Lorijas stāsts: ideoloģiskā apstrāde Ķīnas skolās

Lorija, kura šobrīd dzīvo Minesotā, atceras pieredzēto Ķīnas skolu sistēmā. Kā jaunai Faluņgun praktizētājai viņai bija jāizvēlas– vai nu gūt panākumus partijas kontrolētajā Ķīnas sabiedrībā vai palikt uzticīgai savām vērtībām. Šis ir viņas stāsts.

Kad mācījos vidusskolā klases audzinātāja ieteica iestāties Ķīnas komunistiskajā partijā (ĶKP). Tas būtu man licis izskatīties labi un, iespējams, būtu devis pat dažus papildus punktus koledžas iestājeksāmenos. Lai iestātos partijā, cilvēkam jābūt vismaz 18 gadu vecam. Tomēr izcilus studentus partijā var uzņemt agrāk, un tas tiek uzskatīts par lielu pagodinājumu. Skola izvēlējās mani un divus citus skolēnus – izcilniekus, kas varēja iestāties partijā agrāk.

Mēs aizpildījām pieteikuma veidlapas un uzrakstījām garus personiskus paziņojumus par to, cik liela ir komunistiskā partija un cik dedzīgi mēs vēlamies tai pievienoties. Šāda veida rakstiem bija standarta formas. Mēs vienkārši nokopējām saturu. Pēc tam, kad mūsu pieteikumi tika pieņemti, mums bija jādodas uz mēriju, kur mūs intervēs valdības un partijas ierēdņi.

Tā bija skolas diena, es ar abiem pārējiem kandidātiem dienas vidū aizgājām no stundām, lai dotos uz mēriju. Mēs bijām vieni paši. Neviens mums neko nestāstīja, bet būdama tikai 16 gadus jauna, es jau jutu, ka intervijas laikā var uzdot jautājumus par Faluņgun. Tas bija 2002. gada sākums, un Faluņgun vajāšana ritēja pilnā sparā. Faluņgun nomelnojoša propaganda tika pārraidīta pa visiem iespējamiem kanāliem 24 stundas diennaktī. Kad Ķīnā notiek šāda veida lietas, komunistiskā partija vienmēr pārbauda cilvēku attieksmi, lai noskaidrotu, vai tā atbilst oficiālajiem standartiem. Uzaugot Ķīnā, es to kaut kādā veidā sapratu, kaut arī neviens to man speciāli nemācīja.

Es ļāvu abiem skolēniem iet pirmajiem, kamēr pati gaidīju ārpusē. Biju ļoti nervoza un nobijusies, jo sapratu, kas var būt gaidāms. Man vajadzēja izdarīt izvēli: kad viņi man jautās par attieksmi pret Faluņgun, ko man teikt? Vai man vajadzētu sekot savai sirdij un teikt patiesību? Kādas tam būs sekas? Sirds strauji pukstēja, elpa bija saraustīta un sirds baiļu pilna.

Kad pienāca mana kārta, es iegāju lielā konferenču zālē, kurā bija garš galds. Pie galda sēdēja pieci vai pat vairāki ierēdņi, un es sēdēju galda galā. Viņi man uzsmaidīja un likās jauki.

Intervija sākās, un kaut kur tās vidū, viņi man jautāja: “Ko jūs domājat par Faluņgun?”Atbildēju: “Nu, es domāju, ka Faluņgun ir labs, es domāju, ka “Īstenība, Labestība un Pacietība” ir labas īpašības”. Gaisotne telpā uzreiz mainījās, gaiss it kā sasala, ilgu laiku neviens neko neteica, smaidošās sejas kļuva tumšas un saviebtas, jo es pateicu kaut ko aizliegtu. Tad pēkšņi kāds sāka smieties. Neērtības sajūta izzuda, un viņi turpināja uzdot citus jautājumus, it kā nekas nebūtu noticis.

Jutos atvieglota un devos atpakaļ uz skolu. Es priecājos, ka izdarīju pareizo izvēli. Par piedzīvoto vecākiem neko nestāstīju. Es gribēju, lai šī lapa tiktu pāršķirta un aizmirsta.

Vēlāk tajā pašā dienā vecākiem piezvanīja mana audzinātāja, jo skola bija saņēmusi no pilsētas sūdzību par manu rīcību. Viens no ierēdņiem teica, ka manā personīgajā lietā norādīs visu, ko es esmu teikusi. Ķīnā ikvienam ir sava personīgā lieta, kas cilvēkiem iet līdzi visu mūžu. Nekad nevar zināt, kas tajā ir, bet skolām un uzņēmumiem ir iespēja piekļūt šīm lietām, lai izlemtu, vai ļaut šim cilvēkam mācīties viņu skolā vai strādāt uzņēmumā. Tiklīdz manā lietā būs ieraksts, ka es atbalstu Faluņgun, neviena koledža vai uzņēmums neuzdrošināsies mani pieņemt.

Es neatceros ko mamma runāja ar skolotāju. Varbūt kaut ko par to, ka bērnam ir savas domas, un ka Faluņgun ir patiešām labs. Mana mamma ātri sazinājās ar kādu paziņu pilsētas administrācijā un palūdza, lai viņš lūdz ierēdnim, kurš draudēja izdarīt ierakstu manā lietā, nesabojāt man nākotni. Man paveicās, ka galu galā šis ierēdnis pārdomāja un neko neierakstīja manā lietā. Arī mana audzinātāja šo notikumu nepubliskoja.

Es netiku uzņemta partijā, kamēr divi citi skolēni tika uzņemti. Tas bija savādi, jo skolas ieteiktie izcilnieki vienmēr tika uzņemti. Pieteikšanās process ir tikai formalitāte. Cilvēki man jautāja, kāpēc mani nepieņēma, un es viņiem teicu, ka nezinu. Es nezinu, ko mana audzinātāja darīja, lai slēptu šo atgadījumu, taču neviens pēc notikušā neizturējās pret mani savādāk.

Man ļoti paveicās, ka satiku labus cilvēkus, kuri man palīdzēja iziet tam cauri. Es zinu, ka ir arī citi skolēni, kurus atskaitīja no skolas vai pat ieslodzīja cietumā tikai tāpēc, ka viņi teica patiesību – ka Faluņgun ir labs.

Pēc tam, kad pārcēlos uz ASV, es arvien vairāk un vairāk uzzināju par to, kas patiesībā ir ĶKP. Pamazām es sapratu, ka Ķīnā iegūtā izglītība un ieaudzinātās uzvedības normas nav pareizas. Es nožēloju, ka piekritu savai audzinātājai un pieteicos iestāties komunistiskajā partijā. Tajā laikā tas nelikās nepareizi, un iegūt dažus papildu punktus koledžas iestājeksāmenos šķita ļoti pievilcīgi. Tas ir triks, ko komunistiskā partija izmanto, lai ar tādām priekšrocībām kā labāka skola vai darbs, ievilinātu cilvēkus savās rindās. Tomēr pēc kāda laika, dzīvojot ASV, es sapratu dažas lietas. Personīgais paziņojums, ko es uzrakstīju, slavējot ĶKP, liek man kaunēties. Es jau biju atteikusies no dalības komunistiskajā jaunatnes līgā un jaunajos pionieros, bet neko nebiju darījusi saistībā ar šo pieteikumu par pievienošanos ĶKP. Tāpēc es nolēmu publicēt Minghui.org mājaslapā paziņojumu par to, atsaucu savu pieteikumu. Tas, ko es rakstīju tajā pieteikumā, nebija taisnība un nenāca no sirds. Esmu priecīga, ka man bija izdevība to izdarīt, un priecājos, ka sekoju savai patiesajai pārliecībai.