Praktizētāja no Daliaņas pilsētas atceras nenovērtējami dārgās, Skolotājam līdzās pavadītās dienas (2. daļa)

1. daļa: http://lv.clearharmony.net/articles/201601/112446.html

2. Brauciens kopā ar Skolotāju uz Dzjiņdžou pilsētu

Lietus mākoņu izkliedēšana

Kad mēs izbraucām pa ceļu, kas veda uz Dzjiņdžou, sāka smidzināt lietus. Es teicu, ka līst, un Skolotājs pavaicāja: „Vai tas nav labi, ja pavasarī līst lietus?” Es atbildēju, ka lietus – tas ir labi, taču vadīt automašīnu lietū ir grūtāk. Skolotājs pasmaidīja un teica: „Aprīlis ir lietus sezona, lai tad lietus paliek aiz mums.”

Pēc šīs sarunas es ievēroju, ka mākoņi kļuva vēl smagāki; likās, ka debesis un zemi sedz biezs, tumšs pārklājs. Tobrīd Skolotājs veica apļveida kustības ar rokām, un es sapratu, ka viņš griež Likuma Ratu – Faluņ.

Drīzumā tumšā mākoņu sega sadalījās vairākās daļās, un lielās tumšo mākoņu gubas sāka izklīst. Pēc tam lietus acumirklī beidzās. Mums priekšā spīdēja zila debess, bet aiz mums viss bija tumšs un drūms. Tas bija pārsteidzoši.

Pie stūres sēdošais praktizētājs spēja redzēt citos izplatījumos. Viņš vaicāja Skolotājam, kas tās par dievībām, kas parādās ceļa malās. Skolotājs mums pastāstīja, ka tās ir dažādu reģionu dievības. To bija daudz, jo vairākums no tām bija zemu līmeņu dievišķās būtnes. Lielam kalnam parasti ir liela dievība, savukārt mazam kalnam – maza dievība, un katrs atbild par savu teritoriju. Viņi bija atnākuši sveikt Skolotāju. Vēl Skolotājs teica, ka divi drakoni pavada mūs visu ceļu no Daliaņas pilsētas.

Mēs apstājāmies pie nelielas ēstuves, lai pabrokastotu. Atkal sākās lietus, bet Skolotājs nostājās pie loga un atkal grieza Faluņ. Lietus pārstāja līt mazāk nekā desmit sekunžu laikā.

Skolotājs zina ceļu

Kad vadītājs apturēja automašīnu, lai noskaidrotu, kā aizbraukt uz vajadzīgo vietu, es ieraudzīju, kā Skolotājs uzzīmēja gaisā karti, bet pēc tam teica: „Jābrauc taisni, pēc tam pa labi, un tad pa šo ceļu pāris simtus metru uz priekšu.”

Autovadītājs atgriezās un teica, ka mums jābrauc tikai taisni uz priekšu. To dzirdot, es sāku šaubīties, vai Skolotājam ir taisnība. Kad mēs piebraucām pie krustojuma, Skolotājs palūdza, lai autovadītājs nogriežas pa labi. Pēc pāris simtiem metru ceļš beidzās pie Dzjiņdžou pilsētas Cjigun asociācijas ēkas.

Sazināties ar pārdabisko spēju palīdzību

Es pajautāju Skolotājam, vai nevajadzētu piezvanīt praktizētājai, kura tur bija ieradusies jau pirms mums, lai paziņotu par mūsu ierašanos, bet Skolotājs neko neatbildēja. Pēc tam es ieraudzīju praktizētāju pienākam pie mūsu automašīnas. Viņa teica Skolotājam: „Es redzēju, ka jūs izbraucāt no Daliaņas, bet apstājāties apmēram desmitos no rīta.” Es paskaidroju, ka desmitos mēs apstājāmies, lai pabrokastotu.

Praktizētāja teica: „Pareizi. Pēc tam es ieraudzīju, ka jūs jau esat pavisam tuvu, un pateicu citiem praktizētājiem, ka Skolotājs jau ir šeit. Jūs piebraucāt tieši tad, kad es iznācu uz ielas.”

Es beidzot sapratu, ka Skolotājs sazinājās ar pārdabisko spēju palīdzību. Pārsteigta es teicu: „Nav jābrīnās, ka Skolotājs neatbildēja uz manu jautājumu. Visu šo laiku jūs sazinājāties ar Skolotāju.”

Drakoni un dievišķās būtnes

Skolotājs ieradās Dzjiņdžou pilsētā, lai vadītu deviņu dienu lekciju kursus. Brīvajā laikā mēs devāmies uz slaveno tūrisma vietu – Bidzja kalnu. Skolotājs un vietējā praktizētāja ilgi skatījās uz aku pie galvenās ieejas. Es viņiem pievienojos, bet neko nesaskatīju. Skolotājs palūdza praktizētājai iemācīt man, kā ieraudzīt, kas ir akā, un teica: „Ceļš, kas ved uz aku – tas ir guļošs drakons, un aka ir viņa acs.”

Skolotājs gāja tālāk, un mēs sekojām. Pēc tam praktizētāja man teica: „Skaties, rozā ģērbā tērpta drakonu mazulīte velk Skolotāju aiz apģērba un spēlējas ar viņu.”

Tad viņa aicināja mani paskatīties visapkārt, lai ieraudzītu, cik daudz dievišķo būtņu stāv okeāna krastā, izrādot cieņu Skolotājam, bet liels, zaļš Faluņ neļauj tiem pienākt Skolotājam pārāk tuvu.

Man bija žēl, ka nespēju redzēt ar savu trešo aci. Redzēju tikai to, ka okeāns bija ļoti mierīgs un tīrs. Tā kā neko nespēju ieraudzīt, jutu, ka neesmu uzcītīga skolniece.

Pārcelšanās ar prāmi, jo ceļš bija iznīcināts

Es pateicos praktizētājai par viņas stāstīto un atvainojos, ka pati neko nevaru ieraudzīt. Kad to pateicu, pēkšņi ieraudzīju, ka Bidzja kalns mirdz un to ieskauj spožas gaismas loks.

Skolotājs man teica: „Sākumā šis ceļš tika izveidots, lai ļaudis šķērsotu okeānu. Taču tagad ļaudis okeānu var šķērsot tikai laivā. Cilvēki šo ceļu ir iznīcinājuši.”

Mums nācās izmantot prāmi, lai nokļūtu kalna pakājē. Līdzko mēs uzkāpām uz prāmja, okeāna mierīgā virsma pēkšņi saviļņojās, un lieli viļņi sāka šūpot prāmi.

Autovadītājs piedāvāja: „Skolotāj, nostājieties vidū, bet es stāvēšu malā, jo protu labi peldēt.” Taču Skolotājs māja ar roku ūdens virzienā. Praktizētāja teica man, ka daudzas dzīvās būtnes ir iznākušas virspusē, taču es nesapratu, ko viņa ar to bija domājusi.

Apjukusi paskatījos uz Skolotāju, un viņš paskaidroja: „Daudzas dzīvās būtnes ir parādījušās, lai ieraudzītu mani. Tās māj ar rokām un dejo, tāpēc viļņi ir tik lieli.”

Pēc tam autovadītājs man teica, ka prāmis nepeld pa ūdeni. Viņš redzēja, ka ūdens pēkšņi vidū bija pārdalījies, lielie viļņi kā augstas sienas pašķīrās uz malām, un mūsu kuģis patiesībā pārvietojās pa ceļu.

Mūsdienu sabiedrībā vairs nav tīru vietu

Nonākuši kalna virsotnē, mēs devāmies iekšā templī. Es ieraudzīju daudzas Budu statujas. Praktizētāja teica Skolotājam: „Sienas ir it kā izspiedušās uz āru.”

Man nebija ne jausmas, par ko viņi runā, un es jutos apjukusi. To ievērojis, Skolotājs teica: „Jūs apmulsāt? Viņa teica, ka mans Likuma Ķermenis ir attīrījis šo vietu. Lai kur es ietu, mans Likuma Ķermenis to vietu attīrīs. Mūsdienu sabiedrībā vairs nav tīru vietu.”

Drakonu valdnieka statujas pārsteidzošā līdzība pašam drakonam

Mēs ieraudzījām Drakonu valdnieka statuju.

Skolotājs stāstīja: „Šī statuja ir ļoti līdzīga Drakonu valdniekam. Tās veidotājam ir bijušas neparastas spējas. Mūsdienās tamlīdzīgas statujas var sastapt reti. Diemžēl ļaudis vienmēr izmanto cilvēkiem raksturīgo domāšanu, lai saprastu Dievus. Tāpēc viņi ir pārklājuši Drakonu valdnieka statuju ar sarkanu apmetni un domā, ka tā izskatās labāk. Patiesībā Drakonu valdniekam ir pašam savs apģērbs. Cilvēku apģērbs ir tumšs, jo to piepilda dažādas cilvēciskās pieķeršanās, kuras Dievu acīs izskatās netīras un neglītas.”

Nākamajā dienā, kad Skolotājs lasīja lekciju, zālē pēkšņi ieskrēja piedzēries vīrietis un sāka kliegt.

Vēlāk vakarā Skolotājs man paskaidroja, kas bija noticis: „Kāds mūks centās man traucēt izplatīt Likumu. Viņš nebija pie pilnas apziņas.” Praktizētāja piebilda: „Skolotājs pamāja ar roku, un pērkona grāviens piespieda šo cilvēku aiziet.”

Divas dienas pirms atgriešanās Daliaņā es kļuvu skumja, jo drīzumā vajadzēja šķirties no Skolotāja. Skolotājs deva man padomu labi mācīties Likumu un centīgi pilnveidoties, lai sasniegtu Absolūtu Pilnību.

Turpinājums sekos.

Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2015/11/21/153764.html