Pilnveidošanās, piedaloties izstādē „Īstenība, Labestība, Pacietība mākslā” Jelgavā

Starptautiskā mākslas izstāde „Īstenība, Labestība, Pacietība mākslā” Jelgavā šajā reizē tika izstādīta Jelgavas kultūras centrā, un apmeklētāji to varēja apskatīt no 9. oktobra līdz 2. novembrim. Izstādes norisē piedalījās un atbalstu sniedza praktizētāji no dažādām Latvijas pilsētām.

Izstāde Jelgavā norit aktīvā kultūras vidē

Jelgava ir skaista, bet samērā klusa pilsēta, tomēr kultūras namā rit ļoti aktīva kultūras dzīve. Notiek dažādi pilsētas, novada un starptautiski pasākumi: teātra izrādes, koncerti, skates, dažādu tautu kultūras dienas, pieaugušo un bērnu kolektīvu mēģinājumi, un tas dod iespēju vēl lielākam skaitam apmeklētāju ieraudzīt izstādi.

Lai kultūras centra apmeklēšanas laikā cilvēkiem rastos lielākas iespējas sastapties ar „Īstenību, Labestību, Pacietību mākslā”, projekta dalībnieki pieskaņojās kultūras centrā notiekošo pasākumu plānam. Neskatoties uz to, ka izstādes afiša bija pielikta gandrīz pretī kultūras centra ārdurvīm pirmā stāva vestibilā, un bukletus cilvēki ņēma arī pie kases, cilvēki, dodoties uz dažādiem pasākumiem, bija ļoti steidzīgi. Daudzi, kuri, dodoties uz koncertu vai teātra izrādi, pasteidzās garām izstādei, pēc izrādes vai starpbrīdī atgriezās, lai gleznas apskatītu rūpīgāk. Ja radās iespēja, izstādes gidi personīgi aicināja cilvēkus atnākt uz izstādi, piedāvāja arī izstādes bukletus. Citi atnāca pēc tam, kad bija apskatījuši gleznas internetā, un interesējās, kur ir apskatāma pārējā izstādes kolekcijas daļa.

Kultūras nama tuvumā un visā pilsētā projekta dalībnieki izplatīja daudz bukletu. Vienā no sestdienām, kad atbrauca vairāki praktizētāji, pilsētā tika izplatīti vairāk nekā 2 000 bukletu. Ja sanāca kādam uz ielas bukletu piedāvāt atkārtoti, un cilvēks izstādi jau bija apmeklējis, viņš labprāt sniedza savas atsauksmes, piemēram: „Paldies, mēs jau bijām, patika, iesim vēl ar ģimeni; tiešām vērtīga un jauka izstāde; negaidījām, ka kultūras namā ieraudzīsim tik garīgi dziļu un mākslinieciski profesionālu izstādi.”

Izstādes apmeklētāja: „Šī ir tik vienreizēja, unikāla un neredzēti saviļņojoša izstāde”

Kāda praktizētāja draugi pēc izstādes apskates bija pateicīgi par iespēju beidzot apmeklēt īstas mākslas izstādi. Vairāki cilvēki nāca uz izstādi atkārtoti. Nāca arī grupas un vairākkārt arī ķīniešu tautības apmeklētāji, kuri ar redzēto un dzirdēto bija apmierināti un pateicīgi. Divi ķīnieši savā valodā izstādes viesu grāmatā ierakstīja: „Visuma Likums ir brīnišķīgs”, un abi parakstījās. Arī citi apmeklētāji viesu grāmatā ierakstīja daudzas pozitīvas atsauksmes:

„Paldies par brīnišķīgo ceļojumu Austrumu pasaulē un kultūrā.” (Jelgavas 3.sākumskolas zīmēšanas studijas skolotāja un dalībnieki);

„Paldies, jums visiem darbīgajiem cilvēkiem par Patiesību. Brīnišķīga iespēja ieraudzīt Austrumu pasauli ar citām acīm.” (ar cieņu Jelgavas Anmaņa v.n. vidusskolas direktore Bišere);

„Izstāde ir pelnījusi augstāko novērtējumu, jo kaut ko tādu redzēju pirmo reizi, kaut arī ļoti patīk apmeklēt izstādes.” (U. Atvare);

„Paldies par izstādi „Īstenība Labestība Pacietība mākslā”. Tā mums sniedza lielu gandarījumu un sapratni par Visumu un dzīvību.” (Auklīšu klubs „Oāze” Rīgā);

„Paldies organizatoriem par iespēju apskatīt patiesi fantastisku izstādi. Lai pasaulē valda miers un savstarpēja sapratne.” (Jelgavas aprūpes centra darbinieki);

„Paldies par ieskatu Īstenībā. Skaisti darbi, bet realitāte ir nežēlīga.” (Lida)

Apmeklētāja no Maskavas, kura bija ieradusies Jelgavā uz krievu kultūras dienām, uzmanīgi noklausījās izstādes gida stāstījumu par visām gleznām, un bija ļoti aizkustināta un pateicīga. Viņa lūdza atļauju paņemt vairākus bukletus, ko aiznest draugiem un radiem Jelgavā, un izstādes gidam teica: „Jums vajadzētu to visu pastāstīt lielās klausītāju auditorijās, lai visi uzzina, kas notiek Ķīnā. Tāds ļaunums nedrīkst palikt nesodīts!”

Kundze, kura jau bija piedalījusies izstādes atklāšanā, atveda uz izstādi arī savu radinieku, bet tā kā viņu laiks bija ierobežots, kundze, pievedusi viņu pie gleznām „Bārene” un „Mans dēls”, ātri teica: „Jau redzot tikai šīs divas gleznas vien, tu sapratīsi to, ko par Ķīnu jāzina visai pasaulei.” Izstādes gidei kundze teica: „Šī ir tik vienreizēja, unikāla un neredzēti saviļņojoša izstāde, nemaz nerunājot par augsto māksliniecisko līmeni, ka gribētos to ieraudzīt lielā un skaistā izstāžu zālē.”

Izstādes apmeklētāju vidū bija arī kristīgās skolas auklīšu kluba grupa, kura bija ieradusies no Rīgas. Viņas bija sajūsmā par izstādi un ierakstīja izstādes viesu grāmatā atsauksmi, kā arī vaicāja, kur var nopirkt grāmatu par Dafa mācību.

Praktizētāji dalās ar pieredzēm par savu dalību projektā

Pilnveidošanās procesā, izplatot izstādes bukletus un stāstot cilvēkiem patiesību, praktizētāji juta, ka ir dziļāk izpratuši Likumu un savas misijas jēgu, darbojoties šajā svarīgajā projektā.

Tā Ventspils praktizētājam, no savas pilsētas apzvanot lielākos Jelgavas pilsētas un novada uzņēmumus, tajos brīžos, kad cilvēki pateicās par radīto iespēju un lūdza informēt arī turpmāk, radās izpratne, ka mums visiem ir viens kopējs mērķis – palīdzēt Skolotājam glābt dzīvās būtnes. Katrs darbs, kuru mēs darām, ir ļoti svarīgs – viens raida taisnās domas, otrs dala uz ielas bukletus, cits izsūta e-pastus utt. Svarīgi, lai informācija par izstādi nonāktu līdz cilvēkiem. Tika izprasts arī tas, ka nevajag uzrunāt cilvēkus tik formāli, jo nesen telefonsarunas laikā kāds jauns cilvēks, nenoklausoties līdz galam uzrunu, pavaicāja: „Kāpēc tik formāli? Vai nevar vienkārši uzaicināt uz izstādi?” Pēc tam izveidojās draudzīgs dialogs. Ir jāapzinās, ka zvanot tiek glābtas dzīvās būtnes, ka tas nav vienkāršs zvans, un lai cilvēkiem izveidotos priekšstats, ka viņiem ir piezvanījis reāls cilvēks, nevis autoatbildētājs. Bet, galvenais, – ja mēs darbosimies, kā viens vesels, viss veiksies labi.

Taču bija arī cilvēki, kuri nevēlējās ņemt informatīvos bukletus. Tad projekta dalībnieki, kopā ar citu praktizētāju atbalstu, raidīja taisnās domas, un centās novērst traucējumus, kas neļauj cilvēkiem sadzirdēt patiesību.

Savā izpratnē padalījās arī divi Rīgas praktizētāji. Viens no viņiem stāstīja: „Izplatot informatīvos bukletus kopā ar vietējo praktizētāju līdz privātmāju durvīm, bija jūtams liels pacēlums, un bija sajūta, ka esmu Lielā Visuma izlabošanas procesa maza daļiņa. Patiesi izdevās noņemt visas pieķeršanās un egoismu, soļojām ātri, lai paveiktu vairāk, un es ik pa laikam raidīju taisnās domas.” Praktizētāji turpināja izplatīt informāciju vairākās iestādēs. Vienā no tām, kāds cilvēks uzdeva jautājumus, kas saturēja apmelojumus, kurus izplata kompartijas propaganda, tad praktizētājs, mirkli minstinājies, tomēr sāka stāstīt par izstādi, un cilvēks labprāt paņēma bukletu, bet praktizētājs tajā mirklī saprata, cik svarīgi ir visu darīt no tīras sirds, un turpināja stāstīt, līdz pienāca vēl kāds kungs un vaicāja: „Vai es arī varu dabūt bukletu?”

Praktizētājs turpināja dalīties pieredzē: „Sapratu, ka, lai palīdzētu Skolotājam, mums ir jāatmet visi cilvēciskie priekšstati, jo cilvēki labprāt pieņem uzaicinājumu. Kopumā radās iespaids, ka ļaudis patiesi atmostas un, ka mums ir ļoti laba iespēja ar izstādes palīdzību glābt dzīvās būtnes. Pašā vakarā pirms gulētiešanas bija sajūta, ka esmu pilnībā paveicis to, ko varēju. Apziņa bija mierīga un sirdī bija piepildījums.” „Manuprāt, ir ļoti svarīgi no rīta lasīt Likumu, padalīties savstarpēji ar izpratni, un nokoordinēt mūsu rīcību visai dienai.”

Arī otram praktizētājam bija līdzīga izpratne par to, ka izstādē cilvēki it kā atmostas. Viņu aizkustināja kāda cienījama vecuma kundze, kura atnāca uz izstādi atkārtoti un uzdāvināja viņam mazu šokolādīti ar vārdiem: „Tas ir par jūsu uzcītīgo darbošanos, sniedzot cilvēkiem kaut ko tik labu.”