanu, esamība reiz izzudīs, tie, kas sapulcējušies, reiz izklīdīs, dzimšana reiz kļūs par nāvi un mīlētāji reiz tiks šķirti. Ja cilvēkam par to ir noteikta izpratne, viņam ir pilnībā jāatsakās no rīcības, kas rada sliktas sekas. Tas nozīmē – pārstāt dzīties pēc bagātības vai meklēt pašlabumu; sekot zinošam meistaram un, pamatojoties uz mācībām, praktizēt nebūtības pamatus. Jums vajadzētu zināt, ka nebūtības un tukšuma prakse ir visievērojamākā un izcilākā no visām praksēm. Turklāt, ir vēl citas svarīgas lietas, un vēlāk es jums par tām pastāstīšu."

Živa O un Ngandzongs Repa teica: "Meistar, vai esot pie labas veselības un dzīvojot šajā pasaulē ilgāk, jūs nevarētu izglābt vēl vairāk būtņu? Jūs droši vien nepiekritīsiet mūsu lūgumam dzīvot simts gadus, bet, lai kā arī būtu, lūdzu, padomājiet par Slepenās mantras neparasto rituālu izmantošanu un iedzeriet zāles, lai ātrāk atveseļotos." Viņi lūdzās atkal un atkal.

Godātais atbildēja: "Ja nebūtu pienācis man noteiktais laiks, es būtu varējis darīt, kā jūs teicāt. Taču, ja jūs izmantojot mantras, lūdzat ierasties Budas un Bodisatvas un neprasāt ilgmūžību nesavtīgu iemeslu dēļ, tas ir tāpat, kā lūgt valdnieku atstāt troni un strādāt jūsu labā kā kalpam. Tas ir grēks. Tāpēc jums nevajadzētu praktizēt Mantrajānu tikai sevis vai šīs zemes dzīves dēļ. Būtu ļoti labi praktizēt Mantrajānu citu būtņu labā. Lai palīdzētu visām būtnēm, es visu savu mūžu pavadīju tālu kalnos, praktizējot vispilnīgākos rituālus, tāpēc man vairs nav vajadzīgi citi rituāli. Mans prāta stāvoklis ir ir sasniedzis to līmeni, kad nav vairs atdalāms no dharmas pamatdabas, un tie ir nešķirami. Tāpēc man nekas nav jādara, lai paliktu šajā pasaulē. Rīkojoties saskaņā meistara Marpas norādījumiem par dziedināšanu, esmu pilnīgi iznīcinājis sevī Piecas indes – tas nozīmē, ka man vairs nav vajadzīga ārstēšana. Ja jūs nespējat uzskatīt nelabvēlīgus apstākļus par labvēlīgiem, jūs neesat īsti mācekļi. Ja īstais laiks vēl nav pienācis, tad sastopoties ar nelabvēlīgiem apstākļiem, kas ir šķēršļi ceļā uz Bodhi sasniegšanu, ārstēšana un rituāli ir piemēroti. Ir daži piemēri, kad nelabvēlīgie apstākļi tika novērsti un mainīti uz labvēlīgiem. Lai piedāvātu glābiņu tām būtnēm, kurām ir mazākas spējas, Buda Šakjamuni reiz pieņēma noteikto slimību un dziedināšanu no Dživaka Kumara. Taču, kad pienāca noteiktais laiks, arī Buda parādīja, ka aiziet nirvānā. Šobrīd ir pienācis man noteiktais laiks, tāpēc nav vajadzības dzert zāles vai veikt šādus rituālus."

Tad divi vecākie mācekļi jautāja: "Meistar, vai jūs dodaties uz citu pasauli, lai nestu labumu citiem? Tad lūdzu pastāstiet, kā mums rīkoties. Piemēram, kā godināt nirvānas laikā, kā rūpēties par jūsu ķermeni, kā veidot statujas un uzcelt stūpu? Tāpat, lūdzu, pastāstiet mums, mācekļiem, kā katram no mums praktizēt – klausoties norādījumus, iegrimstot apcerē vai meditējot vienatnē."

Godātais atbildēja: "Pateicoties meistara Marpas labsirdībai un tikumam, visas manas darbības, kas saistītas ar pārdzimšanu un nirvānu, ir pabeigtas. Jogam, kura prāts, runa un ķermenis ir atbrīvojies dharmā, nav jāatstāj aiz sevis ķermenis. Jums nav nepieciešams veidot statujas vai celt stūpu. Man nav pieķeršanās templim. Ja nav tempļa, nav vajadzības meklēt kādu, kas to vadītu. Nomaļas vietas sniegotos kalnos jūs varat uzskatīt par saviem tempļiem. Kad jūs ar žēlsirdību pret visām dzīvajām būtnēm sešās pārdzimšanu sfērās meditējat kalnos, tā būs visneparastākā četru gadalaiku statuja. Pilnīgas izpratnes sasniegšana par dharmas pirmatnējo tīro dabu ir tas pats, kas uzbūvēt stūpu un izkārt karogus. Saglabāt runu un prātu nemainīgus un lūgties no sirds dziļumiem – tas ir labākais ziedojums.
Uzturēt sakarus ar tiem, kas ir dziļi sarūgtināti, pieķērušies sev un dara lietas, kas sagādā ciešanas dzīvajām būtnēm, nozīmē pārkāpt dharmas praktizētāju pamatprincipus. Uzveikt Piecas indes un sniegt labumu visām dzīvajām būtnēm – ārēji var šķist, ka tādējādi tiek veikti slikti darbi – kamēr īstenībā tiek sekots Budas ceļam; tas nav nekas slikts.

Ja cilvēks tikai zina par dharmu, bet reāli to nepraktizē, viņa plašās zināšanas kļūs par traucēkli, galu galā liekot tam nokrist Trīs zemāko sfēru bezdibenī. Tāpēc, lūdzu, domājiet par dzīves nepastāvību, uzcītīgi atbalstiet labos darbus un brīdiniet par sliktas rīcības sekām. Pat ja jums draud nāve, nekad nedariet ļaunu. Vienkāršāk sakot, dharmas praktizētājam dodoties ceļā, vajadzētu zināt, kas ir kauns. Šādi rīkojoties, jūsu prakse varētu būt pretrunā ar dažos traktātos vai grāmatās izteikto aplamo ideju, bet tas atbilstu Budu un Bodhisatvu nodomiem. Visu dzirdēto un apdomāto mācības būtību īsumā var apkopot šādi, un es domāju, ka ar to pietiks. Ja jūs varētu rīkoties tā, kā es teicu, es būtu laimīgs. Jūs varat sasniegt pilnīgu izpratni par visām darbībām pārdzimšanā un nirvānā. Pretējā gadījumā nav nekādas jēgas izpildīt manu vēlmi ar laicīgu redzējumu un pasaulīgos veidos."

Dziļi aizkustināti, visi mācekļi iemācījās šīs mācības no galvas.

Pēc kāda laika Godātajam parādījās nopietna slimība. Izliekoties, ka atnesis ziedojumu, geše Tsakpuva ieradās ar smalku vīnu un gaļu. Pienācis pie Godātā, viņš iesmējās: "Ak! Meistaru ar tik diženiem sasniegumiem šāda smaga slimība nebūtu varējusi piemeklēt. Kā jūs varējāt saslimt? Ja slimību varētu nodot citiem, jūs varētu sadalīt to starp vecākajiem mācekļiem. Vai, ja slimība var tikt pārnesta uz citu, lūdzu, nododiet to man. Nu jūs neko nevarat izdarīt. Kā mēs varam to izbeigt?"

Godātais mierīgi pasmaidīja un sacīja: "Es būtu varējis izvairīties no šīs slimības. Es domāju, ka tev vajadzētu ļoti labi zināt, kāpēc tā notika. Parasta cilvēka slimības atšķiras no jogu slimībām, gan pēc sava rakstura, gan rašanās iemesliem. Slimība, kas man tagad ir, būtībā ir Budas dharmas svinīga izpausme."

Tsakpuva nodomāja, ka Godātais iespējams tur viņu aizdomās, taču nebija par to īsti pārliecināts, un domāja: "Reiz Godātais teica, ka slimība var tikt pārnesta uz citu, kas ir pilnīgi nepamatoti. Kā slimība var tikt nodota citam šajā pasaulē?" Tāpēc viņš sacīja: "Man nav saprotams, kas ir meistara slimības cēlonis. Ja slimību izraisa ļaunie gari, nepieciešams rituāls, kas izdzen dēmonus; ja tas ir tāpēc, ka četras Lielās stihijas nav harmonijā, tad vajadzētu stiprināt ķermeni un lietot ārstniecības līdzekļus. Ja slimību tiešām varētu nodot citiem, meistar, lūdzu, nododiet to man."

Godātais teica: "Ir cilvēks ar lieliem grēkiem. Viņa prāta dēmons iznāca, lai man kaitētu, izjaucot manu četru Lielo stihiju saskaņu un izraisot manu slimību. Tev nav spēju izskaust šo slimību. Lai gan es varētu to nodot tev, baidos, ka tu nespētu to izturēt pat ne mirkli. Tāpēc labāk to nedarīt."

Tsakpuva nodomāja: "Šis cilvēks vienkārši nevar nodot slimību citiem. Tāpēc viņš pateica šos dzēlīgos vārdus. Man viņš jānostāda neveiklā situācijā." Tāpēc viņš atkal un atkal uzstāja, lai Godātais nodod slimību viņam.

Godātais atbildēja: "Tā kā tu uzstāj, ka tas jādara, es uz laiku pārnesīšu slimību uz durvīm, kas ir man priekšā. Ja es to nodotu tev, tu nespētu to izturēt. Tagad skaties uzmanīgi." Ar savu dievišķo spēku Godātais pārnesa sāpes uz durvīm, pret kurām viņš bija pavērsies. Sākumā durvis izdeva čīkstošu skaņu, it kā tās plēstu gabalos. Pēc brīža tās patiešām salūza mazos gabalos. Turpretī Godātais izskatījās tā, it kā viņam nebūtu slimības.

Tsakpuva nodomāja: "Tā vienkārši ir maģija, acu apmāns. Tu nevari mani apmuļķot." Tāpēc viņš teica: "Ak! Tas patiešām ir pārsteidzoši! Taču, meistar, lūdzu, vienkārši nododiet slimību man."

Godātais sacīja: "Tā kā tu tik ļoti lūdzies, es tev iedošu pusi no šīs slimības. Ja nodotu tev visu, tu nespētu izturēt," un nodeva viņam pusi no sāpēm. Tsakpuvu tūdaļ pārņēma tik lielas sāpes, ka viņš nespēja pat patrīcēt vai ievilkt gaisu. Kad viņš jau bija tuvu nāvei, Godātais paņēma atpakaļ lielāko daļu slimības, kuru bija nodevis, un jautāja: "Es iedevu tev tikai nelielu slimības daļu. Kā tas bija? Vai tu varētu to izturēt?"

Pēc tam, kad viņš pats bija piedzīvojis tik stipras sāpes, Tsakpuva sajuta lielu nožēlu. Viņš nometās ceļos, pazemīgi apskāva Godātā kājas un, asarām ritot, sacīja: "Meistar! Meistar! Tagad es no sirds nožēloju. Lūdzu, piedod man. Es ziedošu meistaram visu savu mantu. Lūdzu, palīdziet tikt galā ar manu grēku sekām." Viņš ļoti žēli raudāja.

Redzot viņa patieso nožēlu, Godātais bija ļoti priecīgs un paņēma atpakaļ atlikušo nelielo slimības daudzumu. Viņš sacīja: "Es savā mūžā nekad neesmu gribējis zemi un mantu. Tagad, kad mirstu, man tas vēl jo vairāk nav vajadzīgs. Tu vari to paturēt sev. Turpmāk, lūdzu, nedari ļaunu pat tad, ja tev draud nāve. Šoreiz es apsolu palīdzēt atrisināt tavu grēku sekas."

Tsakpuva sacīja Godātajam: "Agrāk es darīju sliktu galvenokārt naudas dēļ. Tagad man tas nav vajadzīgs. Kaut arī meistars nevēlas to pieņemt, mācekļiem vienmēr ir vajadzīgs atbalsts praktizēšanai. Lūdzu, pieņemiet to viņu dēļ." Lai gan viņš ļoti lūdzās, Godātais neko nepieņēma. Vēlāk mācekļi pieņēma viņa ziedojumu un izmantoja šos līdzekļus reliģisko rituālu rīkošanai. Čubarā šie rituāli notiek vēl mūsdienās.

No tā brīža Tsakpuva atmeta visu mūžu piekopto alkatību un kļuva par ļoti labu praktizētāju.

Godātais sacīja saviem mācekļiem: "Iemesls, kāpēc es šeit paliku, bija palīdzēt šim lielajam grēciniekam patiesi nožēlot un atbrīvoties no ciešanām. Tagad viss ir beidzies, un man ir laiks doties prom. Patiesībā, ja dižens dharmas praktizētājs ieiet nirvānā, atrodoties ciematā, tas ir līdzīgi kā tad, ja valdnieks nomirtu parasta zemnieka mājās. Tāpēc es došos uz Čubaru un nomiršu tur."

Sebans Repa vaicāja: "Meistar, jūs esat nopietni slims, un jums būs pārāk grūti iet. Kā būtu, ja mēs atrastu palankīnu un aiznestu jūs uz turieni?"

Godātais sacīja: "Es neesmu patiesi slims, un mana nāve nav īsta nāve. Tās ir tikai slimības un nāves izpausmes. Nav vajadzīgs nekāds palankīns. Jaunie mācekļi, jūs tagad varat doties uz Čubaru."

Kad jaunie mācekļi ieradās Čubarā, Godātais viņus tur jau gaidīja. Daži no vecākajiem mācekļiem teica: "Mēs atnācām ar meistaru uz šejieni." Vēl kāds sacīja: "Meistars bija slims un atpūtās Rekpa Dukčenā." Daži laicīgie sekotāji-labdari, kas ieradās vēlāk, teica: "Mēs redzējām, kā meistars dzongā izklāsta dharmu." Citi labdari sacīja: "Tie bijām mēs, kas atnāca kopā ar Meistaru." Daudzi cilvēki teica: "Meistars ieradās pie katra no mums, kurš savās mājās viņu pielūdza." Tie, kas ieradās Čubarā agrāk, teica: "Meistars ieradās Čubarā pirmais, un mēs ieradāmies kopā ar viņu." Tā nu daži teica, ka meistars atnācis vēlāk, daži teica, ka viņš mācījis dharmu, un daži, ka meistars ir bijis pie viņiem mājās, kad viņi to pielūguši. Viņi strīdējās savā starpā un neticēja viens otram. Godātais to visu klausījās, un smaidot sacīja: "Jums visiem ir taisnība. Es to izdarīju tāpēc, ka gribēju ar jums izspēlēt joku."

(Turpinājums sekos)

Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2018/10/19/172915.html

Raksts ķīniešu valodā: http://www.minghui.org/mh/articles/2000/12/31/%E5%AF%86%E5%8B%92%E6%97%A5%E5%B7%B4%E4%BD%9B%E4%BF%AE%E7%82%BC%E6%95%85%E4%BA%8B%EF%BC%88%E5%8D%81%E4%B8%80%EF%BC%89-5862.html