Ķīniešu civilizācijas leģendārie pamati: imperatora Jao tikums

Sunu dinastijas laika imperatori Jao (pa labi) un Diženais Jujs. (Public Domain-US)

Jao dzimšana

Klasiskajās ķīniešu leģendās – pēc aprakstiem par Visuma un cilvēces radīšanu, kā arī Dzeltenā imperatora valdīšanu – īpaši tiek izcelti valdnieki Jao, Šuņs un Diženais Jujs.

Jao piedzima sievietei vārdā Cjin Du, kas bija imperatora Ku konkubīne. Leģendārajās Haņu dinastijas „Bambusa hronikās” (竹書紀年) teikts, ka Cjin Du laida pasaulē Jao pēc tam, kad bija sastapusies ar drakonu, kas viņai parādījis, kā izskatīsies viņas dēls. Arī grūtniecība noritējusi visai neparasti: tā ilgusi 14 mēnešus.

Zēnu nosauca par Fan Sjuņu, bet pēc nāves viņam tika piešķirts vārds Jao.

Jau kopš bērnības Jao bija tikumīgs un apdāvināts. 13 gadu vecumā viņu iecēla par Tao pilsētas pārvaldnieku. Pēc diviem gadiem viņš kļuva par Tanu reģiona pārvaldnieku un palīdzēja savam brālim pārvaldīt galmu.

Dži valdīšana

Mūža nogalē imperators Ku nodarbojās ar zīlēšanu un noskaidroja, ka četri no viņa dēliem ir labi kandidāti uz valdnieka troni. Ku nolēma kronēt savu vecāko dēlu Dži par jauno imperatoru.

Pēc Ku nāves par imperatoru kļuva Dži.

Imperatora Dži valdīšana nebija veiksmīga. Trīs imperatora Dži ieceltie ministri, kuriem bija jāatbild par valdību, rūpniecību un dabas resursiem, bija korumpēti un bezkaunīgi. Viņi grāva tradicionālās paražas, izjauca lietu dabisko kārtību un vedināja Dži nodoties miesīgām baudām. Dži atstāja novārtā savus imperatora pienākumus un aizmirsa par valdīšanu.

Tajā laikā zemi sāka postīt dabas katastrofas, un tauta kļuva nemierīga. Cilvēki sāka runāt, ka imperatora Dži valdīšana ir novirzījusies no Dao. Dunji valstī sākās sacelšanās, un Jao tika nosūtīts to apspiest.

Senajā ķīniešu filozofiskajā traktātā „Filozofi no Huainaņas” (Huainaņdzi, 淮南子), kas radīts agrīnās Haņu dinastijas laikos, rakstīts, ka Jao laikā cilvēkus mocījuši seši briesmoņi: briesmonis-cilvēkēdājs, vēl viens cilvēkēdājs ar milzu ilkņiem, Dzju Dzjin – hidrai līdzīgs briesmonis ar deviņām galvām, kurš spļāva ūdeni un uguni, šausminošs plēsējputns ar cilvēka seju, briesmīgs divgalvains mežakuilis un gigantiska čūska.

Senajā ķīniešu traktātā „Kalnu un jūru kanons” (Šanhaidzjiņ), kurā aprakstīta Ķīnas un tās tuvējo zemju ģeogrāfija un tur mītošās brīnumainās būtnes, ir rakstīts, ka Debesu imperators Dzjuņs sūtījis dievišķo kareivi Hou Ji palīdzēt cilvēkiem tikt galā ar postošajām nelaimēm.

Hou Ji pieveica sešus briesmoņus un atbrīvoja cilvēkus no ciešanām.

Ar Dievu piešķirtām tiesībām Jao pārmanto troni

Laikam ritot, kļuva redzams, ka Jao piemīt daudz lielāks tikums un spējas nekā viņa pusbrālim Dži. Četru debespušu valdnieki deva priekšroku Jao, un pēc deviņiem valdīšanas gadiem imperators Dži paziņoja, ka atsakās no troņa par labu Jao.

Leģendas vēsta, ka pirms kāpšanas tronī Jao redzējis sapni, kurā debeszils drakons uznesis viņu Tai kalnā aiz Debesu vārtiem, kur viņa skatienam atklājies viss dievu pilsētas krāšņums un pārpilnība.

Jao kļuva par imperatoru, un viņa laikā galvaspilsēta bija Pinjana. Valdības ierēdņus viņš iecēla, sameklējot spējīgus cilvēkus vienkāršo ļaužu vidū, un interesējās par to, ko domā tauta, kā arī centās izprast tās vajadzības.

Jaunais imperators devās vizītē pie četriem vientuļniekiem, kas pilnveidojās Guņše kalnā, kur skolnieka pazemībā lūdza viņiem padomu.

Cjinu dinastijas laikā radīts imperatora Jao attēls. (Public Domain-US)

Jao valdīšana

Raksturīgākā imperatora Jao iezīme bija tāda, ka viņu interesēja tautas viedoklis. Imperators sadalīja Ķīnu deviņās valstīs, kuras bieži apceļoja. Pārvaldes jautājumos Jao meklēja padomu un palīdzību pie Četru debespušu valdniekiem. Pie pilsētu vārtiem tika uzstādītas koka plāksnes, uz kurām vienkāršie ļaudis varēja uzrakstīt, kas viņus neapmierina.

„Vēstures pierakstos” (Šidzji, 史記) Haņu dinastijas laika zinātnieks Sima Cjaņs atzīmēja imperatora Jao nopelnus: „Viņa tikums un personība bija tik plaši kā debesis; gudrības ziņā viņš bija pielīdzināms dieviem. Tuvoties viņam bija tas pats, kas tuvoties saulei, kas apgaismo pasauli. No tālienes izskatījās, ka viņš staigā pa rožainiem mākoņiem. Viņš bija bagāts, bet ne valdonīgs; viņš bija cēls, bet ne augstprātīgs. Viņš izturējās pret cilvēkiem godprātīgi un labestīgi. Viņa sirdi piepildīja domas par visiem vienkāršajiem ļaudīm.”

Tā laika tautasdziesmās Jao tika slavēts par viņa labestību – tik plašu kā debesis –, un gudrību, kas padarīja viņu līdzīgu dieviem. „Tāpat kā saule sasilda sirdi un mākoņi apsedz zemi, tā viņa tikums staro spoži, un visa pasaule viņam uzgavilē.”

Saskaņā ar kādu citu Haņu dinastijas tekstu „Dārza leģendas” – imperators Jao rūpējās par ikvienu. Imperators Jao sacīja: „Ja kaut viens cilvēks cieš badu, tad par to atbildīgs esmu es.”

Hou Ji notriec no debesīm deviņas saules

Hou Ji, karavīrs, ko Debesis sūtīja palīgā Jao, ķīniešu folklorā labi pazīstams kā varonis, kurš sašāva deviņas no desmit saulēm, kas dedzinājušas zemi.

Pastāv uzskats, ka par deviņu sauļu parādīšanos vēstījušas neskaitāmas biedējošas zīmes, tostarp čūskai līdzīgs briesmonis ar sešām kājām un četriem spārniem.

Drīz pēc tam sākās liels sausums; kādu dienu cilvēki pamodās un ieraudzīja debesīs četras saules. Vienkāršie ļaudis trīs liekās saules uzskatīja par dēmonu zvaigznēm. Imperators Jao lika Hou Ji darīt visu, kas tā spēkos, lai iznīcinātu trīs liekās saules.

Hou Ji raizējās, nevēlēdamies pastrādāt smagu grēka darbu: „Kā lai es atšķiru īsto sauli no neīstajām. „Īsto sauli nevar sašaut,” Jao viņu mierināja.

Drīz vien debesīs jau bija desmit sauļu, un neviena Hou Ji raidītā bulta nespēja saulēm neko nodarīt, neskatoties uz to, ka viņš bija lielisks strēlnieks.

„Kalnu un jūru kanonā” ir pieraksti par to, ka debesu imperatoram Dzjuņam ar sievu bija desmit dēlu, kuri kļuva par desmit saulēm, kas dzīvoja virs austrumu jūrām. Nelaime notika tad, kad visas desmit saules nolēma uzlēkt vienlaicīgi. Upes izžuva, un augi nokalta. Zeme izdega, un gaiss kļuva tik karsts, ka to bija grūti elpot.

Tā kā imperators kļuva arvien nepacietīgāks un arvien vairāk uztraucās, ministri ieteica viņam atteikties no gaļas un vīna, sniegt upuri dieviem un no sirds lūgties Debesīm, Zemei un senčiem.

Ministrs sacīja: „Hou Ji var izmantot savas dievišķās bultas. Bet vai viņš izjūt godbijību pret valdnieku?”

Tad Jao nomazgājās un trīs dienas gavēja. Viņš sniedza ziedojumus Zemei un Debesīm. Arī Hou Ji devās svētceļojumā uz Kuņluņ kalnu, kur no sirds lūdzās Debesis un saules apžēloties par Zemi.

Saules nekustējās ne no vietas, un Hou Ji bija spiests pielietot savu loku un bultas. Viņš sašāva deviņas no desmit saulēm, un klimats atkal kļuva normāls.


Raksts franču valodā: http://fr.clearharmony.net/articles/a118713-Les-fondations-legendaires-de-la-civilisation-chinoise-la-vertu-de-l%E2%80%99empereur-Yao.html

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.