Es sapratu vārdu „Ceļš, kurā cilvēki kļūst par dieviem” nozīmi

Daudzi Faluņgun praktizētāji Ķīnā ilgu laiku atrodas ieslodzījumā savas ticības dēļ. Pat pēc atbrīvošanas tas viņiem rada daudz sarežģījumu gan darbā, gan ģimenē.

Šis ir stāsts par kādu praktizētāju, kurš ir pārvarējis milzīgas grūtības un turpina praktizēt ar stingru ticību Faluņgun.

Vajāšanas prasa savu

Tā kā es praktizēju Faluņgun, mani ieslodzīja uz vairāk nekā deviņiem gadiem. Pēc atbrīvošanas 2010. gadā, ilgstošo spīdzināšanu rezultātā es gandrīz nespēju par sevi parūpēties. Es vēlējos nopelnīt iztikai, taču praktiski biju zaudējis savas profesionālās zināšanas un iemaņas.

Turklāt pie manis bieži ieradās miliči, lai mocītu ar draudiem, ka nogādās mani „smadzeņu skalošanas” centrā. Baidoties no iespējamās vajāšanas, draugi un radinieki attālinājās no manis.

Ir pagājuši jau divi gadi, taču mani maņu orgāni un locekļu kustīgums vēl nav pilnībā atjaunojušies. Finansiālās grūtības un nespēja nopelnīt sev iztiku negatīvi ietekmēja manu pilnveidošanos, un es nespēju pilnvērtīgi izpildīt trīs lietas.

Sava ceļa meklējumos

Es sāku meklēt darbu. Dzirdot par maniem agrākajiem pētījumiem un sasniegumiem, daudzi darba devēji mani atraidīja, aizbildinoties ar to, ka mana kvalifikācija ir pārāk augsta.

Daži piekrita pieņemt mani darbā, taču es sapratu, ka pēc gandrīz desmit cietumā pavadītiem gadiem es vairs nevaru šo darbu izpildīt. Turklāt es vēlējos, lai man būtu brīvais laiks, kad mācīties Likumu un skaidrot patiesību par Faluņgun. Nerodot nekādu risinājumu, jutos pazudis.

Es nomierinājos un turpināju mācīties Likumu. Reiz, lasot „Likuma mācību un izklāstu Ņujorkas metropoles Fa konferencē”, es pievērsu uzmanību sekojošam teikumam: „Šodien - tas, kā Dafa sekotāji veiks savu pēdējo soli, izveidos ceļu, kā cilvēkiem kļūt par dieviem.”

Es sapratu, ka iepriekš meklēju darbu, lai nopelnītu iztiku sev un ģimenei, kā arī lai darītu trīs lietas. Virspusēji es tādā veidā gribēju atbilst mūsdienu sabiedrībai, taču patiesībā uzvedos pasīvi un negāju savu ceļu. Tātad es reaģēju uz situāciju ar cilvēciskiem priekšstatiem.

Tobrīd man kļuva skaidrs, ko darīt tālāk. Tā vietā, lai ierobežotu sevi savā profesionālā jomā, es nolēmu izmēģināt kaut ko citu. Nodomāju, ka viss izdosies, ja mani ienākumi spēs nodrošināt mani un ģimeni, jo man bija vajadzīgs gan darbs, gan vide, lai pilnveidotos un skaidrotu patiesību par Faluņgun.

Tehniķa darbs

Es atsāku darba meklējumus, taču šoreiz - kā vidusskolas absolvents -, domājot, ka tas dos man vairāk iespēju. Es aizgāju uz rūpnīcu, kurā bija vajadzīgs iepakošanas mašīnu remonta speciālists, un teicu kadru daļas priekšniekam, ka iepriekš esmu remontējis tikai datorus, bet ne mašīnas, taču es esmu gatavs mācīties un esmu par sevi pārliecināts.

Mani pieņēma darbā. Mans priekšnieks lika man mācīties patstāvīgi, izjaucot un saliekot kopā vecās un sabojātās iepakošanas mašīnas, un, ja nepieciešams, prasīt palīdzību vai padomu pieredzējušiem speciālistiem. Taču, kad tehniķi ieraudzīja, cik es biju neveikls un ka nepazinu daudzus instrumentus, viņi sāka šaubīties, vai es vispār spēšu tikt galā ar darbu, un uz maniem jautājumiem vairs neatbildēja.

Galu galā es viscaur biju nosmērējies ar smērvielu un bieži vien savainoju sevi, strādājot ar iekārtām. Es nesūdzējos un nezaudēju optimismu, jo zināju, ka grūtības ir radušās, lai es paaugstinātu savu Sjiņsjin, un tas man dos iespēju apliecināt Likumu šajā vidē.

Darbs rūpnīcā prasa komandas darbu. Ikreiz, kad darbabiedriem vai klientiem bija nepieciešama palīdzība, es atliku malā savu dabu, lai palīdzētu viņiem. Es nebiju pietiekami spēcīgs un varēju iekraut kravas automašīnā tikai tās preces, kas nebija smagākas par 9 kilogramiem, bet 45 kilogramus smagās preces pacelt nespēju. Smagie saiņi bieži vien uzgāzās man virsū. Ik dienas man bija jāizkrauj un jāiekrauj vairāk nekā 9 000 kilogramu preču, un, naktī guļot, man visur sāpēja. Daudziem strādniekiem šis darbs nepatika, un viņi no tā aizgāja, bet es izpildīju vingrojumus, un sāpes un nogurums pārgāja.

Kad strādnieki redzēja, kādas ciešanas man sagādā traumas, daudzi domāja, ka es no darba aiziešu. Katru rītu, cenšoties piecelties, es sev bieži jautāju, vai man nebūtu jāmaina darbs. Taču arī vissmagākajās dienās es uzskatīju, ka tas ir mans pilnveidošanās ceļš. Tā kā tas bija „ceļš, kurā cilvēki pārvēršas par Dieviem”, tam bija jābūt taisnam, un man tas bija jānoiet līdz galam.

Pateicoties šai domai, es katru dienu turpināju strādāt, neskatoties uz sāpēm, ciešanām un apkārtējo sarkastiskajiem komentāriem.

Pozitīvās izmaiņas darbā

Tobrīd mans vienu mēnesi ilgais pārbaudes laiks beidzās. Ar citu tehniķu palīdzību biju spējis saremontēt divas mašīnas, kas nebija strādājušas daudzus gadus. Tās darbojās ļoti labi, un mēs tās pārdevām par zemāku cenu.

Pateicoties manai palīdzībai, realizācijas daļa pārdeva divreiz vairāk preču salīdzinājumā ar iepriekšējiem mēnešiem. Priekšnieks bija ļoti apmierināts un piešķīra man 200 juaņu lielu prēmiju, uzslavēdams par uzcītību un vēlmi mācīties.

Pēc mēneša es biju saremontējis visas vecās un novārtā atstātās mašīnas. Turklāt es palīdzēju menedžerim pārdošanas jautājumos. Šoreiz īpašnieks man izmaksāja 900 juaņu lielu prēmiju.

Pēc trim mēnešiem es pēkšņi apjautu, ka man jau ir laba pieredze tehnikas remonta jomā un, pārnēsājot preces, es vairs nenogurstu. Es varēju pārvietot augšup un lejup vairāk nekā 50 kg smagas preces un vairs nejutu sāpes.

Ievērojuši, ka es protu labi pārdot, īpašnieks un menedžeris lūdza, lai es palīdzu saistībā ar pārdošanu, turpinot nodarboties arī ar mašīnu remontu.

Ar laiku daudzi cilvēki sāka ievērot, ka es atšķiros no citiem: es cītīgi strādāju, biju pret sevi prasīgs un vienmēr biju gatavs palīdzēt arī citiem. Priekšnieks man teica: „Nekad neesmu redzējis darbinieku, kurš ir tik atbildīgs pret savu darbu un klientiem.” Daudziem klientiem patika iegādāties un remontēt mašīnas pie manis. Arī kolēģiem patika ar mani strādāt.

Pamazām es varēju sākt runāt ar citiem par Faluņgun. Ja kādreiz kāds sāka man draudēt, kolēģi nekavējoties mani aizstāvēja.

Gada beigās uzņēmuma īpašnieks paaugstināja mani amatā un izsniedza 5 000 juaņu lielu prēmiju.

Veiksmes loks

Redzēdami, ka man ir stabils darbs un ienākumi, mani draugi un radinieki pārstāja par mani satraukties. Mūsu attiecības uzlabojās, un daudzi mainīja savu negatīvo attieksmi pret Faluņgun.

Apmēram pēc gada es savās mājās ieraudzīju daudz udumbāra ziedu uz cementa staba, nerūsējošā tērauda margām un vīnogulāja lapām. Es zināju, ka Skolotājs tādā veidā mani iedrošina.

Budistu svētajos rakstos teikts, ka tad, kad uzzied udumbāra, Likuma Rata (Faluņ) Svētais Valdnieks ierodas cilvēku pasaulē. Fotogrāfijā redzami praktizētāju mājās uzziedējušie udumbāra ziediņi.

Vēlāk mēs kopā ar sievu, kura arī praktizē Faluņ Dafa, uzsākām savu biznesu. Mēs cītīgi strādājām, un pēc gada jau pelnījām 10 000 juaņu mēnesī. Mums bija vairāk laika un vairāk iespēju stāstīt cilvēkiem par Faluņgun, izkliedējot naidīgās propagandas iespaidu.

Mēs mudinām savus darbiniekus izturēties pret citiem un pret biznesu godīgi, ar labestību un pacietību. Kopš tā brīža ir pagājuši divi gadi, un mūsu bizness ļoti labi attīstās.

Es zinu, ka to visu mums dod Skolotājs un Likums.


Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2015/11/3/153510.html

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.