Atmest negatīvas domas

Sveicināti, Skolotāj,

Sveicināti, draugi praktizētāji!

Dažreiz man ir grūti saglabāt prātu stabilu un nepieļaut, ka to ietekmē negatīvi faktori. Domas man prātā ir par to, ka lietas nevirzās uz priekšu tā, kā es vēlos. Pūles, kuras es kā praktizētājs pielieku, lai glābtu cilvēkus, dod nelielus rezultātus. Grūtības uzrunāt un glābt vēl vairāk cilvēku plašākā mērogā rada sava veida sajūtu, ka nespēju pabeigt savu misiju, kā vajadzētu.

Tas nav pareizs stāvoklis, jo padara mani pasīvu lietās, kuras jādara no visas sirds.

Pilnveidošanās bez jebkādas tiekšanās nodrošina vislabākos rezultātus. Tā kā man prātā ir šīs negatīvās domas, negatīvajām lietām ir iespēja ienākt manā laukā. Pēc kāda laika tas var likt man justies nedrošam un uzdot sev jautājumu: „Vai mana pilnveidošanās notiek pareizajā virzienā? Kā es varu zināt, vai daru pareizās lietas?”

Daudzas reizes es lasīju stāstus par praktizētājiem, kas bija ļoti uzcītīgi sevis pilnveidošanā un bija ļoti aktīvi, tomēr aizgāja, jo pilnveidojoties nevarēja atmest daudzas pieķeršanās. Neviens nezināja par šīm pieķeršanām, pat viņiem pašiem nebija par to skaidrības. Kā lai mēs zinām, ka tas, ko mēs darām, ir pietiekami labs?

Ne vienmēr man ir apņēmīga sirds pilnveidoties kā sākumā. Dažreiz sliktas domas cenšas manī viest šaubas, čukstot, lai labāk piebremzēju un veltu vairāk laika tam, lai labāk izdzīvotu šo dzīvi, mazāk izpildītu vingrojumus un tā tālāk. Tas ir negatīvo faktoru ienākšanas rezultāts; viņi redz šaubas pilnveidošanās procesa laikā.

Kad sastopos ar šāda veida domām, es tās apzinos un zinu, ka manai galvenajai apziņai jābūt pareizai. Negatīvo faktoru novēršana pirmo 5 domu raidīšanas (FZN) minūšu laikā ir ļoti spēcīga un noderīga. Pēc kāda laika negatīvās domas manā laukā pazūd, un tajā pašā laikā es kļūstu pārliecinātāks par sevi un savu pilnveidošanos. Es saprotu, ka tas arī ir tas, ko Skolotājs minēja „Džuaņ Faluņ” par to, ka mūs atkal un atkal pārbaudīs, lai redzētu, vai mēs esam apņēmīgi pilnveidošanās ceļā.

„Džuaņ Faluņ” sestajā lekcijā „Sirdij ir jābūt taisnai” rakstīts: „Ik pa laikam var rasties situācija, kad tu par visu šaubies. Tevi māc šaubas, vai šis Gun eksistē, vai pilnveidošanās vispār ir iespējama, vai ir iespējams sasniegt Apskaidrību, vai eksistē Buda, vai viņš ir īsts vai neīsts. Nākotnē, pārbaudot, vai tu vari noturēties uz izvēlētā pilnveidošanās ceļa, tev var radīt ilūziju pilnu situāciju, un tev šķitīs, ka nekas no tā nepastāv, ka viss ir meli.”

Tagad es saprotu, ka šī ir daļa no manas pilnveidošanās. Man ir jāpaaugstina savs Sjiņsjin, lai varētu novērst sliktās lietas un mans līmenis varētu paaugstināties.

Labestība

Šajā sarežģītajā parasto cilvēku vidē es ne vienmēr spēju izturēties kā praktizētājs.

Piemēram, es ne vienmēr esmu labestīgs pret visām būtnēm un draugiem praktizētājiem. Tas arī apgrūtina manu virzīšanos uz priekšu, jo tam var būt tāds pats rezultāts kā negatīvo domu veidošanai par citiem un sevi. Saskaroties ar to, vislabākais ceļš ir FZN un just lielāku labestību pret praktizētājiem un visām būtnēm. Dažreiz es mēģinu padarīt šo labestības sajūtu par sava veida ieradumu, lai vienmēr varētu saglabāt šo stāvokli, bet tajā pašā laikā man kļūst skaidrāks, cik grūti ir noturēt sevi šajā stāvoklī. Bieži vien es aizmirstu par labestību, it īpaši, dzīvojot savu dzīvi šajā ilūziju pasaulē.

Es arī zinu, ka tas ir tādēļ, ka mans līmenis nav sasniedzis šo tīrību, un man vajadzētu koncentrēties uz Sjiņsjin pilnveidošanu. Ieiešana dziļā miera stāvoklī meditācijas laikā man nesagādā problēmas, bet ne vienmēr es izjūtu labestību, kā tam vajadzētu būt.

Pirms kāda laika, izpildot pēdējo vingrojumu, man prātā ienāca doma par cita praktizētāja pieķeršanos. Es nevarēju saprast, kāpēc šis cilvēks rīkojas tādā veidā. Tūlīt pēc šīs domas es sapratu, ka tas nav pareizi, un manam prātam nevajadzētu radīt jebkādas negatīvas domas, tam jābūt tukšam. Uzreiz pēc šīs domas parādījās raudošs bērns. Tas bija 7 – 10 gadus vecs zēns un izskatījās ļoti tīrs. Es gribēju viņam palīdzēt un pienācu tuvāk. Kad paskatījos uz viņu, varēju sajust visu, ko viņš domāja, un arī viņš zināja visu, kas bija manā prātā.

Es redzēju, ka bērns raud par tā paša praktizētāja pieķeršanos, par kuru es biju iedomājies. Tas nebija tādēļ, ka viņš nosodītu šo cilvēku, viņš patiešām sajuta bezspēcību, neatrodot risinājumu vai veidu, kā palīdzēt likvidēt šī praktizētāja pieķeršanos.

Skatoties dziļāk zēna domās, es redzēju, ka viņš pat vairāk raud manis dēļ, to negatīvo jūtu dēļ, kas man bija pret šo praktizētāju. Viņš parādīja man, ka tas ir radījis vairāk karmas un grūtību manam pilnveidošanās procesam un vienotajam ķermenim. Viņš redzēja manu sirdi, kurā nebija labestības, bet tikai nosodījums, un tas bija iemesls, kāpēc viņš raudāja.

Es redzēju, ka viņš jūtas briesmīgi, jo nespēja mums palīdzēt, un viņš patiešām raizējās par mani. Skatoties uz šo zēnu, tik tīru un patiesi satrauktu mūsu dēļ, es sajutu kaunu, un man pa seju ritēja asaras. Atšķirība starp manu un šī zēna stāvokli bija milzīga. Viņam nebija nekāda sakara ar mani vai otro praktizētāju, viņš tikai uztraucās par mums abiem, vēlējās palīdzēt mums atteikties no mūsu pieķeršanām un atgriezties.

Viņa labestība bija kaut kas tāds, ko es nekad nebiju piedzīvojis. To būs grūti sasniegt šajā cilvēku dimensijā, bet man ir jādara viss iespējamais, vismaz jācenšas spēt no sirds piedot visiem un ikvienam, būt pateicīgam, kad pret mani izturas netaisni.

Problēma šajā manas pilnveidošanās daļā ir tāda, ka man ir vajadzīga labestīga sirds, nevis nosodījums, kad redzu pieķeršanās vai lietas, kas man nešķiet pareizas, mēģinot atrast risinājumu, lai palīdzētu otram, vai ļaujot viņam šo problēmu saskatīt pašam. Tā ir patiesa labestība pret otru būtni.

Glābt vairāk dzīvo būtņu

Tā kā laiks iet ātri, es bieži domāju par veidiem, kā uzrunāt vairāk cilvēku. Piedalīšanās parādē, šķiet, ir labs veids, kā ļaut daudziem cilvēkiem iepazīt Faluņ Dafa krāšņumu, tāpēc es sazinājos ar cilvēku, kas katru gadu organizē parādes tuvējā pilsētā. Mēs jau piedalījāmies parādē šai pilsētā pirms pieciem gadiem. Organizators bija ļoti priecīgs, ka Tiaņ Guo maršējošais orķestris atgriežas parādē. Kad satikāmies, viņam vēl joprojām pēc pieciem gadiem pie sienas karājās 3 lotosa ziediņi. Bija domājams, ka parādi nebūs viegli organizēt, jo pusotru mēnesi pirms šīs parādes mums būs jāuzņem arī Shen Yun. Un arī tāpēc, ka jau diezgan ilgu laiku man bija liela vēlme uzbūvēt laivu, kurā vairāki praktizētāji varētu izpildīt piekto vingrojumu. Iepriekšējā parādē, pirms pieciem gadiem, mēs izmantojām nelielu platformu, uz kuras sēdēja viens praktizētājs. Šogad es vēlējos izveidot skaistāku.

Sākumā mana sieva nebija pārāk apmierināta ar ideju, jo mēs tikko bijām nopirkuši pavisam jaunu automašīnu, un es gribēju šo laivu uzbūvēt apkārt automašīnai. Viņa raizējās, ka automašīna var tikt sabojāta, bet es viņai apsolīju, ka tas nenotiks. Tas viss man bija jauns, un Shen Yun projekta dēļ es negribēju tērēt citu praktizētāju laiku, tāpēc sāku strādāt pie tās viens pats, kad vien bija laiks.

Tā kā bija jādara arī Shen Yun veicināšanas darbs, tad laivas izgatavošana aizkavējās. Pēc Shen Yun kļuva skaidrs, cik daudz vēl vajadzēja izdarīt. Bija arī daudzas citas lietas, kas bija jāorganizē, piemēram viesnīcu un ēdiena pieteikšana maršējošajam orķestrim. Bija nepieciešama citu praktizētāju iesaistīšana. Kad tuvojās darba pabeigšanas termiņš, es kļuvu vēl nemierīgāks. Nonāca līdz tam, ka mana pacietība izsīka un mans stāvoklis vairs nebija stabils. Bija brīži, kad gribēju, lai es nekad nebūtu sācis būvēt šo laivu.

Tas bija mana Sjiņsjin līmeņa indikators. Es nožēloju par brīžiem, kad biju nedaudz bargs pret citiem praktizētājiem un pat parastajiem cilvēkiem, pret kuriem es atsevišķos gadījumos izturējos visai nejauki. Es ceru, ka viņi spēs man piedot.

Šajā grūtajā laika periodā es redzēju sapni. Sapnī netālu no mums gaidīja milzīgs kuģis. Tas bija tik milzīgs, ka es nevarēju saskatīt ne tā augšu, ne mugurpusi vai priekšpusi. Tas nebija ūdenī, bet gan uz zemes. Kopā ar savu ģimeni un daudziem, daudziem citiem praktizētājiem mēs centāmies pārliecināt visus cilvēkus, ar kuriem sastapāmies, ticēt Dafa. Mēs centāmies pārliecināt viņus doties uz šo kuģi, kas aizvestu viņus līdz mūžībai. Praktizētāji steidzās, un daudzi cilvēki jau ieņēma savas vietas. Mēs visi zinājām, ka nav daudz laika – tiklīdz kuģis aties, iespēja izglābt cilvēkus šajā sfērā būs zudusi. Otras iespējas nebūs. Ikviens, kuru es spēju pārliecināt ienākt, un kurš ienāca, ļāva man izjust neticamu laimes un siltuma sajūtu. Pēc brīža, protams, kuģis sāka kustēties un neviens to nevarēja apturēt. Pēc sekundes tas bija prom, mēs visi jutām skumjas par cilvēkiem, kurus mēs nevarējām pārliecināt un kuri neizmantoja šo iespēju.

Es ticu, ka šis sapnis bija pamudinājums man turpināt darbu un nevilcināties. Apkārt vēl ir tik daudz cilvēku, kas nezina patiesību.

Atskatoties uz visām šīm grūtībām – viss ir bijis iekārtots, visas šīs lietas sanāca kopā tā, lai pārbaudītu manu Sjiņsjin, pārbaudītu, cik daudz es varu izturēt. Es redzu savus trūkumus sarežģītās situācijās, es to zinu pat brīžos, kad zaudēju savaldīšanos. Tos visus izraisa pieķeršanās. Darīt lietas bez šķēršļiem – tā nav pilnveidošanās. Harmonisks labestības stāvoklis, saskaroties ar grūtībām, un spēja palikt šajā stāvoklī ir tas, ko es cenšos sasniegt.

Parāde noritēja ļoti labi. Skatoties uz visu šo daudzo cilvēku laimīgajām sejām, uz cilvēkiem, kas smaida un aplaudē redzot, kā praktizētāji ir centušies, lai viņi varētu uzzināt par Faluņ Dafa, grūtības un problēmas, ar kurām es pirms tam saskāros, izzuda, it kā nekad nebūtu pastāvējušas. Šī ir tikai mana izpratne.

Lūdzu, norādiet man, ja esmu pateicis, kaut ko, kas neatbilst Fa.

Paldies draugiem praktizētājiem!

Avots: http://www.clearharmony.net/articles/a112223-Rejecting-Negative-Thoughts.html#.WdnBhjtx3ct