Domājiet vairāk par citiem

Labdien Skolotāj, labdien draugi praktizētāji.

Organizējot 2013. gada Shen Yun izrādes Nīderlandē, es tāpat kā iepriekšējos gadus koordinēju informatīvo bukletu izlikšanu pa pastkastītēm. Es meklēju rajonus, kur dzīvo bagāti cilvēki, atzīmēju tos kartē, un pēc tam sadalīju tos starp praktizētājiem. Nedēļas nogalēs es ar automašīnu vedu praktizētājus uz šiem rajoniem, lai viņi ieliktu informatīvos materiālus pastkastītēs. Kad viņi bija pabeiguši darbu šajā rajonā, viņi ar mani sazinājās un es tos aizvedu uz citu rajonu.

Kādu rītu es iedevu praktizētājam jaunu karti un viņš to paņēma. Es pēkšņi atcerējos par karti, kuru biju iedevis viņam iepriekšējo reizi, un pajautāju vai viņš ir izdalījis materiālus rajonos, kas bija atzīmēti uz tās kartes. Viņš atbildēja, ka nav to izdarījis. Es teicu, ka vispirms viņam ir jāpabeidz darbs šajā rajonā, bet viņš atbildēja, ka viņam tā karte nav līdzi. Es pagriezos un lūdzu iepriekšējo karti citam praktizētājam, bet arī viņš bija atstājis to mājās, un arī viņš nebija pabeidzis darbu iepriekšējā rajonā. Turklāt, viņš bija paņēmis jauno karti. Es sāku sūdzēties: „Kāpēc jūs man nepateicāt, ka neesat pabeiguši iepriekšējo uzdevumu, un ņemat jaunu karti? Ja neviens man nepaziņo, kā lai es gūstu priekšstatu par to, kas ir izdarīts un kas nē. Tas novedīs pie liela jucekļa.”

Kad pienāca Taisno domu raidīšanas laiks, es nevarēju atbrīvoties no šīm negatīvajām domām. Es sapratu, ka tā ir pieķeršanās, un centos to likvidēt, bet nespēju pilnībā no tās atbrīvoties. Pēc Taisno domu noraidīšanas mēs gājām uz automašīnu, lai piegādātu informatīvos materiālus. Kad izgriezu automašīnu no stāvvietas, piebrauca cita mašīna un nevarēja tikt mums garām, jo es biju apstājies ceļa vidū. Es sāku braukt atpakaļgaitā un pēkšņi izdzirdēju skaļu blīkšķi. Es sapratu, ka mana mašīna atmuguriski ir ietriekusies kaut kādā priekšmetā. Kad izgāju novērtēt bojājumus, lai cik tas nebūtu dīvaini, nekādus bojājumus es neatradu, lai gan blīkšķis bija diezgan skaļš. Tas bija tiešs brīdinājums, ka man jāpārtrauc sūdzēties. Pēc tam, kad es to sapratu, visas sliktās domas uzreiz pazuda.

Tas man atgādināja pagājušā gada negadījumu, kas man parādīja, cik svarīgi ir nesūdzēties. Pagājušā gada Shen Yun izrāžu organizēšanas laikā praktizētājs, kurš koordinēja pasākumu tirdzniecības centrā, palūdza man atsūtīt visu to rajonu kartes, kuros mēs bijām izdalījuši informatīvos materiālus, lai viņš šo rajonu tirdzniecības centros varētu organizēt pasākumus. Pēc tam izrādījās, ka šis koordinators ir izdrukājis visas kartes un, nepaziņojot man, iedevis tās citam praktizētājam. Kad es ar viņu par to runāju, es sajutu dusmas. Domās es sāku sūdzēties: „Kāpēc jums nekoordinēt savu sektoru, un manu sektoru ļaujiet koordinēt man.” Es absolūti neskatījos sevī un nesapratu, ka manas domas attiecībā pret viņu ir sliktas, un ka tagad vecajiem spēkiem bija attaisnojums, lai mani vajātu.

Kādu rītu pamodies, es devos uz virtuvi. Pēkšņi es sajutu reiboni un zaudēju samaņu. Pēc pāris stundām es pamodos uz aukstas grīdas. Es mēģināju piecelties un biju satriekts, ieraugot visu grīdu asinīs. Krītot biju sasitis galvu. Es ātri sapratu, ka esmu praktizētājs un viss būs labi. Man pietika spēka tikai lai apgultos. Gultā es pavadīju visu dienu. Es klausījos Skolotāja lekcijas un raidīju Taisnās domas. Šajās dienās man parādījās daudz sliktu domu, arī domas par iekāri. Citās dimensijās tā bija grandioza cīņa. Visa informatīvo materiālu izdalīšana tika atlikta tāpēc, ka es biju mājās un nevarēju iedot praktizētājiem jaunas kartes. Viens praktizētājs man piezvanīja un jautāja, kad es varēšu atnākt. Es atkal sāku sūdzēties: „Es esmu tik nespēcīgs, ka nevaru staigāt, bet jūs joprojām lūdzat mani ierasties!”

Nākamajā dienā mani negaidot apmeklēja māte. Ieraugot mani, viņa bija satriekta: „Kas ar tevi ir noticis, tu izskaties pēc mirēja.” Es viņai nestāstīju par negadījumu, tikai pateicu, ka esmu slims un pēc dažām dienām atveseļošos. Viņa uzstāja, ka man jāiet pie ārsta, bet es atteicos.

Ja žēlsirdīgais Skolotājs nebūtu mani izglābis, es gulētu un nevarētu piecelties. Pēc nedēļas es izveseļojos. Es stingri nolēmu vairs nekad nesūdzēties. Tā man bija nopietna mācība.

Es centos, cik vien bija manos spēkos, un ar automašīnu vedu praktizētājus, lai viņi izdalītu materiālus tur, kur tas ir nepieciešams. Dažreiz praktizētāji man zvanīja un lūdza aizvest viņus uz tuvāko staciju, lai viņi varētu atgriezties mājās. Tādās reizēs man gribējās sūdzēties: „ Lai aizietu līdz stacijai jums nepieciešams pavisam maz laika. Es atrodos pilsētas otrā pusē, un, lai atbrauktu jums pakaļ, man vajag divreiz vairāk laika un pūļu.” Es nekavējoties izlaboju savas domas un atgādināju sev, ka pirmkārt ir jādomā par citiem. Nomierinājies es braucu viņiem pakaļ un aizvedu viņus uz turieni, kur viņi vēlējās. Viņi bija ļoti priecīgi mani redzēt. Dziļi sirdī es biju laimīgs par to, ka esmu darījis laimīgus citus. Mūsu starpā valdīja harmonija, kā lielā ģimenē.

Tā kā mums Holandē nav pietiekami daudz automašīnu, kas būtu pieejamas Shen Yun izrāžu organizēšanas laikā, koordinators, kurš organizēja pasākumus tirdzniecības centros, lūdza man palīdzēt ar materiālu nogādāšanu uz tirdzniecības centriem. Dažreiz likās, ka būs grūti nogādāt materiālus tirdzniecības centrā, jo praktizētāji, kuri bija aizņemti ar informatīvo materiālu izplatīšanu, varēja man piezvanīt jebkurā brīdī. Dīvainā kārtā, kad tam vajadzēja notikt, viņi man zvanīja un teica, ka viņi tiks galā paši, un es viņiem vairs nebūšu vajadzīgs. Tādā veidā, es varēju laicīgi atvest materiālus uz tirdzniecības centriem. Skolotājs patiešām visu ir lieliski izplānojis.

Bieži vien mums vienā dienā bija ieplānoti pasākumi 3 vai 4 tirdzniecības centros. Veikali tiek slēgti 17.00 un man vienlaicīgi bija jābūt divos dažādos tirdzniecības centros un jāpaņem materiāli. Daži tirdzniecības centri atrodas uz ielas, kur ir ļoti auksts. Es centos darīt visu pēc iespējas ātrāk, lai praktizētājiem nevajadzētu mani pārāk ilgi gaidīt. Kad es biju pirmajā tirdzniecības centrā, viens praktizētājs ļoti lēni iepakoja materiālus. Iespējams, viņš nesaprata, ka mani gaida arī citā tirdzniecības centrā. Jo vairāk man gribējās viņu pasteidzināt, jo lēnāk viņš to darīja. Es kļuvu aizkaitināts, un pie sevis sūkstījos, ka viņam vajadzētu pasteigties. Es sapratu, ka tā arī ir pieķeršanās, un ka es nevaru piespiest kādu kaut ko darīt, bet varu darīt visu iespējamo, lai nomierinātu savu sirdi. Kad pabeidzām pakošanos, es ar stundu ilgu nokavēšanos devos uz nākamo tirdzniecības centru. Man likās, ka šīs kavēšanās dēļ praktizētāji būs neapmierināti. Taču man par pārsteigumu, viņi priecājās mani redzēt un sagaidīja kā senu draugu, kuru ilgu laiku nav redzējuši. Es atkal atrados šajā harmoniskajā laukā. Faluņ Dafa patiešām ir „tīra zeme”.

Organizējot Shen Yun izrādes, mēs sapratām, cik svarīga ir regulāra Fa mācīšanās grupā. Katru svētdienas rītu asociācija organizēja kopējo Likuma mācīšanos. Sākumā mēs mēģinājām to darīt sestdienu vakaros, bet vairumam praktizētāju nav automašīnu, un tik vēlu viņi vairs nevarēja tikt mājās ar sabiedrisko transportu. Praktizētājiem biji divi dažādi viedokļi par Fa mācīšanos svētdienas rītos. Vieni uzskatīja, ka laiks ir dārgs. Daļa no viņiem ieradās tikai tāpēc, lai paņemtu materiālus pasākumiem, un nevis tāpēc, lai kopā ar citiem mācītos Fa. Citi pievienojās praktizētājiem, kuri mācījās Likumu, un izlasījuši vienu grāmatas „Džuaņ Faluņ” nodaļu, devās prom. Viņi nevēlējās palikt mazliet ilgāk, lai apspriestos un dalītos pieredzē. Otra praktizētāju grupa uzskatīja, ka kopīga Fa mācīšanās ir patiešām svarīga, un, lai mācītos Likumu un dalītos pieredzē ir nepieciešama visa svētdiena. Es piederēju pie otras grupas, un uzskatīju – ja mēs nemācāmies Fa pietiekami labi, tad lietas, ko mēs darām, netiks paveiktas labi. Drīz es sapratu, ka tas arī nav pareizi, jo gatavoties Shen Yun izrāžu organizēšanai es varēju tikai nedēļas nogalēs. Ja es palikšu mācīties Likumu visu svētdienu, tad varēšu izmantot tikai pusi dienas, lai paveiktu visu nepieciešamo.

Pirmā grupa ierosināja, ka mums jāsāk mācīties Likums agrāk, un tad mums paliktu vairāk laika, lai apspriestu lietas, kas mums darāmas. Otrā grupa tam nepiekrita. Daži brauca no tālienes, un viņi nokavētu Likuma mācīšanos, bet citiem praktizētājiem bija jārūpējas par ģimenēm, un tas viņiem nebūtu ērti. Kādu laiku praktizētāji sūdzējās viens par otru un nespēja atrisināt šo jautājumu.

Es regulāri gāju pie saviem vecākiem, lai paēstu, un viņi bieži vien strīdējās. Viņi vienmēr centās viens otram uzspiest savu viedokli, uzskatot, ka tikai viņam ir taisnība. Viņi sūdzējās viens par otru, un centās pārliecināt mani nostāties katrs savā pusē, lai pierādītu, ka viņam ir taisnība. Kā praktizētājs, es centos viņiem pastāstīt par Fa principiem. Es viņiem teicu: „Ja jūs abi domājat, ka jums ir taisnība, tad kuram ir taisnība? Ja neviens no jums nepiekāpsies, jūs nekad to neatrisināsiet.”

Nākamajā rītā, kad es izpildīju vingrojumus, man prātā pēkšņi iešāvās vecāku strīds un mūsu praktizētāju problēma ar Fa mācīšanos. Es sāku salīdzināt vienu ar otru. Vai tā nav tā pati problēma? Kā gan tas nākas, ka mēs, praktizētāji, rīkojamies tāpat kā mani vecāki, kuri ir parasti cilvēki, un kuri grib noskaidrot, kuram no viņiem ir taisnība? Es raudāju gandrīz stundu. Mani patiešām sāpināja tas, ka mēs – praktizētāji nespējam atrisināt tik nenozīmīgu jautājumu. Es nolēmu dažiem praktizētājiem nosūtīt e-pastu un dalīties ar viņiem savā izpratnē. Pēc tam mēs sākām mācīties Likumu agri no rīta.

Skolotājs teica:

„Es arī vēlos jums pateikt, ka līdz šim jūsu būtība bija balstīta uz individuālismu un egoismu. No šī brīža, lai ko jūs arī nedarītu, jums vispirms vajadzētu padomāt par citiem, lai pilnveidojoties sasniegtu Apgaismotā pašaizliedzību un altruismu. ( „Budas dabā nav trūkumu” no kanonu krājuma „Uzcītīgas pilnveidošanās būtība”).

Es un vēl daži praktizētāji no Holandes esam maršējošā orķestra dalībnieki. Pirms parādes mums internetā ir jāreģistrējas, lai orķestra koordinators zinātu, cik daudziem dalībniekiem nepieciešams rezervēt viesnīcu, nodrošināt ēdināšanu u.t.t. Tā kā daži praktizētāji ir vecāki par mani un nezina, kā piereģistrēties internetā, viņi bieži lūdz mani to izdarīt. Viņus ir grūti sazvanīt un dažreiz, lai saņemtu sīkāku informāciju, man ir jāzvana viņiem vairākas reizes. Vairākumā gadījumu, es biju neapmierināts, kad viņi lūdza mani to izdarīt. Tas nav nekas sarežģīts, un es domāju, ka viņu bērni arī varēja viņiem palīdzēt. Bet kāpēc viņi vienmēr lūdz mani? Viņiem nevajadzētu būt atkarīgiem no citiem praktizētājiem.

Skolotājs teica:

„Daži cilvēki ir neapmierināti, kad sastopas ar nepatīkamām lietām. Vai tādā gadījumā tu neesi cilvēks? Ar ko gan tu no viņiem atšķiries? Kad jūs saskaraties ar nepatīkamām lietām, tas ir tieši tas laiks, kad ir jāpilnveido sevi, jāpilnveido sava sirds.” („Dafa skolniekiem ir jāmācās Likums” no Likuma mācīšanas 2011. gada starptautiskajā Fa konferencē Vašingtonā”)

Es apzinājos savu neapmierinātību un sapratu, ka jākļūst pret citiem uzmanīgākam un jācenšas viņiem vienmēr palīdzēt.

Kādu dienu orķestra koordinators paziņoja, ka mums visiem ir jāpasūta jaunas cepures. Sākumā es vilcinājos vērsties pie šiem gados vecākajiem praktizētājiem, jo zināju, ka viņi arī e-pastā saņem visus paziņojumus, un var visu nokārtot paši. Agrāk viņi nelasīja vai arī nesaprata paziņojumus, kurus saņēma pa e-pastu, un bieži paļāvās uz citiem praktizētājiem, kuri viņiem visu nokārtoja. Es nodomāju, ka man nevajadzētu būt egoistam un ir jāpaziņo tas arī viņiem, pretējā gadījumā, ja viņi laicīgi nepasūtīs jaunas cepures, tad uzstāsies ar vecajām, un tas var kaitēt Dafa. Pēc tam, kad es uzzināju viņu izmērus, es pasūtīju cepures arī viņiem.

Nākamajā dienā viņi man piezvanīja un teica, ka vēlas mainīt cepuru izmērus, jo tikai tagad ir izlasījuši e-pastu, un atklājuši, ka pasūtījuši nepareizos izmērus. Es centos apspiest aizkaitinājumu un pateicu, ka nosūtīšu vēl vienu vēstuli, lai mainītu viņu pasūtījumu. Izpaudās visa mana neapmierinātība: „Kāpēc jūs vienmēr citiem sagādājat nepatikšanas? Ja jūs būtu izlasījuši e-pastu laicīgi, jūs būtu nokārtojuši to paši. Tagad man nāksies mainīt pasūtījumu, kas radīs daudz problēmu koordinatoriem, kas to visu organizē.” Sapratu, ka manī ir problēma, un sāku to meklēt sevī. Es atbrīvojos no negatīvajām domām par viņiem un centos nostādīt sevi viņu vietā. Man sāka tecēt asaras un visas sliktās domas vienkārši pazuda. Es sajutos laimīgs un patiešām no visas sirds vēlējos viņiem palīdzēt.

Skolotājs teica:

„Mēs prasām, lai tu pilnībā kļūtu par pārdabisku cilvēku, lai tu pilnībā atteiktos no savām interesēm, un dzīvotu vienīgi citu labā. Kā dēļ dzīvo Diženie Apskaidrotie? Viņi dzīvo tikai citu dēļ.” (Likuma skaidrošana Faluņ Dafa konsultantiem Čančuņā)

Nereti, virspusēji šķiet, ka mums ir taisnība. Taču, ja ielūkojas dziļāk, tas viss tiek darīts paša interesēs, nevis cita cilvēka dēļ. Es ceru, ka mēs visi spēsim atrisināt konfliktus ar draugiem praktizētājiem, jo tas, ka mums ir draugi praktizētāji, ir nenovērtējami. Mēs visi esam Skolotāja skolnieki.

Paldies visiem.