Džao Juņs – uzticams un drosmīgs ģenerālis

Trejvalstu laikmetā Džao Juņs bija slavens ģenerālis Šu-Haņu valstī. Viņu pazina kā lojalitātes, taisnīguma, labsirdības, gudrības un drosmes paraugu. Viņam piemita lieliska cīņas mākslu prasme, kas Ķīnas vēsturē nav retums, bet viņa godīgums un taisnīgumu, kas bija saskaņā ar tradicionālajām konfūcisma mācībām, padarīja viņu savā ziņā īpašu.

Džao Juņs – uzticams un drosmīgs ģenerālis/ (ilustrācija: Blū Hsiao)

Vēlīnās Austrumu Haņu dinastijas laikā valdnieki pastāvīgi karoja viens ar otru un cilvēku dzīve bija skarba. Jaunībā Džao Juņs meklēja labestīgu un cienījamu skolotāju, pie kura varētu mācīties. Viņš satika Liu Beju, kuru viņš uzskatīja par tikumīgu un augstsirdīgu cilvēku. Viņš nolēma iestāties pie viņa dienestā, lai panāktu Haņu dinastijas atjaunošanu.

Džao Juņs izcēlās kaujā pie Čanbanas pret Cao Cao armiju. Cao Cao nosūtīja vairākus tūkstošus karavīru, lai sagrautu Liu Beja divtūkstoš vīru lielo armiju. Liu Bejs nolēma atkāpties. Taču viņš nevarēja atstāt likteņa varā mierīgos iedzīvotājus, kas viņam sekoja, tāpēc viņa karaspēks pārvietojās ļoti lēni un drīzumā viņu panāca Cao kareivji. Tas notika Čanbanā. Šajās jukās Liu Bejs, viņa sievas un mazais dēls Liu Šaņs tika izšķirti.

Kad Džao Juņs tika pamanīts viens pats ejam ziemeļu virzienā pretī Cao Cao karaspēkam, radās aizdomas par nodevību, par ko nekavējoties paziņoja Liu Bejam. Taču Liu Beju tas nesatrauca, jo viņš stingri ticēja, ka Džao Juņs viņu nekad nenodos. Kā viņš arī bija domājis, Džao Juņs devās uz ienaidnieka nometni, lai glābtu Liu Beja sievas un mazo Liu Šaņu. Viņš 7 reizes viens pats uz zirga iebruka ienaidnieka nometnē, ar vienu roku nogalinot vairāk nekā 50 ienaidnieka komandierus, līdz beidzot viņam izdevās izglābt Liu Beja dēlu. Redzot šos uzbrukumus, Cao Cao tik ļoti iespaidoja Džao Juņa uzticīgums un drosme, ka viņš aizliedza saviem loka šāvējiem iejaukties. Vēsturē šis stāsts par Džao Juņa drošsirdību kļuva pazīstams ar nosaukumu „Meistars izglābj bērnu Čanbanā”.

Kādu citu reizi Šu-Haņu karapulks iekļuva Veju karaspēka lamatās un nespēja laikā atgriezties nometnē. Džao Juņs pameta savu nometni un izglāba šī karapulka komandieri. Kad viņš atskatījās atpakaļ, viņš ieraudzīja citu ievainotu Šu-Haņu ģenerāli, kuru bija ielenkuši Veju karaspēka karavīri. Viņš metās kaujas laukā un izglāba ievainoto ģenerāli. Lielā Veju armija dzinās pakaļ Džao Juņam līdz pat viņa nometnei. Ģenerāļi, kas apsargāja nometni gribēja aizvērt vārtus skaitliski pārākās Veju armijas priekšā, taču Džao Juņs pavēlēja nolaist visus karogus, apklusināt bungas, un atstāt vārtus atvērtus. Viņš nostājās nometnes vārtu priekšā, gaidīdams Veju armijas ierašanos. Veju armijai radās nelāgas aizdomas un, baidoties no Džao Juņa drosmes, tā steigšus atkāpās. Tad Džao Juņs pavēlēja bundziniekiem no visa spēka sist bungas, bet loka šāvējiem apšaudīt pretiniekus. Veju armija cieta lielus zaudējumus. Pēc Šu provinces okupēšanas, Liu Bejs gribēja apbalvot savus karavīrus par viņu varoņdarbiem. Tika ierosināts, ka īpašumi un plantācijas ap galvaspilsētu ir jāatdod ģenerāļiem, bet Džao Juņs teica, ka daudz labāk būtu atdot zemi vietējiem iedzīvotājiem, kuri ir cietuši no ilgajiem kariem. Liu Bejs pieņēma Džao Juņa padomu, tāpēc Šu ļaudis viņu laipni uzņēma un vietējā ekonomika tika atjaunota.

Džao Juņs bija ļoti disciplinēts, stingrs komandieris un ar savu rīcību rādīja labu piemēru. Viņš vienmēr ņēma vērā valsts, armijas un tautas intereses. Ķīnas vēsturē viņš tika augstu vērtēts par viņa pieticību, objektivitāti un pašaizliedzību.