Labdien, Skolotāj! Labdien, draugi praktizētāji!
Es vēlos dalīties savā pieredzē par patiesības skaidrošanu Čehijas parlamenta deputātiem. Aptuveni pirms 7 gadiem Čehijas praktizētāji nolēma lūgt mūsu senatorus, kas ir Čehijas parlamenta augšpalātas locekļi, pieņemt rezolūciju, kurā būtu izteikts morāls atbalsts Ķīnā vajātajiem Faluņgun praktizētājiem un nosodīta vajāšana. Galvenais mērķis bija izskaidrot senatoriem patiesību, lai viņi varētu tikt glābti, un, tā kā viņi savā veidā pārstāv visu tautu, mēs ticējām, ka rezolūcijai varētu būt zināma loma visu Čehijas Republikas iedzīvotāju glābšanā.
Tajā laikā, kad lūdzu senatoriem tikšanos, es neuzdrīkstējos savās e-pasta vēstulēs pieminēt vārdu "rezolūcija", jo tad viņi, iespējams, vispār negribētu ar mums tikties. Vismaz tāds bija mans iespaids par situāciju. Kopš tā laika tajā daudz kas ir mainījies.
2012. gadā mēs organizējām tikšanos ar senatoru, Petīciju un cilvēktiesību komitejas priekšsēdētāju, kas Senātā bija nodibinājis "Tibetas draugu klubu". Mēs viņam izskaidrojām patiesību un viss noritēja bez sarežģījumiem. Mēs sagatavojām rezolūcijas projektu, kuru viņš pieņēma, neizdarot tajā nekādas izmaiņas. Tad mūs uzaicināja uz komitejas sanāksmi, kur senatoriem bija paredzēts balsot par rezolūciju.
Mēs uzaicinājām kādu Somijā dzīvojošu ķīniešu praktizētāju atbraukt uz Prāgu un piedalīties šajā sanāksmē. Viņas māte jau ļoti ilgu laiku atradās ieslodzījumā Ķīnā. Kad viņa Senāta sanāksmē stāstīja par savu māti, šķita, ka sanāksmes telpā ieplūst ļoti tīra, vienkārša un labestīga enerģija. Es jutu, ka visus klātesošos senatorus, tostarp kreisi noskaņotos un kādu komunistu, aizkustināja šī enerģija, un tas kliedēja visas viņu iepriekšējās bažas par rezolūcijas iespējamām sekām, vismaz uz šo brīdi. Tāpēc rezolūcija tika vienbalsīgi pieņemta par lielu pārsteigumu visiem pārējiem senatoriem, kuri nebija šīs komitejas locekļi.
Tas sākās ļoti viegli un raiti, bet vēlāk lietas kļuva sarežģītas. Bija paredzēts, ka Senāta komiteja nodos rezolūciju izskatīšanai augstākā līmenī, lai tā tiktu apspriesta Senāta plenārsēdē. Tas tā arī nenotika, un senatori no tās atkāpās, sakot, ka viņiem tam nebūs vairs laika, un pārstāja sazināties ar mums. Tagad es redzu, ka mums, visdrīzāk, neizdevās paaugstināt savus pilnveidošanās līmeņus, tāpēc arī šo rezolūciju nevarēja pacelt augstākā līmenī. Es iekritu slazdā, meklējot ārpusē, tā vietā, lai meklētu sevī un rastu risinājumu problēmai, ar kuru mēs saskārāmies. Process tika pārtraukts, bet mēs nepadevāmies un sagatavojām petīciju, lai iesaistītu plašāku sabiedrību un lūgtu senatoriem pieņemt rezolūciju.
Kad bijām savākuši zem petīcijas aptuveni 37 000 parakstu, mēs to iesniedzām Senāta Petīciju komitejai. Šajā laikā lielākā daļa senatoru bija nomainīti, bet spiediens uz senatoriem, kas nāca no ļaunuma un komunisma ļaunā rēga, zināmā mērā vēl aizvien saglabājās. Senāta komiteja sarīkoja pāris tikšanās, kurās mēs ar ārvalstu izmeklētāju orgānu izņemšanas jautājumos, citās valstīs dzīvojošu ķīniešu praktizētāju un vajāšanās izdzīvojušo palīdzību izskaidrojām faktus par vajāšanu. Visā šajā procesā man bieži bija sajūta, ka senators, kas bija atbildīgs par mūsu petīciju, nav gluži godīgs pret mums. Reizēm viņš teica vienu, bet domāja ko citu, un dažreiz mēs nebijām pārliecināti, kurā pusē viņš stāv. Reiz, piemēram, viņš atcēla apaļā galda diskusiju tikai nedēļu pirms noteiktā datuma. Tā kā šis pasākums tika plānots jau labu laiku iepriekš, mēs bijām uzaicinājuši uz diskusiju pāris cilvēkus no ārzemēm. Tāpēc par aviobiļetēm un viesnīcas numuru jau bija samaksāts.
Diskusijas atcelšanas iemesls bija tas, ka Ķīnas vēstniecība un citi cilvēki, kuriem vajadzēja būt no opozīcijas partijas, neapstiprināja piedalīšanos diskusijā. Mana pirmā doma, dzirdot šīs visai šokējošās ziņas, bija tāda, ka es nepieņemu veco spēku plānus un pieņemu tikai mūsu Skolotāja plānus šajā jautājumā. Kad mēs nomierinājāmies un sākām domāt, kāpēc tā noticis, mēs sapratām, ka Senāts, iespējams, nav labi sadarbojies ar mums, jo arī mūsu čehu praktizētāji tajā laikā nesadarbojās labi savā starpā.
Čehijas galvaspilsētā ilgu laiku pastāvēja tikai viena izolēta praktizētāju grupa. Tas, kas notika Senātā, lika man un citiem praktizētājiem saprast, ka ir pēdējais laiks atmest visas domas par pagātni un sākt labāk sadarboties ar šo praktizētāju grupu. Iespējams, ka pateicoties izmaiņām mūsu prātos un čehu praktizētāju vienotajā ķermenī, notika neliels brīnums. Apaļā galda diskusija, kuras sarīkošanai Senātā bija vajadzīgi daži mēneši un kas pēkšņi tika atcelta, divās stundās tika sarīkota Deputātu palātā, kas ir Čehijas Parlamenta apakšpalāta. Mūsu ārvalstu viesu apmeklējums bija veiksmīgs un galu galā viņu ierašanās nebija veltīga.
Nākamais pārsteigums, ko mums sagatavoja senators, kurš bija atbildīgs par mūsu petīciju, bija viņa sagatavotais rezolūcijas projekts. Mēs bijām uzaicināti uz sanāksmi, kur viņš nolasīja pārrakstīto rezolūcijas projektu. Pēc tā noklausīšanās, es sajutu, ka visa enerģija, ko ieguldījām šajā lietā, pēkšņi bija kļuvusi veltīga. Sagatavotā rezolūcija, vismaz no mana skatu punkta, bija ļoti īsa, diplomātiska un tukša. Tā nepauda nekādu nostāju vai attieksmi un tikai nodeva atbildību citām varas iestādēm. Vēlāk mēs lūdzām komitejas priekšsēdētājam pārrakstīt projektu, bet mums pateica, ka viņi neko nemainīs, un, ja mēs vēlamies, mēs varam ierosināt grozījumus, kad uzstāsimies plenārsēdē, pirms notiks balsošana par rezolūciju.
Bija skaidrs, ka senatori baidījās kritizēt Ķīnas režīmu vai pat paust morālu atbalstu Faluņgun praktizētājiem. Toreiz mēs arī apspriedām, kurš plenārsēdes laikā runās Faluņ Dafa asociācijas vārdā. Bijām trīs praktizētāji, kas to varēja darīt. Cerēju, ka tā nebūšu es, un mēs vienojāmies, ka cits praktizētājs pacentīsies sagatavot runu. Vēlāk es runāju ar kādu praktizētāju par to, kas būtu sakāms šajā runā, un praktizētāja tad sacīja, ka, viņasprāt, man vajadzētu būt tai, kas saka šo runu. Šī doma vien izraisīja manī tādas bailes, kas mani gandrīz paralizēja.
Tovakar es nevarēju aizmigt, un kad laidos miegā, man rādījās murgi. Es sapratu – ja man ir tik lielas bailes, kā gan senatori var nebaidīties nostāties pret Ķīnas režīmu. Tāpēc nākamajā dienā es sāku novērst šīs bailes un savā prātā atteicos atzīt veco spēku plānus, kas pirms daudziem gadiem bija iesējuši manī bailes no publiskas uzstāšanās. Man par pārsteigumu, lielākā daļa šo baiļu ātri pazuda. Viss izvērtās tā, ka tieši man būs jāsaka runa plenārsēdē, jo abi pārējie praktizētāji nevarēja vai nevēlējās to darīt.
Es sagatavoju savu runu. Gribēju, lai senatori ieklausās manī un ticēju, ka tad, ja runāšu no sirds, nevis vienkārši nolasīšu runu, viņi pievērsīs tai vairāk uzmanības. Tāpēc nolēmu iemācīties runu no galvas. Man par pārsteigumu, ar minimālu piepūli tas izdevās ļoti viegli. Es jutu, ka to ir tik viegli iegaumēt, jo katru dienu centos no sirds iegaumēt un citēt Fa.
Tajā pašā laikā mēs centāmies sazvanīt visus senatorus, un aicinājām viņus ierosināt grozījumus rezolūcijas projektā, lai rezolūcija vismaz paustu morālu atbalstu Faluņgun praktizētājiem. Visbeidzot, mēs atradām divus senatorus, kuriem bija drosme to darīt, un tikai vienu dienu pirms balsošanas īsā laikā uzrakstījām grozījumus.
Pienāca diena, kad Senāts rīkoja pārrunas un balsošanu par rezolūciju. Tajā rītā, kad biju ceļā uz darbu, kāda kundze man uzdāvināja keramikas četrlapu āboliņu un sacīja, ka šodien ir starptautiskā laimes diena (un varbūt arī veiksmes diena). Es sev teicu, ka mums noteikti vajadzēs veiksmi un ka tā ir laba zīme. Senātā mēs pavadījām gandrīz 6 stundas, gaidot savu kārtu, jo citi darba kārtības jautājumi vilkās stundām ilgi. Tā bija laba lieta, jo apmēram 15 praktizētāji, kas sēdēja konferenču zālē, visu šo laiku varēja raidīt taisnās domas, lai attīrītu lauku.
Visbeidzot priekšsēdētājs mūs uzaicināja un Senāts sāka apspriest mūsu petīciju. Es centos runāt patiesi, no visas sirds, uzrunājot klātesošo senatoru sirdsapziņu un izskaidrojot faktus par vajāšanu un Faluņgun. Pateicoties vienotajam laukam, ko tur izveidoja praktizētāji, galu galā bija daudz vieglāk, nekā es gaidīju. Kad pēc savas runas es apsēdos solā, viens no praktizētājiem man sacīja, ka tā bijusi labākā runa, kādu viņš jebkad dzirdējis. Tad pieci senatori, viens pēc otra, uzstājās ar runām, kurās sīkāk izskaidroja patiesību par Faluņgun vajāšanu un orgānu izņemšanu, un atkārtoti lūdza kolēģus atbalstīt rezolūciju. Taisna enerģija atkal piepildīja telpu, ietekmējot senatorus. Gandrīz visi nobalsoja par rezolūciju. Pēc balsojuma pie mums pienāca pāris senatoru, lai apsveiktu mūs un no sirds pateiktos. Mēs jutām, ka tā ir svarīga diena Čehijai.
Pašreiz mēs mudinām Čehijas Parlamenta Deputātu palātu pieņemt līdzīgu rezolūciju. Mēs dodamies pie Parlamenta deputātiem un stāstām viņiem faktus par vajāšanu. Ja mēs saglabājam stipras taisnās domas un apņēmību, tad parasti ir diezgan viegli vienoties ar viņiem par tikšanos.
Reiz, kad devos uz vienu šādu tikšanos, es jutos nedaudz nervoza. Es sapratu, ka tas droši vien ir tāpēc, ka pārāk uztraucos par sevi, par to, vai "es" varēšu labi novadīt tikšanos, tāpēc es mēģināju vairāk domāt par cilvēku, ar kuru tikšos, koncentrēties uz vēlmi viņu izglābt, nevis uztraukties par savu ego. Tajā brīdī man izdevās nervozitāti pārvērst līdzcietībā.
Mēs turpinām iesākto, – arvien vairāk deputātu uzzina faktus par Faluņgun un vajāšanu, un, kad stāsts, ko mēs viņiem stāstām, aizkustina viņu sirdis, viņi vēlas mums palīdzēt, izplatot informāciju vai sniedzot mums kādu labu padomu. Šis ceļojums kļūst arvien vieglāks, tomēr mums joprojām ir jāpārvar dažādi mazāki vai lielāki, iekšēji vai ārēji traucējumi.
Šī patiesības skaidrošanas procesa laikā esmu iemācījusies aktīvi noliegt veco spēku plānus, saglabāt mieru un necīnīties ar cilvēkiem, kad atgadās traucējumi, atbrīvoties no sava egoisma slāņiem, neatlaidīgi strādāt, nepadoties un uzticēties sev.
Paldies, Skolotāj, ka ieplānojāt mums šo ceļojumu un palīdzējāt mums to iziet.
* * *
Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.
vairāk ...