Faluņ Dafa ir mainījis mani

Zemāk es rakstu Skolotājam un draugiem-praktizētājiem par savu progresu un izpratni sevis pilnveidošanā līdz šim brīdim.

Es saņēmu Likumu 1995. gada jūnijā. Līdz tam biju ateisma piekritējs. Iepriekš biju zvērējis ĶKP ziedot savu dzīvību ļaunajai partijai un kļuvis par tās biedru.

Man bija arī veiksmīgs bizness, un es biju ar to ļoti apmierināts. Lai noslēgtu līgumus Ķīnas vidē, man bija jāizmaksā maltītes un jādod dāvanas. Katru dienu es apgrozījos sabiedrībā. Kad es pārāk daudz dzēru, sieva mēdza mani lamāt, bet es dauzīju lietas un lamāju viņu. Es biju sasitis mājās gandrīz visu un vēlāk daudzas lietas nācās pirkt par jaunu. Tā kā biju šovinists, es nekad neļāvu sievai man kaut ko teikt. Pēc ilgāka laika mūsu laulības dzīvei draudēja sabrukums un ātri tuvojās šķiršanās.

Tad kādu dienu mana sieva pēkšņi pārtrauca ar mani strīdēties, pat pēc tam, kad biju ilgstoši dzēris. Nekad agrāk viņa nebija tā izturējusies un bija mainījusi savu attieksmi pret mani. Es domāju, kāpēc viņa tagad tāda ir? Katru dienu viņa pulksten 5 no rīta devās prom un neatgriezās līdz pulksten 8 rītā. To pašu viņa darīja vakarā. Es biju ieintriģēts.

Kādu vakaru es sekoju viņai un nonācu praktizēšanas vietā, kur bija daudz cilvēku. Apmēram 100 cilvēki – visi stāvēja ļoti organizēti. Es īsu brīdi pavēroju. Kad viņi sāka izpildīt otro vingrojumu, man arī radās vēlme aptvert ratu, tāpēc es pamēģināju to izdarīt. Minūti man galvas priekšā spīdēja spilgta, dzirkstoša gaisma. Jo ilgāk turēju ratu, jo labāk jutos. Tas bija tā, it kā es būtu aptvēris milzīgu kalnu sev priekšā.

Tiklīdz, pildot šo vingrojumu, mani pārņēma labas izjūtas, kāds man uzgrūdās. Es patiešām gribēju viņu nolamāt, bet kolīdz biju gatavs eksplodēt, ieraudzīju viņas patīkamo, mierīgo seju. Manas dusmas izkliedējās, un es pat jutos mazliet neērti. Es jutu, ka rata aptveršana bija tik spēcīga – vienkāršs aptvēriens un šī mirdzošā gaisma – patiešām apbrīnojami.

Tolaik nebija pieejama grāmata “Džuaņ Faluņ” un sieva atnesa dažus Faluņgun apmācību bukletus. Jau toreiz es domāju, ka buklets bija ļoti labs un vairākas reizes uzmanīgi to pārlasīju no vāka līdz vākam. Tas bija mana pilnveidošanās ceļa sākums.

Vēlāk, kad grāmata “Džuaņ Faluņ” kļuva pieejama, man patika to lasīt tik ļoti, ka nevarēju no tās atrauties vai izlaist to no rokām. Skolotājs “Džuaņ Faluņ” pirmajā nodaļā ir sacījis: “Teikšu tev patiesību: viss pilnveidošanās process ir nepārtraukta cilvēcisko pieķeršanos atmešana.”

Kad sāku praktizēt, es atbrīvojos no dažiem saviem kaitīgajiem ieradumiem. Tas harmonizēja manu ģimenes dzīvi. Skolotāja vadīts, es atbrīvojos no parasto cilvēku sliktajiem ieradumiem un organizēju Likuma mācīšanās grupu, kas sastāvēja no vairāk nekā 20 ģimenēm, un kļuvu par koordinatoru 4 līdz 5 simtiem praktizētāju.

2008. gadā es ierados Anglijā un turpināju savu pilnveidošanās praksi. Turpinājumā vēlos dalīties pieredzē par paaugstināšanos Shen Yun veicināšanas projektā 2015. gadā.

Kad Shen Yun veicināšana tikai sākās, koordinators lūdza man būt par pavāru atbalsta punktā. Es nevilcinoties piekritu, kaut gan tajā laikā nodarbojos ar renovāciju. Es nevarēju domāt tikai par naudas pelnīšanu un nedarīt Dafa darbus, tāpēc uzskatīju, ka man tas ir jādara. Kad ierados atbalsta punktā, ieraudzīju vecāku praktizētāju, kurš tur jau gatavoja ēdienu. Es devos mest pastkastītēs bukletus, un, kad man bija laiks, palīdzēju ar ēdienu gatavošanu. Es nekad nejutos noguris.

Kādu dienu es mazgāju pannu pēc dārzeņu cepšanas, un man pēkšņi sāka asiņot deguns. Es padomāju, – ja tas būtu noticis agrāk, dārzeņi nebūtu ēdami. Tūlīt devos uz tualeti, domājot, ka ar mani viss būs kārtībā, jo Skolotājs palīdz attīrīt manu ķermeni. Es par to vairāk nedomāju, bet vakarā man sākās temperatūra un klepus.

Nākamajā rītā es jutu, ka nespēju piecelties, man reiba galva un bija spēcīgs klepus. Es piespiedu sevi izpildīt visus piecus vingrojumus un pēc Likuma mācīšanās devos gatavot ēdienu. Sajūtot eļļas dūmus no ēdiena gatavošanas, mans klepus kļuva stiprāks. Jutos pagalam miegains un klepoju asinis. Nevarēju ēst. Ja es kaut ko noriju, bija sajūta, ka vemšu.

Tajā laikā, man, uz maiņām ar citu praktizētāju, bija jāpieskata arī Shen Yun reklāmas treileris, jāsagādā degviela un jāuzpilda ģenerators. Laiks bija auksts, man bija temperatūra un pie mazākās vēja pūsmiņas es salu. Mans ķermenis to nespēja izturēt. Es aizsūtīju savai sievai ziņu, sakot, ka klepoju asinis, bet viņa man neatbildēja. Biju dziļi aizvainots. Es domāju: “Esmu šādā stāvoklī, bet viņa pat neatbild uz manu ziņu.”

Es neatlaidīgi mācījos Likumu un pildīju vingrojumus. Ārā lija un es sagatavoju ēdienu. Apdullis gulēju uz dīvāna. Tad praktizētājs man sacīja, ka šovakar būs izrāde un vajadzētu doties uz turieni izdalīt bukletus. Teicu, ka es arī varētu iet, bet praktizētājs sacīja, ka man vajadzētu palikt, jo es nejūtos labi. Teicu: “Nē, es gribu iet,” un tad es aizmigu.

Kad pienāca laiks doties uz teātri, praktizētājs nevēlējās mani traucēt un klusi aizgāja. Es dzirdēju, ka kāds iet prom un tūlīt piecēlos, lai pateiktu, ka es arī iešu. Praktizētājs uzstāja, ka man jāpaliek, bet es uzvilku lielu mēteli, izgāju ārā pa durvīm un man virsū triecās stiprs vējš .

Es patiešām salu un mans ķermenis nespēja to izturēt. Dodoties uz teātri es riskēju samirkt. Tajā brīdī es sajutu siltuma vilni izplūstam caur manu ķermeni. Aukstumu vairs nejutu. Tajā naktī es teicu Skolotāja attēla priekšā: “Skolotāj, es izcietīšu pats savu karmu. Es neļaušu Skolotājam izciest to manā vietā.” Asaras ritēja man no acīm un viss diskomforts un slimības simptomi no mana ķermeņa izzuda. Nākošajā dienā sieva man aizrādīja: “Tu smēķēji tik daudzus gadus, dzēri tik daudz alkohola, bija jau laiks tavām plaušām attīrīties.”

Kolīdz bija pagājis šis pārbaudījums, tā brieda jau nākamais Sjiņsjin pārbaudījums. Nākošajā dienā kāds man piezvanīja un teica, ka kāds man aiz muguras runājis ar Faluņ Dafa Asociāciju, sakot, ka mans znots ir parādā cilvēkiem naudu; teicis, ka tā ir liela problēma, jo kāds varētu nākt sadauzīt Shen Yun treileri vai nākt uz atbalsta punktu, lai radītu nepatikšanas. Viņi arī draudēja, ka šie cilvēki varētu izplatīt ļaunprātīgas ziņas par viņu Shen Yun izrādes laikā.

Tajā pašā dienā koordinators uzaicināja mani uz pārrunām. Es izskaidroju viņam situāciju un galvoju, ka šīm lietām nevajadzētu notikt, jo mans znots ir uzsācis biznesu un ir jau samaksājis. Kas attiecās uz naudu, ko viņš aizņēmies no cilvēkiem, tam nav sakara ar mani personīgi.

Tajā brīdī es padomāju – vienmēr esmu bijis jums (koordinatoram) noderīgs, izturējies labi un palīdzējis jebkurā laikā. Kā jūs varat pret mani šādi izturēties? Manā sirdī bija zudis līdzsvars, un es patiešām jutos dusmīgs. Ja tas būtu noticis Ķīnā pirms es sāku praktizēt, es vismaz būtu sameklējis kādu, kurš salauztu viņam kājas. Es tā strādāju; es nespēju to saprast. Pēc Likuma mācīšanās es padalījos ar dažiem praktizētājiem un secināju, ka tas bija kārtējais pārbaudījums, kuru man nācās iziet.

Lielākoties domāju, ka esmu bijis izcils. Kad runāju un darīju lietas, es vienmēr iedvesu cieņu. Jau daudzus gadus neviens aiz manas muguras nav teicis, ka esmu bijis slikts. Tomēr sirdī es nespēju to apspiest.

Skolotājs ir teicis: “Agrāk, kad es nodarbojos ar pilnveidošanos, daudzi cildeni gudrie man teica tā: “Grūti paciešamais ir paciešams, grūti paveicamais ir paveicams.”” (Džuaņ Faluņ)

Kad esmu patiesu grūtību vai pārbaudījumu priekšā, man ir jācenšas tie izturēt. Kad ir grūti paciest, man ir jāmēģina paciest.

Tajā laikā mana sirds bija ļoti mierīga. Lai ko es satiktu, manī nebija negatīvisma un es vēlējos sveicināt visus pirmais. Mans znots ieradās uz izrādi un viss bija kārtībā.

Tā kā no šīs cilvēciskās sirds pilnībā neesmu atbrīvojies, man joprojām ir slēptas bailes zaudēt seju. Šī gada 20. jūlija pasākumā, koordinators man pateica tieši: “Tava problēma ir nopietna, tavs znots ir parādā cilvēkiem naudu.” Manī uzreiz uzliesmoja dusmas, es padomāju – vai tā nav ļaunā komunistiskā mentalitāte? Ja mans znots būtu kādu nogalinājis, vai man būtu jāatdod sava dzīvība, lai samaksātu par to?

Es zaudēju iekšējo līdzsvaru un domāju: “Tu esi koordinators; kā tu vari runāt tādas lietas? Es padalījos par to ar dažiem praktizētājiem un tie atgādināja par “Džuaņ Faluņ”. Skolotājs ir teicis:

“Taču parasti, kad rodas pretrunas, tas neskaitās un tam nav efekta sevis paaugstināšanā, ja neskar cilvēka sirdi. Tādēļ cilvēks nevar nomierināties un nervozē. Iespējams, viņš nespēj to izmest no galvas un ļoti grib pagriezties, lai paskatītos acīs tiem diviem, kuri runā par viņu sliktu. Atskatījies viņš ierauga ļaunu izteiksmi to sejās, viņi ir iekarsuši sarunā. Nespēdams to vairs paciest, viņš sadusmojas un, iespējams, tūlīt pat uzsāk ar viņiem strīdu. Kad starp cilvēkiem rodas pretrunas, ir ļoti grūti noturēt savu sirdi. Es teikšu, ka tas būtu viegli, ja viss noritētu, sēžot meditācijā, tomēr ne vienmēr tā notiek.”

Es patiešām izpratu, ka man joprojām ir pieķeršanās bailēm zaudēt seju, un es joprojām nelaižu to vaļā. Tas ir tieši tas brīdis, kad man patiešām vajadzēja to atlaist.

Šī ir mana izpratne manā pašreizējā pilnveidošanās līmenī. Lūdzu, ar labestību norādiet uz jebko, kas nav pareizi.