Paaugstināt Sjiņsjin, ejot caur grūtībām

Godājamais Skolotāj Li,
Godājamie praktizētāji,

Pēdējais praktizēšanas gads man ir bijis visai vētrains. Es gribētu domāt, un es ceru, ka es
patiesi pilnveidojos – pilnveidojos ar entuziasmu un sirdi, ar kādu sākumā ienācu Dafa. Es esmu pārliecināts, ka varēju izdarīt labāk, es varēju vairāk ieskatīties sevī un varēju būt daudz uzcītīgāks. Es paklupu daudzas reizes, bet galu galā es vienmēr spēju piecelties un turpināt savu ceļu, par ko es esmu ļoti pateicīgs.

Es gribētu dalīties ar Jums trīs izpratnēs, kuras ieguvu savu likstu laikā. Tās ir par pilnveidošanos un ieskatīšanos sevī.

Pieķeršanos saknes

Savas pilnveidošanās sākumā es pieņēmu lēmumu: lietas, kuras es nesaprotu, es nesaprotu; un, ja man tās kaut kad ir jāsaprot, es sapratīšu tās. Taču jau pašā sākumā es sapratu, ka man jāskatās sevī un jālikvidē savas pieķeršanās, un tā es pieņēmu lēmumu, ka tas ir tas, uz ko man jākoncentrējas.

No šiem vārdiem es izpratu dažus principus: viens no tiem ir – koncentrēties uz to, par ko tu esi atbildīgs, un atstāt to, par ko tu neesi atbildīgs, tiem cilvēkiem, kas par to atbild. Tā es sapratu, ka es esmu atbildīgs un man ir jākoncentrējas uz skatīšanos sevī, iznīcinot pieķeršanās un paaugstinot Sjiņsjin.

Piemēram, šobrīd es joprojām nesaprotu Visuma uzbūvi, bet nekoncentrējos uz to, drīzāk izvēlos paaugstināt savu Sjiņsjin. Tad vēl piemērs, – lai kļūtu vēl uzcītīgāks, es skatos sevī un redzu, ka man ir pieķeršanās, kas traucē man to darīt. Tā kā es patiešām vēlos iznīcināt tās, es saprotu, ka man vajag izsekot tām līdz pašai saknei, līdz to izcelsmei un izraut tās no turienes ārā; izprast, ko tās dara un kāpēc tās tur ir.

Jūtot, ka uzvedos ne tā, kā es patiesībā vēlētos, un ne tā, kā Dafa praktizētājam tas būtu jādara, es skatījos sevī. Arī draugi praktizētāji man ārkārtīgi palīdzēja, par ko esmu viņiem pateicīgs. Piemēram, kad es redzu konfliktu, kurā es neesmu iesaistīts, es tik un tā atrodu par svarīgu ieskatīties sevī, un zināmā mērā es esmu spējīgs novērot ne tikai citu pieķeršanās, bet arī savējās, un tas ir pats svarīgākais.

„Džuaņ Faluņ” trešajā lekcijā Skolotājs saka: „No augsta līmeņa perspektīvas raugoties, cilvēka dzīve nav domāta tam, lai būtu par cilvēku. Cilvēka dzīvība ir radīta Visuma telpā, tādēļ tā atbilst Visuma īpašībai „Džeņ Šaņ Žeņ”, un pēc savas būtības tās daba ir labestīga. Tomēr, palielinoties dzīvo būtņu skaitam, izveidojās zināmas sabiedriskās attiecības. Tādēļ daži kļuva savtīgi un slikti un vairs nevarēja palikt augstos līmeņos.”

No šiem vārdiem es izpratu, ka, iespējams, mūsu dzīves nesākās šeit, šajā vietā; kā arī to, ka laika gaitā mēs kļuvām egoistiski, un tieši šis egoisms nosaka, vai mēs paaugstināmies vai pazemināmies līmeņos. Bet tad es uzdevu sev jautājumu „Kādēļ? Kādēļ es kļuvu egoistisks?”

Skolotājs teica: „Likuma princips „izveidošanās, eksistence, sabrukums un iznīcība” radīja vecā Visuma visus faktorus, matēriju un dzīves, un vienlaikus arī noteica Likuma principu, ka visam ir jāsabrūk. Tā ir visu faktoru, kas veido Visumu, iekšēja sabojāšanās un pagrimums; dzīvībās tas izpaužas kā domāšanas veida un uzvedības normu pasliktināšanās un izvirtums; kolīdz sabrukums sasniedz noteiktu pakāpi, tad izglābšana vairs nav iespējama, tādējādi notiek virzība uz iznīcības noslēdzošo posmu.” Likuma izklāsts 2003. gada Laternu festivāla laikā ASV Rietumkrasta Fa konferencē).

Un mana izpratne ir tāda, ka es esmu būtne no vecā Visuma, un tādēļ esmu Likuma principa „„izveidošanās – eksistence – sabrukums – iznīcība” ietekmē. Un ļoti iespējams, ka es kļuvu egoistisks jau sen, pirms vēl atnācu šeit. Un pieķeršanās šajā cilvēku pasaulē ir tikai šī paša egoisma izpausmes. Pašas pieķeršanās nav sakne, tie ir tikai simptomi. Man vajag likvidēt egoismu, ko esmu ieguvis, pirms atnācu uz šejieni! Es atklāju, ka tas nav vienkāršs uzdevums un es to nevaru izdarīt vienas nakts laikā, jo tas ir bijis ar manu īsto būtību kopā ilgāku laiku, nekā es tam varētu izsekot līdzi. Taču, neskatoties uz to, ka jaunā Visuma standarti ir ļoti augsti, es gribu tiem atbilst.

Ziedošanās

Otrā tēma, par ko es vēlējos dalīties, ir ļoti cieši saistīta ar pieķeršanos un egoismu. Tā kā es vēlos likvidēt egoismu, es ieskatos sevī, lai atrastu to, kas tam ir pretējs. Cilvēku izpratnē egoismam pretējs ir altruisms.

„Džuaņ Faluņ” es izlasīju: „Mēs jau teicām, ja ikviens no jums pilnveidos savu iekšējo būtību, meklēs savā Sjiņsjin, meklēs pieļauto kļūdu iemeslus, lai nākamajā reizē spētu visu izdarīt labāk, un, iekams ķerties pie kādas lietas, pirmām kārtām padomās par citu interesēm, tad cilvēku sabiedrība kļūs labāka, tās morāle paaugstināsies.” (9. lekcija)

Man pretstats egoismam izpaužas šādi – pirmām kārtām domāt par citiem un ņemt vērā citus. Padomāt un rūpēties par viņiem, pirms domāju pats par sevi.

Mūsu nolaupīšanas laikā Serbijā un arī pēc tam man bija salīdzinoši daudz pārbaudījumu. Un daži no tiem bija saistīti tieši ar ziedošanos. Kāds var ziedot daudzas lietas šādos apstākļos: komfortu, brīvību... Piemēram, viens no šiem pārbaudījumiem parādījās laikā, kad mūs ievietoja melnos furgonos, – tā bija pilnīga neziņa, neziņa par to, uz kurieni mūs ved un kādēļ mēs tiekam ieslodzīti. Braucot šādā piķa melnā tumsā, mēs nolēmām, ka raidīsim taisnās domas, līdz nonāksim tur, kur viņi būs mūs aizveduši. Taisno domu raidīšanas laikā man bija dažas spēcīgas pieredzes, un viena no tām bija pārbaudījums uz dzīvību un nāvi. Un tas izpaudās ziedošanās formā. Pilnīga ziedošanās – vai es atdotu savu dzīvību, lai izglābtu kādu citu? Man tas nebija nekas jauns, jo jau iepriekš ir bijis tāds pārbaudījums, un toreiz es spēju iziet tam cauri.

Taču dažus mēnešus pēc tam, kad atgriezāmies mājās, man bija vēl kāds pārbaudījums šajā jautājumā. Tas man bija biedējošāks un tāds, ar kādu iepriekš nebiju saskāries. Tas man bija ļoti grūti, tas bija biedējoši, un nav šaubu, ka tā bija drausmīgākā lieta, ko vien varēju iedomāties.

Man tas bija lielākais pārbaudījums tam, vai es varu atlaist sevi vai nevaru.

Ticība un kooperācija

Es nonācu pie izpratnes, ka bez ticības – nelokāmas, beznosacījumu, neapstrīdamas ticības Skolotājam, – viss būs inerts, nestabils un nepamatots. Bet tas nav tas, par ko es vēlos runāt. Es gribu pastāstīt par ticību draugiem - Dafa praktizētājiem.

„Visi padomājiet, kā tas bija, – dievišķai būtnei atnākt uz šo laicīgo pasauli un kļūt par cilvēku. Vai tad viņa nezināja, kāda ir situācija cilvēku sabiedrībā? Tā ir bīstama, ļauna un briesmīga. Tomēr viņai bija drosme atteikties no sava dievišķā statusa, ielēkt starp cilvēkiem un kļūt par cilvēku. Pat tikai šī viena iemesla dēļ Dafa sekotājiem vajag viņu glābt. Šīs būtnes ir tādas pašas kā jūs, Dafa sekotāji, kas spēja atnākt šeit un uzņemties tik svarīgu misiju un atbildību. Vai tad jūs nezinājāt, kā izmainīsies šī vide? Ļoti grūti iedomāties dzīvo būtņu glābšanu, ja iespējams, ka jūs paši šeit varētu iet bojā. Un tomēr jūs atnācāt. Un viņi izdarīja tieši tāpat, viņi atnāca.” (Likuma izklāsts 2015. gada Fa konferencē Ņujorkā)

Mana izpratne ir tāda, ka Dafa praktizētājiem ir tikusi dāvāta tik liela, neiedomājama atbildība. Jau tas vien rada manī milzīgu cieņu pret tiem, kas šodien spēj uzņemties šādu atbildību. Un arī pret tiem, kas spēra soli uz priekšu un ielēca šeit, šajā sfērā, un tagad iet šo ceļu, ieskaitot arī parastos cilvēkus.

Tāpat man nav neiedomājami tas, ka mēs devām solījumu viens otram, pirms ielēcām šeit. Mēs apsolījām palīdzēt piecelties viens otram, ja kāds nokritīs. Šodien - šajā skarbajā vietā, ikdienas konfliktos - es dažreiz varu to piemirst. Bet vai tad notiekošais jau pats par sevi nav palīdzība? Visu to šķietamo konfliktu radīšana, lai pieķeršanās var iznākt virspusē, lai tās kļūtu redzamas un taptu iznīcinātas, – vai tā jau nav milzīga palīdzība?

Ja tām diženajām būtnēm ir ticība mums, Dafa praktizētājiem, vai tad arī mums nevajadzētu ticēt? Es domāju, ka pat Skolotājs piešķir mums šo godu, uzticoties mums, ticot mums.... Vai tad mums nevajadzētu vēl vairāk ticēt viens otram?

Šī ticība man ļāva vēl labāk sadarboties! Viss, kas man jāzina, ir tas, ka šis praktizētājs ir atbildīgs par to. Un tas arī viss! Man nevajag viņam visur sekot vai vienmēr domāt par viņu. Pat tad, ja viņš kļūdās, vairumā gadījumu nekas ārkārtējs nav noticis, un kopā - tikai kopā - mēs varam to paveikt.

Tas vairo uzticību mūsu vidū. Tas tad arī rada vēl patiesāku vidi. Tur pieredzes apmaiņa ar atvērtu sirdi ir ikdienišķa lieta. Bez bailēm, ka varam tikt pakļauti uzbrukumiem. Visas šīs lietas noved pie liela atbalsta un - pats svarīgākais – pie sadarbības.

Man ir ticība jums, mani draugi praktizētāji. Es ticu jums. Jūs esat dārgi man. Paldies jums!

Es vēlētos noslēgt savu pieredzi ar šiem Skolotāja vārdiem. Es vēlējos pievienot tos arī kā atgādinājumu pats sev, lai nekad neaizmirstu tos.

„Dievišķās būtnes uzlūko to šādi: vien tikai cilvēka uzvedība un viņa rīcības rezultāts ir cilvēka, kā dzīves, patiesa izpausme. Tas, ko dzīvība ir izteikusi, un tas, ko viņa ir izdarījusi, nav viens un tas pats. Tā uz šo jautājumu raugās augsta līmeņa dievišķās būtnes.” (Likuma izklāsts 2015. gada Fa konferencē Ņujorkā)

Man trūkst vārdu, lai patiesi pateiktos Skolotājam! Un paldies jums, draugi praktizētāji.

Es centos pēc iespējas labāk uzrakstīt šo pieredzi, lai tā būtu pēc iespējas tīrāka un, cik vien iespējams, brīva no pieķeršanām, bet man ir kauns, jo es zinu, ka man tādas ir, tādēļ, lūdzu, pieņemiet manu atvainošanos. Lūdzu, norādiet, ja redzat kaut ko nepiemērotu.