Zinātnieks atrod garīgo ceļu

Žurnāla The Atlantic Monthly tīmekļa vietnē ir sleja ar nosaukumu „Kāda ir bijusi jūsu lielākā reliģiskā izvēle”. Tās autori aicina lasītājus dalīties ar saviem personīgajiem stāstiem un pārdomām. Kāds kanādiešu biologs dalās savā pieredzē par to, kā viņš saslima ar kādu retu slimību, uzzināja par Faluņgun un sasniedza garīgo atmodu.

Turpinājumā fragments no viņa pieredzes, kas publicēta The Atlantic Monthly.

Es atradu savu garīgo ceļu pavisam negaidītā veidā.

Uzaugu es kā katolis, tiesa gan, tikai šī vārda visvienkāršākajā nozīmē. Sākumā es centos būt īsts katolis, biju altāra zēns, bet es redzēju baznīcā diezgan daudz liekulības (šeit nav nepieciešamas detaļas), un tāpēc pusaudža vecumā ar lepnumu pasludināju sevi par agnostiķi. Es saskatīju reliģiju kā līdzekli, kuru ietekmīgi cilvēki izmanto masu pakļaušanai.

Nolēmu, ka manam pasaules uzskatam, paradigmai, ar zinātni būs pilnīgi pietiekami. Nedaudz pamēģināju daoistu Taiči, bet tas bija tikai relaksācijai.

Es studēju bioloģiju, mani īpaši interesēja ekoloģija, evolūcija un dabas aizsardzība. Vēlējos kļūt par profesoru. Viss bija labi. Man piešķīra dāsnas stipendijas pētniecībai. Savā interešu jomā izveidoju lieliskus kontaktus un sadarbību, atradu ideālas darbības sfēras. Darvinisma evolūcijas modeļi nebija tas, kas mani īstenībā interesēja. Savām doktorantūras studijām es veicu pētījumus Madagaskarā, lai izpētītu acīmredzamo hibridizāciju starp dažādu sugu lemuriem.

Atgriezies no turienes, es sāku just vājumu un nomāktību, un pēc kāda laika man strauji sāka zust spēja izdarīt vienkāršas lietas. Darbs ar laboratorijas mikro-instrumentiem man kļuva arvien grūtāks un sarežģītāks. Es nodomāju, ka biju pārstrādājies, taču nekāda atpūta man nepalīdzēja.

Kādu dienu, skrienot pāri ielai, manas kājas pārstāja pienācīgi darboties, un es tik tikko spēju pāriet uz ielas otru pusi. Es izgāju pārbaudi universitātes slimnīcā.

Man tika diagnosticēts Gijēna-Barē sindroms. Mana imūnsistēma bija uzbrukusi perifērajai nervu sistēmai, un es lēnām zaudēju kontroli pār sevi. Konstatējot šo reto neiroloģisko traucējumu, ārsti sāka sūtīt pie manis praktikantus un klīniskos ordinatorus, lai viņi mēģinātu noteikt diagnozi. Man nekļuva nedz labāk, nedz sliktāk, bet izārstēt mani nevarēja. Izmeklējumi slimnīcā atklāja, ka man ir parazitāro tārpu infekcija un mononukleoze. Būtībā es biju pagalam.

Tam sekoja seši grūti mēneši. Es noskatījos, kā sabrūk mana karjera. Manis izveidotā akadēmiskā sadarbība izgaisa, un es vairs nevarēju efektīvi mācīties. Manas jau tā nestabilās romantiskās attiecības cieta vēl vairāk.

Atgriezos dzimtajā pilsētā, kur māte mudināja mani pamēģināt „alternatīvo ārstēšanu”. Es mēģināju, bet neviena metode nebija efektīva, tāpēc devos atpakaļ uz universitātes pilsētiņu. Tur, kafejnīcā, es satiku kādu vecu paziņu, kurš bija izpētījis daudzas austrumu disciplīnas. Viņš iedeva man DVD, sakot, ka tas, kas tur ierakstīts, palīdzējis viņam atgūties no hroniska noguruma sindroma, kuru viņš bija piedzīvojis pirms dažiem gadiem.

Es nekad neaizmirsīšu, kā pirmo reizi noskatījos šo video. Tas bija video, kas iepazīstināja ar Faluņgun vingrojumiem un meditāciju – ķīniešu jogas stilu, kas sakņojas budisma principos, zināmu arī kā Faluņ Dafa. Pēc pusstundas, mēģinot atdarināt video redzamos lēno kustību vingrojumus, es sāku justies labāk – pirmo reizi, kopš spēju atcerēties. Tā patiešām bija neaprakstāma sajūta – mana sirds, ķermenis un prāts dziedāja.

Es izlasīju Faluņgun mācības ievada grāmatu, lai gan daudzās atsauces uz ķīniešu cjigun un tautas tradīcijām sākumā bija grūti saprast. Viss, ko es zināju, bija tas, ka, kopš mācījos šos vingrojumus, dienu pēc dienas jutos arvien labāk. Kādā brīdī sapratu, ka mani refleksi bija atgriezušies (refleksu zudums ir biežs Gijēna-Barē sindroma simptoms).

Pēc dažiem mēnešiem es devos pie savas neiroloģes uz apskati. Nekad neaizmirsīšu viņas vārdus: „Apsveicu. Jums sākusies remisija. Es nespēju to izskaidrot, bet, lai ko arī jūs darītu, turpiniet to darīt.” Es turpināju darīt un vairs neskatījos atpakaļ.

Lai vai kā, daži interesanti blakusefekti tomēr bija. Pēc nedēļas es sāku ienīst cigarešu garšu. Es nebiju kaislīgs smēķētājs, bet man patika sociālais aspekts un es biju pie tā pieradis. Kādu laiku vēlāk es piedzīvoju to pašu ar alkoholu. Kā tas notiek – abi šie stāvokļi ir aprakstīti Faluņgun pamatmācības grāmatā „Džuaņ Faluņ”. Faluņgun – kā budisma skolas mācība – mudina atteikties no neveselīgām atkarībām un pieķeršanām. Es biju pārsteigts, jo tas nebija tas, ko es patiešām sagaidīju vai arī katrā ziņā gribēju, lai notiek.

Kādu nakti – meditācijas laikā – es piedzīvoju ko tādu, kas patiešām uzveda mani uz Faluņgun ceļa. Es piedzīvoju to slaveno stāvokli, kad visa dzīve nozib acu priekšā. Es biju par tādām lietām lasījis, bet to ir patiešām grūti iztēloties, līdz pats neesi to pieredzējis. Es redzēju savas dzīves kadrus – soli pa solim, no agras bērnības. Tas bija kā skatīties filmu, tikai laiks pats par sevi ritēja ļoti ātri. Dažu minūšu laikā es redzēju daudz ko no savas dzīves.

Bet tas bija arī dīvaini: tā nepārprotami bija mana dzīve, tomēr tas nebija tā, kā es to atceros – ne gluži. Pusceļā nāca apjausma: tā bija mana dzīve, skatoties ar manas mātes acīm. Tas mani satrieca. Es raudāju vairākas stundas.

Ar māti mums bija sarežģītas attiecības. Mēs mīlējām viens otru, gribējām, lai mūsu attiecības būtu labas, bet nevarējām atrasties vienā telpā bez spriedzes vairāk nekā 15 minūtes. Taču pēc piedzīvotā es patiešām pirmo reizi sapratu viņu, sapratu viņas pārdzīvojumus un bēdas, sapratu viņas sāpes un rīcības motīvus.

Es arī zināju, kā uzlabot mūsu attiecības. Nākamajā reizē, kad atgriezos mājās, es spēju uzsākt attiecību uzlabošanas procesu. Protams, tās nebija ideālas, bet kļuva kaut kādā veidā pilnīgi citādas: mīlošas un cieņpilnas.

Tad es sapratu, ka esmu atradis kaut ko dziļu un pamatīgu. No Faluņgun mācības es sapratu, ka pilnveidošanās ir ceļš, kurā pastāvīgi atbrīvojas no pieķeršanām; tas ir process, kurā, gūstot plašāku perspektīvu, cilvēks kļūst arvien iecietīgāks un žēlsirdīgāks. Es ieraudzīju, kā tas izpaužas manā dzīvē. Sākumā es tiku fiziski izdziedināts, un tagad es redzēju, ka esmu spējīgs mainīt savus uzvedības modeļus, kaut gan agrāk domāju, ka tos nav iespējams mainīt. Tādējādi es nolēmu nodoties šai praksei.

Interesanti, ka daudzās pretrunas, kas man saistījās ar reliģiju, Faluņgun mācībā nepastāv. Naudas vākšana? Aizliegta – saskaņā ar vienu no nedaudzajiem stingrajiem noteikumiem. Hierarhija? Pārsteidzoši, bet tādas nav. Cilvēks var izvērtēt savu pilnveidošanās progresu tikai pēc mācības principiem, tikai saskaņā ar sevi, nevis skatoties uz citiem. Ņemt paraugu no citiem, – tas nav risinājums; tāpat nedrīkst uzspiest citiem savas domas par to, kā viņiem vajadzētu uzvesties.

Apgūstot mācību, es redzēju, kā dienu pēc dienas kļūstu patiesāks, līdzjūtīgāks un iecietīgāks. (Īstenība, Labestība un Pacietība ir Faluņgun pamatprincipi.) Es ienācu tajā fiziskās izdziedināšanas apburts, bet tas, ko es patiešām atradu, bija kaut kas daudz dziļāks – garīgā dziedināšana –, un es uzdrošinos teikt, ka savā ziņā –glābiņš.

Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2016/10/5/159421.html