Ģenerālis Jue Fejs – mūžīgs uzticības simbols Ķīnas vēsturē

Jue Fejs (1103. g. - 1142. g.) ir viens no slavenākajiem ģenerāļiem Ķīnas vēsturē. Viņš piedzima Ziemeļu Sunu dinastijas beigās un kļuva pazīstams ne tikai ar saviem militārajiem panākumiem, bet arī ar augstajiem ētikas standartiem. Ķīnas vēsturē Jue Fejs ir mūžīgs uzticības simbols.

Jue Feja bērnība nebija viegla. Nabadzības dēļ viņš nevarēja atļauties iegūt izglītību. Taču viņa spēcīgā tieksme pēc zināšanām tā iespaidoja kādu vecu cīņas mākslu meistaru, ka tas pieņēma Jue Feju par skolnieku bez maksas, un viņš savu skolotāju nepievīla. Lai izrādītu savu pateicību, viņš ļoti centās un drīz vien kļuva par sava skolotāja ieredzētāko skolnieku gan literatūrā, gan kaujas mākslās.

Jue Fejam sasniedzot pilngadību – lai izrādītu atzinību viņa izcilajiem panākumiem šaušanā ar loku –, skolotājs uzdāvināja tam „dievišķo ieroci” – arbaletu. Kad skolotājs nomira, Jue Fejs ilgi sēroja. Visu dzīvi viņš nešķīrās no šī sava „dievišķā ieroča”.

Jue Feja militārā karjera sākās apmēram 1125. gadā, kad Ķīnā no ziemeļiem iebruka džurčeņu ciltis. Imperatora galms tobrīd izmisīgi meklēja spējīgus karotājus. Taču Jue Fejs nonāca dilemmas priekšā: no vienas puses, viņš gribēja cīnīties ar iebrucējiem un aizstāvēt savu valsti, bet – no otras puses, viņš vēlējās palikt mājās, lai rūpētos par savu veco māti. Savā izvēlē svārstīdamies starp uzticību imperatoram un dēla mīlestību, viņš nezināja, kā rīkoties. Lai palīdzētu dēlam veikt izvēli, Jue Feja māte palūdza viņu novilkt kreklu un uztetovēja viņam uz muguras četrus hieroglifus – 盡忠報國 (dzjin, džun, bao guo), kas nozīmē „uzticīgi kalpot savai valstij”.

Tagad Jue Fejs varēja izpildīt gan mātes vēlēšanos, gan savu pienākumu pret dzimteni un nekavējoties devās cīnīties. Karam beidzoties, Jue Fejs atgriezās savā dzimtajā pilsētā un katru dienu gatavoja savai mātei ārstniecības augu uzlējumus.

1127. gadā džurčeņi uzbruka Ziemeļu Sunu galvaspilsētai Kaifenai, saņēma gūstā imperatoru, viņa tēvu un simtiem galma ierēdņu. Imperatora jaunākais brālis aizbēga un, pārcēlies pār Jandzi upi, nodibināja Dienvidu Sunu valsti. Tajā pašā gadā Jue Fejs pievienojās Dienvidu Sunu armijai un kļuva par vienu no tās karavadoņiem. No 1128. līdz 1133. gadam Dienvidu Sunu armija cieta sakāves daudzās kaujās ar džurčeņiem, taču Jue Feja vienība palika neuzvarama un tajos grūtajos laikos kļuva par nācijas cerību simbolu.

Ģenerālis Jue Fejs – mūžīgs uzticības simbols Ķīnas vēsturē. Ilustrācija Jeuaņ Fan, Epoch Times.

Uzņēmies lielas armijas komandēšanu, Jue Fejs pret saviem kareivjiem bija ļoti stingrs un aizliedza laupīšanu pilsētās, kurām viņi gāja cauri. Jue armija bija slavena ar to, ka nenodarbojās ar laupīšanu pat tad, kad kareivji cieta no liela bada vai barga sala. Jue Fejs bija pazīstams arī kā karavadonis, kas rūpējās par visiem saviem kareivjiem. Kaujas laukā viņš vienmēr bija cīņas rindu priekšgalā un demonstrēja izcilu drosmi. Pēc kaujām viņš pats gatavoja zāles ievainotajiem kareivjiem, kā arī palīdzēja kritušo ģimenēm. Saņēmis imperatora apbalvojumu, viņš dalījās tajā ar saviem karavīriem.

Jue Fejs rūpējās ne tikai par saviem karavīriem, bet aizstāvēja arī mierīgos iedzīvotājus. Dažus gadus pēc jaunās Dienvidu Sunu dinastijas izveidošanās Jue Fejs tika nosūtīts apspiest sacelšanos. Kad sacelšanās bija apspiesta, imperators viņam pavēlēja izpildīt nāvessodu visiem pilsētas iedzīvotājiem.

Jue Fejs vairākkārt lūdza imperatoru viņus apžēlot. Galu galā viņš pārliecināja valdnieku sodīt ar nāvi tikai sacelšanās vadoņus. Pilsētas iedzīvotāji bija ļoti pateicīgi Jue Fejam par viņu izglābšanu.

1133. gadā, paužot atzinību par Jue Feja uzticību tautai un valstij, imperators viņam uzdāvināja karogu ar uzrakstu: „Jue Fejam par uzticību”.

No 1134. gada līdz 1140. gadam Jue Fejs uzsāka ofensīvu un atbrīvoja lielu daļu okupēto teritoriju Jandzi upes dienvidu krastā. Jue armija kļuva par Dienvidu Sunu dinastijas galveno spēku un bija slavena ar savu drosmi. Reiz, kad 300 karavīru liela Jue armijas vienība negaidīti sadūrās ar ienaidnieka izlases karaspēku, kurā bija 6 000 karavīru un 1 000 jātnieku, kareivji nekrita panikā, bet nikni cīnījās līdz pat pēdējai asins lāsei. Šajā kaujā neviens no viņiem neizdzīvoja, bet ienaidnieka armija zaudēja gandrīz 1 000 kareivju. Pēc kaujas laukā atrastā vienības komandiera mirstīgo atlieku kremācijas no viņa pelniem tika savākti bultu dzelzs uzgaļi, kuru bija tik daudz, ka ar tiem varēja piepildīt veselas divas kastes.

Drīz pēc šīs kaujas 800 karavīru – Jue Feja 22 gadus vecā dēla vadībā – uzvarēja 100 000 lielo džurčeņu armiju, piespiežot to bēgt. Kad ieradās atbalsta spēki, viņi ieraudzīja, ka Jue armijas izdzīvojušie karavīri bija pilnībā klāti asinīm – gan viņu ķiveres un bruņas, gan šķēpi un zirgi.

Džurčeņu armijas komandieris ar dziļu nopūtu teica: „Vieglāk ir pārvietot kalnu nekā sakaut Jue armiju!”

Tomēr Jue Feja panākumi un centieni atgūt zaudētās teritorijas modināja skaudību dažos imperatoram tuvu stāvošos galma ierēdņos. Ministra Cjiņ Huija, kurš iestājās par miera līguma noslēgšanu ar džurčeņiem, vadībā viņi pārliecināja imperatoru, ka Jue Fejs, atrodoties tik tālu no galvaspilsētas, var kļūt pārāk spēcīgs un bīstams.

1141. gadā, uzreiz pēc uzvaras pār džurčeņu armiju pie Kaifenas pilsētas, gatavojoties vecās galvaspilsētas atjaunošanai, Jue Fejs tika atsaukts un bija spiests atgriezties pilī, atstājot atbrīvoto teritoriju, kuru ienaidnieku armija drīz vien atkal sagrāba. Jue Fejs teica: „Desmit gadu ilgie pūliņi ir iznīcināti vienā mirklī.”

Diemžēl ar to vien Jue Feja nepatikšanas nebeidzās. Pēc atgriešanās pilī viņam tika atņemta vara, bet pēc gada Cjiņ Huijam pakļauts tiesnesis safabricēja apsūdzību un piesprieda viņam nāvessodu.

Jue Fejs nomira 39 gadu vecumā. Reiz viņš tika teicis: „Valstī saglabāsies miers, ja valsts amatpersonas necentīsies iedzīvoties un karavadoņi nebaidīsies upurēt dzīvību savas valsts labā.” Skumji, ka Dienvidu Sunu dinastijas imperators to nespēja saprast.

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.