Spert pareizi katru soli, atgriežoties pie sava patiesā „es”

Esmu 35 gadus veca praktizētāja. Faluņ Dafa praktizēju jau 14 gadus, sākot no 1999. gada. Pateicoties tam, ka patstāvīgi mācos Likumu un pilnveidojos savā ikdienas dzīvē, es kļūstu arvien apņēmīgāka sevis pilnveidošanā un neatlaidīgāka šajā ceļā uz dievišķo.

1. Esmu atnākusi, lai pilnveidotos, nevis lai tiktu represēta

1997. gadā es pirmoreiz iepazinos ar grāmatu „Džuaņ Faluņ”. Tajā laikā man bija 19 gadi un es strādāju Pekinā.Tā kā mani vecāki jau bija sākuši praktizēt Dafa, tad māte iedeva man līdzi grāmatu „Džuaņ Faluņ”, lai es to brīvajā laikā izlasītu. Tomēr es neizpildīju mātes novēlējumu: grāmatu es paņēmu, bet neizlasīju.

Tajā laikā man bieži bija ļoti spēcīgas menstruālās sāpes, bet pēc tam, kad sāku strādāt Pekinā tās vairs neatkārtojās. Vēlāk es sapratu, ka tas bija tāpēc, ka es pieņēmu grāmatu „Džuaņ Faluņ”. Skolotājs rūpējās par mani jau pirms es sāku pilnveidoties un sāka attīrīt manu ķermeni.

1999. gada pavasarī es pārtraucu braukt uz darbu citā pilsētā un tikai pēc tam es sāku pa īstam pilnveidoties. Es mācījos Likumu un izpildīju vingrojumus kopā ar vecākiem un reizēm pavadīju viņus, lai palīdzētu izplatīt Dafa.

Dažus mēnešus pēc tam, kad es sāku praktizēt Dafa, Ķīnā sākās Faluņgun vajāšana. Es domāju: „Faluņ Dafa ir tik labs. Kāpēc Ķīnas kompartija (ĶKP) neļauj cilvēkiem to praktizēt, bet nosūta praktizētājus uz piespiedu darba nometnēm un iesloga cietumos kā noziedzniekus? Partija ir tik ļauna.” Tobrīd es naivi ticēju, ka partija, iespējams, vienkārši neizprot Dafa. Taču neviens nevarēja atturēt mani no praktizēšanas. Tāpēc es nekad neatteicos no pilnveidošanās un turpināju uzcītīgi praktizēt. Tajā pašā laikā es skaidroju patiesību par Dafa saviem draugiem.

Pateicoties tam, ka pastāvīgi mācījos Dafa, es sapratu, ka Dafa skolnieki ir atnākuši uz šo pasauli katrs ar savu misiju. Mums ne tikai ir jāpilnveido sevi, bet arī jāpalīdz izlabot Likums un jāglābj ļaudis, kuru apziņu ir saindējuši ļaunās ĶKP meli.

Mana vienīgā doma bija tā, ka es šeit esmu tāpēc, lai pilnveidotos un palīdzētu Skolotājam Likuma Izlabošanas laikā. Es neesmu šeit tāpēc, lai ĶKP mani represētu. Kamēr vien es rīkojos pareizi un mana sirds ir taisna, ļaunums mani neskars. Skolotājs rūpējas par mani un nevienam citam, izņemot Skolotāju, nav ļauts noteikt manu ceļu.

No 1999. gada līdz 2002. gadam es vienkārši pilnveidoju savu ticību Skolotājam un Likumam. Protams, šai ticībai ir daudzi līmeņi. Pastāvīgi pilnveidojoties, ticība kļūst arvien spēcīgāka. Ja kāds nepilnveidojas uzcītīgi, tad viņa ticība kļūst arvien vājāka. Pilnveidojoties neviens nedrīkst būt pasīvs.

2. Kā es saskāros ar sava bērna slimības izraisošo karmu

2003. gada februārī es apprecējos, atverot savā dzīvē jaunu lappusi, kas deva man iespēju pāriet citā pilnveidošanās līmeni. Nākamā gada martā man piedzima puisītis. Mācoties Fa un izpildot vingrojumus, dēls vienmēr bija kopā ar mani. Es mācījos no galvas dzejoļus no „Hun Jiņ” un katru dienu dziedāju viņam Dafa dziesmas.

Vairākas reizes manam dēlam nācās pārvarēt slimību izraisošo karmu. Tā kā man vēl joprojām bija palikusi emocionāla pieķeršanās bērnam, tad viņa slimības laikā mana apņēmība sašūpojās. Tomēr es atkal un atkal pārliecinājos par Dafa varenību, kuru apliecināja šie atgadījumi ar manu dēlu. Tie vēl vairāk pastiprināja manu pārliecību par to, ka manis izvēlētais ceļš ir pats labākais un pareizākais.

Reiz, kad mans dēls bija gadu vecs, viņam pacēlās augsta temperatūra. Tomēr es stingri ticēju Skolotāja vārdiem: „Kad viens cilvēks saņem Likumu, tad visa ģimene no tā gūs labumu,” (Atbildes uz jautājumiem Likuma lekcijā Dzjinaņā) un vēl: „Kad Budas gaisma visu apspīd, tad tikumība un taisnīgums atrodas pilnīgā harmonijā. ”( „Faluņgun”)

Mans dēls ir jaunais Dafa skolnieks, un Skolotājs neapšaubāmi par viņu rūpējas. Es atskaņoju dēlam Skolotāja lekciju ierakstus, lasīju viņam „Džuaņ Faluņ” un citēju dzejas no „Hun Jiņ”. Turklāt, es raidīju Taisnās domas, pat tad, kad gulēju viņam blakus. Mans dēls atveseļojās bez jebkādām zālēm un injekcijām. Es atcerējos Skolotāja teikto: „... ja esi apņēmīgs Dafa praktizētājs, tu sapratīsi, ka katram cilvēkam ir savs liktenis, un problēmām, kurām nav jānotiek, nebūs ļauts notikt.” (Likuma mācīšana Fa konferencē Austrālijā)

Reiz manam dēlam ļoti stipri pietūka seja. Viņa vecmāmiņa, kas nebija praktizētāja, uzstāja, ka zēns jāved uz slimnīcu. Es teicu: „Nav nepieciešamības braukt [uz slimnīcu]. Skolotājs par viņu rūpējas. Viņš atlabs, un jūs pārliecināsieties, ka Faluņ Dafa – tas ir patiess Budas Likums. ” Es ievēroju arī to, ka tad, kad mana sirds nav mierīga, dēla seja pietūkst vairāk. Un otrādi, kad esmu līdzsvarota, bērnam kļūst vieglāk. Dafa atklāj mūsu cilvēciskās pieķeršanās jebkurā situācijā, viss ir atkarīgs no mūsu sirds.

Trīs gadu vecumā mans dēls sāka apmeklēt bērnudārzu. Pārējie bērni bērnudārzā bieži slimoja, bet mans bērns tajā laikā nesaslima ne reizi. Vairums audzinātāju pirmskolas iestādē saprata patiesību par Dafa un izstājās no ĶKP rindām.

Reiz, kad es sešos vakarā raidīju Taisnās domas, mans dēls, kurš viens pats spēlējās, uzlēja sev uz kājām verdošu ūdeni. Viņš ļoti skaļi raudāja. Es viņam teicu: „Mamma tev iedos paklausīties Skolotāja lekcijas.” Ieliku bērnu gultā, ieslēdzu ierakstu un pēc laiciņa dēls negaidīti teica: „Mammu, manas kājiņas vairs nesāp.” Es cieši saspiedu kopā plaukstas un sirdī vēl un vēlreiz atkārtoju: „Paldies, Skolotāj! Paldies, Skolotāj!”

Esmu izgājusi vairākus pārbaudījumus, kas saistīti ar dēla veselību. Tādās reizēs es vienmēr atkārtoju Skolotāja vārdus: „...kad tavi tuvinieki vai draugi pārdzīvo ciešanas, vai spēj palikt iekšēji mierīgs?” („Džuaņ Faluņ”). Reizēm, redzot, ka dēls slikti jūtas, es par viņu satraucos. Tomēr es zināju, ka Skolotājs viņu vēro, tāpēc nebaidījos. Es ticu Faluņ Dafa. Ar stingru ticību Skolotājam un Fa, nav nelaimju, kuras mēs nevarētu pārvarēt.

Tagad manam dēlam jau ir 9 gadi. Viņam ir lieliska veselība un viņš nekad neslimo. Es zinu, ka to viņam ir devis Skolotājs.

3. Pārvarēt mana vīra sliktās rīcības radīto emocionālo pārbaudījumu

Manam vīram patīk spēlēt madžongu. Ikreiz, kad viņam ir brīvs laiks, ja neskaita ēdienreizes un miegu, viņš iet uz spēļu zāli un paliek tur 8-9 stundas. Man nebija nekādas iespējas mainīt viņa uzvedību, un tāpēc esmu lējusi ne mazums asaru.

Pakāpeniski es nomierinājos un apzinājos, ka esmu pārāk pieķērusies saviem cikvēciskajiem priekšstatiem. Ja tas ir viņa ceļš, tad kāpēc es tā uzstāju, lai viņš mainītos? Es esmu šeit, lai pilnveidotos, nevis dzīvotu parasto cilvēku dzīvi. Es sāku mācīties atlaist šīs lietas. Tajā laikā, kad vīrs nodevās madžonga spēlei, es turpināju mācīties Likumu. Es pārstāju satraukties, ja viņš nepārradās mājās laikus un koncentrējos uz Likuma mācīšanos. Tāpēc es vairāk nedusmojos, ja vīrs gāja spēlēt.

Es jūtu, ka pilnveidošanās sniedz man patiesu labumu. Ja es nemācītos Likumu, tad šo šķērsli nespētu pārvarēt. Man ne tikai nevajadzēja uz vīru dusmoties, bet vajadzēja viņu arī glābt. Es meklēju iespēju viņam pateikt (kad viņš darīja kaut ko nepareizi): „Mācoties Dafa, esmu iemācījusies nedusmoties. Mans Skolotājs māca mani, kā kļūt par labu cilvēku un pret visiem cilvēkiem un notikumiem izturēties saskaņā ar „Īstenības Labestības Pacietības” principu. Tev ir jāsaprot, ka Dafa ir brīnišķīgs.” Mājās mēs regulāri klausījāmies dziesmas, ko bija sacerējuši Dafa skolnieki un „Deviņu komentāru par komunistisko partiju” audioierakstus, lai tos klausoties, viņš gūtu labumu.

Tajā gadā tika ierakstīta Skolotāja video lekcija „Fa lekcija Austrālijas praktizētājiem.” Es to bieži skatījos, un pēc tās noskatīšanās, man acīs bieži vien bija asaras. Es vienmēr atceros Skolotāja sejas žēlsirdīgo izteiksmi, nolaižot un pēc tam atkal paceļot mikrofonu. Es sapratu, ka „lai iegūtu Dievišķās lietas, cilvēciskās ir jāatstāj”.

Pēc vairāku gadu praktizēšanas mana emocionālā pieķeršanās vīram mazinājās. Neskatoties uz to, ka viņam patika spēlēt madžongu, mūsu attiecības vairāku gadu garumā bija saglabājušās diezgan labas, bet pēc tam, kad mūsu dēlam palika trīs gadi, vīra attieksme pret mani mainījās. Mājās viņš pavadīja ļoti maz laika. Tad, kādu nakti viņš vispār neatgriezās mājās. Kad es viņam par to jautāju, viņš izmantoja dažādus ieganstus, lai izvairītos no atbildes, tāpēc es vairs neko nejautāju. Centos par to nedomāt. Tā bija līdz brīdim, kad viņš neatgriezās mājās trīs diennaktis, un es nevarēju ar viņu sazināties, jo viņa mobilais telefons bija izslēgts. Es sapratu, ka kaut kas nav labi. Es uzdevu sev jautājumu: „ Kas man kā Dafa skolniecei būtu jādara?” Prātā nāca Skolotāja vārdi:

„Visas dvēseles mokas, ko praktizētājs piedzīvo parasto ļaužu vidū – tā ir šķēršļu pārvarēšana, bet visas uzslavas, kuras viņam nākas dzirdēt, ir pārbaudījums.” (Kanons „Praktizētājs ir iesaistīts it visā” no grāmatas „Uzcītīgas pilnveidošanās būtība”).

Es sev teicu: „Tu esi Dafa praktizētāja, un tev ir ne tikai jāpilnveido sevi, bet arī jāglābj dzīvās būtnes. Nav svarīgi, kas noticis, tev nevajag šķirties.” Dafa skolnieku izvēlētais ceļš nākotnē ļaudīm kalpos par piemēru. Visi mani radinieki un tuvie draugi zina, ka es praktizēju Dafa. Ja izšķiršos, vai tad es neapkaunošu Dafa? Cilvēku glābšana ir misija, kura jau tāpat ir sarežģīta parasta cilvēka izpratnei, un ar savu šķiršanos es varu atgrūst cilvēkus no Dafa. Vai tad tas nebūtu grēks? Ja es apsveru lietas, pamatojoties uz Likumu, tad notikušais ir mūsu karmisko attiecību rezultāts. Šo situāciju radīja mana personīgā karma, turklāt, tai bija man jāpalīdz atbrīvoties no pieķeršanās iekārei. Es zināju, ka man ir stipra pieķeršanās emocijām un vēlmei, un arī emocionālā pieķeršanās vīram bija spēcīga. Vecie spēki izmanto šo nepilnību un vēlas iznīcināt gan viņu, gan mani.

Man jātiek galā ar šo situāciju, vadoties pēc „Īstenības Labestības Pacietības” principa, kā māca Dafa, tāpēc es nolēmu attīstīt pacietību. Atcerējos Skolotāja teikto:

„Pacietība ir būtiskākais Sjiņsin paaugstināšanai. Paciest ar dusmām, aizvainojumu vai asarām ir parasta cilvēka pacietība, kas saistīta ar viņa pieķeršanos. Tikai pacietība, kura pilnībā ir bez dusmām un aizvainojuma, ir praktizētāja pacietība.” (Kanons „Kas ir pacietība (Žeņ)” no grāmatas „Uzcītīgas pilnveidošanās būtība”)

Es izturējos tā, it kā nekas nebūtu noticis, un veicu savus ikdienas darbus: uzturēju mājā tīrību, rūpējos par dēlu, kā arī daudz centīgāk studēju Likumu.

Ceturtajā dienā mans vīrs atgriezās mājās. Es neuzdevu viņam jautājumus, jo zināju, ka arī viņš cieš. Savā sirdī es glabāju Skolotāja vārdus: „... tikai tad, ja jūsu sirds paliks neskarta, jūs pārvarēsiet visus triecienus” (Kanons „Novērst pēdējo pieķeršanos” no grāmatas „Uzcītīgas pilnveidošanās būtība II”). Es ticēju, ka patiesība atklāsies īstajā brīdī. Tajā laikā mana apziņa bija ļoti tīra, tikai sirds stipri sāpēja. Es zināju, ka man ir jāpārdzīvo šīs ciešanas, lai labi noietu šo pilnveidošanās ceļa posmu.

Drīz pēc tam kādu nakti nepārtraukti zvanīja vīra mobilais telefons. Viņš neatbildēja uz zvaniem, un es zināju, ka viņš neuzdrošinās atbildēt manis dēļ. Kad pavaicāju, vai drīkstu atbildēt uz šo zvanu, viņš piekrita. Kad pacēlu klausuli, zvanītāja nevēlējās runāt ar mani, viņai bija vajadzīgs tikai mans vīrs.

Pasniedzu vīram telefonu, bet viņš dusmojoties to izslēdza. Mēs apsēdāmies uz dīvāna viens otram pretī un es mierīgi teicu: „Ja reiz tā ir noticis, tad nevajag no manis vairs neko slēpt. Kāpēc gan tev nepateikt, ko tu par to domā?” Redzēdams, ka esmu mierīga un viņu neapvainoju, vīrs kļuva atklātāks un sāka man uzticēties. Viņš teica: „Ja tu pārtrauksi mācīties Likumu, tad es vairs nespēlēšu madžongu. Mēs labi dzīvosim, un es apņemos pelnīt naudu mūsu ģimenei.”

Es atbildēju nedomājot: „Es mācos Fa un esmu labs cilvēks, tas nekādi netraucē mūsu attiecībām. Ja tu patiešām jūti, ka mūsu kopdzīve ir nepanesama, tad es piekrītu laulības šķiršanai. Fa man ir tik dārgs, ka es to praktizēšu visu dzīvi.”

Tajā mirklī man šķita, ka manā ķermenī uzsprāga atombumba. Tas notika pēkšņi – viens sprādziens, kuru es patiešām, pa īstam pieredzēju. Pilnveidojoties pēdējo gadu laikā es ar savu Trešo aci neko neredzēju, bet, kad rīkojos pareizi, es jutu, ka pa visu ķermeni izplatās siltums. To, ko todien es sajutu, es nekad neaizmirsīšu, un es zināju, ka rīkojos pareizi.

Es nekad nenožēlošu savu izvēli, iespēja pilnveidoties – tā ir vislielākā laime. Slava un materiālie labumi, visas šīs pasaules emocijas, tai skaitā arī mana ģimene un dēls, nevar kļūt par attaisnojumu tam, ka es pārtraucu savu pilnveidošanos. Patiesībā Skolotājs nevēlas, lai sākot pilnveidošanos, mēs atteiktos no ģimenes. Tā tas nav. Tieši otrādi, Skolotājs vēlas, lai jebkurā situācijā mēs būtu labi cilvēki. Mums jābūt labiem bērniem saviem vecākiem, mums labi jāaudzina savi bērni un pret visiem ir jāizturas ar žēlsirdību. Vienīgi šajā procesā mums ir jāpilnveido sava sirds, un nav jāļaujas emociju kontrolei.

Es patiešām atlaidu pieķeršanos savam „Es” un vairs nedomāju par to, kas ar mani var notikt. Es domāju, ka esmu gatava pārdzīvot šīs ciešanas un šajā procesā atbrīvošos no karmas. Tāpēc, tas kas notika ar mani, ir lieliski. Līdzko radās šī doma, es sajutu, ka no sirds noveļas smagums. Draugi, kas ilgāku laiku nebija mani redzējuši, teica, ka esmu kļuvusi skaistāka. Es netraucēju ne savus, ne vīra vecākus, jo negribēju viņus lieki satraukt.

Es pastāstīju savam vīram par to, ka attiecībās starp vīru un sievu pastāv dievišķā kārtība – viņu dzīve tiek plānota kopīgi. Tāpēc mēs nedrīkstam sagraut mūsu attiecības un ģimeni iegribas pēc. Mums nav jārada papildus problēmas saviem vecākiem un ir jābūt atbildīgiem pret mūsu dēlu. Mums jārīkojas atbildīgi. Vēlāk es uzzināju, ka vīrs bija saticies ar šo sievieti divus gadus. Viņa bija tikai 21 gadu veca, bet uzstāja, lai vīrs no manis šķiras un apprec viņu. Viņš savukārt, nezināja, ko darīt. Es teicu: „Es nevēlos piespiest tevi pieņemt lēmumu. Tev jāizdara sava izvēle. Uzņemies atbildību par savu personīgo dzīvi. ”

Mans vīrs sajuta manu iecietību un patiesās rūpes par viņu, tāpēc sarāva attiecības ar otru sievieti. Tomēr viņa draudzene nepadevās un turpināja viņu vajāt. Viņš sāka no viņas izvairīties. Kādu rītu, kad viņa atkal piezvanīja, es sapratu, ka viņš nespēj šo situāciju atrisināt. Es teicu: „Izvairoties no viņas, šī problēma netiks atrisināta. Varbūt satiksimies ar viņu un visu noskaidrosim, mēs varam paņemt līdzi arī mūsu dēlu.”
Es sajutu, ka vairs nevaru izvairīties no šī jautājuma risināšanas, jo man ir jāizpilda arī sava misija.

Iespējams, šī problēma radās mana likteņa dēļ, varbūt manās neskaitāmajās pārdzimšanās es biju sagādājusi viņai sāpes. Tādā gadījumā mums jābūt žēlsirdīgiem, un šis karmiskais parāds jāatrisina no Dafa pozīcijām.

Tā mēs trijatā, kopā ar mūsu dēlu, devāmies uz tikšanos ar šo sievieti. Tikšanās notika viņas draudzenes mājā, kur atradās vēl divas meitenes, kuras pārsteidza mana klātbūtne. Tomēr mūsdienu jaunatnei mulsums pāriet ātri. Es mierīgi apsēdos, bet mans vīrs turpināja klusēt.

Tātad vadošo lomu nācās uzņemties man! Jaunās sievietes draudzenes vēlējās dzirdēt manas domas par notikušo. Es neatbildēju tieši. Vispirms es pateicu, ka praktizēju Faluņ Dafa, tad izskaidroju patiesību par Dafa, pastāstīju un to, cik Dafa ir labs. Es pastāstīju, ka Skolotājs māca mani ievērojot „Īstenības Labestības Pacietības” principu, un pastāstīju viņām arī par izstāšanās no ĶKP kustību. Pēc tam abas draudzenes piekrita izstāties no ļaunās ĶKP, bet mana vīra bijusī mīļākā izstājās no Jaunatnes līgas. Pēkšņi es sapratu, ka tas bija īstais iemesls, kāpēc es šodien šurp atnācu. Mūsu tikšanās sākotnējam iemeslam vairs nebija nekādas nozīmes. Jaunās sievietes draudzenes izturējās pret mani ar cieņu, slavēja par to, ka esmu labs cilvēks ar labu un iecietīgu sirdi. Es viņām pastāstīju, ka tas viss notiek, pateicoties mana Skolotāja vadībai. Tādā veidā šī lieta atrisinājās pati par sevi, bez turpmākas apspriešanas.

Rakstot šo pieredzi, es vienkārši vēlējos pateikties Skolotājam un cildināt Dafa. Esmu pateicīga Dafa par to, ka tas man ir devis augstsirdīgu un pacietīgu sirdi. Izejot cauri šim neticami grūtajam periodam, es sevis pilnveidošanā izdarīju milzīgu lēcienu, pārvarot pieķeršanos cilvēciskām emocijām. Skolotājs teica:

„Jebkurā gadījumā, praktizētājam vajadzētu aplūkot lietas, izmantojot praktizētāja paņēmienus un domāšanu, un viņam absolūti nevajadzētu aplūkot tās, izmantojot parasta cilvēka domāšanu. Nekas no tā, ar ko tu saskaries, nav parasta vai nejauša, parasto cilvēku lieta. Tas noteikti attiecas uz tavu pilnveidošanos un tavu paaugstināšanos. Tā kā tu esi praktizētājs, tavs dzīves ceļš ir mainīts, tev ir ticis dots jauns pilnveidošanās ceļš, un šajā ceļā nekas nenotiek nejauši. Tomēr izpaužoties, tas izskatās kā nejaušs stāvoklis, jo tikai šajos maldos, un šādā stāvoklī, kurš ir tāds pats kā parastiem cilvēkiem, var ieraudzīt vai tu pilnveidojies, vai pilnveidojies labi, un vai spēj izturēt pārbaudījumus vienu pēc otra. Tieši tā arī ir pilnveidošanās, un tieši tā arī ir patiesa izpratne!”( „Likuma lekcija Losandželosā” 2006. gads)

Dažus pēdējos gadus mans vīrs vairs nespēlē madžongu. Visus savus spēkus viņš atdod savam darbam, un ir sācis vairāk rūpēties par mūsu dēlu un mani. Kad es mūsu mājās sāku izgatavot informatīvos materiālus, vīram nebija iebildumu, un dažreiz viņš pat palīdz man iegādāties izejmateriālus.

Noslēgumā atļaujiet minēt vēl vienu citātu no „Likuma mācīšanas starptautiskajā Fa konferencē ASV Rietumos”:

„Neatkarīgi no tā, cik daudz es pastāstu, pilnveidošanās ceļš jums jāiet pašiem. Ja spēsiet labi noiet šo ceļu, noiet līdz pašam galam, tad tas arī būs visneparastākais. Es tā runāju tāpēc, ka šajā ceļā jums būs grūtības, visdažādākie pārbaudījumi, būs negaidīti smagi pārbaudījumi; būs negaidīti dažāda veida pieķeršanos un jūtu traucējumi. Šo traucējumu avots var būt ģimene, sabiedrība, draugi, un pat prakses biedri. Turklāt, vēl var būt traucējumi, kas saistīti ar situāciju sabiedrībā, un traucējumi, kurus radījuši sabiedrībā izveidojušies priekšstati. Tas viss var vilkt tevi atpakaļ pie parastajiem cilvēkiem. Ja tu spēsi izlauzties tam visam cauri, tu spēsi virzīties uz dievišķo. Tāpēc, ja tu kā praktizētājs, spēsi būt nelokāms, spēsi noturēt stingras Taisnās domas, kuras nekas nespēs ietekmēt, tad tas patiešām būs neparasti. Ja būsi ciets kā dimants vai granīts un nekas nespēs tevi aizskart, tad ļaunums to redzot, nobīsies. Ja sastopoties ar grūtībām spēsi saglabāt ļoti Taisnas domas, tad, saskaroties ar ļaunuma represijām un traucējumiem, viens tevis izteiktais teikums, kurš izrietēs no Taisnām domām, spēs uzreiz iznīcināt ļaunumu (aplausi). Tas liks cilvēkiem, kurus izmanto ļaunums, pagriezties un bēgt. Pret tevi vērstās ļaunās represijas izkūpēs kā dūmi; ļaunums, kas tev traucēja, pazudīs bez pēdām. Viss, kas nepieciešams, ir tikai viena doma, kas dzimusi no patiesas ticības. Tas, kurš spēs stingri noturēt šo Taisno domu, spēs aiziet līdz galam un kļūt par Dafa izkaldinātu Diženu Dievu.”(Likuma mācīšana starptautiskajā Fa konferencē ASV Rietumos.)

Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2013/8/25/141681p.html