Glābt dzīvās būtnes, uzrunājot tās ar mākslas izstādi „Īstenība, Labestība, Pacietība mākslā”

Starptautiskā mākslas izstāde ‘’Īstenība, Labestība, Pacietība mākslā”, kuras idejas autors ir ķīniešu tēlnieks, mākslinieks, profesors Džan Kuņluņs, ir tikusi veidota kopš 2004. gada. Jau 2006. gadā to bija iespēja apskatīt Rīgā un Daugavpilī. Taču aktīvāka darbība, lai ar šīs izstādes palīdzību rastu iespēju glābt dzīvās būtnes plašā skaitā, radās 2013. gadā, kad Latvijā notika trīs izstādes – Rīgā, Līvānos un Liepājā.

Izstādes Rīgā un Līvānos bija pirmie soļi, lai iemācītos izstādes norisi organizēt profesionālā līmenī, un tā izveidojās praktizētāju grupa, kura sāka darbību šajā projektā. Pirmās izstādes pagāja diezgan saspringti, jo bija nepieciešams izgatavot dažādus papildmateriālus izstādes novadīšanai, tika sperti pirmie soļi, lai saprastu darbības, kas veicamas reklāmas jomā, sadarbībā ar plašsaziņas līdzekļiem izplatot informāciju par izstādi, uzlūdzot izstādes apmeklētājus un goda viesus, kā arī sagatavojot gleznu aprakstus latviešu valodā un izveidojot izstādes mājaslapu internetā ar jaunāko informāciju par izstādi.

Izstāde Liepājā, kuras atklāšana notika 29. novembrī un kura Liepājā bija izstādīta līdz 22. decembrim, bija pirmais lielākais šī projekta dalībnieku solis, izbraucot uz izstādes norises vietu, dzīvojot vienuviet, ikdienas mācoties Likumu, kopīgi vingrojot Liepājas muzeja parkā, un ikdienas daloties pieredzē par notiekošo. Daudzi projekta dalībnieki guva ievērojamu paaugstinājumu savā pilnveidošanas ceļā, labu pieredzi, kā turpmāk darīt labāk, organizējot izstādes, lai Skolotājam sniegtā palīdzība dzīvo būtņu glābšanā būtu racionāla un efektīva.

Laba personīgā pilnveidošanās dod iespēju atrisināt visus sarežģījumus

Praktizētāja, kura izstādes laikā bija gids, dalījās ar savām domām par to, kā projekta laikā pieļāvusi nepareizu rīcību un tās rezultātā radušās nepareizas domas un neatgriezeniskas sekas. Tikai vēlāk viņa varēja paskatīties uz to visu no malas un izprast savas pieķeršanās. Savstarpējā Siņsjin paaugstināšanas situācijā konfliktā ar citu praktizētāju viņa sāka to kritizēt, bet vēlāk atvainojās par savu rīcību. Lai gan viņa bija ieraudzījusi sevī faktorus, kas radīja šo aso reakciju un raidot Taisnās domas, tos iznīcinājusi, konflikts turpinājās vēl nākamajā dienā. Nespējot izprast līdz galam notiekošo, viņa pieļāva domu ar nosacījumu, ka, ja nespēj būt pietiekami labestīga un žēlsirdīga, tad labāk gribētu mirt. Tās dienas vakarā viņai piezvanīja no darba un viņai steidzami vajadzēja atgriezties darbavietā aizvietot saslimušu kolēģi, nepabeidzot tās dzīvo būtņu glābšanas lietas, kuras viņu gaidīja Liepājā. Tikai dažas dienas vēlāk viņa izprata, ka no vienas domas ir atkarīgs viss, un, lai arī viņa būtu rīkojusies nepareizi cita praktizētāja priekšā, viņai vajadzēja labot situāciju un skatīties sevī, bet ne šaustīt sevi pārmetumos un pieļaut nepareizas domas.

Praktizētājs no pilsētas, kas atradās netālu no Liepājas, vēl pirms izstādes veica lielu darbu informācijas izplatīšanā visā reģionā. Viņš dalījās ar pieredzi, ka domājot par izstādes apmeklētāju skaitu, ieraudzījis sevī vēlmi pēc komforta, kad padarījis vienu darbu un vēlējies nedaudz atpūsties, kā arī parādījusies neapmierinātība ar citu praktizētāju rīcību. Tad nāca atziņa, ka jāieskatās sevī, un atziņa, ka lai kur atrastos projekta dalībnieks, visi ir vienā projektā un jādomā ir kopīgi. Tā bija sevis ierobežošana, kas neļāva veidot vienotu lauku. Pēc šīs izpratnes un sazināšanās ar citu praktizētāju Rīgā, uz viņa norādīto kontakttālruni atskanēja zvans un tika pieteikta grupa uz izstādi, lai gan līdz tam neviena grupa nebija pieteikusies. Viņš ieraudzīja arī, ka apmeklētāju skaits izstāžu zālē ir saistīts ar to, cik cieši praktizētāji koordinējas savā starpā, ka svarīgi ir pārrunāt dienā notikušo ne tikai savā starpā, bet dalīties ar notikumu gaitu arī ar praktizētājiem citur Latvijā, ielūkoties sevī, meklēt risinājumus un pārrunāt savstarpējās nesaprašanās. Tikai esot vienotiem, projekta dalībnieki spēj risināt konfliktus un problēmas laicīgi un paaugstinās kā Vienots Ķermenis.

Kāds cits praktizētājs un Faluņart izstādes projekta dalībnieks dalījās ar savu pieredzi, ka katram no projekta dalībniekiem Liepājā bija vairāki un dažādi pēc sava rakstura pienākumi, un tiem visiem bija vienlīdz svarīga nozīme – gan materiālu dalīšanai, gan Taisno domu raidīšanai, gan gidiem izstāžu zālē. Dalot informatīvos materiālus par izstādi pilsētā viņš sastapās ar cilvēku, kurš ilgi viņam neļāva aiziet, stāstot par dažādām lietām politikā un finansēs, kas viņu neapmierina, atņemot laiku un atstājot ar sarūgtinājuma sajūtu par nelietderīgi izmantoto laiku. Tikai vēlāk visu pārdomājot, praktizētājam radās izpratne, ka šis cilvēks ir atspoguļojis viņa paša iekšējo sirds stāvokli un neapmierinātību ar savām problēmām. Viņš ieraudzīja, ka tā ir bijusi skaudība pret citu materiālo labklājību, neapmierinātība ar ģimenes locekļu rīcību, un sirds dziļumos viņš bija sācis vainot apkārtējo vidi par to, un, ka šīs domas kā melna matērija ilgu laiku ir gulējušas uz sirds, neļaujot izrādīt žēlsirdību pret dzīvajām būtnēm un aicināt tās uz izstādi. Viņš arī kā izstāžu zāles gids ieraudzīja, ka viņa stāstījums par gleznām ir jāveido vienkāršāks un skaidrāks, lai garā stāstīšana neradītu izstādes apmeklētājam diskomfortu vai dziļas sāpes. Viņš saprata, ka cilvēkam ir ļoti vienkārši jāsaprot, ka Dafa praktizētāji ir tiešām labi un jāredz to nesalaužamais gara spēks un miermīlība pat tik smagos apstākļos, kā piedzīvojot represijas Ķīnā. Šī izpratne palīdzēja vieglāk saglabāt apziņu tīru no dažādām stūrgalvīgām tieksmēm, piemēram, parādīt sevi, no cīņas un no bailēm par to, kāds viņš kā gids izskatās apmeklētāju priekšā.

Praktizētāja no Liepājas, kura piedalījās izstādes novadīšanā savā pilsētā, bija gatavojusies šai laikā būt par izstādes gidu un izplatīt informatīvos materiālus pilsētā, taču viss izvērsās savādāk. Ar šīm lietām pietiekamā mērā jau nodarbojās citi praktizētāji un muzeja administrācija, turklāt tieši atklāšanas dienā praktizētāja saņēma nopietnu pārbaudījumu, kas parādīja pieķeršanos jūtām. Visu izstādes darbības laiku viņai nācās izturēt šo pārbaudījumu un būt mierīgā stāvoklī. Tāpat caur šīm pārmaiņām izstādes organizatoriskajā darbībā viņa spēja atrast sevī ārkārtīgu spēcīgu pieķeršanos parādīt sevi, jo bija vēlējusies darīt tikai to, kur varēja sevi parādīt, tāpēc galu galā nolēma atmest visus savus plānus un turpmāk darīt to, kas nepieciešams. Veicot dažādus uzdevumus izstādes norises laikā, viņa spēja sevī saskatīt arī skaudību, kura parādījās katru reizi, kad kāds praktizētājs labi padarīja to, ko viņa nevarēja. Praktizētāja ieraudzīja, ka viņas iekšējais stāvoklis ir tiešā veidā atspoguļojies uz tiem cilvēkiem, kuri bija gaidīti, taču uz izstādi neatnāca.

Praktizētāja, kura bija pievienojusies izstādes projekta grupai no tālākas pilsētas Latvijā, palīdzēja dalīt informatīvos materiālus un bija arī izstādes gids. Viņa dalījās ar savu pieredzi par to, ka šīs izstādes norise ir nostiprinājusi viņas pārliecību tam, ka Skolotājs katra praktizētāja ceļu ir jau iepriekš izplānojis un mēs to šobrīd tikai izejam. Izpratne, kas viņai radās izstādes laikā ir, ka praktizētājiem ir jāatmet visi cilvēciskie priekšstati, kas traucē glābt dzīvās būtnes, ko viņa izprata no gadījuma ar diviem apmēram 13 – 14 gadus veciem zēniem – izstādes apmeklētājiem. Praktizētāja gribēja zēniem stāstīt par gleznam ne pārāk ilgi, jo viņi kā bērni nevarētu pārāk ilgi koncentrēties uz stāstījumu, taču zēni izrādīja lielu ieinteresētību un prasīja gida stāstījumu par katru gleznu. Beidzoties izstādes apmeklējumam, zēni pateicās un aizgāja ļoti apmierināti.

Praktizētājs, kurš Liepājas izstādes laikā bija izstādes gids, ejot ar izstādes apmeklētājiem pa zāli mācījās sajust skatītāju un pieskaņoties viņam. Pārrunājot dažādus dienas notikumus un analizējot situācijas izstāžu zālē, viņš izprata, ka pilnveidošanās procesā, kas notiek arī izstādes projekta laikā izstādes zālē, var, protams, kļūdīties, un šīs kļūdas var pieļaut neapdomības dēļ, un tas var radīt traucējumus cita gida stāstījumā. Ko darīt? Viņš izprata, ka atliek novērst nepilnības un nākamreiz izdarīt labāk.

Praktizētāja, kurai projekta dalībnieki bija uzticējuši koordinēt grupas darbības izstādes laikā Liepājā, dažādās situācijās kontaktējoties ar dažādiem cilvēkiem un caur ieraudzīto citos praktizētājos, spēja ciešāk nostiprināt savu pārliecību Dafa un Visuma principam „Īstenība Labestība Pacietība”. Viņa ieraudzīja, cik ļoti visas patiesības skaidrošanas lietas projekta dalībniekos var kavēt tādas cilvēcīgas īpašības kā spītība, augstprātība, netikumība, pārliecība par savu taisnību un sevis parādīšana, un, ikreiz tās ieraugot savā apkārtējā vidē, ir jāieskatās sevī un jāpaplašina sava sirds labestība attiecībā uz šīm lietām. Izstādes darbības laikā viņa ieraudzīja, ka caur gleznās redzamajiem sižetiem un pateicoties mākslinieku dotajiem gleznu aprakstiem, ir iespējams padziļināt savu izpratni par Likumu un pacelties jaunā, daudz tīrākā izpratnes līmenī. Tas savukārt, palīdz izrādīt lielāku žēlsirdību un labestību, uzrunājot izstādes apmeklētājus, lai caur šo gleznu sižetiem palīdzētu glābt dzīvās būtnes. Pateicoties Likuma spēkam, kas nāca no izstādes darbiem un praktizētāju atbalstam, viņa izprata, ka savstarpējās attiecībās svarīga ir cieņa, spēja uzticēties, atklāta un tīra sirds. Šīs izpratnes rezultātā notika jūtams karmas dzēšanas process, un viņai radās iespēja atbrīvot savu sirdi, kas ilgus gadus bija atradusies kā ieslodzījumā.

Kopējās izpratnes veicina stipra Vienota Ķermeņa izveidošanos

Izstādes noslēgumā projekta dalībniekiem bija iespēja kopīgi izrunāt projekta gaitu Liepājā un paralēli Rīgā, un nonākt pie kopīgām izpratnēm.

Saprotot, cik svarīgs ir dzīvo būtņu glābšanas process, katrs projekta dalībnieks, neatkarīgi no atrašanās vietas, centās skatīties sevī, raidīt Taisnās domas vienlaicīgi ar visiem, un atbalstīt cits citu, lai nezaudētu kontaktu starp tiem, kas palikuši Rīgā un kuri tieši atrodas Liepājā, jo no šī procesa vienotības un projekta darbinieku iekšējā stāvokļa tieši bija atkarīgs, cik daudz cilvēku ikdienas atnāk uz izstāžu zāli. Lai gan katram bija savi pienākumi un izpildāmie darbi reizēm pat nebija tiešā veidā saistīti ar pašu izstāžu zāli, laika gaitā kļuva skaidrs, ka Taisnas domas ir jātur visiem.

Izstādes laikā projekta dalībnieki no dažādām situācijām stingri ielāgoja, ka it visā, kas notiek, ir jāskatās sevī. Viens no pirmajiem starpgadījumiem ar muzeja darbiniecēm, kuras sagaida apmeklētājus, izsauca lielu apspriešanas vilni un nosodījumu, taču vēlākā gaitā cieši apliecināja, ka šie notikumi bija domāti tikai tāpēc, lai mēs kā šī projekta dalībnieki konkrētā situācijā novērstu tās nepilnības, kuras ikdienas steigas dēļ tika uztvertas kā maznozīmīgas. Lai gan sākumā tas bija aizrādījums par nesveicināšanos, vēlāk, Likuma mācības procesa laikā radās izpratne, ka neesam iepazīstinājuši muzeja darbinieces ar gidiem, kuri periodiski mainījās, un darbiniecēm, kuras pārdeva biļetes uz muzeja apmeklējumu, tas radīja neērtu situāciju. Neilgi pirms izstādes slēgšanas izrādījās, ka muzeja darbiniecei, kura bija saistīta šajā gadījumā nemaz nav negatīvu, bet gan ir pozitīvas domas par šo gadījumu un viņa pat uzskatīja, ka ir palīdzējusi šajā situācijā kādam no mums uzlaboties.

Izstādes darbības laikā ir ļoti svarīgi atrasties mierīgā ritmiskā stāvoklī, kad katrs projekta dalībnieks zina savus pienākumus un savu laiku velta izstādes veiksmīgai norisei. Projekta dalībnieki izprata, ka svarīgi ir mazināt „sadzīvisko troksni” telpās, kurās jāuzturas izstādes norises laikā, mazāk spēkus un enerģijas veltot tukšām sarunām, sevis parādīšanai un dažādu jautājumu apspriešanai, arvien vairāk veltot laika tam, lai ko uzlabotu izstādes norisē un lai vairāk dzīvajām būtnēm rastos iespēju uzzināt un apskatīt izstādi.

Ļoti lēni, bet skaidri radās izpratne par to, ka nevajag nevienu kritizēt nekādā situācijā. Tā vietā ir jāsaņemas un jāpalielina sava labestība, lai pacietīgi un mierīgi izskaidrotu radušos situāciju un palīdzētu novērst konfliktus un neizpratni. Svarīgi ir kontrolēt savu runu un darbības, lai runātu patiesus vārdus un ar savām darbībām neradītu iespēju ļaunumam radīt šķelšanos projekta dalībnieku vidū.

Lai gan projekta ietvaros gada laikā ir ticis darīts daudz, izstādes noslēgums parādīja, ka vēl daudz kas ir palicis neizdarīts un turpmākās izstādes rāda jaunu paaugstināšanās iespēju: ir jāpārdomā kā uzrunāt VIP personas, jāizprot kā uzrunāt iespējamos izstādes sponsorus, jāņem vērā kā racionāli saplānot informatīvo materiālu daudzumu, lai neradītu materiālos zaudējumus, un jāizplāno šo materiālu izplatīšana.

Likuma Labošanas process strauji tuvojas beigām un laika dzīvo būtņu glābšanai paliek arvien mazāk, tāpēc katrai darbībai, ko veic projekta dalībnieki, ir jābalstās uz Likumu, lai neradītu ļaunumam ne mazāko vietu atrast patvērumu, lai vēl vairāk cilvēkiem rodas iespēja ieraudzīt mākslas izstādi un lai vēl vairāk siržu tiktu aizkustinātas.