Ķīniešu idioma: cīnīties uz dzīvību vai nāvi 背水一戰

Haņ Sjiņs (apmēram 256. – 195. g. p.m.ē.) bija militārais stratēģis un ģenerālis, kurš deva būtisku ieguldījumu Haņu dinastijas dibināšanā (206. g.p.m.ē. – 220.g.).

Pēc Veju valsts iekarošanas 205. g.p.m.ē., Haņ Sjiņs saņēma pavēli nekavējoties uzbrukt Džao valstij. Džao valsts armijai bija 200 000 karavīru liels karaspēks, bet Haņ Sjiņa rīcībā bija tikai 30 000 karavīru.

Džao armija jau bija ieņēmusi izdevīgas pozīcijas un nobloķējusi svarīgāko pāreju uz Džao valsti. Pāreja atradās Taihana kalna rietumu pusē, un tās priekšā vijās upe.

Haņ Sjiņs ļoti labi saprata, cik nelabvēlīgos apstākļos atrodas viņa karaspēks. Viņš apzinājās arī to, ka viņa karavīri ir noguruši pēc tālā ceļa, un to, ka Džao armija ļoti viegli var nogriezt ceļu viņu pārtikas piegādēm. Tad viņš izstrādāja plānu.

Haņ Sjiņs pavēlēja lielākajai daļai savas armijas doties pāri upei un nostāties ar seju pret Džao nometni 30 jūdžu attālumā no pārejas. Viņš lika karavīriem rakt tranšejas un izveidot nocietinājumus.

Džao ģenerāļi un karavīri smējās par Haņ Sjiņu domājot, ka viņš ir pieļāvis taktisku kļūdu, jo sakāves gadījumā viņa armijai nebija nekāda atkāpšanās ceļa, jo aiz muguras bija upe. Taču Haņ Siņs palika mierīgs.

Viņš deva pavēli 2000 karavīru lielai vienībai slepeni iekļūt Džao nometnē, un tiklīdz Džao karavīri pamestu nometni, labi redzamā vietā uzvilkt Haņu karogu.

Tajā naktī Haņ Sjiņs lūdza, lai karavīri daudz neēd, apsolot viņiem sarīkot dzīres pēc Džao armijas sakāves nākamajā dienā. Lai gan viņa pavēle tika izpildīta, Haņ Sjiņam nenoticēja pat viņa virsnieki.

Nākamajā rītā Haņ Sjiņs pavēlēja savai armijai ar karogiem un bungām virzīties uz pārejas pusi. Džao galvenie spēki atstāja savu nometni, lai sāktu vajāt Haņu armiju.

Ilustrācija: Tā kā aiz muguras bija upe, Haņ Sjiņa karavīriem nebija citas iespējas, kā vien izmisīgi cīnīties, un galu galā viņi sakāva Džao valsts armiju. (Ilustrācija: Džeina Ku, Epoch Times)

Tad Haņ Sjiņs nekavējoties pavēlēja karavīriem atkāpties līdz iepriekš sagatavotajām pozīcijām. Džao armija turpināja pakaļdzīšanos. Haņu armijas karavīriem nebija citas iespējas, kā izmisīgi cīnīties, un tas nobiedēja Džao karavīrus.

Lai pārgrupētos tālākajam uzbrukumam, Džao ģenerāļi pavēlēja saviem karavīriem atkāpties. Kad Džao karavīri atkāpās līdz savai nometnei, viņi ieraudzīja tur plīvojam Haņu karogus.

Nodomājuši, ka viņiem uzbrūk no aizmugures, Džao karavīri krita panikā. Šajā brīdī Haņ Sjiņs uzbruka ar visiem saviem spēkiem, un Džao armija tika sakauta.

Dzīru laikā par godu uzvarai Haņ Sjiņam jautāja, kāpēc viņš izvietoja savus vīrus ar mugurām pret upi. Viņš atbildēja: „Šādā situācijā vīri cīnījās, jo viņiem nebija kur bēgt. Ja viņus izvietotu vietā, kur var atrast patvērumu, viņi to meklētu.”

Šī stratēģija kļuva par pamatu idiomai 背水一戰 (bèi shuĭ yī zhàn), kura burtiskā tulkojumā nozīmē „cīnīties, stāvot ar muguru pret upi”.

Idioma tiek izmantota, lai aprakstītu gadījumus, kad cilvēks ir spiests uzvarēt vai mirt, vai citiem vārdiem sakot „cīnīties uz dzīvību vai nāvi”.

Raksts turku valodā: http://tr.clearharmony.net/articles/a114023-Cin-Deyimleri-ve-Hikayeleri-Sirtini-Nehre-Dayayarak-Savasmak.html