Kā no huligāna es kļuvu par labu pilsoni

Es uzaugu fermā, un no ģimenes puses biju atstāts novārtā. Es neieguvu pietiekamu izglītību, jo pirms devītās klases atteicos apmeklēt skolu. Pusaudža gados kļuvu sliktāks un ne no kā nebaidījos. Es kļuvu izaicinošs, un mani vecāki bija tuvu izmisumam.

Problemātisks jaunietis

14 gadu vecumā es sāku smēķēt un dzert, lielāko daļu laika biju piedzēries. Es atteicos palīdzēt fermā, un mani interesēja tikai izklaides.

Nebija dienas, kad nekāvos ar klasesbiedriem vai nedarīju pāri cilvēkiem. Kad skolotāji mēģināja man aizrādīt, es viņus lamāju. Galu galā tie vairs nepievērsa man uzmanību. Gandrīz katru dienu skolotāji un klasesbiedru vecāki sazinājās ar maniem vecākiem saistībā ar manu neizturamo uzvedību.

Lai uzlabotu savas cīņas prasmes, es boksēju smilšu maisu un iegādājos nazi. Es gribēju cīnīties ar jebkuru. Ikviens, ieskaitot draugus un kaimiņus, baidījās no manis.

Daudzi no maniem bērnības draugiem uzauga, apprecējās un virzījās uz priekšu savā dzīvē, bet es biju iestrēdzis. Patiesībā neviens negribēja saistīties ar mani.

Pagrieziena punkts

Reiz, kad es pastaigājos, kaimiņš man teica, ka dodas uz Likuma konferenci pilsētā. Viņš paskaidroja, ka tā ir iespēja mācīties. Es izlēmu iet ar viņu, bet viņš ieteica man saņemt atļauju no vecākiem, jo konference ilgs vairākas dienas. Teicu, ka par to nav jāuztraucas, jo es bieži pazudu no mājām uz vairākām dienām vai pat nedēļām, un ģimenei nekad tas nebija interesējis.

Es devos uz Likuma konferenci, un uz mani dziļu iespaidu atstāja dalībnieku pieredzes apmaiņa. Es jutos citādas atmosfēras ieskauts, un šī enerģija un siltums man bija kas jauns. Pirmo reizi jutos rāms un mierīgs. Man patika šī sajūta, un es nolēmu mācīties Faluņgun.

No šī brīža es sāku mainīties, es vairs nelamājos un nedarīju pāri citiem. Es iemācījos būt labs cilvēks un tiku vaļā no saviem kaitīgajiem ieradumiem.

Es sāku uzcītīgi strādāt un sekoju Faluņgun principam “Īstenība Labestība Pacietība”. Mana reputācija mainījās, un, kad cilvēki redzēja, kā esmu mainījies, viņi bija ļoti iespaidoti. Es apprecējos un nodibināju ģimeni.

Domājot par savu pagātni, es nevaru iedomāties, kāds es būtu kļuvis, ja nebūtu sastapis Faluņgun. Doma par to, kas es būtu kļuvis bez Faluņgun, mani joprojām biedē.

Faluņgun principi atspoguļojas mūsu rīcībā

Kāds jauns vīrietis no mūsu ciema palūdza man palīdzēt viņam saistībā ar projektu. Mēs saskārāmies ar dažām problēmām. Kad atgriezāmies, viņa tēvs nodomāja, ka esmu radījis viņa dēlam nepatikšanas.

Kad mēs satikāmies, viņš mani nepamatoti nolamāja. Es biju palīdzējis viņa dēlam, tādēļ nebiju gaidījis šādu attieksmi. Viņš bija gatavs mani piekaut, bet viņa sieva to apturēja. Ciema iedzīvotāji bija pārsteigti par to, ka es nereaģēju uz to kā agrāk.

Tad mana ģimene pastāstīja, ka kāds piekāvis manu dēlu. Saskaņā ar manas 12 gadus vecās meitas teikto kāds vīrietis bija ļoti stipri iepļaukājis manu dēlu. Man tas šķita ļoti dīvaini, – kāpēc gan lai 40 gadus vecs vīrietis sistu astoņgadīgu bērnu? Visi mājās bija nomākti un gribēja, lai es izrēķinos ar viņu.

Stāvot savu raudošo ģimenes locekļu priekšā, es nomierinājos. Es bija Faluņgun praktizētājs un zināju, ka man nevajadzētu rīkoties kā parastam cilvēkam. Es viņiem teicu, ka iešu ar to cilvēku parunāt. Vīrietis nebija mājās, bet viņa dēls, kurš arī bija astoņus gadus vecs, teica, ka mans dēls viņu bija sitis.

Viņa māte bija tuvumā un teica, ka tas neesot bijis nekas liels, tā kā bērni visu laiku plosās. Kad es ieraudzīju tēvu, viņš izskatījās apmulsis, jo es joprojām pret viņu izturējos laipni un neteicu ne vārda par incidentu ar manu dēlu.

Tā ir Faluņgun pilnveidošanās, kas attīrīja manu sirdi un dvēseli. Tagad es rīkojos daudz savādāk nekā agrāk. Faluņgun principi atspoguļojas manos vārdos un rīcībā katru dienu, un tas atstāj ietekmi uz maniem draugiem un ģimenes locekļiem.

Avots: http://en.minghui.org/html/articles/2017/3/18/162542.html