Glābt dzīvās būtnes ceļā, ko ieplānojis Skolotājs

Esat sveicināts, žēlsirdīgo Skolotāj!
Esat sveicināti, draugi praktizētāji!

Mans vārds ir Džeisons Vans, un es esmu no Zviedrijas. Es ieguvu Likumu 1997. gadā.

Piedzīvojot daudz kāpumu un kritumu šo pilnveidošanās gadu laikā, es saprotu, ka bez Skolotāja palīdzības un vadības nespēju sasniegt itin nekādus uzlabojumus. Būdams Skolotāja varenās Budas žēlsirdības ieskauts, es vienmēr jūtos ļoti pagodināts un laimīgs būt Dafa skolnieks.

Lūk, mana pilnveidošanās pieredze, kas iegūta, dzīvojot Zviedrijā.

Uzlabot Sjiņsjin, labi darot savu darbu

Mans darbs ir zinātniskie pētījumi, tā ir joma, kurā valda sīva konkurence. Tas var viegli radīt pieķeršanos slavai un pašlabumam.

Es atbraucu uz Zviedriju pirms trim gadiem un pievienojos pētniecības grupai, kurā uzsāku savu pēcdoktorantūras pētniecības darbu. Lai gan tā ir man pazīstama joma, pirmo reizi ieejot laboratorijā, es nepārzināju lielu daļu aprīkojuma, tādēļ bija nepieciešams, lai kolēģi sniegtu man īsu apmācību. Dēļ konkurences, kas eksistē viena līmeņa kolēģu starpā, kolēģis A nelabprāt apmācīja mani un bija pat neizskaidrojamā kārtā dusmīgs uz mani.

Kādu dienu es veicu laboratorijas eksperimentu kopā ar kolēģi A, un viņš visa šī procesa laikā bija nomākts. Tajā laikā laboratorijā bija daudz kolēģu. Pēkšņi viņš kļuva dusmīgs un sāka lamāt mani visu pārējo acu priekšā. Es parasti ļoti rūpējos par savu reputāciju, jo vienmēr vēlos parādīt Dafa skolnieka gaišo pusi; es jutu, ka tajā brīdī mana sirds pēkšņi sažņaudzās un es zaudēju reputāciju. Tomēr tajā laikā es biju diezgan uzcītīgs, mācoties Likumu un skaidrojot patiesību; Skolotājs ielika man prātā dzeju no ShenYun – “Mana sirds ir tik plaša kā jūra”; es acumirklī jutu, ka mana saprašanas spēja tika paplašināta un manu sirdi silti svētīja Skolotāja labestība, tā ka pazemojums kļuva nenozīmīgs. Varbūt tāpēc, ka es noturēju savu Sjiņsjin šī pārbaudījuma laikā, kolēģis A atvainojās man un apsolīja, ka turpmāk nekad vairs pret mani tā neizturēsies.

Tomēr ar to stāsts vēl nebija beidzies. Pēc tam bija reizes, kad es aizgāju uz darbu un jutu, ka atmosfēra nebija laba. Kolēģis B pateica man, ka kolēģis A man aiz muguras bija runājis daudz slikta par mani; mana sirds strauji sitās; lai gan es uzreiz sapratu, ka tas bija pārbaudījums, sirdī es jutos ļoti neērti.

Tieši kā Skolotājs saka (“Džuaņ Faluņ”):

“Piemēram, kāds cilvēks atnāca strādāt organizācijā. Viņš juta, ka tur valda nelāga atmosfēra. Vēlāk viņam pastāstīja: “Tas tur izplatīja par tevi melīgas tenkas, aizgāja pie priekšnieka sūdzēties par tevi un pamatīgi tevi diskreditēja.” Arī citi lūkojās uz viņu ar neizpratni. Kā lai parasts cilvēks to iztur?” (“Džuaņ Faluņ”, Ceturtā lekcija)

Agrāk, lasot šo rindkopu Likumā, es jutu, – kā Dafa skolniekam, kas pilnveidojies daudzus gadus, man vajadzētu spēt tikt ar to galā. Taču tad, kad tas patiesi notika ar mani, es ieraudzīju nepilnību. Lai sasniegtu pilnīgu mieru, ir patiešām smagi jāstrādā.

Taču, tikko kā man bija izdevies izprast sevi ar Skolotāja Likuma palīdzību un uztvert to savā sirdī mierīgi, kolēģis B atnāca pie manis un detalizēti izstāstīja visu to slikto, ko A bija teicis par mani. Tā tik tiešām ir īstenība, ko Skolotājs ir teicis (“Džuaņ Faluņ”):

“Taču parasti, kad rodas pretrunas, tas neskaitās un tam nav efekta sevis paaugstināšanā, ja neskar cilvēka sirdi.” (“Džuaņ Faluņ”, Ceturtā lekcija)

Lai gan šīs baumas bija bez pamata un kolēģis B arī teica, ka netic šīm baumām, netaisnība, kuru es izcietu, negatīvā ietekme, aizvainojums un nestabilitātes sajūta, – tās visas iznāca uz āru. Vēl jo vairāk, es nevarēju atbrīvoties no ainas savā prātā, ka kolēģis A runā par mani sliktus vārdus, un pat tad, kad mājās ieturēju maltīti vai rotaļājos ar savu bērnu, šī aina joprojām parādījās. Es pat apdomāju iespēju mainīt darbu, lai tiktu prom no kolēģa A. Tomēr racionāli es sev teicu, ka Dafa skolniekiem nepatikšanas ir laba iespēja pilnveidot sevi un man nevajadzētu bēgt.

Tajā laikā manā sirdī pastāvīgi notika cīņa starp cilvēka uzskatiem un taisnām domām. Ik dienas mācījos Likumu, un Skolotājs arī veicināja manu izpratni, tā ka es sapratu, ka Dafa skolniekiem ir jāiziet ārpus cilvēku uzskatiem, lai tuvinātos kļūšanai par dievu. Tas, kas rūp parastiem cilvēkiem, ir slava, pašlabums un jūtas, viņi izbauda to, ka dzird patīkamus vārdus, kamēr Dafa skolniekiem rūp, – atrodoties nepatikšanās, izlauzties no šīs virspusējās cilvēka čaulas, kas tūkstošiem gadu laikā izveidojusies dziļi līdz pat kaulam.

Dziļi meklējot [sevī], es atklāju, ka esmu ļoti pieķēries slavai un vēlos dzirdēt patīkamus vārdus, bet nevēlos tikt kritizēts. Es izmantoju “Dafa reputācijas saglabāšanu”, lai piesegtu savu pamata pieķeršanos tieksmei pēc slavas un uzturētu savu paša reputāciju. Pēc tam, kad to apzinājos, es stiprināju savu galveno apziņu un meklēju Skolotāja palīdzību, lai atbrīvotos no savas dzīšanās pēc slavas.

Vairākkārt uzlabojot savu Sjiņsjin, es arvien vieglāk un vieglāk attiecos pret citu [cilvēku] komentāriem par mani – kā labiem, tā sliktiem; tāpat arī dzīšanās pēc slavas izzuda. Es pakāpeniski sapratu, ka tikmēr, kamēr man ir skaidra apziņa, nav nepieciešamības raizēties par citu [cilvēku] viedokļiem par mani, tādējādi mani neietekmēs cilvēciskās pieķeršanās. Taču tad, kad kaut ko darām, mums nepieciešams rēķināties ar citiem, un ir jāiemācās pateikties tam, kurš rada mums nepatikšanas.

Pēdējo gadu laikā darba vidē Skolotājs ir norādījis uz dažādām manām pieķeršanām, domām par konkurenci, skaudību, izrādīšanos, pārlieku prieka sajūtu un pieķeršanos pašlabumam. Es saprotu, ka jebkurā sarežģītā situācijā, – ja vien mēs meklējam sevī, mēs varam tikt ar to galā. Kā Skolotājs teica:

“(..) “meklēt sevī” ir burvju instruments.” (Likuma izklāsts 2009. gada starptautiskajā Likuma konferencē Vašingtonā, Kolumbijas apgabalā)

Pastāvīgi atmetot sevi, Dafa skolnieka personība un pilnveidošanās guva atzinību no mana priekšnieka un kolēģu puses. Vide ļoti mainījās, un sadarbība kolēģu starpā noritēja ar lielāku saprašanos. Skolotājs arī turpināja izzināt manu gudrību, tā kā man ir pastāvīgi jaunievedumi zinātniski pētnieciskajos projektos. Pēc kāda laika ar kolēģu palīdzību viens no manis vadītajiem projektiem veica izrāvienu. Mūsu zinātniskais pētījums tika publicēts vadošajā akadēmiskajā žurnālā Proceedings of the National Academy of Sciences of the United States of America (PNAS) un guva starptautisko ekspertu un zinātnieku atzinību.

Kā Dafa skolnieki mēs viegli uztveram slavu un pašlabumu. Kamēr vien es vadu projektu, es ļauju tā dalībniekiem daudz ko saņemt pretī. Tādējādi tagad daudzi kolēģi ir izrādījuši iniciatīvu un nākuši pie manis saistībā ar jauniem kopīgiem izpētes projektiem. Tas noder arī kā ļoti labs atbalsts un pamats patiesības skaidrošanai. Ceļš, ko Skolotājs ieplānojis skolniekiem, ir patiešām arvien platāks un platāks.

Patiesības skaidrošanas pieredze daudzveidīgās vidēs

Skolotājs teica: “Un vēl kas, – arī tiem cilvēkiem, kurus jūs satiekat nejauši, cilvēkiem, ar kuriem sastopaties ikdienas dzīvē, un cilvēkiem, ar kuriem saskaraties darbā, tiem visiem nepieciešams skaidrot patiesību. Pat tad, ja laicīgajā pasaulē jūs paskrienat cilvēkiem garām tik ātri, ka jums nav pat iespējas parunāt ar viņiem, jums tik un tā ir jāatstāj viņiem sava labestība un laipnība. Nedrīkst pazaudēt tos, kam jātop izglābtiem; vēl jo vairāk nedrīkst pazaudēt tos, kam ir iepriekšnolemtības saiknes. (Likuma izklāsts 2003. gada Likuma konferencē Atlantā)

Tā kā pilsēta, kurā dzīvoju, ir ļoti tālu no [tūristu] iecienītām vietām, es parasti nenonāku saskarsmē ar ķīniešiem. Tas liek man augstu novērtēt ikvienu ķīnieti, kuru sastopu; ja vien mēs sastopamies, es meklēju iespējas izskaidrot patiesību un nelaižu garām nevienu, kam ir iepriekšnolemtības saikne.

Atceros, ka tad, kad pirmo reizi ierados [darba] grupā, tur bija vecākā māsa-mācekle, kas bija pēcdoktorante no Ķīnas. Drīz pēc tam, kad bijām satikušies, es sāku skaidrot viņai patiesību; pārsteidzoši, ka vien pēc pāris vārdiem viņa teica, ka nevar pilnībā pieņemt manu viedokli, – lai gan viņa domājot, ka ĶKP ir slikta, tomēr ĶKP ir valdošā partija, un mums – kā ķīniešu ļaudīm – vajadzētu būt paklausīgiem ĶKP. Es centos izstāstīt viņai par ĶKP ļauno dabu, taču tas ne tikai neatsēja mezglu viņas sirdī, bet padarīja viņu vēl dusmīgāku, tā ka viņa sāka izteikt man personīgus pārmetumus un, raksturojot mani, izmantot tādus vārdus kā “muļķis”.

Pēkšņi man parādījās vēlme strīdēties, es teicu: “Lai gan jūs nepiekrītat manam viedoklim, lamāties nav pareizi.” Es nebiju gaidījis, ka viņa ne tikai nepieņems [manis teikto], bet arī turpinās lietot vārdu “muļķis” manā virzienā. Es vairs nestrīdējos, tikai pateicu viņai: “Labi, es nestrīdos ar jums.” Tajā laikā man bija grūti skaidrot viņai patiesību un es jutu psiholoģisku spiedienu pēc viņas emocionālajiem argumentiem.

Skolotājs teica: “Cilvēku spēja to saprast, vai arī šīs spējas trūkums, kā arī dzīvo būtņu dažādās domas un viedokļi par to ir kļuvuši jums par grūtībām, kad apstiprināt Likumu un glābjat šīs pasaules dzīvās būtnes. Taču, neskatoties uz to, kā viņi izturas, mums viņi tāpat ir jāglābj, jo tie nesaprot tādēļ, ka atrodas maldos. Viņi rada Dafa skolniekiem grūtības, jo nevar redzēt patieso ainu. Lai vai kādi būtu iemesli, kuru dēļ viņi atnāca šurp pirms tūkstošiem vai miljoniem gadu, viņi tomēr ir gaidījuši šo pēdējo brīdi. Mēs nevaram atteikties viņus glābt tikai tāpēc, ka viņi kādā vienā dzīvē ir izturējušies slikti vai arī ir izdarījuši kaut ko sliktu.” (Likuma izklāsts 2008. gada Likuma konferencē Ņujorkā)

Skolotāja Likums liek man saprast, kas ir patiesa labestība, kā arī izprast to, ka man nav jāpieņem lēmums neglābt dzīvās būtnes, vadoties pēc viņu uzvedības kādā konkrētā brīdī. Viņa ieradās pēc tā, un viņa ir pazudusi maldos vien uz īsu brīdi. Dafa skolniekiem nevajadzētu izveidot nekādus sliktus priekšstatus par dzīvajām būtnēm, kas varētu bloķēt to glābšanu. Es nolēmu meklēt iespējas izskaidrot viņai patiesību vēlāk.

Tajā pašā laikā – pēc meklēšanas sevī – es sapratu, ka iepriekš es nebiju skaidrojis viņai patiesību tā, lai viņa piekristu un sajustu pakāpeniski, ne arī uzmanīgi ieklausījies viņā, lai atrastu viņas sirdī mezglu, bet gan nobēris pār viņu visus savus uzskatus, un tā ir partijas kultūra – uzspiest citiem ar spēku. Bez labestības spēka cilvēkus nevar aizkustināt, bet tieši pretēji – var radīt viņos aizvainojumu.

Kontaktējoties ar viņu pēc tam, es nepieminēju patiesību, bet attiecos pret viņu kā pret ģimenes locekli, un pamazām mums izveidojās sadarbība pētniecības darbos. Reiz, pēc pāris mēnešiem, viņa man teica: “Taisnību sakot, es redzu, ka jūs esat ļoti godīgs cilvēks, ne tāds kā vairums ķīniešu, kas ir liekulīgi un melīgi.” Es biju pārsteigts un ļoti apmierināts par šīm pārmaiņām viņā.

Vakarā, pirms viņa devās prom no Zviedrijas, viņa ienāca manā kabinetā atvadīties. Es veltīju pavisam nedaudz laika, vēlreiz izstāstot viņai par ĶKP doto zvērestu sekām un to, cik svarīgi ir no tās izstāties; kad runāju, es vairs ne tikai izklāstīju savas domas, bet patiesi cerēju, ka viņai būs brīnišķīga nākotne, un patiesi cerēju, ka viņa, kurai ir iepriekšnolemtība, var tikt glābta. Pateicoties Skolotāja žēlsirdībai un svētībai, viņa ar prieku piekrita izstāties no ĶKP un pateicās man. Es jutos patiesi laimīgs par viņas glābšanu. Paldies Skolotāja žēlsirdībai un man dotajai izpratnei, kas ļāva man izmantot taisnas domas, runājot ar viņu, tā vietā, lai lietotu cilvēka priekšstatus un negatīvu domāšanu, kas iznīcinātu viņas iespējas tapt glābtai.

Izmantot komandējumu kā iespēju skaidrot patiesību

Tā kā nodarbojos ar pētniecisko darbu, man bieži ir iespēja doties komandējumos uz Eiropu vai ASV, kur es satieku daudz ķīniešus un varu viņiem skaidrot patiesību. Šī gada jūlijā es saņēmu ielūgumu uzstāties ar runu konferencē Dienvideiropā. Tā kā mans bērns vēl bija mazs, es ņēmu sev līdzi arī sievu un bērnu.

Pirms došanās ceļā mēs lūdzām Skolotāju palīdzēt, lai viss noritētu tā, ka cilvēki ar iepriekšnolemtību atnāk pie mums un noklausās patiesību. Tā rezultātā, tiklīdz mēs iekāpām vilcienā, sastapām piecu cilvēku ģimeni – divarpus gadus vecu bērnu, jaunos vecākus un vecvecākus. Kad pajautājām, tad izrādījās, ka bērna tēvs strādā tajā pašā uzņēmumā, kur mana sieva, un mēs uzreiz sapratām, ka tas bija Skolotāja ieplānots. Tā nu mēs norunājām visu ceļu līdz pat Stokholmas lidostai. Atturība mūsu starpā pazuda, un es sāku runāt par jautājumiem, kas saistīti ar Ķīnas pārtikas produktu drošību, tad par komunistiskās partijas korupciju un pašreizējo politisko situāciju. Beigās, kad lidostā atvadījāmies, visi četri pieaugušie bija priecīgi un piekrita izstāties no ĶKP.

Kad tajā vakarā ieradāmies viesnīcā, priekšnieks pateica mums, ka tepat – pavisam netālu – ir ķīniešu kvartāls, kurā ir piecdesmit vai sešdesmit veikalu, divi vai trīs simti ķīniešu. Drīz vien mēs sapratām, ka tam, kāpēc Skolotājs mums bija ieplānojis šeit dzīvot, bija iemesls.

Tā mēs veltījām laiku tam, lai skaidrotu patiesību ķīniešu kvartālā, un apmeklējām visus veikalus vienu pēc otra. Lielākā daļa ķīniešu ir no Džedzjanas un Fudzjaņas un nodarbojas šeit ar biznesu. Daži no viņiem bija dziļi saindēti, nevēlējās klausīties patiesību un gribēja izraidīt mūs no veikala; daži no viņiem pēc tam, kad saprata patiesību, vēlējās pateicībā uzdāvināt mums suvenīrus.

Uz mani vislielāko iespaidu atstāja tas, ka dienā, pirms lidojām atpakaļ uz Zviedriju, pulkstenis bija jau pāri 19:30, mana sieva, kura bija stāvoklī, nebija ēdusi vakariņas, un mans bērns nebija pabarots. Veikali uz tās ielas tiek vērti ciet pulksten 20:00, un mēs vēl nebijām apmeklējuši vairāk nekā pusi no visiem veikaliem. Tā nu mēs nolēmām skaidrot patiesību, kamēr tie vērsies ciet, jo kā nekā mēs šeit bijām ieradušies tikai šo vienu reizi un centāmies izglābt tik daudz, cik vien iespējams. Pēc diviem vai trim veikaliem laiks tuvojās pulksten 20:00, mēs sasniedzām ielas galu, kur atradās ceļojuma koferu veikals, ko vada ģimene no Fudzjaņas.

Pie veikala durvīm atradās trīs paaudzes, vecais vīrs sēdēja lūgšanām paredzētajā vietā, tieši kā gaidīdams mūs. Pēc sasveicināšanās vecais vīrs apsēdināja mūs un bija priecīgs ar mums parunāt. Mēs runājām par Ķīnas politisko situāciju; orgānu izņemšanu; to, ka Dzjan Dzemiņa banda tiek likvidēta; par taisnīgumu un atmaksu. Vecais vīrs piekrita. Viņš teica, ka mēdzis lasīt The Epoch Times laikrakstu un skatīties New Tang Dynasty TV, un viņa dēls ļoti atbalstot Dafa. Viņi bija sapratuši patiesību no dažādiem skatpunktiem, viņiem vienīgi nebija bijusi iespēja izdarīt izvēli izstāties no ĶKP. Trīs cilvēki no kaimiņos esošās ģimenes arī atnāca klausīties patiesību. Ar Skolotāja svētību mēs izstāstījām viņiem par Dafa skaistumu un Dafa izplatīšanos pasaulē; par iemeslu, kāpēc Dzjans vajā Dafa; par ĶKP doto zvērestu sekām un par to, cik svarīgi ir izstāties no tās.

Beigu beigās kopumā astoņi cilvēki izstājās no ĶKP un izteica savu pateicību. Redzot, ka viņi zina patiesību un ir glābti, es sajutu, ka mans nogurušais ķermenis pēkšņi bija enerģijas pilns; mēs sapratām, ka tas ir žēlsirdīgais Skolotājs, kas mūs iedrošina.

Tajās dažās dienās mēs apmeklējām apmēram 40 veikalus, kopumā 48 ķīniešus, kas uzzināja patiesību un izstājās no ĶKP.

Lai gan man vēl tālu līdz Skolotāja noteiktajām prasībām, atrodoties šajā ceļā, es patiesi jūtu, ka žēlsirdīgais Skolotājs ir izveidojis skolniekiem ceļu dzīvo būtņu glābšanai; Skolotājs visu izdara; viss, kas mums jādara, ir jādodas uz vietām, kur ir cilvēki, jārunā ar viņiem un jāstāsta viņiem patiesība. Skolotājs skatās tikai uz skolnieka sirdi; ja vien mēs patiesi domājam par dzīvo būtņu glābšanu, Skolotājs mums palīdzēs izveidot ceļu arvien platāku un platāku. Un tas, ko mums nepieciešams darīt, ir pastāvīgi pilnveidot sevi un attīrīt sevi.

Es nespēju neko dot pretī Skolotāja žēlsirdībai un svētībai. Es varu vien kļūt arvien uzcītīgāks un uzcītīgāks.

Lūdzu palabot mani, kur vien jūs atrodat kādu neatbilstību [Likumam].
Paldies Jums, žēlsirdīgo Skolotāj; paldies jums, draugi praktizētāji!