Daņšaņas stāsts: gadiem ilgi manu mammu mocīja darba nometnē

2000. gada oktobrī sākās manas ģimenes ir traģēdija. Kādu dienu, kad mēs priecīgā noskaņā kopā ar tēvu atgriezāmies no ciemošanās pie tantes, mums piezvanīja un paziņoja, ka mana māte, skolotāja bērniem ar īpašām vajadzībām, ir arestēta par ticību Faluņ Dafa.

Daņšana.

Tajā laikā gan tēvs, gan es lasījām Faluņ Dafa grāmatu un praktizējām vingrojumus. Tomēr pēc tam, kad tēvs atgriezās no milicijas iecirkņa, pat ja viņš uzskatīja, ka Faluņ Dafa ir labs un Ķīnas plašsaziņas līdzekļi melo, lai attaisnotu vajāšanas, viņš vairs neuzdrošinājās praktizēt. Runājot par mani, es biju pārāk jauna, lai saprastu, kas notiek. Es pat neapzinājos, kur palika māte.

Pēc dažām dienām es beidzot sapratu, kas noticis, jo desmitiem radinieku nāca pie mums uz mājām un centās pārliecināt mani, lai es lūdzu mammu pārtraukt praktizēt Faluņ Dafa. Es mācījos pamatskolā, bet mani satrieca radinieku uzvedība. Es biju izlasījusi Faluņ Dafa grāmatas daudzas reizes un zināju, ka tās runā tikai par to, kā kļūt par labāku cilvēku. Tas, ko viņi visi lūdza man darīt, bija melot.

Es mēģināju diskutēt ar viņiem. Tomēr tēvs un pārējā ģimene neieklausījās un uzskatīja, ka tas, ko es saku, ir muļķības. Viņu vārdi mani aizvainoja un es nevarēja beigt raudāt. Pirms atstāju istabu, tēvs lika atnest visas Dafa grāmatas, lai viņš varētu tās visas nosūtīt uz milicijas iecirkni. Nekad agrāk nebiju redzējusi viņa seju tik saviebtu.

Atgriezusies savā istabā, es jutos pārbijusies un baidījos nepaklausīt tēvu, taču es negribēju atdot grāmatas. Es ieliku papīra maisiņā komiksu grāmatas tā, it kā tās būtu grāmatas, kuras vēlējās tēvs, izgāju caur dzīvojamo istabu, kurā viņš bija, un izmetu maisu ar grāmatām atkritumu kastē. Šķiet, ka tēvs noticēja un nekad vairs nejautāja par tām, bet es joprojām glabāju Faluņ Dafa grāmatas savā rakstāmgaldā.

Es dzirdēju, ka mammai ir veselības problēmas un biju ļoti laimīga, kad kāds man pateica, ka šī iemesla dēļ daudzas darba nometnes negrib viņu pieņemt. Tāpēc es domāju, ka mamma drīz būs atpakaļ. Tomēr es maldījos, un mana māte tika nosūtīta uz Masaņdzja darba nometni. Es paliku dzīvot kopā ar tēvu.

Kādu dienu tētis un mammas māsas aizveda mani uz aizturēšanas centru, kur tika turēta mamma. Es atceros tikai to, ka tur valdīja panikas un skumja pilna atmosfēra. Neviens neizskatījās normāli un daudzi izturējās gandrīz kā ārprātīgi. Bija arī cilvēki, kuri izskatījās sastinguši un vienaldzīgi. Tur bija miliči, kuru balsis un teiktais bija tik pretīgi, ka lika man justies neērti. Viņi teica, ka Faluņgun ir nacionāla problēma un, saskaņā ar komunistiskās partijas rīkojumiem, viņi nesaudzēs nevienu, kurš nevēlēsies atteikties no prakses. Tad mammas radinieki raudāja arvien stiprāk. Pēcpusdienā mēs devāmies prom, visas mūsu cerības bija sagrautas.

No 2000. līdz 2014. gadam, Faluņ Dafa praktizēšanas dēļ, mana māte divreiz tika nosūtīta uz Masaņdzja darba nometni, vairākas reizes uz smadzeņu skalošanas centru un vairāk nekā 7 reizes uz aizturēšanas centru. Miliči viņu pastāvīgi terorizēja.

Pēc mātes aresta es parasti mājās biju viena pati, jo tēvs bija aizņemts darbā. Es jutu, ka atšķiros no citiem skolēniem un lielākoties biju depresijā. Kad māti atbrīvoja, es joprojām ļoti baidījos, ka miliči sagrābs viņu tirgū vai skolā, kurā viņa strādāja. Ja viņa ilgi neatgriezās, es stāvēju pie loga un domāju par visu slikto, kas varētu notikt. Šīs domas noveda mani panikā un manas smadzenes bija baiļu paralizētas, līdz ieraudzīju viņu parādamies.

Patiesību sakot, pat mājās nebija droši. 2005. gadā viņi ieradās mūsu mājā un nelikumīgi aizveda māti uz Masaņdzja darba nometni. Dažreiz es domāju – ja man nebūtu ticības spēka, man jau sen būtu attīstījusies kāda garīga slimība.

Kādu dienu mana pamatskolas skolotāja Suņas kundze atnāca uz mūsu klasi un lika parakstīt kaut ko saistībā ar labdarību, tāpēc es, daudz nedomādama, parakstījos. Tomēr pēc vairākiem gadiem es no klasesbiedriem uzzināju, ka tas vispār nebija labdarībai, bet solījums, ka mēs nepraktizēsim Faluņgun. Man liekas, ka skolotāja man meloja, jo zināja manas ģimenes situāciju.

Pamatskolā un vidusskolā skolotāji pret mani izturējās citādāk nekā pret citiem. Pamatskolas direktore Huanas kundze bieži lika man pēc stundām tīrīt klases. Vidusskolā, tāpēc, ka mana māte bija viņam stāstījusi par Faluņ Dafa patieso situāciju, Ču kungs pret mani izturējās citādāk, sodīja mani stingrāk nekā pārējās meitenes un dīvaini runāja ar mani.

Lai gan mēs zinājām, ka ĶKP ir nogalinājusi daudzus Faluņgun praktizētājus, mēs nebijām dzirdējuši par orgānu izņemšanu, līdz atklājās, ka ĶKP izņem orgānus transplantācijai.

Darba nometnē a ieslodzītajiem tika veiktas medicīniskas pārbaudes. Viņi teica, ka tas tiek darīts rūpēs par ieslodzīto veselību, bet patiesībā pārbaudīja, kādā stāvoklī ir viņu orgāni. Mātes izmeklējumu rezultāti rādīja, ka viņas orgāni ir sliktā stāvoklī, lai gan viņa jutās labi un nebija slimojusi vairāk nekā 20 gadus. Mēs sapratām, ka mātei bija paveicies.

Daudzi viņas draugi darba nometnē pazuda. Piemēram, 2007. gadā Masaņdzja darba nometnē pazuda sieviete vārdā Dzje Dzjana. Kādu dienu miliči nosūtīja Dzjanu uz Šeņjanas Medicīnas Universitātes slimnīcu, jo viņai bija problēmas ar vēderu.

Pēc pāris dienām mamma nejauši dzirdēja, ka viņi teica: „Mēs varam izdzēst Dzje Dzjanas vārdu no saraksta.” Tajā brīdī neviens nesaprata, ko miliči ar to bija domājuši. Pēc vairākiem gadiem mēs dzirdējām, ka daudzi cilvēki bija miruši, jo Masaņdzja darba nometnē viņiem tika izņemti orgāni un, ka daudzas slimnīcas, piemēram, Šeņjanas Medicīnas Universitātes slimnīca, palīdzēja ĶKP nogalināt cilvēkus, lai iegūtu viņu orgānus.

2012. gadā es pieteicos mācībām ārzemēs un mani uzņēma Arizonas Valsts universitātē. Es ierados Amerikas Savienotajās Valstīs ar studentu vīzu un sāku šeit jaunu dzīvi. Tikmēr arī mana māte bija saņēmusi pasi un tūrisma vīzu uz Amerikas Savienotajām Valstīm, taču viņai joprojām draudēja briesmas.

2014. gadā miliči ieradās mūsu mājās un sacīja tēvam, ka mātei vajag veikt asins analīzes, bet nepaskaidroja, kamdēļ tas ir vajadzīgs. Tēvs tam nepiekrita un teica, ka mana māte ir laba pilsone, kas velta sevi ģimenei, un tas, ko viņi dara, ir nelikumīgi. Tomēr vietējā milicijas pārvalde sūtīja cilvēkus, kas uzraudzīja manu māti darbā un mājās. Viņi pat mēģināja nakts vidū iekļūt mūsu mājā.

Kādu dienu viņi gaidīja mammu pie mājas, sagatavojušies noņemt viņai asins paraugu asins grupas noteikšanai. Tēvs viņai piezvanīja un brīdināja, lai nenāk mājās. Tā vietā, lai dotos uz mājām, viņa tika līdz lidostai un viņai izdevās izlidot uz ASV. Ja viņa to nebūtu izdarījusi, miliči būtu saņēmuši viņu ciet. Ja viņa nebūtu rīkojusies tik ātri, milicija būtu anulējusi viņas vīzu vai iekļāvusi viņas vārdu lidostas melnajā sarakstā.

Par laimi, tagad viņa ir šeit kopā ar mani. Taču mans tēvs joprojām atrodas Ķīnā un mūsu ģimeni šķir okeāni. Taču tagad mēs vismaz varam brīvi praktizēt savu ticību, un mana ģimene Ķīnā ir pasargāta no pastāvīgas uzmākšanās.

Avots: https://fofg.org/personal-stories/danshans-story-years-mother-suffered-labor-camp/