Veņčena – iemīļotākā ķīniešu princese Tibetā

Ķīnas vēsturē laulību slēgšanu starp dažādu valstu karalisko ģimeņu locekļiem praktizēja stratēģiskos nolūkos, lai saglabātu mieru starp valstīm. Šī prakse tika aizsākta Haņu dinastijas laikā (200. g. p.m.ē.), taču par visveiksmīgāko piemēru tam var uzskatīt princeses Veņčenas un Dzaņpu (Tibetas valdnieka) laulību, kas tika noslēgta imperatora Taidzuna valdīšanas laikā.

Mūsu ēras 632. gadā Songcens Gampo, tolaik vēl jauns un ļoti talantīgs Tibetas valdnieks, atkārtoti apvienoja Tibetu un kļuva par nacionālo varoni. Taču viņa mēģinājumiem karot pret Ķīnu nebija panākumu. Redzēdams, ka imperatora Taidzuna valdīšanas laikā Ķīna kļūst par spēcīgāko un plaukstošāko valsti pasaulē, Tibetas valdnieks nolēma bildināt ķīniešu princesi. Pirmo reizi viņa bildinājums tika noraidīts. Toreiz Ķīnas kultūra atradās savas attīstības virsotnē un tādā veidā Songcens Gampo gribēja celt kultūras līmeni Tibetā. Senas ķīniešu leģendas vēsta, ka tajā laikā Songcens Gampo bija pilnībā aizņemts ar savas karalistes nostiprināšanu, un tāpēc uzticējis savam labākajam padomniekam lielu daudzumu dārglietu, viņš sūtīja to uz Ķīnas galvaspilsētu Čanaņu lūgt princeses roku. Vēstnieku pavadīja vairāk nekā simts labāko tibetiešu armijas karavīru.

Princese Veņčena bija izslavēta par viņas skaistumu, gudrību un labajām manierēm, tāpēc Čaņanā ar to pašu mērķi bija ieradušies daudzi sūtņi no citām valstīm.

Lai rīkotos godīgi, imperators Taidzuns nolēma rīkot konkursu, kura dalībniekiem būtu jāizpilda pieci uzdevumi (vai seši, kā rakstīts tibetiešu vēsturiskajās hronikās). Taidzuns paziņoja, ka laulību piedāvājums tiks pieņemts no jebkura monarha, kura sūtnis izpildīs visus uzdevumus pirmais.

Tibetiešu leģendas vēsta, ka pirmais, ko sūtņiem vajadzēja izdarīt – bija izvērt zīda pavedienu caur nelielu, pērles platuma spirālveida tuneli. Lai izpildītu šo uzdevumu, tibetiešu vēstnesis izlēja nedaudz medus tuneļa galā, bet pēc tam piesēja pavedienu skudrai, nolika to pie ieejas tunelī un viegli pagrūda. Sekojot medus smaržai, skudra izgāja caur tuneli, kopā ar tai piesieto diegu.

Otrajā uzdevumā vienā aplokā esošie simts poniju kumeļi bija jāsaliek pārī katrs ar savu māti.

Lai atrisinātu šo uzdevumu, tibetiešu sūtnis nošķīra poniju mazuļus no bara un uz vienu dienu atstāja tos bez ūdens un barības. Nākamajā dienā viņš salaida ponijus un ķēves kopā. Izsalkušie poniji tūlīt skrēja pie savām mātēm, tāpēc viņš viegli varēja atšķirt radniecīgos pārus.

Gudrais tibetiešu sūtnis spēja atrisināt pilnīgi visus uzdevumus, ieskaitot arī to, kurā princesi Veņčenu vajadzēja atpazīt starp vairākiem simtiem daiļavu. Neviens no sūtņiem nekad agrāk nebija redzējis princesi, bet atjautīgajam tibetiešu sūtnim izdevās izdibināt kā viņa izskatās. Viņam to pastāstīja kāda dāma, kas agrāk bija kalpojusi princesei. Galu galā viņš spēja starp visām daiļavām atrast un atpazīt Veņčenu.

Tibetiešu sūtnis tik ļoti pārsteidza imperatoru Taidzunu, ka viņš tūlīt pat piedāvāja tam dienestu un stāvokli Ķīnā, taču sūtnis laipni noraidīja šo piedāvājumu. Imperators bija ļoti apmierināts un teica: „Jūsu valdnieks droši vien ir ļoti gudrs, ja reiz viņam ir tik spējīgs un uzticams palīgs!”

Būdama budisma sekotāja, princese Veņčena gribēja būt pārliecināta par to, ka šīs laulības veicinās Tibetas un Tanu dinastijas mierīgu līdzāspastāvēšanu. Lai izplatītu Tibetā budismu, viņa lūdza imperatoram Taidzunam atļauju paņemt līdzi sev tik dārgo Budas statuju, lai tādējādi veidotu Tibetu par vēl labestīgāku, iecietīgāku un miermīlīgāku valsti.

Princese Veņčena – iemīļotākā ķīniešu princese Tibetā. (Ilustrācija: Džeina Ku)

Princesei pūrā imperators deva dārgakmeņus un zeltu, kā arī smalkas mēbeles. Bez tā visa princese lūdza iedot viņai līdzi sēklas, lauksaimniecības darbarīkus, zīdu, porcelānu, mūzikas instrumentus un medicīnas grāmatas. To visu viņa gribēja izmantot, lai iemācītu tibetiešiem, kuri piekopa galvenokārt nomadu dzīvesveidu, tobrīd progresīvākās lauksaimniecības prasmes. Uzklausījis viņas vēlmes, imperators Taidzuns smaidot teica: „Iegūstot tevi par sievu, tibetiešu valdniekam ir paveicies. Tu atnesīsi brīnumus visai Tibetai”.

Kad princesi Veņčenu pavadīja uz Tibetu, Songcens Gampo vadīja savu armiju līdz valsts robežām, lai sagaidītu savu līgavu. Tibetas valdnieka kāzas ar princesi Veņčenu ļoti ietekmēja Tibetas un Tanu Ķīnas attiecības. Tas ir vispārzināms fakts, ka budismu Tibetā ieviesa ķīniešu princese Veņčana un nepāliešu princese Bhrikuti Devi, kura arī bija viena no Songcena Gampo sievām.

Lai novietotu princeses Veņčanas atvesto Budas statuju, tika speciāli uzcelts nelielais Džokhanga klosteris. Drīzumā tika iesētas īpaši Tibetas plato klimatam piemeklētās sēklas. Ķīniešu meistari ieviesa progresīvas lauksaimniecības metodes. Amatnieki nodeva tibetiešu tautai savas aušanas prasmes, iemācīja izgatavot papīru un tinti. Ilgus gadus attiecībās starp Tanu Ķīnu un Tibetu valdīja miers un Zīda ceļš tajā laikā vairs nebija bīstams.

Kad 680. gadā princese Veņčena nomira, tibetieši savai mīļotajai princesei sarīkoja grandiozas bēres. Apraudāt princesi ieradās arī Tanu sūtnis no Ķīnas.

Tibetā ir izplatījušies daudzi mīti un leģendas par princesi Veņčenu un valdnieku Songcenu Gampo. Lhasā joprojām ir saglabājusies pirms 1300 gadiem izveidotā princeses statuja. Daži vietējie budisti pielūdz Veņčenu kā žēlsirdības dievieti (Gyasa, sieva no Ķīnas), bet daudzi Tibetas iedzīvotāji joprojām svin viņas dzimšanas dienu un dienu, kad viņa ieradās Tibetā.

Raksts turku valodā: http://tr.clearharmony.net/articles/a114229-Tarihsel-Figurler-Prenses-Wencheng-%E2%80%9CTibet-te-En-Sevilen-Tang-Hanedanligi-Prensesi%E2%80%9D.html