Faluņ Dafa praktizētāji, raugoties Apskaidrotā acīm (3. daļa)

1 daļa: http://lv.clearharmony.net/articles/201505/112014.html

2 daļa: http://lv.clearharmony.net/articles/201505/112031.html

Piezīme. Šis raksts ir tikai rekomendācija praktizētājiem. Pilnveidošanās gaitā praktizētāji balstās tikai uz Skolotāja Likumu. Kad citi norāda uz Faluņ Dafa praktizētāju trūkumiem, mums sava uzvedība jāizvērtē atbilstoši Likumam, jāskatās sevī, jāizlabo sevi un jāatrod sakne tam, kāpēc mūsu ticība Skolotājam un Likumam nav pilnīga.

* * *
Es apspriedu ar Apskaidroto vēl kādu problēmu, kas mani satrauca: kāpēc tik daudzi praktizētāji, kuriem ir atvērta Debesu acs, ir pārstājuši pilnveidoties?

Viņa atbilde skanēja aptuveni tā: „Praktizētājam nebūtu šīs problēmas, ja viņš pilnībā un patiesi ticētu Skolotājam un Likumam. Daži cilvēki šaubījās par Dafa, kad viņi tikko kā uzsāka pilnveidošanos, bet dažiem cilvēkiem vēl joprojām ir šaubas atsevišķos fundamentālos jautājumos. Šiem cilvēkiem nav stingra pamata, tāpēc, saskaroties ar problēmām, viņi nevar ar Likuma palīdzību izlabot sevi. Pakāpeniski viņiem rodas ilūzijas, un tā vietā, lai ticētu Likumam, viņi tic savām ilūzijām.”

„Daži ļaudis domāja, ka viņi ir kādu vēsturē slavenu personu reinkarnācija un ka tāpēc viņi ir tik gudri. Patiesībā tas, ko viņi redzēja, bija vienkārši ilūzija. Praktizētāja gudrība izriet no Likuma, nevis no tā, ka viņš ir bijis slavenība, vai arī no dēmoniskām ilūzijām. Ja viņi par sevi ir pārāk augstās domās, radīsies problēmas. Viņu apziņā dzimušie dēmoni radīs tiem traucējumus. Situācija kļūs arvien sliktāka un sliktāka, un galu galā viņi ar to vairs nespēs tikt galā.”

Es izpratu, ka Skolotājs izmantoja šī Apskaidrotā vārdus, lai norādītu uz mūsu trūkumiem.

Atskatoties uz savu pilnveidošanās ceļu, es atcerējos, ka dažas pārdabiskās spējas biju ieguvis tad, kad man vēl nebija pilnīgas ticības Skolotājam. Šo pārdabisko spēju dēļ mana ticība Skolotājam un Likumam nostiprinājās. Salīdzinot ar tiem praktizētājiem, kuriem pārdabiskās spējas vēl nav atvērušās, taču kuri nesatricināmi tic Likumam, balstoties uz savu izpratni, es patiešām atpalieku sevis pilnveidošanā.

Pārdabiskās spējas nav nekas tāds, par ko būtu jāpriecājas vai jālepojas. Mana Debesu acs ir atvērta, un redzētais mani kārdināja. Es spēju izlauzties caur šīm ilūzijām, jo atbrīvojos no pieķeršanās ziņkārībai un pārlieku lielām prieka jūtām. Taču daži praktizētāji nespēj izlauzties caur ilūzijām un jūtas laimīgi par to, ka ieguvuši pārdabiskās spējas.

Daži praktizētāji pat uzrakstījuši rakstus, balstoties uz redzētajām ainām. Vai tad tas nemaldina lasītājus? Kurš priecāsies, ja lasītāji tiks maldināti? Tieši dēmoni ir tie, kas rada traucējumus. Daži praktizētāji nespēja aplūkot šīs ilūzijas, balstoties uz Likumu. Viņi nosprieda, ka šīs ainas ir reālas, un novirzījās no Likuma arvien tālāk un tālāk. Tiklīdz praktizētājs sāk priecāties par sevi, dēmoni šo nepilnību izmanto un palielina, padarot praktizētāju arvien augstprātīgāku. Tāpēc nepieciešams atmest pieķeršanos ziņkārībai, pārlieku lielām prieka jūtām un augstprātībai.

Skolotājs teica:

„Piemēram, mūsu kursos arī tādi ir. Šiem cilvēkiem ir pašpārliecināts tonis un pašapmierināts izskats. Galu galā viņi paši nezina, kas ar tiem notiek, un pat budisma reliģijā izvairās no šā temata.” („Džuaņ Faluņ”, sestā lekcija)

Mums tas ir patiešām jāatceras un jāseko savai runai un uzvedībai.

Vēl Apskaidrotais man teica, ka daži praktizētāji tic Likumam tikai daļēji. Viņi netic tiem Likuma principiem, saskaņā ar kuriem tie nespēj dzīvot. Viņu ticība ir balstīta uz viņu personīgajiem priekšstatiem. Dažiem cilvēkiem nav stingras ticības Skolotāja izklāstītajiem principiem par slimības izraisošo karmu, tāpēc viņi nesajutīs Likuma spēku, un rezultātā viņu ticība kļūst vēl vājāka.

Viņš teica, ka daži praktizētāji ir spējīgi ļaudis parasto cilvēku sabiedrībā, taču viņu izpratnes spēja ir slikta. Viņi veiksmīgi organizē Dafa pasākumus un - kā izskatās - centīgi pilnveidojas, taču patiesībā slikti mācās Likumu vai nepietiekami izpilda vingrojumus. Kad neviens neskatās, viņi dzīvo saskaņā ar parasto cilvēku priekšstatiem un nepilnveidojas stabili. Viņi nespēj pieņemt kritiku un cenšas aizstāvēt savas pieķeršanās. Uz tādiem cilvēkiem Dievi patiešām skatās ar nicinājumu.

Šie vārdi man atgādināja Skolotāja teikto kanonā „Dialogs ar laiku” no grāmatas „Uzcītīgas pilnveidošanās būtība”:

„Apskaidrotais: „Viņu vidū ir tādi, kuri nākuši meklēt tos Likuma aspektus, kurus uzskata par labiem, taču nespēj attiekties no tiem aspektiem, kas traucē viņiem apgūt Likumu pilnībā.”
Es šiem vārdiem nekad nebiju pievērsis pietiekamu uzmanību un nekad nebiju domājis, ka dažiem praktizētājiem varētu būt tāda problēma.

Vēlāk es iedomājos Milarepas pilnveidošanās stāstu. Viņš nekad nešaubījās par savu Skolotāju. Viņa Skolotājs ieplānoja tam daudz ciešanu un grūtību, bet viņam nekad neradās netaisnas domas attiecībā uz savu Skolotāju. Viņš vienkārši vienmēr skatījās sevī, meklēdams savus trūkumus un kļūdas, un centās rīkoties labāk, lai izpildītu sava Skolotāja prasības. Pateicoties stingrajai ticībai, viņš pilnveidojoties sasniedza Īsteno Sasniegumu un kļuva par Budu.

Pretstatā tam daži mūsu draugi praktizētāji ir egocentriski. Saskaroties ar grūtībām, viņiem rodas šaubas par Likumu. Kāds Dafa skolnieku vidū labi zināms praktizētājs nespēja iziet slimības izraisošās karmas pārbaudījumu un devās uz slimnīcu. Slimnīcā viņš vērsās pie manis ar jautājumu: „Vai šis ir īstens Likums vai ķecerīgs Likums? Man vienmēr ir bijušas šaubas. Tagad paskaties uz manu situāciju. Šis Likums nedarbojas.”

Tomēr mans viedoklis ir tāds, ka Likums viņa dzīvi jau bija pagarinājis. Viņš izteica visas savas šaubas un neieklausījās tajā, ko sacīja citi. Viņš uzskatīja, ka ir tik daudz darījis un cietis Dafa labā, tāpēc Skolotājam pret viņu būtu jāizturas īpaši, tas ir, – jānovērš viņam slimības izraisošā karma pat tad, ja viņš patiesi nepilnveidojas. Viņš centās „vienoties” ar Skolotāju un gaidīja, ka pret viņu izturēsies īpaši, lai gan patiesi nepilnveidojās. Viņš neatlaida savas pieķeršanās un šaubas. No vienas puses, viņš vēlējās mēģināt un lūdza, lai praktizētāji viņam palīdz, raidot taisnās domas, taču tikmēr pats devās uz slimnīcu, lai ārstētos.

Rezultāts bija tāds, ka otrajā dienā viņš nomira. Iet uz slimnīcu nozīmē lūgt palīdzību parastajiem cilvēkiem, tāpēc arī ārstēšanas rezultātu ierobežos parasto cilvēku līmeņa principi.

Apskaidrotais runāja arī par citu praktizētāju grupu, kuriem piemīt stingra ticība Skolotājam un Likumam, un viņi patiesi izpilda savus zvērestus. Viņi ir daudz darījuši Dafa labā, tomēr izpilda savu darbu tā, kā to dara parastie ļaudis. Viņi slikti mācās Likumu un slikti izpilda vingrojumus.

Faktiski dziļi sirdī šiem praktizētājiem nav ticības tam, ka Likums var sniegt viņiem gudrību Dafa darbu veikšanai un ka stabila pilnveidošanās var palīdzēt efektīgāk un vieglāk izpildīt Dafa darbu. Lai paveiktu Dafa darbu, viņi izmanto parasto cilvēku pieeju, tāpēc faktiski seko parasto cilvēku līmeņa likumiem. Tādējādi daži parasto ļaužu likumi viņus ierobežos, piemēram, strauja novecošana un nāve no pārpūles.

Daži, kuri nepilnveidojas stabili, pat domā, ka labi strādāt Dafa labā ir kas līdzīgs dzīvības apdrošināšanai un ka Skolotājs palīdzēs viņiem pārvarēt slimības radošo karmu, pateicoties viņu stingrajai ticībai Skolotājam. Vai tad tas nav bīstami?

Arī man apkārt ir tādi praktizētāji. Patiesībā - es atklāju, ka arī man ir līdzīga problēma. Es biju domājis, ka man piemīt stingra ticība Likumam, bet īstenībā tā nebija pilnībā stingra.

Skolotājs teica:

„Patiesībā es vienmēr esmu teicis, ka sevis pilnveidošana pilnīgi noteikti netraucē darbam Dafa labā, tāpēc ka vingrojumu izpildīšana ir vislabākais veids, kā atbrīvoties no noguruma, un ļauj organismam ātri atjaunoties.” (Likuma izklāsts 2003. gada Fa konferencē Atlantā)

Dažreiz, darot Dafa darbus, es jutos ļoti noguris, un tā vietā, lai izpildītu vingrojumus, es devos gulēt. Faktiski mana uzvedība liecināja par to, ka šajā jautājumā man trūkst pilnīgas ticības Likuma spēkam, jo nebiju pārliecināts, ka varu atgūt mundrumu, izpildot vingrojumus. Tā ir mana nepilnība sevis pilnveidošanā. Rezultātā man radās spēcīga noguruma sajūta, kas raksturīga parastiem cilvēkiem. Turpretī, ja es centīgi izpildīju vingrojumus, tad nogurumu nejutu. Dziļāk ieskatījies sevī, es sapratu, ka šajā jautājumā man nebija labas izpratnes par Skolotāja mācību un stingras ticības tai.

Es zinu divus praktizētājus, kuriem pēc spīdzināšanas cietumā uzbruka slimības izraisošā karma. Neviens no viņiem tās dēļ neraizējās, taču abi beigu beigās izrādījās atšķirīgās situācijās. Pirmajam praktizētājam diagnosticēja vēzi pēdējā stadijā. Vietējo tiesībsargājošo iestāžu darbinieki pat samaksāja viņa ģimenei noteiktu naudas summu, lai tie neierosinātu pret viņiem prasību tiesā. Taču šis praktizētājs labi mācījās Likumu un centīgi izpildīja vingrojumus. Pēc mēneša viņš pilnībā atkopās. Pēc notikušā ir pagājuši jau vairāki gadi, pašreiz viņš uzcītīgi izpilda trīs lietas. Miliči kļuva par šī brīnuma lieciniekiem un atstāja viņu mierā.

Turpretī otrs praktizētājs mācījās Likumu un izpildīja vingrojumus ļoti reti. Lai arī viņš neraizējās par savu slimību un skaidroja cilvēkiem patiesību, es zināju, ka viņam nebija stingras ticības tam, ka vingrojumu izpildīšana viņam palīdzēs. Viņš uzskatīja, ka Skolotājs aizsargās viņu no slimības, ja viņš centīgi stāstīs cilvēkiem par Faluņgun vajāšanu. Patiesībā viņam bija zināmas bažas par savu slimības izraisošo karmu un viņš daļēji cerēja, ka Skolotājs viņam palīdzēs, ņemot vērā to, cik neatlaidīgi viņš skaidro patiesību.

Turklāt šis praktizētājs bija ļoti nesavaldīgs. Citi praktizētāji viņam bieži atgādināja par to, ka ir jāatbrīvojas no savas dēmoniskās dabas kontroles. Neskatoties uz to, viņš vienmēr centās slēpt savu straujo temperamentu un neklausījās tajā, ko viņam teica. Pēc trim gadiem viņš nomira. Tas bija brīnums, ka viņa dzīve turpinājās vēl trīs gadus pēc tam, kad viņam diagnosticēja vēzi pēdējā stadijā. Taču šo triju gadu laikā viņš nespēja sevi izlabot. Ļoti žēl.

Skolotājs teica:

„Kā jau es tikko teicu, pat, ja kādreiz vēsturē jūs arī noslēdzāt kādu līgumu, bet šodien jūsu taisnās domas ir ļoti stipras un jūs to neatzīstat, ar stingru pārliecību tajā nepiedalāties, tad faktiski jūs varat to noraidīt. Taču šādā situācijā jums ir diezgan grūti to paveikt. Grūtības slēpjas tajā, ka vecie spēki jūs tik viegli neatlaidīs, viņi mēģinās izmantot jūsu nepilnības, un, ja jūs kaut nedaudz atslābināsies, viņi uzreiz izmantos šo iespēju.” (Likuma izklāsts 2002. gada Fa konferencē Filadelfijā, ASV)

Ja praktizētājam trūkst izpratnes par šiem Likuma principiem un viņš nespēj saprast to, cik pilnveidošanās ir nopietna, tad viņš arī nepievērsīs pietiekamu uzmanību sevis pilnveidošanai, neaptverot, ka viņam jau draud briesmas. Tādu rakstura nepilnību kā nesavaldība vecie spēki var izmantot. Šis praktizētājs nesaprata, cik tas bija bīstami.

Sarunas noslēgumā šis Apskaidrotais man teica: ja viņam būtu saglabājusies kaut viena šāda pieķeršanā, viņš būtu nomiris jau pirms 1 700 gadiem. Ja pēdējo 1 700 gadu laikā viņam rastos jebkurš no šiem priekšstatiem, viņš nokristu no sava līmeņa un nomirtu.

Es biju liecinieks tam, ka daži praktizētāji, nespēdami iziet slimības izraisošās karmas pārbaudījumu, devās uz slimnīcu un zaudēja dzīvību. Parasta cilvēka dzīves ilgums ir jau iepriekš noteikts. Kad cilvēkam diagnosticē neārstējamu slimību, tad, iespējams, tas nozīmē, ka viņa iepriekšnolemtais dzīves laiks ir beidzies. Kā gan tādā gadījumā slimnīcā varēs glābt viņa dzīvību?

Esmu redzējis daudzus praktizētājus, kuri mācās Likumu un izpilda vingrojumus tikai virspusēji, un necenšas patiesi mainīt sevi. Viņiem neizdodas ar Likuma palīdzību atšķetināt mezglus savās sirdīs. Dziļi savā sirdī viņi slēpj daudzas parasto cilvēku bažas. Kad viņi saskaras ar problēmām, šīs bažas izpaužas.

Tomēr viņi necenšas atrisināt problēmu no Likuma viedokļa. Parasto cilvēku priekšstati veicina to, ka viņu nemiers un uztraukums palielinās. Ieskatoties sevī, viņi to dara tikai virspusējā līmenī, vēl dziļāk noslēpjot savas pieķeršanās. Lasot Likumu, viņiem piemīt taisnās domas, taču, līdzko Grāmata ir aizvērta, viņu runu un uzvedību piepilda parasto cilvēku priekšstati.

Redzot šīs problēmas, es ieskatos arī sevī. Esmu sapratis, ka ikkatra mana pieķeršanās ir bīstama, tas ir šķērslis manā pilnveidošanās ceļā, kas var novest pie nāves. Ja es stingri nesekošu Likuma prasībām, nespēšu atbrīvoties no visām pieķeršanām, bet ļaušu tām kļūt stiprākām, tad, iespējams, nespēšu iziet dzīvības un nāves pārbaudījumu.

Mēs būtu varējuši izvairīties no daudziem zaudējumiem. Daudziem praktizētājiem nevajadzēja aiziet no dzīves. Tas ir normāli, ka pilnveidošanās gaitā rodas jautājumi, taču mēs nedrīkstam ļaut šīm lietām uzkrāties. Ja mums ir jautājumi, atbildes uz tiem mums ir jāmeklē Likumā un ir jāatver savas sirdis, lai atklāti un godīgi apspriestu to ar draugiem praktizētājiem. Dalīšanās pilnveidošanās pieredzē noteikti var palīdzēt mums sevi uzlabot. Novēršot pieķeršanos pašiem sev, mēs spēsim atrast savu patieso „es”, kura daba ir nesavtīga.

Es padalījos savā izpratnē. Lūdzu, izlabojiet, ja pamanīsiet kaut ko nepareizu. Es vēlētos atgādināt tiem praktizētājiem, kuru Debesu acs ir atvērta: ja meditācijas laikā jūs ieraudzīsiet kādus apskaidrotos, neļaujieties ziņkārības un pārlieku lielām prieka jūtām. Nepieciešams sekot Likumam. Nemēģiniet ar tiem runāt. Ja jums parādīsies ziņkārība un jūs centīsieties ar viņiem runāties, jums radīsies traucējumi un jūsu Gun nonāks haosā. Es nebūtu sācis sarunāties ar šo Apskaidroto, ja nebūtu saticis viņu reālajā dzīvē. Aicinu paturēt prātā šī principa nopietnību: jāpilnveidojas tikai pa vienu ceļu. Nākotnē visam ir jātop Likuma izlabotam.

Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2015/4/22/149841p.html