Ķīnas civilizācijas leģendārie pamati: imperators Šuņs

„Dēla godbijība aizkustina Debesis”. Imperatora Šuņa statuja Ķīnā. (Dingar)

Redzēdams, ka viņa dēla Daņ Džu morālā stāja neatbilst troņmantnieka statusam, imperators Jao sāka meklēt cienījamu pretendentu, kam uzticēt atbildīgo pienākumu kļūt par valsts vadītāju.

Jao tikās ar četriem dažādiem kandidātiem, bet tie visi noraidīja piedāvājumu. Par laimi, Si Jue – pēdējais no mācītajiem vīriem –, ieteica viņam piekto un pēdējo pretendentu uz mantinieka titulu. Tas bija Jui Čunhua – nabadzīgs vīrs, bet ar vadoņa rakstura iezīmēm –, kurš pēc nāves kļuva pazīstams kā imperators Šuņs.

Godbijīgs dēls nepateicīgā ģimenē

Šuņs bija cilvēks, kas gandrīz visu bērnību pavadījis tēva jaunās ģimenes ļaunajā ēnā. Kad viņa māte nomira un tēvs apprecējās otrreiz, pamāte slikti izturējās pret Šuņu un viņa vecāko brāli. Abi bieži vien saņēma sitienus un lamas un reizēm cieta badu.

Šuņa brālis neizdzīvoja tik necilvēcīgos apstākļos, bet nākamajam imperatoram ciešanas palīdzēja norūdīt raksturu. Kad zēns bija aptuveni 10 gadus vecs, kāds daoistu meistars, vārdā Vu Čen Dzi, saskatīja zēnā potenciālu un sāka mācīt viņam lasīt un rakstīt.

Antīks imperatora Šuņa attēlojums. (PD-Art)

Tomēr Šuņa pamāte sagrāva zēna nākotnes cerības, un tā vietā, lai turpinātu mācības, viņam nācās ganīt lopus.

Kas attiecas uz Šuņa radiniekiem, klasiskajos pierakstos tiek atzīmēts, ka viņa tēvs bijis stūrgalvīgs vīrs, kas nav spējis atšķirt labu no ļauna. Intelekta trūkumu Šuņa pamāte kompensēja ar ļaunu viltību un nodevīgu dabu. Viņa pusbrālis Sjans izcēlās ar augstprātību, nežēlību un egoismu.

Šuņs pacieta pāridarījumus ģimenē ar pacietību un dēla godbijību. Kad tēvs sodīja viņu ar rīksti, viņš pacieta sodu, bet, kad tas ņēma rokās smagu rungu, Šuņs centās aizbēgt, lai tēvs nenodarītu viņam smagus miesas bojājumus un nepastrādātu grēku pret paša tuvinieku. Ikreiz, kad viņš bija nepieciešams ģimenei, Šuņs pašaizliedzīgi devās palīgā.

Imperators Jao izsauc Šuņu

Galu galā Šuņa nežēlīgie un vienaldzīgie tuvinieki padzina viņu no mājām, un, meklējot iespēju nopelnīt iztiku, Šuņs devās uz citu valsti. Vietā, kur tagad atrodas Šaņsji province, viņš kļuva par prasmīgu amatnieku-keramiķi.

Drīz vien cilvēki iepazina Šuņu kā atsaucīgu un godājamu jaunu cilvēku. Runāja, ka viņam palīdzot pat meža zvēri. Reiz, kad Šuņs bija devies apgūt neapstrādātās zemes Li kalna piekājē, savvaļas zilonis palīdzējis viņam uzart lauku, bet putni palīdzējuši atbrīvot zemi no nezālēm.

Vienkāršā tauta to uzskatīja par zīmi tam, ka Šuņs nākotnē kļūs par diženu vīru. Laikam ritot, Šuņa smagais darbs un tikums atmaksājās. Rajonos ap Li kalnu Šuņs palīdzēja atrisināt zemes strīdus, piedāvājot nabadzīgajiem un vājajiem auglīgus un apstrādātus laukus, bet pats turpināja apgūt neapstrādātās zemes. Šuņa augstsirdība mudināja arī citus uz pašatdevi, un šī tendence izplatījās visā sabiedrībā. Daudzi cilvēki ieradās, lai dzīvotu un strādātu Šuņa tuvumā.

Mācītais vīrs Si Jue ieteica imperatoram Jao 30 gadus veco Šuņu.

Šuņs bija atturīgs: „Esmu zemas izcelsmes cilvēks un pat neuzdrošinos sapņot par tādu diženumu.”

Tomēr imperators Jao uzaicināja Šuņu uz tikšanos. Saskaņā ar tekstiem, kurus apkopojis Konfūcija skolnieks Sjuņ Dzi, Jao vērsies pie Šuņa ar jautājumu: „Ja es vēlētos valdīt pār pasauli, kādas metodes man vajadzētu pielietot?”

Šuņs atbildējis: „Ja saglabāsiet apņēmību nenomaldīties no ceļa, noteikti pievēršot uzmanību katram sīkumam, un būsiet stiprs savā ticībā un uzticībā, pasaule gluži dabiski pakļausies. Ar apņēmību, kāda piemīt Debesīm un Zemei, un veltot Saules un Mēness spožumam līdzvērtīgu uzmanību katram sīkumam, jūsu godīgums un uzticība gūs virsroku sirdī un izpaudīsies ārēji. Tie šķērsos Četras jūras un būs saredzami it visur. Vai tad būs vēl kas jāpārvalda?”

Dziļi iespaidots no dzirdētā, Jao atdeva Šuņam par sievām divas savas meitas un dāsni apdāvināja. Šuņs uzcēla savu rezidenci pie Gui upes un turpināja, tāpat kā agrāk, palīdzēt savai ģimenei. Viņa sievas bez liekas kurnēšanas uzņēmās savus pienākumus.

Redzot, kādā godā ticis iecelts Šuņs, viņa ģimenes locekļi nebūt nepriecājās par viņa laimi; gluži otrādi, – tie izjuta naidu un skaudību. Šuņa pusbrālis Sjans perināja dažādus plānus, kā nogalināt Šuņu. Viņš mēģināja to sadedzināt un noslīcināt, taču neveiksmīgi. Galu galā pat Šuņa ļaunos radus aizkustināja viņa nelokāmā tikumība un spēja piedot, un viņi pārstāja jaukties viņa dzīvē.

Šuņa darbs

Gatavojot Šuņu tronim, imperators Jao deva viņam tiesības pārvaldīt izglītības sistēmu un valdību, kā arī uzdeva par pienākumu pieņemt hercogus un prinčus no reģioniem. Tiekoties ar aristokrātiem, Šuņs vienmēr stingri ievēroja etiķeti, lai saglabātu pienācīgi svinīgu atmosfēru.

Šuņa izglītības sistēma bija vērsta uz to, ka jaunie mācās no vecajiem. „Rituālu grāmatā” ir rakstīts, ka viņš uzcēlis mājokļus vecāka gadagājuma ministriem un vienkāršajiem ļaudīm netālu no graudu klētīm, kur varētu pulcēties bērni, lai smeltos no viņiem zināšanas un gudrību. Šī sistēma kļuva par pamatu skolām Rietumu Džou dinastijas laikā 10. gadsimtā pirms mūsu ēras.

Tajā laikā Ķīnu turpināja plosīt Lielie plūdi (par kuriem stāstīts iepriekšējā rakstā). Reiz Jao uzticēja Šuņam visai bīstamu uzdevumu: apceļot valsti, lai iegūtu skaidru priekšstatu par plūdu apmēriem. Ceļošana pa kalniem, mežiem, upēm un purviem nebija viegls uzdevums, ko vēl grūtāku padarīja spēcīgas lietusgāzes un niknas vētras. Pastāvēja liela iespēja apmaldīties, nomirt no indīgu čūsku kodieniem vai cilvēkēdāju zvēru uzbrukumiem.

Taču Šuņs drosmīgi vadīja savus vīrus. Reiz meža biezoknī viņi uzdūrās trim tīģeriem. Ieraugot tik daudzus cilvēkus, zvēri sāka rēkt, bet Šuņs iznāca priekšā un uzrunāja viņus: „Mēs esam šeit, lai, sekojot imperatora pavēlei, novērtētu Lielo plūdu apmērus un palīdzētu cilvēkiem izglābties. Mēs nedomājām jūs šeit sastapt. Lūdzami, atgriezieties savā alā un neaizšķērsojiet mums ceļu.”

Tīģeri paklausīja un devās prom. Uzzinājis par notikušo, Jao sacīja: „Vai nu viņš ir dievu svētīts, vai arī viņa tīrā sirds spēj aizkustināt ikvienu dzīvu radību.”

Šuņa valdīšana

Taču, kad imperators Jao piedāvāja Šuņam troni, tas pazemīgi noraidīja piedāvājumu. Tā kā Jao bija jau krietni gados, Šuņs darbojās kā reģents, un viņam palīdzēja lauksaimniecības ministrs.

Drīz vien vairākas labvēlīgas zīmes norādīja Šuņam uz to, ka viņam laiks sēsties tronī.

Kā aprakstīts Haņu dinastijas laika tekstos, Jao nodeva Šuņam imperatora pilnvaras, izpildot sarežģītu un reliģiozu pilnvaru nodošanas rituālu. Imperators nomazgājās, atturējās no gaļas ēdieniem un vīna, uzcēla jaunus altārus. Kopā un Šuņu un citiem viņš raidīja lūgšanas debesīm un izvēlējās pilnvaru nodošanai labvēlīgu dienu.

Ceremonijas dienā Jao ar saviem padotajiem ziedoja dieviem. Viņš iegremdēja upē nefrīta gabalu, un ūdens sāka izstarot spožu gaismu. Kalnus ietina mākoņi un migla, kas vēstīja labu. Uzpūta stiprs vējš, un upes ūdeņi saviļņojās.

Starp viļņu krācēm parādījās drakons, nesot kaut ko zobos. Tas pietuvojās altārim un, pirms nozust atpakaļ ūdens dzelmē, atstāja uz altāra dāvanu. Tā izrādījās karte, kurā atzīmētas saules, mēness un zvaigžņu atrašanās vietas debesīs, kā arī upes un kalnu grēdas uz zemes. Tas bija „Hetu”, kas parasti tiek tulkots kā „Dzeltenās upes karte”.

Pagāja divi gadi, un Jao veica nākamo rituālo ceremoniju. Šoreiz parādījās milzu bruņurupucis ar lielu grāmatu uz muguras. Grāmata bija darināta no bruņurupuča bruņām, un uz tās bija iegravētas sarkanas ķīniešu rakstzīmes. Uzraksts aicināja Šuņu kāpt tronī. Tas bija „Luošu” – raksti uz bruņurupuča bruņām no Luo upes.

Modernizētas Hetu un Luošu diagrammas (Philolo/PD-Art).

Kļuvis par šādu brīnumu aculiecinieku, Jao atteicās no troņa, un Šuņs kļuva par imperatoru.

Imperators Šuņs bija humāns valdnieks. Tika atcelti miesassodi un nežēlīga spīdzināšana, izņemot ārkārtas gadījumus. Tādējādi noziegumi, par kuriem agrāk cilvēkam tiktu iededzināta kauna zīme vai nocirsts deguns, kāja vai galva, tagad tika aizstāti ar izraidīšanu, soda naudu vai publisku nopēršanu. Tas bija saskaņā ar Šuņa akcentēto morālo audzināšanu, – viņš uzskatīja, ka sabiedrība, kurā cilvēkiem sirdsapziņa neatļauj pastrādāt noziegumus, ir daudz labāka par tādu, kurā cilvēki tiek sisti, lai iedzītu viņos paklausību.


Raksts franču valodā: http://fr.clearharmony.net/articles/a118941-Les-fondations-legendaires-de-la-civilisation-chinoise-l%E2%80%99empereur-Shun.html

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.