Debesis, Zeme un tikumības pamati ķīniešu ticībā

Seno laiku gudrais Konfūcijs, kurš sludināja piecus galvenos tikumus – labestību, taisnīgumu, rituālu ievērošanu, gudrību un uzticību –, mācīja, ka labestība sakņojas dēla godbijībā un brālīgā mīlestībā.

Konfūcija ētikas pamati, kas balstās uz ģimeniskām vērtībām, visā pasaulē ir pazīstami kā ķīniešu filozofijas un kultūras mantojuma stūrakmens. Šī 2 500 gadu senā mācība sakņojas pirms impēriju laika ķīniešu reliģiskajās tradīcijās, kurās, izrādot cieņu Debesīm un Zemei, cilvēki tiecās panākt harmoniju ar Visumu.

(iStock.com)

Piektais no Konfūcija noteiktajiem galvenajiem tikumiem – uzticība – ir visu sabiedrībā pastāvošo attiecību pamatā, un tanī pašā laikā tas stiprina arī cilvēces garīgo saikni ar dievišķo. Daoisma praktizētāji un filozofi izprata to kā jiņ-jan duālismu, kamēr Konfūcija sekotāji domāja par to, kā labāk kalpot saviem vecākiem un priekšniekiem, kā pareizi audzināt bērnus un mācīt padotos.

Klasisks ķīniešu sociālās filozofijas modelis, kā arī reliģiskās ticības piemērs ir Rietumu Džou dinastija (1046. g.p.m.ē. – 77. g.p.m.ē.). Šī laika valdnieki un cilvēki iedvesmoja Konfūciju viņa mācības radīšanā. Džou valdnieki vadījās pēc principa – valdīt tikumīgi un godāt Debesu imperatoru Šan Di. Valdnieks tolaik tika uzskatīts par „Debesu Dēlu”, un tādējādi tika skaidri noteikts viņa pakļautības statuss dievišķajai varai un vadībai.

Uzticība Debesu likumiem izpaudās aristokrātijas rituālu un pieklājības normu ievērošanā; tautā uzticēšanās izpaudās kā uzvedības normu un dēla godbijības ievērošana. Šie tikumi tika nodoti no paaudzes paaudzē ne tikai ar oficiālu tekstu, tādu kā „Džou laika rituāli”, starpniecību, bet izplatījās arī ar galma un tautas dziesmu palīdzību. Kā spilgts šīs kultūras piemērs minamas odas, kuras Konfūcijs apkopoja „Dziesmu grāmatā” (Šidzin). Šajā darbā apkopotas 300 dziesmas un dzejoļi, pārstāvot dažādus Džou impērijas reģionus un sociālās klases.

Krājuma „Šidzin” nodaļa „Džou dziesmas” ir veltīta Šan Di godināšanai, pielūgsmei un cildināšanai. „Džou dziesmās” tika cildināti arī dinastijas dibinātāji Veņs un Vu, imperators Čens un imperators Kans, kā arī viņu leģendārie pēcteči Hou Dzji un Tai Vans, kas tika uzskatīti par Debesu imperatora pēctečiem. „Džou dziesmās” tiek runāts par cieņu, ar kādu šie agrāko laiku valdnieki kalpoja Debesīm, kā viņi aizsargāja cilvēkus un tikumīgi pārvaldīja valsti.

Runājot konkrētāk, reliģiskā pietāte nozīmēja, ka cilvēks ir atbildīgs par to, lai rīkotos un dzīvotu tikumīgi, lai atbilstu Debesu Mandātam līdz pakāpei, ko nosaka viņa stāvoklis. Šis princips atspoguļojas cilvēku attiecībās kā „trīs saistības” starp „valdnieku un ministru”, „vecākiem un bērnu”, „vīru un sievu”.

Konfūcijs uzskatīja, ka šis „Džou dziesmu” krājums var kalpot kā cilvēku morālais ceļvedis. „Nonākot kādā valstī, var noteikt, cik izglītoti ir tās iedzīvotāji. Ja tie ir pieklājīgi un laipni, tas nozīmē, ka ir mācījušies no „Šidzin”.”

Dzejoļi un odas no „Dziesmu grāmatas” liecina, ka Džou dinastijas valdīšanas laikā cilvēki ticēja, ka Debesis spēj pasargāt cilvēku no ciešanām un nelaimēm, bet valdnieki ir sūtīti uz zemi kā Debesu pārstāvji cilvēku pasaulē, lai uzraudzītu, kā tiek izpildīta Debesu griba.

Dzejolī „Huanji” Debesis sniedz norādījumus valdniekam Veņam, kurš dibināja Džou dinastiju:
„Debesis sacīja imperatoram Veņam: „Vēlos, lai valdnieks pieturas šādiem tikumiem: viņš nedrīkst ļauties miesīgām baudām un ļaunprātīgi izmantot tiesības sodīt. Viņam nav jārunā par to, ko nezina, un ir no sirds jāseko Debesu likumiem.””

Tādējādi dievbijīgs valdnieks, kurš ciena Debesis, būs arī tikumīgs valdnieks- filozofs attieksmē pret saviem padotajiem un ministriem, tāds, kurš uzklausīs viņu padomus un ņems vērā viņu intereses un vajadzības. Atšķirībā no vēlāko laiku imperiālās Ķīnas raksturīgākās iezīmes – politisko spēku koncentrācijas vienuviet –, Džou valsts politiskā un militārā vadība bija reģionalizēta. Daudzo vasaļu valstiņu, no kurām sastāvēja valsts, vadītāji bija uzticīgi savam imperatoram vairāk morālu apsvērumu dēļ nekā piespiedu kārtā.

Agrīnās Džou dinastijas valdnieku stingrais raksturs un morālā stāja bija iemesls šīs decentralizētās un „elastīgās” dinastijas ilgmūžībai: vairāk nekā 800 gadus Džou karaliskā ģimene tika atzīta par Ķīnas likumīgajiem valdniekiem, padarot to par visilgāk pastāvējušo dinastiju Ķīnas vēsturē.

Faktiski Džou politiskā vara sāka atslābt 8. gadsimtā pirms mūsu ēras, kad valdnieks Jou vairs nespēja atbilst viņa priekšgājēju uzstādītajiem augstajiem standartiem. Šim valdniekam, kuram vairāk rūpēja izpriecas, tādas kā laika pavadīšana ar mīļāko konkubīni, nevis koncentrēšanās uz progresīvu valsts pārvaldi, bija šaurs redzesloks, un savus uzticīgos ministrus viņš turēja aizdomās par sazvērestību perināšanu.

Līdz ar morālās stājas zaudēšanu mazinājās arī uzticēšanās valdnieka un viņa vasaļu starpā. Tādējādi tad, kad Džou galvaspilsētai uzbruka barbaru ciltis, valdnieks Jou bija palicis bez sabiedrotajiem. Valdnieks zaudēja savu dzīvību, bet viņa ģimenei nācās meklēt glābiņu austrumos – pie Austrumu Džou valsts dibinātāja. Neraugoties uz visiem valdnieku tituliem, feodāļi patiesībā vairs neticēja Džou valdnieku spējai valdīt. Tas bija iemesls nākamo Pavasaru un Rudeņu, kā arī Karojošo valstu periodu attīstībai, kurā Džou valdniekiem vairs nebija lielas teikšanas pār lēnām sabrūkošo valsti.

„Dziesmu grāmatā” izteiktais brīdinājums skan: „Gudrs un zinošs cilvēks laipni uzklausīs padomu un rīkosies tikumīgi. Tuvredzīgs un mazizglītots cilvēks neuzklausīs no sirds sniegtu padomu, viņš uzskatīs, ka padomdevējam piemīt nepiedienīgas ambīcijas.”

Senajiem ķīniešiem ticība dievišķajam bija saistīta ar uzticību un atbalstu cilvēku starpā. Īstena labestība balstās nesatricināmā ticībā, tādējādi pēdējo Konfūcija minēto tikumu „uzticību” harmonizējot ar pirmo – „labestību”.

Raksts angļu valodā: http://www.theepochtimes.com/n3/1898926-heaven-earth-and-the-moral-foundations-of-chinese-faith/