Daliaņas pilsētas iedzīvotājai laimējās būt par Skolotāja Li Hundži automašīnas vadītāju, kad 1994. gadā viņš ieradās pilsētā, lai novadītu tur pirmo Faluņ Dafa deviņu dienu semināru. Pavadot Skolotāju izbraucienos pa pilsētu, viņa un citi Faluņ Dafa praktizētāji piedzīvoja daudzus neaizmirstamus mirkļus.
Turpinājumā viņas atmiņu stāsts par tām vērtīgajām dienām, kuras viņa pavadīja līdzās Skolotājam.
1. Skolotāja Li pirmais lekciju kurss Daliaņā
1994. gada 27. marts ir manas dzīves vissvarīgākā un vērtīgākā diena. Šajā dienā Skolotājs Li Hundži pirmo reizi ieradās Daliaņā, lai izplatītu tur Faluņ Dafa (pazīstamu arī kā Faluņgun).
Lekcijas notika Daliaņas Svešvalodu Universitātes lekciju zālē. Es atbraucu ļoti agri, durvis vēl bija slēgtas. Nopirkusi tuvākajā grāmatu kioskā grāmatu „Faluņgun”, es apsēdos uz kāpnēm pie durvīm un sāku lasīt. Mana pirmā doma bija: „Tā tik ir grāmata! Tajā ir dziļi principi, par kuriem agrāk es nekad neesmu dzirdējusi!” Nākamās stundas laikā es pilnībā iegrimu grāmatas lasīšanā, līdz kāds teica, ka laiks doties uz zāli.
Pie manis pienāca kāda sieviete, Daliaņā diezgan slavena cjigun meistare, un teica: „Es neatnācu šurp mācīties Faluņgun, bet tikai vienkārši paskatīties. Kad kāds cjigun meistars atbrauc uz Daliaņu, es pārbaudu, vai viņš ir īsts meistars vai krāpnieks. Krāpniekiem es parasti rakstu zīmītes, lai nostādītu tos neveiklā stāvoklī.”
Skolotājs Li uznāca uz skatuves. Tas bija jauns, slaids cilvēks ar spēcīgu balsi, viņš izskatījās ļoti labestīgs un pieklājīgs. Klausoties Skolotāja lekciju, mani pārpildīja emocijas, pār vaigiem ritēja asaras. Pagalam apmulsusi, es spiedu pie sejas kabatlakatu. Kas ar mani notiek? Agrāk es nekad publiski neesmu raudājusi!
Kādā mirklī es paskatījos uz sievieti, cjigun meistari, ar kuru biju sarunājusies pirms lekcijas, un ieraudzīju, ka viņa sēž, taisni izslējusies, un ļoti uzmanīgi klausās Skolotājā. Pārtraukumā viņa pienāca pie manis un saviļņota teica: „Ja jūs vēlaties nodarboties ar cjigun, tad nemācieties neko citu, izņemot Faluņgun! Skolotājam Li ir tik spēcīgs Gun! Viņš izstaro tādu gaismu – kā lāzera starus!” Viņa pārstāja saukt Skolotāju vārdā un turpmāk lietoja tikai vārdu „Skolotājs”.
Pēc tam viņa vēlējās satikties ar Skolotāju un palūdza mani iepazīstināt viņu ar Skolotāju. Kādēļ viņa to jautāja man, ja es arī biju pavisam jauna praktizētāja? Lūk, neliels stāsts par to.
Pēc pirmās lekciju dienas es nekādi nespēju pārstāt raudāt un ļoti vēlējos būt līdzās Skolotājam. Līdz pusnaktij apbraukāju visu pilsētu, meklējot viesnīcu, kurā Skolotājs apmeties, taču neatradu to. Otrajā dienā lekcijas laikā man turpināja ritēt asaras, un es atkal ļoti vēlējos būt līdzās Skolotājam. Pārtraukumā es ieraudzīju, ka Skolotājs iegāja blakus esošajā telpā, un es bez svārstīšanās viņam sekoju.
Iegājusi istabā, es dzirdēju, ka Skolotājs kādam saka: „Jūsu automašīnā es nebraukšu, vadītājs nav labs.”
Es tūlīt iesaucos: „Skolotāj, lūdzu, izmantojiet manu automašīnu!”
Paskatījies uz mani, Skolotājs teica: „Viņas automašīna ir piemērota. Varam ar to braukt.”
Profesors Li no cjigun asociācijas neapmierināti uz mani paskatījās, jo biju pārtraukusi viņu sarunu, bet, tā kā mēs bijām pazīstami, viņš neko neteica.
„Visiem Daliaņas šoferiem patiktu vest lielu cjigun meistaru. Esmu sagatavojis četras automašīnas, bet jūs...,” viņš ieturēja pauzi, atkal palūkojās uz mani un turpināja: „Tādā gadījumā izmantosim jūsu automašīnu.”
Tā man radās debesu sūtīta iespēja atrasties līdzās Skolotājam.
Kādu dienu mēs kopā ar dažiem lekciju kursa organizatoriem pavadījām Skolotāju uz Sjinhai parku. Cjigun meistare brauca uz parku taksometrā aiz mums. Parkā viņa sāka dižoties ar dažiem saviem sasniegumiem. Skolotājs mums teica: „Šie cilvēki nevar vienkārši tāpat atstāt savas lietas, tāpēc viņus ir tik grūti izglābt.”
Sēžot uz akmens jūras krastā, Skolotājs pacēla zariņu un uzrakstīja smiltīs:
„Pārdabiskās spējas ir vien nenozīmīgas maģijas,
Tikai diženais Dafa ir pamatu pamats.” („Meklēt īstenu Fa” no “Hun Jiņ”)
Pēc tam Skolotājs runāja ar mums par Likumu. Es ievēroju, ka tajā dienā jūra izskatījās ļoti neparasti: viļņi vēlās pret krastu apkārtnē netālu no mums, bet tālāk ūdens virsma bija ļoti mierīga. Skolotājs mums teica: „Šodien es mācu Likumu ne tikai jums. Daudzas dzīvās būtnes, kas dzīvo Debesīs un okeānā, arī klausās mūs.”
Tajā laikā biju apmeklējusi tikai dažas Skolotāja lekcijas, tāpēc pilnībā neizpratu to, ko teica Skolotājs. Bet es klausījos un ticēju, ka katrs Skolotāja teiktais vārds ir patiesība!
Pēc kāda laika cjigun meistare uzaicināja mani uz savām mājām un parādīja kādu gleznu. Tajā bija attēlots no okeāna iznākošs zelta drakons, un viņa bārdu turēja feja.
Cjigun meistare teica: „Tieši to es ieraudzīju tajā dienā, kad mēs sēdējām jūras krastā. Es palūdzu slavenu Daliaņas mākslinieku atnākt pie manis, aprakstīju šo ainu, un viņš to uzgleznoja. Es ieraudzīju, kā drakons iznāk no ūdens, tikai vēl līdz šim man nav skaidrs, to izsauca Skolotājs Li vai es.”
Es uzreiz atbildēju: „Kā jūs varējāt iedomāties, ka drakons iznāca jūsu dēļ? Skolotājs teica, ka dzīvās būtnes no Debesīm un jūras atrodas šeit, lai klausītos viņā!”
Sieviete atkārtoja, ka gleznā attēlotais patiešām parāda to, kas tajā dienā notika jūras krastā.
Lekciju ceturtajā dienā Skolotājs kopā ar divpadsmit praktizētājiem atnāca uz manām mājām, un mēs skatījāmies Skolotāja vingrojumu apmācības video instrukciju. Ierakstā bija redzams, ka Skolotājs dzeltenā kimono sēž zālē lotosa pozā. Skolotājs pavaicāja: „Vai redzat, uz kā es sēžu?” Daži praktizētāji ieraudzīja īstenību un iesaucās: „Uz lotosa!”
Lotosu redzēja visi, izņemot mani. Sirdī es vainoju sevi par to, ka slikti redzu. Skolotājs man vaicāja: „Vai tu redzi?” Sapratis, ka lotosu nevaru ieraudzīt, viņš teica: „Izdarīšu tā, lai ziedlapiņas kustas, tad tu varēsi ieraudzīt.”
Un es to ieraudzīju. Skolotājs sēdēja uz lotosa zieda ar daudzām ziedlapiņu kārtām, un tās liegi šūpojās. Tas bija brīnums.
Skolotājs paņēma no šķīvja tomātu, paturēja plaukstās, bet pēc tam teica: „Kāds varētu to apēst.”
Es steidzīgi iesaucos: „Nē, neēdiet! Labāk noliksim šeit, lai varam uz to skatīties.”
Es noliku tomātu uz televizora, bet salīdzināšanai noliku tam blakus citu tomātu. Kāds iesaucās: „Skatieties! Tomāts mirdz! Tajā atrodas mazs Buda!” Es ieraudzīju smaragdzaļu gaismu, kas nāca no tomāta virspuses un atspīdēja griestos. Gaismas staros sēdēja mazs Buda. Mēs visi izjutām bijību. Tajā vakarā gaismu izstaroja ne tikai tomāts, bet arī no televizora un sienas nāca smaragdzaļa gaisma. Tomāts joprojām turpināja mirdzēt. Vēlāk tomāts, kuru es biju nolikusi salīdzinājumam, kļuva mīksts, tāpēc nomainīju to ar svaigu. Septiņpadsmitajā dienā biju nomainījusi jau četrus tomātus. Tomāts, kuram bija pieskāries Skolotājs, joprojām bija pilnīgi svaigs. Baidoties, ka arī šis tomāts reiz sabojāsies, atdevu to apēst savam bērnam. (Acīmredzot toreiz mana izpratnes spēja vēl bija vāja.)
Tajā dienā Skolotājs mums teica, ka Visums ir novirzījies no „Īstenības Labestības Pacietības” standarta un atrodas ļoti bīstamā situācijā. Viņš arī teica, ka tādēļ Zemi sagaida nopietnas problēmas, un pagaidām nav zināms, vai Daliaņa saglabāsies. Mēs visi lūdzām Skolotāju saglabāt Daliaņu. Skolotājs atbildēja: „Ja mēs saglabāsim Daliaņu, pirmām kārtām jātiek atrisinātai ūdens problēmai.”
Tajā laikā Daliaņā jau daudzus gadus pieturējās spēcīgs sausums. Ūdens padevē bieži vien bija traucējumi. Kopš tās dienas, kad Skolotājs teica, ka jāatrisina ūdens problēma, ir pagājuši divdesmit gadi, un Daliaņa vairs nekad nav cietusi no ūdens trūkuma.
Lekciju sestajā dienā profesors Li ielūdza Skolotāju doties ekskursijā pa pilsētu. Viņš paņēma līdzi divus fotoaparātus ar četrām filmiņām. Viņiem pievienojās cilvēku grupa. Ekskursijas laikā es ievēroju, ka Skolotājs negrib fotografēties ar šiem cilvēkiem, kuru vidū bija daži cjigun meistari. Es nodomāju, ka, ja reiz Skolotājs nevēlas ar viņiem fotografēties, tad nekas arī nesanāks. Beigās Skolotājs pasauca mūs, četrus praktizētājus, un mēs divas reizes kopā nofotografējāmies.
Pēc tam, kad filmiņa tika attīstīta, profesors Li man parādīja, ka tajā nekas nebija redzams. Viņš man teica: „Tas patiešām ir ļoti dīvaini. Kad es aizgāju attīstīt filmiņas, atklājās, ka no vienas kameras filmiņa ir pazudusi.” Es izteicu pieņēmumu, ka to izņēmuši viņa ģimenes locekļi. Profesors atbildēja: „Tas nav iespējams, jo kameras visu laiku bija man līdzi. Es attīstīju citas filmiņas, bet paskatieties, viņas visas ir bojātas. Tikai ar šīm divām fotogrāfijām viss ir kārtībā.” Tās bija abas fotogrāfijas, kurās bija redzams Skolotājs ar mums – četriem praktizētājiem. Profesors Li saviļņots teica: „Tagad es zinu! Skolotājs Li patiešām ir Buda!”
Es paņēmu fotogrāfijas uz mājām, un, kad tās uzmanīgi aplūkoju, vienā no tām ieraudzīju divus drakonus. Otras fotogrāfijas augšpusē bija redzams zobens. Kad aiznesu fotogrāfijas Skolotājam, pavaicāju, vai tur tiešām ir drakoni un zobens. Skolotājs atbildēja: „Vai zināt, ka Daliaņā ir divas jūras? Divi valdnieki–drakoni palīdz sargāt Likumu kopš tā laika, kad es iebraucu pilsētā. Šis ir mans kosmiskais zobens, tas ir ļoti spēcīgs.”
Pēc vairākiem gadiem kādā no maniem sapņiem Skolotājs man aizdeva savu zobenu cīņai ar dēmoniem. Zobens patiešām bija neticami spēcīgs. Kad to pāris reizes pavicināju, desmitiem tūkstoši dēmonu acumirklī pilnībā izzuda.
Reiz mēs kopā ar Suņas kundzi un viņas vīru aizgājām pie Skolotāja. Suņas kundze teica Skolotājam, ka jau daudzus gadus sirgstot ar sirds slimību. Viņa bieži gulēja slimnīcā un četras reizes bija atradusies kritiskā stāvoklī. Īpaši smagos brīžos viņa nespēja pat gulēt, un nācās likt aiz muguras spilvenu, lai gulētu sēdus. Skolotājs palika savu labo roku zem galda un pacēla to, vienlaikus griežot to ar labo roku. Pēc tam Skolotājs nolika galdu vietā, salika kopā plaukstas un izgāja uz ielas. Es teicu Suņas kundzei, ka Skolotājs attīrīja viņas ķermeni.
Drīz vien Skolotājs atgriezās, uzsmaidīja Suņas kundzei un teica: „Nesatraucieties, tagad ar jums viss kārtībā. Jums vairs nav slimību, un tagad jūs varat koncentrēties uz pilnveidošanos.” Suņas kundze pilnveidojas jau divdesmit gadus. Viņa nekad nav izlaidusi nevienu Likuma mācīšanās un vingrojumu izpildīšanas nodarbību. Un, protams, sirds slimība pie viņas vairs nekad nav atgriezusies.
Aprīlī es vedu Skolotāju uz jaunceltņu rajonu. Pusdienlaikā Skolotājs man jautāja: „Tu valkā brilles. Vai tev ir tuvredzība? Paskaties uz šo gleznu. Tu to labi redzi?” Kad atzinu, ka redzu to slikti, Skolotājs trīs reizes masējošām kustībām pārbrauca man pa muguru no augšas uz leju un pavaicāja, vai ir labāk. Es teicu, ka ir labāk nekā iepriekš, bet joprojām redzu neskaidri.
Skolotājs teica, ka brilles man vairs nav vajadzīgas, bet es atbildēju, ka bez brillēm man nav ērti, esmu taču pie tām pieradusi, un cilvēkiem arī liksies, ka izskatos savādi, ja pēkšņi pārstāšu nēsāt brilles. Skolotājs ieteica nēsāt brilles ar parastiem stikliem. Pēc sarunas es ievēroju, ka profesors Li skatās uz mani ar acīmredzamu nosodījumu. Pēkšņi sapratu – Skolotājs man kaut ko ieteica, bet es atteicos to pieņemt. Mana izpratnes spēja bija tik slikta! Es tūlīt mainīju domāšanas veidu un teicu Skolotājam: „Tagad es gleznu redzu.”
Vēlāk, kad biju braucienā uz Japānu, es nopirku skaistas brilles ar parastajiem stikliem. Taču mana redze nebija kārtībā, neskatoties uz to, vai brilles lietoju vai ne. Tā tas turpinājās kādu gadu, līdz es reiz nejauši uzsēdos uz brillēm un tās salauzu. Es sapratu, ka tas ir Skolotāja mājiens uz to, ka brilles man vairs nav nepieciešamas. Tieši tobrīd lasīju jautājumus un atbildes pēc Skolotāja lekcijas. Praktizētājs jautāja, vai ir jānēsā brilles, un Skolotājs atbildēja, ka slikta redze ir karmas izpausme.
Es sapratu, ka man ir slikta izpratnes spēja, tāpēc tūlīt izmetu brilles atkritumu grozā. Pēc tam, tajā pašā dienā, es aizbraucu uz dzelzceļa staciju, lai satiktu kādu cilvēku. Paskatījusies apkārt, es atklāju, ka redzu ļoti skaidri. Saviļņota es skatījos un skatījos, pavisam aizmirsusi, ka man jāsagaida tas cilvēks, līdz viņš uzsita man uz pleca.
Reiz es pavadīju Skolotāju uz viesnīcu, kurā viņš bija apmeties. Dežurante atvēra istabas durvis. Līdzko mēs tur iegājām, ieslēdzās televizors. Dežurante ļoti izbrīnījās. Es paskatījos uz Skolotāju. Viņš pasmaidīja un teica: „Tā notiek vienmēr, kad es ienāku istabā.”
Pirmajā lekciju kursa dienā kāds vīrietis ienesa zālē savu paralizēto sievu. Praktizētājs, kurš uzturēja kārtību pie vārtiem, viņus apturēja un paskaidroja, ka Skolotājs šeit atradies tāpēc, lai sludinātu Likumu, nevis ārstētu slimības. Tieši tajā brīdī pa vārtiem ienāca Skolotājs un teica praktizētājam: „Jūs varat ļaut viņiem ienākt.”
Pirms lekcijas sākuma Skolotājs sievieti izārstēja. Viņa uzreiz varēja kustēties. Pēc pēdējās lekcijas viņa uznāca uz skatuves, nometās ceļos un paklanījās Skolotājam, pateicoties par izglābšanu. Tā bija ļoti aizkustinoša aina.
Pēc mēneša mēs kopā ar dažiem praktizētājiem devāmies viņu apciemot. Agrāk mēs novērojām gadījumus, kad citi cjigun meistari bija šķietami izārstējuši pacientus, bet pēc dažām dienām slimības atgriezās. Gribējām paskatīties, kā viņa jūtas. Sieviete dzīvoja piektajā stāvā. Kaimiņš pastāstīja, ka viņas nav mājās, bet ar viņu viss esot kārtībā: katru dienu viņa kāpj pa trepēm un iet uz vietējo parku izpildīt vingrojumus. Mēs nepalikām gaidīt viņas atgriešanos, jo nebija nepieciešamības redzēt to savām acīm. Skolotāja enerģija ir tik spēcīga, ka citi cjigun meistari nespēj tam līdzināties.
Tuvojoties lekciju kursa beigām, Skolotājs ierosināja mums aprakstīt mūsu izjūtas un pieredzi no lekcijām. Es rakstīju un rakstīju, un man pār vaigiem ritēja asaras. Es vairākkārt pārrakstīju savu pieredzi, taču pat uz pēdējā varianta vēl uzkrita pāris asaru lāses.
Es uzrakstīju: „Jau vairākus gadu desmitus es nezināju, ko meklēju. Vai slavu? Strādājot par vadītāju, es sapratu, ka slava nav tas, ko es vēlos. Vai tā bija nauda? Nopelnījusi noteiktu naudas summu, es sapratu, ka arī nauda nav tas, ko es vēlos. Es nezināju, ko vēlos, tāpēc nespēju rast mieru. Pēc tam, kad biju apmeklējusi deviņu dienu Faluņ Dafa lekciju kursu, es atradu to, ko biju meklējusi. Skolotājs mainīja manu pasaules uzskatu un izpratni par dzīvi.”
Šie vārdi nāca no manas sirds dziļumiem. Kad lekciju kurss Daliaņā beidzās, mēs kopā ar Skolotāju devāmies uz Dzjiņdžou, kur notika nākamais lekciju kurss. Brīnumi, kas notika šī ceļojuma laikā, palīdzēja man daudz ko izprast.
(Turpinājums sekos.)
Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2015/11/20/153745.html
* * *
Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.
vairāk ...