Ķīniešu idioma: Sargāt koku, gaidot trusi (守株待兔)

Ķīniešu idiomas 守株待兔( shǒu Zhu Dai Tu) burtiskā nozīme ir „sargāt koku, gaidot trusi." Tā tiek izmantota, lai aprakstītu cilvēku, kurš neko nedarot, gaida no likteņa dāvanu vai vienkārši sēž, cerot gūt labumu no citu centieniem.

Idioma ir nākusi no stāstu grāmatas „Haņ Feizi"1 (韩非 子), kuru sarakstījis viens no pirmajiem legistu filozofiem Ķīnā Haņ Fejs (apm. 280. g.p.m.ē. -233. g.p.m.ē. ).

Pavasaru un rudeņu periodā Sunu valstī (770. g.p.m.ē. - 476. g.p.m.ē.) dzīvoja zemnieks, kura laukā auga koks. Ikreiz, noguris no darba, viņš atpūtās zem šī koka.

Kādu dienu, kad zemnieks strādāja laukā, viņam garām aizcilpoja pārbijies trusis, kurš atsities pret koku, pārlauza kaklu. Zemnieks priecīgs paņēma to sev līdzi uz mājām, lai pagatavotu vakariņām gardu truša sautējumu.

Kopš tā laika viņš atstāja novārtā darbu, un gulēja zem koka, gaidot, ka vēl citi truši uzskries tam virsū un ies bojā. Tomēr otrreiz tā vairs nenotika, un zemnieks kļuva par izsmiekla objektu. Beigu beigās viņš palika ar tukšām rokām – bez truša un bez ražas, jo viņa lauki bija palikuši atmatā.

Ilustrācija: Naivais zemnieks gaida, kad pie viņa atkal atskries trusis.

Ķīniešu idiomai „sargāt koku, gaidot trusi" līdzīgs izteiciens angļu valodā ir „gaidīt kaut ko iekrītam sev klēpī." Tas nozīmē, paļauties uz veiksmi un neko nedarīt.

Līdzīgi teicieni latviešu valodā skan kā „gadījās kā aklai vistai grauds” un „pats par sevi nekas no gaisa nekrīt”.

Piezīme:

1. Grāmatā „Haņ Feizi” ir 55. nodaļas, kurās sīki izklāstīta Haņ Feja politiskā filozofija. Tajā atrodamas daudzas anekdotes par tā laika Ķīnu.